Saruna ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāju Jāni Endziņu par to, ko uzņēmēji gaida no jaunās valdības, kas jādara, lai notiktu ilgi gaidītais ekonomiskais izrāviens, un kas traucē to īstenot.
– Ko uzņēmēji gaida no jaunās koalīcijas un jaunās valdības?
– Būtībā jau to pašu, ko gaidīja no iepriekšējās, un šajā ziņā lietas nemainās.
– Ko jūs nesagaidījāt no iepriekšējās un cerat sagaidīt no jaunās valdības?
– Lai visiem – gan uzņēmējiem, gan parastiem iedzīvotājiem – lietas ietu daudz labāk un labklājība augtu, ir jāapzinās, ka mums ir vairāki lieli izaicinājumi. Jo būs lielāki budžeta ieņēmumi, jo varēs nodrošināt vairāk dažādu labumu. Kur tad tie budžeta ieņēmumi rodas? Budžeta ieņēmumi rodas nevis finanšu ministram kādā skapītī, kur stāv nauda, bet tie rodas uzņēmējdarbības rezultātā. Līdz ar to lielais izaicinājums ir tāds, lai mums būtu pēc iespējas vairāk uzņēmēju. Otra problēma saistās ar to, ka Latvijā ir katastrofāla demogrāfiskā situācija. Mums ir negatīva dzimstības un mirstības bilance, kā rezultātā Latvija katru dienu zaudē 21 cilvēku. Papildus tam katru dienu 39 cilvēki atstāj Latviju, dodoties emigrācijā. Tāda ir mūsu situācija – 65% no vidējā ES labklājības līmeņa un katastrofāla demogrāfiskā situācija, kurā katru dienu zaudējam 60 cilvēku. Bilde, es teiktu, diezgan skarba. Kas jādara, lai šo situāciju risinātu un uzlabotu? Jābūt pēc iespējas vairāk uzņēmumiem, un šiem uzņēmumiem jāsamaksā valstij pēc iespējas vairāk nodokļu. Kā to panākt? Ja mēs runājam par visu laukumu, tad pirmais, kas vajadzīgs, ir idejas. Otrais – spējas un prasmes. Trešais – resursi. Ceturtais – tirgi, kuros tas viss notiek. Piektais – spēles noteikumi. Sestais – infrastruktūra. Tās ir tās dimensijas, par kurām jārunā, un visās ir daudz ko darīt. Un pāri visam – motivācija. Motivācija ir ļoti nozīmīgs aspekts, un ir ļoti svarīgi, vai cilvēki un valsts uzņēmēju uztver kā kādu slikto, kurš dara kaut ko sliktu, vai uztver kā pozitīvo tēlu. Pamazām uzņēmējs kļūst par pozitīvu sabiedrības elementu. Šo tendenci ir jācenšas noturēt. Runājot par idejām, ir jādara viss, lai motivētu biznesa cilvēkus sadarboties ar pētniekiem. Nav pareizi, ja naudu pa tiešo dod tikai zinātniekiem vai pa tiešo tikai uzņēmējiem. Viņi ir jāmotivē, lai publiskais finansējums tiktu iedots tajos gadījumos, kad uzņēmēji un zinātnieki strādā kopā.
– Lai neieslīgtu abstraktā teoretizēšanā, gribētu, lai jūs iezīmējat situāciju, kāda tā ir patlaban, un kas jādara, lai tā mainītos uz labo pusi?
– Efektīvākais modelis varētu būt tāds, ka publisko naudu [valsts finansējumu] dod tajos gadījumos, kad uzņēmēji un zinātnieki atrod kopīgu valodu. Kad zinātnieki saka, ka viņiem ir interese pētīt, bet uzņēmēji gatavi teikt – mūs šī lieta interesē, esam gatavi investēt un taisīt komercializējamu preci. Tad nāk klāt šis publiskais finansējums. Šobrīd ir pašsaprotami, ka zinātne saņem naudu par dažādiem pētījumiem, bet vai tie ir komercializējami, nav īsti skaidrs. Pārsvarā gadījumu ne. Cilvēkiem patīk dažas lietas pētīt, un viņi apmierina šīs vēlmes. Vai tas kaut kur tālāk ir komerciāli izmantojams vai nav, zinātniekus vairs neinteresē.
– Tas, jūsuprāt, ir slikti?
– Jā, tas ir slikti.
– ASV ļoti lieli resursi tiek tērēti tā saucamajiem fundamentālajiem pētījumiem, kuriem nav nekādas tūlītējas ekonomiskās atdeves. Piemēram, Visuma dzīļu pētīšanai un tamlīdzīgi. Tie veido noteiktu akadēmisko auru.
– Tāpēc jau sāku ar lielo problemātiku. Mēs esam viena no ES nabadzīgākajām valstīm, un cilvēki nez kāpēc pamet valsti. Neticu, ka tie, kuri aizbrauc, to dara tāpēc, ka šeit ir slikti kaut kādu melno caurumu pētnieki; ir pārāk maz kultūras namu; pārāk maz veloceliņu. Taču nē. Cilvēki aizbrauc, jo nevar atrast pietiekami labu darbu, ar kuru var nopelnīt, lai apmierinātu savas vajadzības. Tad ir jautājums, vai valsts ar visiem saviem resursiem cenšas šo problēmu risināt, vai, kā jūs sakāt, pēta melnos caurumus Visuma dzīlēs. Es iesaku tos melnos caurumus nolikt uz citu laiku, kad dzīvosim lielākā labklājībā. Tagad koncentrējam spēkus, lai cilvēki neuzskatītu par pareizu atstāt Latviju, bet paliktu šeit. Katru dienu mēs zaudējam 60 cilvēku. Tas ir vesels vilciena vagons. Ja mēs pumpēsim naudu nosacīti melno caurumu pētīšanai, tad šajā ziņā nekas nemainīsies. Tāpēc mēs esam par to, lai Latvijā tiešām notiktu šis ekonomikas izrāviens, un visa enerģija jākoncentrē šajā virzienā.
– Tātad maksimāli jāatbalsta tāda zinātne, kura var dot komerciālu efektu?
– Jā. Nesaku, ka 100%, bet vismaz 50% no visa publiskā finansējuma būtu mērķtiecīgi jānovirza tā saucamajai lietišķajai zinātnei. Proti, tai zinātnes sadaļai, kuru var komercializēt. Pēc desmit divdesmit gadiem, kad būs cits labklājības līmenis, tad varbūt varēs atlicināt resursus cita veida lietām, bet tagad jākoncentrējas uz to, lai katrs investētais eiro dotu atpakaļ divus trīs eiro. Otra svarīga dimensija ir spējas un prasmes – te jārunā par izglītības sistēmu. Šajā sistēmā problēmzona ir nepietiekams daudzums adekvātas prakses visos izglītības līmeņos. Tas nozīmē, ka cilvēks, kurš pabeidz profesionālās vai augstākās izglītības iestādi, ne vienmēr uzreiz ir gatavs strādāt atbilstoši tirgus prasībām. Uzņēmumi ir spiesti šo cilvēku vēlreiz apmācīt praktiskam darbam.
– Izglītības jautājums ir ļoti aktuāls un atrodas politiskajā fokusā. Bija Ķīļa eksperiments, tagad Druviete vienīgā no ministriem netika ievēlēta Saeimā. Ko gaidāt šajā sfērā tieši no valdības un jaunā ministra?
– Kas attiecas uz profesionālo izglītību, tad tur jāturpina iesāktais kurss uz duālo jeb darba vidē balstīto izglītību. Tas ir Vācijas modelis, un tā būtība – cilvēks, kurš mācās profesionālās izglītības iestādē, paralēli praktizē un reāli strādā.
– Vai šobrīd Latvijā šis modelis darbojas?
– Šajā virzienā darbojas pilotprojekts. Tajā ir iekļāvušies ap 400 uzņēmumu, kuros praktizē profesionālo skolu audzēkņi. Tas ir tikai sākums. Izskatās cerīgi, un pēc iespējas ātrāk jānonāk no pilotprojekta līdz sistēmai.
– Augstākā izglītībā?
– Augstākajā izglītībā tas pats. Ir jāvirzās uz ciešu sazobi starp studijām un praksi. Pagaidām tas notiek pārāk maz. Prakses bieži vien ir formāla rakstura, ko gan nevar teikt par visiem gadījumiem. Ļoti spēcīgas prakses ir Stradiņa universitātē, jo visi saprot – ja tas ķirurgs neko nebūs iemācījies, tad tas var būt vienkārši bīstami. Citur šīs prakses ir nepietiekamas, un svarīgi ir iemācīt studentiem veidot pareizu sazobi ar uzņēmējiem. Svarīgi, lai jau studiju laikā studenti risinātu konkrētu uzņēmēju reālas problēmas un, skatoties bakalaura vai maģistra darbus, tur būtu reāli uzņēmēju problēmu risinājumi.
– Man vēlreiz jājautā – kas tad traucē šīs vispārzināmās lietas īstenot dzīvē? 23 gadus dzīvojam neatkarīgā valstī un paši lietas risinām. Kur problēma?
– Svarīgi, lai visas ieinteresētās personas – gan students, gan augstskola, gan uzņēmējs – būtu motivētas piedalīties šajā projektā. Ja man kā uzņēmējam nepieciešams kaut ko uztaisīt – uz kurieni lai es eju? Nav izstrādāta pietiekami saprotama kārtība, kas būtu jādara.
– Jūs sākumā minējāt vairākas dimensijas. Mēs varētu cauri visām tagad iziet, tās apskatīt, un visur būs viens un tas pats – vajag to, to un to, jādara tas, tas un tas, visi piekrīt, bet nekas uz priekšu nekustas. Nekas nemainās. Kāpēc visas labās ieceres buksē?
– Neesmu pārliecināts, ka visi piekrīt, jo viena daļa jūtas pietiekami apmierināta ar esošo situāciju. Nupat mums bija diskusija par pieminēto profesionālās izglītības sistēmas pārveidi, un viena daļa šo skolu pārstāvju to atbalsta, bet otra daļa neatbalsta un saka, ka ir labi tā, kā ir. Nav tā, ka visi ir vienisprātis.
– Tad kur ir cēlonis tam, ka lietas neiet uz priekšu – arhaiska domāšana vai kūtrums atstāt ierasto komforta zonu?
– Kā viens vīrs savulaik teica – visu izšķir kadri. Svarīgi ir tie cilvēki, kuri katrā nozarē atbild par to.
– Vai tiešām 23 gados mums nav atradies neviens zinošs un izlēmīgs izglītības ministrs, ja runājam par konkrēto nozari?
– Nevar jau teikt, ka visa izglītības sistēma ir nekam nederīga. Duālās izglītības modelis ir iekustināts, un tas jāturpina. Kāpēc tas notiek tik lēni, jau ir cits jautājums.
– Tagad tiek veidota jaunā valdība, rakstīta valdības deklarācija. Vai jūs kā uzņēmēju pārstāvjus uzklausa un ņem vērā, šo deklarāciju gatavojot? Vai jūtat, ka esat sociālais partneris nevis izskata pēc, bet pēc būtības?
– Mums ir dažāda pieredze. Krīzes laikā, kad cilvēki palika bez darba, mēs iniciējām mikrouzņēmumu atbalsta programmu, lai bez darba palikušie varētu paši par sevi parūpēties. Šī programma tajā laikā no politiķu puses tika atbalstīta, un tā ir sekmīgi Latvijā darbojusies, radot uzlabojumus visās jomās. Palielinājās uzņēmēju skaits, samazinājās bezdarbs, samazinājās ēnu ekonomikas īpatsvars utt. Šī programma pagājušā gada novembrī ieguva balvu par labāko politisko iniciatīvu visā ES. Tātad ir reizes, kad mums izdodas pasākumi, kas var kalpot kā paraugs visai ES. Ir arī vēl citas pozitīvas lietas, bet ir arī bijuši gadījumi, kad mūsos neklausās. Var minēt to pašu mikrouzņēmumu nodokļa likumu, par kuru pagājušajā gadā no preses uzzinājām, ka koalīcijas padomē nolemts nodokļa likmi palielināt no 9% uz 11% un pakāpeniski šo likmi paaugstināt līdz 15%. Absolūti bez jebkādām konsultācijām. Mēs gribētu, lai atbildīgie politiķi vismaz tajos jautājumos, kas skar tautsaimniecības vidi, pirms lēmumu pieņemšanas paprasītu lielākās biznesa organizācijas viedokli.
– Diezgan nozīmīgs politiskais instruments ir nodokļu politika. Izskanējuši dažādi piedāvājumi attiecībā uz PVN, uz darbaspēka nodokļiem. Kāda ir jūsu pozīcija šajos jautājumos?
– Nodokļu politika ir svarīgs elements spēles noteikumu dimensijā un biznesā viens no svarīgākajiem. Tur ir divi aspekti. Viens – šo nodokļu stabilitāte un prognozējamība. Mēs gribētu, lai nodokļu vide būtu stabila un prognozējama vismaz dažus gadus uz priekšu. Šobrīd nodokļu likumi tiek grozīti ļoti regulāri. Likums par nodokļiem un nodevām pēdējo sešu gadu laikā ir grozīts vidēji sešas reizes gadā. Tas nozīmē, ka visu laiku kaut kas mainās. Bija situācija, kad valdība un dažādas sabiedriskās organizācijas vienojās par nepieciešamību samazināt darbaspēka slogu. Tika pat pieņemts likums, bet pēc gada izrādījās, ka tā viņi īsti nav gribējuši un grib citādi. Izrādās, ka pat likumā ierakstītas lietas vēl negarantē to realizāciju. Neprognozējamība samazina Latvijas izaugsmes tempus, jo investīcijas plūst uz vietām, kur valda stabilitāte. Kas attiecas uz pašām likmēm, tad mūs neapmierina darbaspēka nodokļu slogs, kurš uz vienu algā uz rokas izmaksāto eiro liek darba devējam samaksāt vēl 81 eirocentu. Tāds slogs mazina gan konkurētspēju, gan ir cēlonis lielajai ēnu ekonomikas daļai. Mēs rekomendējam iet darbaspēka nodokļu samazināšanas virzienā.
– Kā vērtējat priekšlikumus samazināt PVN likmes atsevišķām preču grupām, pirmām kārtām pārtikai?
– Mēs uzskatām, ka PVN likmes samazināšana pārtikai būtu pareizs solis, jo tas veicinātu gan iedzīvotāu labklājības līmeņa pieaugumu, gan palīdzētu atsperties vietējiem ražotājiem.
– Kāda ir situācija saistībā ar Krievijas noteikto pārtikas preču importa aizliegumu?
– Vissmagākajā situācijā ir piena nozare. Viena lieta ir zaudējumi no tiešā aizlieguma eksportēt uz Krieviju, bet otra ir tā, ka citu Eiropas valstu eksportētāji, zaudējot Krievijas tirgu, cenšas ielauzties tajos tirgos, kuros līdz šim esam sekmīgi darbojušies, un cenas krīt arī tur. Ja raugāmies makroekonomiski, tad ļoti lielu negatīvu seku Latvijai no šī aizlieguma nebūs.
– Latvija ir viena no zaļākajām valstīm pasaulē, bet, pieņemot ES Energoefektivitātes direktīvu, mūs spiež mazināt CO2 izmešus, kas prasa papildu izdevumus. Kāds ir uzņēmēju viedoklis šajā jautājumā?
– Ir saprotami ES centieni domāt par pasaules klimatu, lai nodrošinātu civilizācijas ilgtspēju, bet jāraugās uz katru valsti atsevišķi. Lielākā daļa pasaules valstu šos CO2 izmešus vairāk rada nekā absorbē, bet Latvija ir viena no tām retajām valstīm, kura vairāk izmešus absorbē nekā rada. Tas nozīmē, ka mēs pasaulei problēmas neradām. Mūs ļoti nopietni uztrauc iespējamie izdevumi, lai gan vēl nezinām, kāds būs galīgais lēmums [ES direktīva vēl nav pieņemta] attiecībā uz CO2 izmešiem, bet ir ļoti svarīgi, lai attiecībā uz Latviju tiktu pieņemts izņēmuma statuss, jo pēc visiem parametriem tas būtu tikai taisnīgi. No 1990. gada esam samazinājuši CO2 izmešus par 58%. Tas ir ļoti daudz, jo citiem tie visu laiku pieaug. Ja rēķinām šos izmešus attiecībā pret IKP uz vienu iedzīvotāju, tad esam otrajā vietā pasaulē. Arī absorbcijas bilance mums ir pozitīva. Šādos apstākļos nav taisnīgi, ka mums uzspiež vēl kaut ko samazināt. Uz kā rēķina var notikt izmešu samazināšana? Tā var notikt tikai uz mūsu attīstības un labklājības rēķina.
