Latvijas iedzīvotāji ir līderi Eiropas Savienībā gan spējā turēt alkoholu, gan spējā padoties tam. Dzeram ļoti daudz un arī mirstam no lielas dzeršanas. Ar cirozes piebeigtām aknām, sagrautām ģimenēm. Autoavārijās un ieziepētās cilpās.
Pētnieki lēš, ka alkohola ražošanas un tirdzniecības radītie ieņēmumi ir līdzvērtīgi zaudējumiem, ko valsts cieš iedzīvotāju dzeršanas dēļ. No šāda viedokļa raugoties, nozare ir nelietderīga, tomēr ar tās ierobežošanas pasākumiem iet kā pa celmiem. Pretojas kā nozares lobijs, tā arī akcīzes nodokļa iekasētāji – abiem jāpilda budžeti, un runa ir par ļoti lielu naudu. Finanšu ministrija vēsta, ka pērn alkohola akcīzes nodoklī iekasēti 127,9 miljoni eiro. Turklāt šāds apjoms bijis pārsteigums pat Valsts ieņēmumu dienestam, jo gada plāns bija par 4,3% jeb 5,3 miljoniem eiro pieticīgāks. Tātad dzeršanā bija vērojams progress. Savukārt šā gada desmit mēnešos valsts ieņēmumi no akcīzes nodokļa ir minimāli kritušies – mīnus 1,26% salīdzinājumā ar pērno gadu.
Šņabis ir konvertējams
Pēc tam, kad valdībā šonedēļ izgāzās iecere uzlikt alkoholam jaunus reklāmas grožus, ārsti sarīkoja konferenci Par alkohola radītā kaitējuma mazināšanu Latvijā. Viņi raizējas par pļēguriem, kas ik pārdienas tiek ievesti stacionāros galējas intoksikācijas stāvoklī. Par bērniem, kam pirmo šļuku kā likums ierāda vecāki. Par sievietēm, kas gadiem ilgi katru dienu dzer «tikai vienu vīna glāzi», bet patiesībā vismaz divas, turklāt šo paradumu nemaina, arī esot gaidībās. Tad vēl atsevišķa dzērāju kategorija ir uzņēmēji, kuri dzer, jo «bizness ar krieviem taču jātaisa». Ir gudrinieki, kas, noticējuši melīgām reklāmām, mēģina glābt savas aknas ar brīnumainām pārtikas piedevām. Taču tās nevis palīdz aknām, bet uzliek papildu slodzi.
Pēdējos gados austrumeiropiešu raizes par tautu nodzeršanos pielipušas arī rietumniekiem, jo nu jau pat Briselē parādās nelegāls alkohols, kas Eiropā ienāk caur Lietuvu no Krievijas. Kaut kur ceļā uz un no Kaļiņingradas spirts pārtop ūdenī. Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis skaidro – tas tāpēc, ka šņabis ir konvertējama valūta.
Risinājums – sadārdzināšana
Speciālisti rekomendē vairākus problēmas risinājuma veidus, ko atbalsta arī Veselības ministrija. «Alkohols nav ikdienas lietošanas prece – tā piedāvājums un pieprasījums jāsamazina,» atzīst ministrs Guntis Belēvičs.
Efektīvākais līdzeklis ir minimālās cenas noteikšana un akcīzes nodokļa paaugstināšana – tā, lai legālais alkohols vidusmēra pilsonim nebūtu pa kabatai. Savukārt nelegālais alkohols jāpadara nepieejams. Te Latvijas Ārstu biedrība tradicionāli met akmeni Iekšlietu ministrijas dārziņā, jo ikvienā miestā un kvartālā ir sava točka, un vienīgais, kurš to nezina, ir vietējais policists. Tāpat esot jāpastiprina kontrole uz Krievijas robežas.
Mazāk efektīvs, taču nozarei nepatīkams instruments ir mārketinga ierobežojumi. Ieceri aizliegt alkohola reklāmās attēlot personas pagaidām izdevies nobremzēt. Tā nozīmētu, ka, piemēram, Prāta vētra savu popularitāti vairs nedrīkstētu izmantot, lai piepelnītos ar sabiedrības mudināšanu uz dzeršanu. Pat ar uzzīmētu Prāta vētru. Veselības ministrija arī vēlas aizliegt alkohola reklāmas akcijas – pērc divas, saņem trešo un atlaižu avīzes pastkastēs. Taču tagad Ministru prezidente Laimdota Straujuma uzdevusi meklēt kompromisu – gaidāmas jaunas pārrunas ar nozari.
Vidēji Latvijas iedzīvotāji, kas vecāki par 15 gadiem, izdzer 10,4 litrus absolūtā reģistrētā alkohola gadā. Tie ir Slimību profilakses un kontroles centra dati. Bet ir vēl arī nereģistrētais alkohols – viltojumi, mājas brūvējumi, šķaidīti kosmētikas un tehniskie spirti. Pēc dažādiem aprēķiniem, tie ir no 15 līdz pat 40% izdzertā. Tātad vidējais rādītājs realitātē ir vēl augstāks. Vairāk nereģistrēta alkohola nekā Latvijā izdzer vienīgi Zviedrijas iedzīvotāji, un tas saistīts ar specifisko valsts alkohola monopola situāciju.
Jāsamēro mērķi
Latvijā alkohola atkarības risks ir 12,5% iedzīvotāju. Reālas atkarības problēmas, pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem, ir 4,1% Latvijas iedzīvotāju. Taču tikai 10% cilvēku, kam vajadzīga palīdzība alkoholisma problēmas risināšanā, to meklē un saņem. Latvijas Narkologu asociācijas vadītāja Astrīda Stirna atzīst, ka 90% atvēlēto līdzekļu tiek iztērēti neatliekamo stāvokļu novēršanai un pavisam niecīgs daudzums paliek ārstēšanai. «Mēs izrakstām pacientu, un pēc nedēļas viņš jau atkal tiek ievests. Tā tas iet uz riņķi.» Turklāt maldīgi ir domāt, ka dzērāji ir tikai deklasēti elementi, par ko sabiedrībai nebūtu diži jāraizējas. Nodzeras visu slāņu pārstāvji – arī inteliģentie, turīgie, veiksmīgie. Slimību profilakses un kontroles centra pārstāve ārste Aija Pelne spriež: «Mums vajadzētu vismaz iemācīties lietot alkoholu ar dienvidniekiem raksturīgo vieglumu – nepiedzerties un nepārdzerties.»
Šajā ziņā nozares un veselības jomas intereses sakrīt. Ekonomists un iepriekš Latvijas balzama komercdirektors Valters Kaže atzīst, ka alkohola uzņēmējiem nodzēries klients nebūt nav izdevīgs.
Mēreni dzerošs gan. Un tas arī ir sarežģītākais valsts uzdevums alkoholisma apkarošanā – samērot budžeta īstermiņa intereses ar sabiedrības veselības ilgtermiņa interesēm. Finanšu ministrija informē, ka tās paspārnē izveidota starpinstitūciju darba grupa, kurai jāpārskata akcīzes nodokļa likmes: jāatrod optimālās, «samērojot valsts fiskālos un veselības aizsardzības mērķus». Darba grupā piedalās pārstāvji no ministrijām, veselības nozares institūcijām un nevalstiskā sektora. Visticamākais, runa jau atkal būs par kompromisu, nevis radikālu pavērsienu valsts alkohola politikā.
