Valsts sociālās aprūpes centros pašlaik dzīvo ap pieciem tūkstošiem cilvēku ar pirmās vai otrās grupas invaliditāti, no kuriem daļa varētu dzīvot ārpus pansionātiem – patstāvīgu dzīvi ar lielāku vai mazāku sociālo darbinieku atbalstu. Nupat ar likuma grozījumiem Labklājības ministrija (LM) nospraudusi mērķi – pēc gada valsts sociālās aprūpes centros vairs neuzņemt cilvēkus, kuriem nav smagi garīga rakstura traucējumi.
Procesu, kurā cilvēkiem no ilgstošās aprūpes iestādēm tiek nodrošināta pāreja uz dzīvi sabiedrībā, sauc par deinstitucionalizāciju. Latvija ir apņēmusies īstenot tādu sociālo politiku, lai pēc iespējas mazāk cilvēku ar invaliditāti dzīvotu iestādēs, norobežoti no pārējās sabiedrības. LM nupat ir izstrādājusi pamatnostādnes sociālo pakalpojumu attīstībai līdz 2020. gadam, un tās paredz sociālās aprūpes cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem pakāpenisku pāreju no institūcijām uz pakalpojumiem dzīvesvietā. No 2016. gada Latvijā ieviesīs stingrākus uzņemšanas noteikumus valsts finansētās ilgstošās sociālās aprūpes institūcijās.
LM Sociālo pakalpojumu departamenta vecākais eksperts Aldis Dūdiņš atsaucas uz visa pagājušā un šā gada laikā veikto darbu, lai izvērtētu, kādi cilvēki, ņemot vērā viņu funkcionālās spējas, vispār dzīvo valsts sociālās aprūpes centros. «Pirmais nozīmīgais solis bija tieši šis projekts par klientu grupēšanu un palīdzības apjoma noteikšanu, lai uzlabotu sociālās aprūpes pakalpojumu kvalitāti aprūpes centros dzīvojošiem cilvēkiem,» stāsta A. Dūdiņš. Darbu veica speciālistu komanda – sociālais darbinieks, ģimenes ārsts, pediatrs, psihiatrs, fizioterapeits un citi. Eksperti izstrādājuši Latvijā unikālu metodiku, sadalot, jeb kā saka A. Dūdiņš, sagrupējot cilvēkus atbilstoši viņu funkcionālo traucējumu smaguma pakāpei četros aprūpes līmeņos.
Vienkārši runājot, atbilstoši pirmajam un otrajam aprūpes līmenim cilvēki varētu patstāvīgi vai ar atbalsta personu palīdzību dzīvot ārpus aprūpes centriem, ja viņiem uzlabotu dzīves un saskarsmes prasmes. Kopumā no 4377 aprūpes centru iemītniekiem, kuru situācija projekta laikā vērtēta, nepilni 2000 – tas ir gandrīz puse no visiem aprūpes centru iemītniekiem – varētu dzīvot ārpus šiem centriem. Trešajā aprūpes līmenī ir 1415 pansionātu iemītnieki, kuriem ir nepieciešama regulāra speciālistu palīdzība, savukārt ceturtajā līmenī iekļauti 1236 cilvēki, kuriem nepieciešama nepārtraukta aprūpe un 24 stundu uzraudzība. Kā norāda A. Dūdiņš, šie cilvēki nespēj veikt pašaprūpi patstāvīgi, viņiem ir saskarsmes grūtības, viņi neorientējas laikā un nespēj uztvert realitāti.
«Šo projektu un tā ieteikumus var uzskatīt par teorētisko pamatojumu deinstitucionalizācijas ieviešanas procesam,» saka A. Dūdiņš. Tāpēc Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā LM piedāvā noteikt, ka sociālās aprūpes pakalpojums jāorganizē atbilstoši cilvēka aprūpes līmenim. Likuma grozījumi nosaka, ka no 2016. gada 1. janvāra valsts sociālās aprūpes centros tiks uzņemtas personas ar ļoti smagiem garīga rakstura traucējumiem, kas pēc šā brīža kritērijiem atbilst 1. invaliditātes grupai, vai, skatoties kontekstā ar projekta rezultātiem – trešajam un ceturtajam aprūpes līmenim, skaidro A. Dūdiņš. Neatkarīgā turpinās skaidrot, kādu palīdzību LM paredzējusi cilvēkiem, kurus pansionātos neuzņems, bet kuriem, lai dzīvotu patstāvīgi, atbalsts noteikti ir nepieciešams, un vai tiks piešķirts papildu finansējums. Joprojām rindā uz ievietošanu sociālās aprūpes centros gaida ap 400 cilvēku.
Valsts sociālās aprūpes centri
• Piecos valsts sociālās aprūpes centros ar 33 filiālēm un līgumslēdzēju iestādēs (piemēram, biedrību izveidotajos aprūpes centros) dzīvo vairāk nekā 5500 cilvēki
• 83% no viņiem ir personas ar smagiem garīga rakstura traucējumiem – 1. vai 2. grupas invaliditāti
• Valsts sociālās aprūpes centros dzīvo arī bērni bāreņi, bērni ar invaliditāti (12,2%) un neredzīgi cilvēki (4,8%)
Avots: Labklājības ministrija
