Būveksperts, būvinženieris un restaurators Sergejs Meierovics intervijā Neatkarīgajai vērtē, vai gada laikā darīts pietiekami, lai Zolitūdes traģēdijai līdzīgu nelaimju cēloņus turpmāk nenāktos meklēt politikā, būvniecības procesa organizācijā un kontrolē.
– Ko jūs tagad, no laika distances, teiksiet – kāpēc tas notika? Vai šī nelaime bija traģisks ārkārtas izņēmums, vai arī tā bija profesionālu, politisku... trūkumu noteikta likumsakarība un kaut kur kaut kam kaut kad bija noteikti jābrūk šā vai tā?
– Pirms gadiem trim četriem, kā stāv rakstīts mūsu Būvinženieru savienības kongresa materiālos, es atļāvos prasti izteikties, ka tādas projektu ekspertīzes, kādas sākts taisīt, tik formāli dokumenti novedīs pie līķiem. Bet – vai mums ir vajadzīgi līķi? Man bija gadījums ar Bauskas rātsnamu. Es saņēmu projektu un redzu, ka uz vienas lapiņas iedots slēdziens piecās rindiņās un pēdējā rakstīts, ka projektā lapu noformējums ir atbilstošs Latvijas būvnormatīviem, un projektētāju zvēresti (mēs viņus tā saucam) salikti pareizās vietās. Tas viss. Piecas rindas. Bet, piedodiet, Bauskas rātsnams ir konstruktīvi sarežģīts objekts, tur nāk klāt restaurācija, vēsturiskais materiāls… Kā var to vērtēt pa roku galam? Diemžēl tādu gadījumu mums ir vairāk nekā vajag. Un tie nav atsevišķi gadījumi, bet vispārēja situācija, kad tikusi pieļauta pakāpeniska prasību līmeņa pazemināšanās. Nerunājot par to, ka arī paši projekti varētu būt izstrādāti padziļinātāk. Bet attieksme ir tāda – kāpēc vajag detalizētu projektu? Vai tad celtnieks nezinās, kā taisīt? Arī no tā visas sekas. Jo mazāk no cilvēka prasa, jo vairāk viņš izlaižas. Diemžēl cilvēks ir būtne, kas jākontrolē.
Otra lieta. Politiski vai organizatoriski nolikvidēja Valsts būvinspekciju. Valsts būvinspekcija, bez šaubām, nav panaceja, kas visu varētu glābt. Bet, jebkurā gadījumā, tas tomēr bija kaut kāds kontroles mehānisms. Šodien, atstājot visu pašvaldību ziņā un Vides un reģionālās attīstības ministrijas pārziņā, iznāk kā, piemēram, Rīgas domē. Rīgas dome ir Valsts Mākslas muzeja rekonstrukcijas pasūtītājs. Un tajā pašā laikā Rīgas domes struktūra – būvvalde ir kontrolējošā iestāde. Ja šī kontrolējošā iestāde virs tās esošai struktūrai uzstās, ka tur, lūk, nav tā, kā vajag, tad viņiem labākajā gadījumā pateiks: «Liecies tu mierā!» Sliktākajā: «Mēs atradīsim tavā vietā kādu citu.» Nepieciešama atsevišķa struktūra.
Ja runājam par politisko, kā lai to saka, atbildību, tad savā laikā visu būvniecības nozari pārņēma Ekonomikas ministrija. Un tad, kad notika šī drausmīgā nelaime, tad ministram bija nekavējoties jāatkāpjas. Varbūt bija jāveic vēl kādi organizatoriski pārveidojumi. Turklāt – mēs visi zinām, kā ministri tiek virzīti. Proti – politiskās partijas sadala ietekmes sfēras. Attiecīgās jomas ministru izvirza noteikta politiskā partija. Tātad, ja tavas partijas izvirzītais cilvēks ir kļūdījies vai nav spējis šo nozari vadīt, partijas birojam vai valdei pilnā sastāvā jāatkāpjas. Jo mēs – partija izvēlējāmies ne to kadru, viņš nespēja tikt galā. Mēs atkāpjamies no partijas vadības. Manā izpratnē tā būtu politiskā atbildība.
Vēl viens aspekts, kāpēc situācija būvniecības nozarē kļūst sliktāka. Esam nonākuši tiktāl, ka pat mācību programmās, kas tieši saistītas ar būvniecības specialitāti, ar būvniecības zinātni, ar būvmehāniku, materiālu pretestību un tamlīdzīgām lietām, mācību stundu skaits, kā stāsta kolēģi, ir samazināts par 20, 30, pat par 50 procentiem. Piedodiet, ko mēs tad varam prasīt? Jājautā, vai arī, piemēram, medicīnas studentus piemeklē kas līdzīgs? Viss otrādi. Ir tiktāl, ka jāsāk satraukties par to, ja kāds mani uzrunā: «Tu esi speciālists…» Es tad saku: «Dieva dēļ, nesaki to skaļi. Pazaudēšu darbu.» Tās ir tās sāpju lietas.
Un vēl. Es jūtu, ka saistībā ar Zolitūdes epopeju tiek mēģināts vainu adresēt celtniekiem. Viņiem bija jāzina! Bet, piedodiet, ja man ir projekts, tad es daru tā, kā uzzīmēts projektā. Es nedrīkstu projektu mainīt. Jā, ir reizes, kad pieredze brīdina – te nebūs īsti pareizi. Tad es uz to vēršu projektētāja uzmanību. Ja vajag, pieaicinām ekspertus, kas strīdu izrisina.
– Taču Maxima projekta vadītājs un autoruzraugs Andris Kalinka žurnālam Ir teica: «Ja man būtu vēlreiz jāprojektē šī māja, nezinu, ko es varētu darīt citādi.»
– Nerunāsim par arhitektu, kurš deva ideju. Bet tam, ka projektējot viss izdarīts perfekti, es nevaru piekrist. Ja konstruktors ir paņēmis slodzes pusotru divas reizes par mazu, tad man, piedodiet, jāsaka: te atkal ir darīts saskaņā ar lētāko variantu. Nu kāpēc tik dārgi? Kam mums tik lielas konstrukcijas? Tas taču maksā naudu! Mums taču te tik tāda pagaidu ēciņa…
Un ir vēl viena lieta, par kuru maz runā. Proti, blakus Maxima mājiņai vai būdiņai uzrāva to divpadsmit stāvu ēku. Elementāri – šīs ēkas svars rada spiedienu otrā ēkā. Spiež to uz sāniem. Un, pat ja pālis sakustējās par kādu centimetru, par pusotru, tad augšā slodzes top daudz lielākas un sasniedz varbūt vēl ne avārijas, bet jau labilu stāvokli. Un tad diezgan uzlaisties uz sijas zvirbulim, lai ēka sāktu brukt.
Vēl daudz kur figurē pārmetums: celtnieki atļāvās darboties, kad apakšā strādā veikals. Gribas pajautāt: kāpēc netiek izvākti iedzīvotāji no piektā stāva, ja augšā izbūvē bēniņu stāvu? Kur ir garantija, ka kaut kas nenotiks? Notika taču pirms gadiem pieciem sešiem. Pulkveža Brieža ielā māja izbruka cauri no jumta līdz pirmajam stāvam.
Bet lielās līnijās tie ir mēģinājumi meklēt tādus argumentus, kas noslēptu ļoti smagos traģēdijas cēloņus un to izcelsmi. Viss tas, kas noticis, ir rezultāts. Cēloņi? Neviens par cēloņiem nerunā.
– Parunājiet jūs.
– Es savu sakāmo esmu izteicis strikti un skaidri. Kamēr pie mums nestrādās speciālisti, nekas labāks nebūs.
Turklāt – citur pasaulē celtniecības organizācijas un arī projektētāji tomēr vairāk vai mazāk specializējas kaut kādā noteiktā virzienā. Esmu teicis, ka, atjaunojot kaut vai to pašu Rīgas pili vai kādas muzeja ēkas, vai pilsdrupas, diez vai var ķerties klāt jaunbūvēm. Tā ir cita opera. Es saprotu, ka šodien mēs visi visu protam, mums ir zemākā cena, labs apgrozījums, pietiekams speciālistu skaits… taisīsim Maximu, taisīsim daudzstāvu māju, ja vajadzēs, taisīsim tiltu. Okey! Uz priekšu! Turklāt – arī tā pakārtota lieta. Galvenais – regulējums valstiskā līmenī šajā ziņā ir katastrofāls.
Otrs – ir zudusi kauna sajūta. Pat ja tevi bez pamata apvaino, pieņemsim, balsu pirkšanā, tad vismaz apliecini, ka tev ir kaut kāda morāla stāja. Piecelies un saki: «Piedodiet, es aizeju.»
– Kas mainījies gada laikā? Vai atbildīgie institūti ir kaut cik mobilizējušies, riski samazināti, kontrole nodrošināta…?
– Nekas nav izdarīts.
– Kas bija jāizdara?
– Piemēram, šī traģēdija pasteidzināja formālu Būvniecības likuma pieņemšanu. Ātri pieņēma likumu, kuru taisīja desmit gadus. Bet pieņēma to ar vienu argumentu – pieņemsim, lai varētu sākt to labot.
– Tātad Būvniecības likuma kvalitāte nav uzlabota?
– Tas ir sliktāks par iepriekšējo. Piemēram, mums tagad izdos būvatļauju reizē ar projektēšanu. Bet, ja mums saka – Zviedrijā vai kur tas tā tiek darīts, tad te ir pavisam cita lieta. Zviedrijā vai kādā citā valstī ir ļoti, ļoti detalizēti izstrādāts detālplānojums, un arhitekts, projektētājs jau ir ierobežots tā ietvaros. Konkrētai vietai ir noteikti būves parametri, noteikts, kas tajā teritorijā drīkst būt, kas ne. Mums šīs lietas nav. Turklāt – reizē ar Būvniecības likumu bija jāpieņem saistošie noteikumi. Tad nebūtu apjukuma būvvaldēs.
Vēl likums pieļauj būvēties saviem spēkiem, bez atļaujām. Tas nav pieļaujams. Ir jābūt dzelžaini saskaņotiem projektiem, ir jābūt licencētam celtniekam, speciālistam. Un katram objektam, vai tas ir 100 vai 5000 kvadrātmetru liels, jābūt arī darbu uzraugiem. Bet tagad var saskaņot projektu un tālāk – «pašu spēkiem». Ko nozīmē «pašu spēkiem»? Pie Baltezera uzbūvēja divstāvu māju, un pēc bargās pagājušās ziemas, īsi pirms nodošanas ekspluatācijā māja no augšas līdz apakšai pārplīsa. Kad aizbraucu, projektu atradu, bet celtnieku nē. Tas ir «pašu spēkiem». Tā nedrīkst rīkoties.
Arhitektūra ir viens no monumentālās mākslas veidiem. Bet nedrīkst aizmirst – ja monumentālā māksla, skulptūra vai kādi lieli veidojumi sniedz estētisko baudījumu vai papildina vidi, tad mājās mēs turklāt dzīvojam, mēs pavadām tajās 80–90 procentus savas dzīves. Atļauties tās būvēt pa roku galam nav pieņemami.
– Vai šī gada laikā ir sakārtota būvniecības uzraudzība?
– Visai nosacīti. Piemēram, būvuzraugs zemākajā posmā. Viņam jābūt objektā no rīta līdz vakaram. Bet tajā pašā laikā, kad būvuzrauga izvēles konkursos runā, cik tas darbs maksā, tad tur ir kapeikas. Lai gan uzraugs uz būves ir bezmaz viens no svarīgākajiem cilvēkiem un arī viens no komandas locekļiem.
Vai arī – viens konkrēts gadījums saistībā ar to, ka Būvniecības likums tagad saka – visiem būvniecības dalībniekiem jābūt apdrošinātiem. Man bija darīšana ar organizāciju, kura Vecrīgā, Teātra ielā, izbūvēja māju tā, ka tika sabojātas sešas vai septiņas mājas, vesels kvartāls. Bet, kad pārējie, lai savestu savas mājas kārtībā, sāka prasīt kaut kādas atlīdzības, celtnieki pateica: «Piedodiet, kāpēc jūs prasāt mums? Mēs esam apdrošināti. Prasiet apdrošinātājam.» Teicu apdrošinātājam: «Jūs mani atsaucāt, lai es izvērtēju, kas ir kas. Bet kāpēc jūs neuzaicinājāt mani tad, kad jūs slēdzāt apdrošināšanas līgumu un nejautājāt, pie kā tas, ko jūs apdrošināt, var novest?» Atkal – tas ir apdrošinātāja interesēs: ja būs vairāk ko apdrošināt, būs vairāk ienākumu. Nu būs pa starpu kādas nelaimes, kaut kas sabruks… Nu samaksāsim… Tas viss ir ierēķināts. Ar apdrošināšanu vien nekas netiks panākts. Tas atkal nozīmē – virzīt nost no visas sistēmas sakārtošanas.
– Kas ir tas būtiskākais, kas veicams sistēmas sakārtošanai?
– Vispirms jāpanāk tas, ka, neatkarīgi no pasūtītāja, pasūtītā apjoma, jābūt ir profesionāliem speciālistiem. Gan tiem, kas darbu izpilda, gan tiem, kas darbu uzrauga.
Otra lieta, kas ir ne mazāk svarīga. Ja nevaram uztaisīt būvniecības ministriju, tad jāatgriežas pie tā, kas bija Latvijas laikā, kad būvniecības nozare bija pie Satiksmes ministrijas. Dzelzceļa ministrijas, kā viņu toreiz sauca. Jo Satiksmes ministrijas ziņā jau ir ceļi, dzelzceļi, pārvadi, tilti… Nozares pārraudzību vajadzētu nodot Satiksmes ministrijai. Tur jāstrādā speciālistiem. Savukārt Valsts būvinspekcijai jābūt neatkarīgai institūcijai, kas kontrolē un uzrauga šīs lietas un kuru nevar ietekmēt no malas. Atstāt to pašvaldību ziņā – pilnīgi izslēgts.
Es teikšu vēl un vēlreiz – būvniecības nozare ir paaugstinātas bīstamības nozare, un šeit spēlēties nedrīkst. Tāpēc te jābūt pastiprinātai uzraudzībai un pastiprinātām prasībām. Te jāstrādā speciālistiem. Sākot no paša zemākā līmeņa. Taču pie mums parādījās pat pieļāvums, ka proftehskolas varētu likvidēt. Tās nav vajadzīgas. Jo – kas tur sevišķs, naglu katrs varam iedzīt... Tā nevar. Vēlreiz saku – tas, ko mēs darām, ir cilvēka ilgtspējīgai dzīvošanai.
– Ko jūs domājat par izmeklēšanas komisijas darbu?
– Pat ģenerālprokurors teica, ka mums ir zems izmeklētāju līmenis. Viena lieta – strādā jauni cilvēki, un viņiem nav pieredzes. Taču pieredzi var iegūt tikai tad, ja strādā blakus pieredzes bagātiem cilvēkiem. Nekādos saprāta rāmjos neietilpa un no morālā viedokļa absurds bija ar sagraušanas metodi veiktais eksperiments Maxima drupās. Ja vajag, tad to dara atsevišķā laukumā, laboratorijas apstākļos, nevis iedzīvotāju acu priekšā. Man tas nav pieņemams.
– Pērn mēs runājām par mācībām, kas jāielāgo visos varas un profesionālās atbildības līmeņos. Kas no tā īpaši uzsverams pēc gada?
– Pirmkārt, tu nekādā gadījumā nedrīksti iet pasūtītāja jeb finansētāja pavadā. Tev ir jāpaliek ar savu sapratni, ar savu es. Jo pie tevis vērsās kā pie speciālista, nevis kā pie kaut kāda pakalpiņa – atnes man to, noliec to, izdari to… Tā tas nav. Tas ir ārkārtīgi svarīgi.
Otrkārt, kā teicu, kontroles trūkums. Tas ir ārkārtīgi būtiski.
Un ir vēl viena lieta. Ja aizeju, teiksim, uz Rīgas domi vai būvvaldi, tad redzu, ka milzīgais aparāts, kas tur sēž, strādā tukšgaitā. Piemēram. Pie manis vērsās ar lūgumu izvērtēt vienas priedes ietekmi uz ēku. Lai ēku varētu labāk ietapināt telpā, koku vajadzētu nocirst. Epopeja ilga turpat gadu. Balstoties uz manu slēdzienu, radās pēdējais papīrs, kas tika pārsūtīts uz Rīgas domi Ušakovam. No Ušakova pasūtītājs vai īpašnieks saņēma atbildi uz deviņām lapām. Par vienu koku.
Mans princips ir viens – jo tādās iestādēs būs mazāk cilvēku, jo vairāk izdarīs. Bet arī pašvaldībās redzam, ka birokrātija ir milzīga un bieži vien tā, noņemdamās ar mazsvarīgiem sīkumiem, rada tikai darbības iespaidu. Toties būtiskas lietas nevar atrisināt gadu desmitiem. Piemēram, stūra mājas atjaunošana vai remonts. Apmeklētāji bija tie «vainīgie», kāpēc stūra māja ziemā tomēr strādās. Citādi neviens nebūtu tai licis klāt roku, tā būtu pamesta, lai iet postā… Valsts ieņēmumu dienesta jauno ēku nav pat ko pieminēt. Kas – mums Latvijā zemes trūkst!? Celt valsts ēku uz privātās zemes, izgāzt tādu naudu, kad trūkst naudas, lai dzīvotu – tas ir noziegums. Tā nevar.
– Rezumējam. Vai, novērtējot visu darbību kopumu, gada laikā ir panākts, lai līdzīgu nelaimju iespējamība kļūtu mazāka?
– Baidos, ka pozitīvi atbildēt nevarēšu.
