Šodien oficiāli tiek atklāta Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības (ES) Padomē. Tā turpināsies līdz šī gada jūnijam. Viens no centrālajiem notikumiem, kurš piesaistīs plašu starptautisku uzmanību, būs Austrumu partnerības samits. Ko šis prezidentūras laiks nozīmē Latvijai un citām valstīm – par to sarunā ar Latvijas Universitātes politiskās komunikācijas asociēto profesoru Ojāru Skudru.
– Kādus akcentus jūs iezīmētu, runājot par Latvijas prezidentūru?
– Tie būtu divi aspekti. Pirmais saistīts ar Latvijas sabiedrības un ES dalībvalstu iedzīvotāju informētību par Latviju. Ir speciālas Vadlīnijas Latvijas prezidentūras ārējās komunikācijas un publiskās diplomātijas un kultūras programmas realizēšanai. Es teiktu tā: stipri dzejisks dokuments, izņemot stratēģiskos virzienus ārējā komunikācijā. Taču arī tie nav konkretizēti. Otrs aspekts, kurš arī iekļaujas prezidentūrā – ceturtais Austrumu partnerības samits Rīgā 2015. g. maijā.
– Kāds ir jūsu secinājums – informācija ir pietiekama?
– Socioloģisko aptauju rezultāti liecina, ka Latvijas sabiedrības informētība ir ļoti augstā līmenī. 79% iedzīvotāju piekrīt apgalvojumam, ka prezidentūra veicinās Latvijas atpazīstamību (ar to domājot atpazīstamību veco dalībvalstu plašākās iedzīvotāju grupās). Kas attiecas uz ES politisko, biznesa un kultūras eliti, tur Latvijas atpazīstamība ir jau atrisināts jautājums.
– Runāsim atklāti... Diez vai vidusmēra cilvēkam ir svarīgi, kura valsts prezidē. Viņa dzīvē no tā nekas nemainās.
– Ja runāja par informētību un ne tikai par to... Minēšu divus piemērus. Viens ir vecāks. Proti, Vācijas televīzijas lielajā privātajā kanālā RTL rāda spēli Vai gribi kļūt par miljonāru? To vada ļoti populārs sarunu šova vadītājs Ginters Jauhs. Pirms pāris gadiem vienā no raidījumiem bija jautājums, kurā tika izmantoti īsi vārdiņi, aiz kuriem sekoja kāds lietvārds. Spēles dalībniekam bija jāatmin, kurš no vārdu salikumiem būtu pareizā atbilde. Vācu valodā ir vārds toi, toi! Kaut kas līdzīgs, kā mēs sakām – hip, hip – urrā! Un tad nākamais bija Lette. Tas nozīmē – latvietis. Toi! Toi! Lette.
– Un ko spēles dalībnieks atbildēja?
– Tualete... Tas liecina par to, kāds ir ētikas un respekta līmenis vienā no vadošajiem ES dalībvalstu privātajiem TV kanāliem. Bet, iespējams, es to uztvēru pārāk sāpīgi. Otrs piemērs, kas liecina, ka šajā virzienā vajag strādāt, bija pirms dažām nedēļām. RTL ir ļoti īss, bet kvalitatīvs ziņu raidījums. Tajā tika stāstīts par kādu noziegumu. Vainīgais netika notverts nozieguma vietā, taču bija liecinieki. Tie stāstīja par noziedznieka pazīmēm. Tad sekoja viens teikums, kas ieskanas ik pa brīdim arī citviet. Proti, vīrietis esot runājis ar austrumeiropeisku akcentu. Secinājums: tas ir kāds no jauno ES dalībvalstu pilsoņiem, kaut arī neviens jau nevar pateikt, cik tālu domā Austrumeiropu – varbūt līdz Urāliem. Ko tas nozīmē? Skaidrs, ka igauņiem, latviešiem vai lietuviešiem nevar būt tāds pats akcents kā ukraiņiem, slovākiem, poļiem vai krieviem. Tātad par kādu kopīgu austrumeiropiešu akcentu te var būt runa?! Tas tā kā velk uz šovinismu vai, labākajā gadījumā, stereotipu par kaut kādiem austrumeiropiešiem.
– Kurš tādas nianses atšķir...
– Ko jūs! Ļoti labi atšķir. Šajā gadījumā ir runa par apzinātu terminoloģijas izvēli. Kas attiecas uz mūsu cilvēku informētību, viss ir kārtībā. Problēmas ir tādā ziņā, ka aptuveni 41% cilvēku vērtē Latvijas dalību ES savienībā pozitīvi (tātad mazāk nekā puse). Tomēr tas ir augstākais vērtējums kopš 2010. gada. Tikai 13% nevēlas būt ES. Nedomāju, ka Latvijas prezidentūra paaugstinās pozitīvo rādītāju būtiski, taču ja pat pāris procentu nāks klāt, arī tas būs labi.
Ja runājam par gatavošanos prezidentūrai, tad attiecīgo vēstuli no bijušā ES Padomes prezidenta Hermana van Rompeja Latvija saņēma jau 2013. gada augustā. Tā apliecināja atbalstu rīkot Austrumu partnerības samitu prezidentūras laikā. Pirmais darba programmas uzmetums Latvijas prezidentūrai tika izstrādāts jau 2012. gadā.
– Latvija kā prezidējošā valsts var iezīmēt savus akcentus?
– EP sanāksmēs, valstu vadītāju līmenī un diskutējot ar EP prezidentu Latvija varēja tos piedāvāt. Hermans van Rompejs tika slavēts par to, ka ļoti labi prata vest aizkulišu sarunas un panākt kompromisu starp valstu vadītājiem. Protams, galvenās vienošanās tiek panāktas, tiekoties valstu vadītājiem aci pret aci. Tomēr tikai janvāra sākumā, oficiāli sākoties prezidentūrai, sabiedrība varēja iepazīties ar Latvijas prezidentūras darba programmu.
– Uz ko šis fakts norāda?
– Tas norāda uz niansēm. Proti, ka šai programmai un Latvijas prezidentūrai nebūt nav formāls raksturs. To akceptē pārējo ES dalībvalstu vadītāji.
– Svarīgākai pasākums būs Austrumu partnerības samits maijā. Ko jūs uzsvērtu, runājot par šo notikumu?
– Neaizmirsīsim, ka 9. maijā Maskavā tiks vērienīgi svinēta uzvaras diena. Ja atmiņa mani neviļ, tad viens no krieviski rakstošajiem medijiem Latvijas prezidentam Andrim Bērziņam jau pasen uzdeva jautājumu, vai viņš apmeklēs šo pasākumu. Toreiz Bērziņa atbilde bija tāda, ka ielūgums vēl neesot saņemts. Bet, ja saņemšot, tad varētu braukt... Tiesa gan, tas bija ilgi pirms Krimas aneksijas.
– Tobrīd vēl nebija saasinājušās attiecības ar Krieviju. Šaubos, vai vispār par to pat vajadzētu diskutēt, braukt vai nebraukt…
– No vienas puses, labi, ka tāda publiska viedokļu apmaiņa medijos notiek, jo parāda noskaņojumus, kurus prezidents Bērziņš parasti ņem vērā, arī kārtojot iekšpolitiskos jautājumus. No otras puses, atrasties vienā kompānijā ar Ziemeļkorejas diktatoru, kurš arī ielūgts, un sveikt parādē soļojošos Krievijas kara flotes jūrniekus no Sevastopoles kaut kā īsti nepiestāv demokrātiskas ES un NATO dalībvalsts vadītājam. Jaunais ES Padomes prezidents Donalds Tusks gan aicina domāt par attiecībām ar Krieviju vairāku gadu garumā, izstrādāt vienotu ES stratēģiju. Vācijas kanclere Angela Merkele pastāvīgi atkārto, ka Eiropas drošība var tikt veidota tikai kopā ar Krieviju, nevis pret Krieviju. Nebūs viegli izšķirties.
– Pirms dažiem mēnešiem Latvijas ārlietu ministrs paziņoja par savu netradicionālo seksuālo orientāciju. Vai tas kaut kā var ietekmēt samita gaisotni, ņemot vērā, ka Edgars Rinkēvičs ir prezidējošās valsts ārlietu ministrs, kurš droši vien dominēs sarunu gaitā?
– Nedomāju gan, ka viņš dominēs...
– Zināms, cik aroganti, pat homofobiski uz šādām lietām reaģē Austrumu partneri. Atcerieties, ko 2012. gadā sacīja, piemēram, Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko – proti, ka viņš labāk izvēlas tikt dēvēts par diktatoru nekā par geju.
– Neesmu pamanījis, ka tad, kad Vācijas ārlietu ministrs Gido Vestervelle paziņoja par savu orientāciju, tas kaut kādā veidā būtu ietekmējis Vācijas un Krievijas attiecības. Ir daudz svarīgāki jautājumi nekā Latvijas ārlietu ministra seksuālā orientācija. Šādu niansi sarunu gaitā noteikti neņem vērā. Turklāt, ja runājam par politiķiem, ir taču skaidrs, ka ES un Austrumu partnerības valstīs Edgars Rinkēvičs nav vienīgais ar šādu seksuālo orientāciju.
– Latviju padomē pārstāv mūsu ministri un viņu komanda. Jums šķiet, ka mūsu valdība ir pietiekami profesionāla, lai kvalitatīvi pildītu savas funkcijas, uzņemoties līderu lomu attiecīgajās diskusijās?
– Domāju, ka visos t.s. atslēgas posteņos – ārlietu, aizsardzības un finansu jomā – mums ir pietiekami profesionāli cilvēki. Pieņemu, ka problemātiski tas varētu būt (ņemot vērā politiskus un starptautiska līmeņa kontaktus) ekonomikas, veselības aizsardzības un izglītības ministriem. Lielākajai daļai Latvijas ministru problēmu nebūs. Savukārt Straujumas kundzei ir ļoti labs personiskais kontakts gan ar EP prezidentu Martinu Šulcu, gan ar Eiropas Komisijas prezidentu Žanu Klodu Junkeru. Ja nu tomēr pieņemam, ka sagatavošanās darbs jau ir ritējis kopš 2012. gada un tie nav tukši vārdi, tad viss būs kārtībā. (Vēl ironiska piebilde: logus Gaismas pilij taču nomazgāja laikus...) Arī māsas Lietuvas piemērs liecina, ka visam būtu jānorit sekmīgi.
– Jā, jā, bet mēs atceramies, cik grūti klājās Lietuvai ārējo apstākļu dēļ – kādus finansiālos sprunguļus kaimiņvalsts riteņos meta Krievija. Nelolosim ilūzijas, ka Latvijai prezidentūras laikā klāsies vieglāk.
– Protams! To nevar izslēgt. Tas lielā mērā būs atkarīgs no tā, kā veidosies Gruzijas, Moldovas un Ukrainas turpmākās attiecības ar ES, ņemot vērā brīvās tirdzniecības un asociācijas līgumus, kuri ir jāratificē visu ES dalībvalstu parlamentos. Es pieņemu, ka šie līgumi ātri un gandrīz vienlaikus netiks ratificēti visās 28 dalībvalstīs.
– Kāpēc?
– Tā iemesla dēļ, ka ES nav vienprātības par to, kādu politiku īstenot attiecībā pret Krieviju, kā būt ar ekonomiskajām sankcijām, kā arī par šiem tirdzniecības un asociācijas līgumiem. Tas, ko Krievija gaida no Austrumu partnerības samita – lai Eiropa oficiāli paziņo par to, ka Ukraina, Gruzija un Moldova nekļūs par ES dalībvalstīm, kamēr netiks noregulētas attiecības starp ES un Eirāzijas Savienību. Tas pats attiecas uz šo valstu dalību NATO, kas ir Krievijas sarkanā līnija. Par to raksta eksperti, nevis politiķi. ES amatpersonas, ieskaitot jauno Žana Kloda Junkera komisiju, ir izteikušās, ka ES paplašināšanās nenotiks tuvākajos piecos gados. Acīmredzot pat tas Krieviju neapmierina, tā vēlētos, lai šīs trīs valstis kļūst par kaut ko līdzīgu buferzonai, ja nevēlas sekot pārējo trīs Austrumu partnerības valstu – Baltkrievijas, Armēnijas un Azerbaidžānas – piemēram.
– Krievija grib saņemt konkrētas garantijas.
– Jā. Labi informētais Spiegel savā 2014. gada 24. novembra numurā rakstīja, ka Eiropa ir piekritusi sarunām ar Krieviju par problēmām, kuras tai ir vitāli svarīgas, saistībā ar šo brīvās tirdzniecības un asociācijas līgumu starp ES un Ukrainu. Spiegel pārmet, ka ES ir piekopusi kļūdainu politiku pret Ukrainu. Zināmā mērā līdzvainojama par to, ka konflikts nonācis tik tālu, esot arī Vācijas premjere Angela Merkele. Proti, ka sankciju politiku varēja realizēt citādāk (nepasakot gan, kā tieši). Spiegel apgalvo, ka visiem jau 2013. gada jūlijā esot bijis skaidrs, ka Janukovičs Viļņā neparakstīs asociācijas līgumu ar ES. Žurnāls norāda, ka Krievija par šo līgumu pēc tā atlikšanas esot uzdevusi 2370 jautājumus, uz kuriem esot jāsaņem atbildes, lai šī vienošanās varētu stāties spēkā. Lai uz visiem atbildētu, būšot nepieciešams gadiem ilgs darbs. Tātad tas ir vienkārši formāls, elegants veids, kā atlikt līguma stāšanos spēkā ar Ukrainu provizoriski līdz 2015. gada beigām. Vai uz gadiem, to noskaidrosim Austrumu partnerības samitā Rīgā. Līdzīga situācija ir attiecībā uz Moldovu. Protams, cits jautājums: vai Krievija ķersies pie Moldovas iekšējā stāvokļa destabilizācijas... Stāsts par Gruziju ir tieši tāds pats. Tur Putina sarkanās līnijas ir saistītas ar Gruzijas uzņemšanu NATO un ES. No šiem aspektiem skatoties, protams, Edgaram Rinkēvičam būs ļoti liela atbildība. Lūk, šis varētu būt viens no galvenajiem problēmu punktiem samita laikā. Ja vienošanās starp ES un Krieviju netiek panākta, sankcijas tiek saglabātas, tad šis Austrumu partnerības samits ir gandrīz pilnīgi bezjēdzīgs pasākums, kas nedos nevienu diplomātisku atbildi.
– Tādā gadījumā šis būs signāls Krievijai, ka tā var turpināt savu agresiju Ukrainā un, iespējams, arī citās bijušajās PSRS valstīs.
– Tas ir sarežģītāk. Es piekrītu tiem ekspertiem, kuri, vadoties pēc Putina runas 4. decembrī, saka, ka viņš esot mainījis savu politiku. Taču Putins ne savā runā, ne pēc tikšanās ar Francijas prezidentu Fransuā Olandu, ne atbildēs uz žurnālistu jautājumiem nerunā par ES un Ukrainu. Viņš nerunā par Ukrainu un NATO. Viņš nepiemin starptautiskās tiesības. Putins atzīst Ukrainas suverenitāti, teritoriālo integritāti. Bet, manuprāt, precīzāk viņa pozīcijas raksturo atbildes pēc tikšanās ar Olandu. Proti, ka Ukrainā jāsākas politiskajam procesam, lai atjaunotu«jebkādu kopīgu politisko telpu» (restoration of any common political space). Tas nav nejaušs formulējums.
– Kā jūs to saprotat?
– Jebkāda kopīga politiskā telpa nozīmē, ka Krievija tur nepiedalās ne militāri, ne kā citādi. Sarunas notiek tikai starp separātistiem un Kijevas valdību. Atjaunot kopīgu politisko telpu nozīmē, ka Putins pieļauj visus variantus, ieskaitot Ukrainas federalizāciju. Viņa tēze ir šāda: ja tagad jūs neizmantosit vēsturisko iespēju atjaunot jebkādu vienotu politisko telpu Ukrainā, tādā gadījumā var izrādīties, ka to vispār vairs nekad nevarēs izdarīt. Tad būs iesaldēta konflikta vai Abhāzijas variants. Es uzsveru: viņš runā par šīs kopīgās politiskās telpas ATJAUNOŠANU, kas neattiecas uz Krimu. Pat dziļa ekonomiskā krīze Krievijā šo līniju neietekmēs, tāda būtu mana prognoze.
– Rezumējam. Tātad – kas ir pats lielākais izaicinājums Latvijai?
– Ja par atskaites punktu izvēlas nevis prezidentūras programmu, bet valdības deklarācijā teikto, tad – «aktīvi piedalīsimies ES kā stipras nacionālu valstu savienības veidošanā, īpaši veicinot kopīgas ārējās, drošības, enerģētikas un vienotā tirgus politikas īstenošanu. Latvijas pārstāvju darbību starptautiskajās organizācijās balstīsim uz ilgtermiņa Latvijas nacionālo interešu aizstāvību.» Tā kā valdības deklarācijā ir frāze arī par atbalstu ES tālākai integrācijai, stabilitātei un vienotai ārpolitikai, tad es varu secināt, ka galvenais akcents šajā prezidentūrā būs Austrumu partnerības samits un tas, kā tajā izdosies aizstāvēt Latvijas nacionālās intereses ārpus ES robežām.
