Kopš jaunās valdības apstiprināšanas pērn novembrī kultūras cilvēki nepacietīgi gaida, kā tiks pildīts valdības deklarācijā kultūras jomā solītais. Valdības simt dienas vēl nav pagājušas, tomēr arī kultūras ministre Dace Melbārde nesāk no baltas lapas – viņa ir nozares profesionāle un nedaudz vairāk nekā gadu arī kultūras ministre iepriekšējās divās valdībās, tāpēc ir gluži dabiski uzdot jautājumus par trim svarīgiem Kultūras ministrijas darbības virzieniem, kas pieminēti arī valdības deklarācijā.
– Vispirms par Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) iespējamajiem attīstības modeļiem. Par to lauzts daudz šķēpu.
– Veidojot valdības deklarāciju, bija ļoti spraigas debates. Faktiski visu deklarācijas veidošanas laiku. Finanšu ministrijai ir savi uzskati par to, ka jābūt vienotai pieejai, kā veidot valsts budžetu, un viņiem nav simpātiju pret speciālo budžetu atjaunošanu. Savukārt Kultūras ministrijai ir sava pārliecība un argumenti, kas balstās citu Eiropas valstu praksē un kultūras specifikā. Iezīmētie nodokļi ir labākais veids, kas garantē kultūras neatkarību no politiskiem lēmumiem un finansiālo stabilitāti. Protams, ja ir krīze, tad šis modelis neglābs no finansējuma samazinājuma, jo kultūra ir vienā grozā ar pārējo valsts attīstību. Ja ekonomika attīstās labi, tad arī kultūrai klājas labāk, ja ir problēmas, tas atbalsojas arī kultūras jomā.
Tas, kas tracina visus kultūras nozarē strādājošos, mani ieskaitot, kad notiek stratēģiskas diskusijas, kam pirmajam un visvairāk varētu nogriezt – tā bieži vien ir kultūra. Tas liecina, ka arī tie, kas pieņem lēmumus, nereti nesaprot kultūras lomu.
– Vai VKKF lietā joprojām ir pata situācija, kad, runājot šaha terminoloģijā, nevienai pusei nav gājiena iespējas? Vai tomēr ir gaisma tuneļa galā, kas varētu noslēgties ar kādu no vairākiem piedāvātajiem modeļiem – pārejas posmu, piemēram?
– Esam panākuši, ka valdības deklarācijā ir ierakstīta apņemšanās atjaunot iepriekšējo VKKF finansēšanas modeli.
– Bet tas jau ir bijis arī iepriekš!
– Nē! Iepriekšējā reizē bija ierakstīts, ka izskatīsim un izvērtēsim dažādus fonda finansēšanas modeļa variantus, to arī izdarījām. Guvām pārliecību, ka iezīmētie nodokļi ir labākais variants kultūrai, bet neguvām koalīcijas partneru atbalstu, neskatoties uz to, ka kopā ar Kultūras aliansi draudzīgi kopā apstaigājām politiskās partijas, un to, ka notika vēlēšanu kampaņa un nebija nevienas politiskās partijas, kas teiktu, ka to neatbalsta. Tomēr tad, kad lieta nonāca valdībā, izrādījās – tas, ko runā politiskajās diskusijās, atšķiras no pieņemtajiem lēmumiem. Mūsu uzdevums ir nepadoties, turpināt strādāt, meklēt to, ko politoloģijā sauc par iespēju logu, lai šo jautājumu atrisinātu. Domāju, ka tas ir solis uz priekšu.
Deklarācijā ir panākta apņemšanās atjaunot iepriekšējo VKKF modeli. Protams, vairāk nekā pēc gada darba politikā esmu kļuvusi daudz piesardzīgāka un saprotu, ka jārēķinās ar daudzām lietām, kas var parādīties, veidojot valsts budžetu, jo kopumā situāciju ietekmē tas, vai ir papildu līdzekļi ko sadalīt, vai nav. Tāpēc mūsu piedāvājumā ir vairāki scenāriji, piemēram, vispirms atgriezties pie paša iezīmēto nodokļu principa, nenosakot trīs procentus no alkohola un tabakas akcīzes ienākuma uzreiz, bet ejot uz to pakāpeniski trīs līdz piecu gadu laikā. Joprojām esam elastīgi, jo mums ir svarīgi panākt rezultātu.
– Kāda ir prognoze?
– Mēs neviens nevaram prognozēt, kāda būs ekonomikas attīstība Eiropā un Latvijā. Šobrīd ģeopolitiskā situācija ir krietni vien nestabilāka nekā pirms diviem gadiem, tāpēc maz kurš šajā laikā uzņemas sniegt kādas precīzas prognozes.
– Otrs liels jautājumu loks, kas radis atspulgu deklarācijā, ir likums, kas sakārtotu radošo personu un organizāciju darbu. Kāda te ir virzība?
– Likuma projekts ir izstrādāts. Darbs notika jaunā valsts sekretāra Sanda Voldiņa vadībā. Tagad gatavojam jautājumus, kas saistīti ar publiskās apspriešanas sākšanu. Esam veikuši aprēķinus, cik šāda likuma ieviešana varētu izmaksāt, kāda ir fiskālā ietekme. Tas, kas ir jāsaprot – šajā likumā ir jādod definīcija gan tam, kas ir radoša persona, gan tam, kas ir radoša organizācija. Tās ir savstarpēji saistītas lietas, jo radošas personas statuss lielā mērā izriet no viņa dalības radošo profesionāļu organizācijā. Saskaņā ar mūsu apkopoto informāciju aptuveni 7000 personām gadā vienīgais ieņēmumu veids ir autoratlīdzība; no šīm personām vairāk nekā puse ir radošo profesionālo organizāciju biedri. Trešā lieta, kas jādefinē, – kādi būs atbalsta pasākumi. Pērnā gada nogalē mums bija saruna ar Latvijas Radošo savienību padomes ģenerālsekretāru Haraldu Matuli par to, kā palīdzēt kultūras darbiniekiem senioriem. Esošā situācija ir jāskaidro kā sekas tai sistēmai, kā Latvijā pēdējo divdesmit gadu laikā tika piemērota autoratlīdzība – darba tiesiskajām attiecībām, slēdzot līgumu ar radošu personu. Bieži vien par to tiek vainoti paši cilvēki, ka viņi, lūk, izvēlas autorlīguma modeli, tomēr labi zinu to, ka institūcijas labprāt izmanto, ka iespējams slēgt autorlīgumu, jo tas izmaksā mazāk. Tas, ka ilgus gadus darbojusies sistēma ar autorlīgumiem, neveidojot sociālo garantiju fondu radošajām personām, ir sistēmas atbildība pret radošajiem cilvēkiem. Rezultātā viena no neaizsargātākajām grupām ir kultūras darbinieki seniori.
Oponenti, protams, saka – paši varēja iet un ieguldīt, tomēr parasti šis atalgojums nav tik liels, lai varētu šādus ieguldījumus veikt. Pētījums, kuru pirms diviem gadiem veica Latvijas Kultūras akadēmijas speciālisti, parādīja, ka apmēram vienai trešajai daļai radošo cilvēku ieņēmumi ir zem robežas 250–300 latu mēnesī. Tie ir neregulāri. Tas ir vidējais rādītājs. Turklāt tam ir sava veida korelācija ar VKKF. Kad tiek samazināts finansējums fondam, tas pasliktina radošo cilvēku ienākumus, jo VKKF ir viens no stabilajiem finanšu avotiem radošajam procesam.
– Bet VKKF jau neveic sociālā nodokļa maksājumus! To neparedz likums.
– Protams! Bet VKKF ir atbalsta programmas par mūža ieguldījumu. Tas tomēr ir atsvars, un labi, ja var katru gadu pieaudzēt finansējumu, palīdzot nopelniem bagātajiem kultūras darbiniekiem, dodot vismaz kaut kādu atslogojumu.
– Publiskajā telpā radošie cilvēki bieži vien tiek saukti par slaistiem un nodokļu nemaksātājiem. Kā domājat mainīt šo attieksmi, jo tas nav tikai dažu indivīdu privātais viedoklis.
– Precīzs novērojums! Kad notiks sabiedriskā apspriešana, mums jāņem vērā šī vienas sabiedrības daļas negatīvā attieksme un jāskaidro – tās ir gadiem atbalstītas sistēmas sekas, bet radošie cilvēki bija spiesti strādāt ar šādiem nosacījumiem.
– Turklāt Valsts ieņēmumu dienests pēdējo pāris gadu laikā ir pievilcis skrūves – tiem, kas dzīvo tikai uz autora ieņēmumiem, nemaksāt sociālo nodokli vairs nav iespējams.
– Tā ir tiesa! Diemžēl negatīvā attieksme sabiedrībā ir radusies arī tāpēc, ka daudzviet autorlīgumi tika izmantoti tur, kur tos nemaz nedrīkstētu izmantot. Esmu dzirdējusi, ka pat grāmatveži ir strādājuši uz autorlīgumiem. Tas radījis attieksmi sabiedrībā, ka autorlīgumi ir veids, lai varētu valstij samaksāt mazāk nodokļu.
Situācija ir nonākusi līdz tam punktam, ka Labklājības ministrija plāno veidot darba grupu, lai atjaunotu sarunu par samaksas veidu un darba tiesiskajām attiecībām radošajiem cilvēkiem. Būsim godīgi! Katru reizi, kad šī diskusija bija atvērta, sekoja diezgan neviennozīmīga reakcija no radošajiem cilvēkiem bailēs, ka viņiem tiks samazināti jau tā trūcīgie ieņēmumi, tāpēc sarunām darba grupā jānotiek, lai radošie tajās tiktu iesaistīti, skaidrojot, kādi būs ieguvumi.
Ideālā situācija, uz kuru jāvirzās, – autorlīgumi nonāk vienā statusā ar uzņēmuma līgumiem, no kuriem tiek veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas pilnā apmērā, bet nav pieļaujama situācija, kad autors tāpēc saņem mazāk. Te ir problēmas sāls! Es pieļauju, ka to diezgan vienkārši varētu regulēt valsts un pašvaldību institūcijās. Grūtāk to būs izdarīt privātajā sektorā. Te man jāsaka, ka vēl viena neaizsargāta radošo personu grupa ir žurnālisti, jo viņu darba dēvēji ir privāti uzņēmēji. Te vajadzētu panākt, ka šīs izmaksas negatīvi neietekmētu arī žurnālistu ienākumus.
– Te man no savas pieredzes jāpiebilst, ka tieši sabiedriskie mediji iecienījuši autorlīgumus. Privātie godīgi maksā algu un honorāru. Bet, noslēdzot tēmu, kā būs ar radošajām organizācijām. No likuma viedokļa viens statuss ir gan svētdienas alus dzērāju biedrībai, gan radošo profesionāļu apvienībai. Vai kas mainīsies?
– Jā! Tas ir viens no mūsu uzdevumiem, mainīt šo situāciju – noteikt radošo organizāciju īpašo statusu. Radošo organizāciju un personu statuss ir savstarpēji saistīts.
– Par masu medijiem. Pirms sarunas lasīju materiālu par Kultūras ministrijas aktivitātēm šajā jomā, bet nudien nesapratu, kā ministrija domā ietekmēt to, ka tagad, citēju no galvas, «ir bīstama situācija, ka krievu valodā iznākošie mediji Latvijā koncentrēti viena īpašnieka rokās».
– Tas ir mediju politikas jautājums, kas ietver visus tās izstrādāšanas posmus – ja nepieciešams, pasūtot pētījumus, lai uz šīs bāzes veiktu situācijas analīzi, kas tad ir problēmas, ko Latvijā vajadzētu risināt. Tas, kas nav pareizi, ka mediju politika šobrīd tiek reducēta uz informācijas telpas aizsardzību, jo mediju politika nav tas pats, kas informācijas telpas aizsardzība. Informācijas telpas aizsardzība ir specifisks jautājumu loks, kas daļēji pārklājas ar mediju jautājumiem, bet skar arī citas jomas. Tas aptver arī, piemēram, drošības dienestu un valsts stratēģiskās komunikācijas jautājumus, sabiedrības integrāciju un saliedētību, nacionālās kultūrtelpas stiprināšanu un kritiskās domāšanas attīstību izglītības procesā. Uz informācijas telpas aizsardzību attiecināmi mediju politikas jautājumi ir arī žurnālistu profesionālā izglītība, pašregulācija ētikas jautājumu risināšanai, sabiedriskā pasūtījuma principi, mediju īpašnieki un patiesā labuma guvēji, labvēlīgas tiesiskās vides veidošana u. c. Ir daudz šādu jautājumu, kas Latvijā gadiem nav kustināti vispār. Citās valstīs tas ir sakārtots, bet tas tagad galīgi nenozīmē, ka mediju politikas izstrāde nozīmēs to, ka regulēsim, ko mediji drīkst vai nedrīkst rakstīt. Mediju politikas mērķis demokrātiskā valstī ir labvēlīgas vides veidošana daudzveidīgu, ilgtspējīgu mediju darbībai, kas piedāvā kvalitatīvu saturu un nodrošina vārda un izteikšanās brīvību.
Bet, ja runājam par informācijas telpas aizsardzību, jāapzinās, ka Latvija nevar viena stāvēt pretim Krievijas propagandas mašīnai. Te nepieciešama starptautiska sadarbība. Vienā pašā Russia Today Krievija iegulda ap 400 miljonu gadā. Līdzvērtīgu pretsvaru var dot, tikai vairākām valstīm sadarbojoties.
Mums jāstrādā pie tiesiskās vides pilnveidošanas, kas Latvijai dotu iespēju ātri reaģēt uz pārkāpumiem retranslēto kanālu saturā, un vienlaikus jārūpējas, lai sabiedrībai būtu pieejams daudzveidīgs un kvalitatīvs saturs. Ja atrodamies informatīvā kara apstākļos, ir jāatbild sev uz jautājumu, vai atstājam krievvalodīgos valsts iedzīvotājus tikai Krievijas propagandas ziņā, vai tomēr ar sabiedriskā pasūtījuma saturu daudzveidīgojam saturu krieviski runājošajai auditorijai. Šādu ceļu izvēlējušās arī divas citas Krievijas robežvalstis – Somija un Igaunija.
– Kā jūs reāli domājat panākt, lai, piemēram, Latgale pagrieztu savas antenas pret Rīgas raidītājiem?
– Mana atbilde ir kvalitāte un saturs. Jāpēta mediju lietošanas paradumi, lai saprastu, kā uzrunāt, piesaistīt auditoriju, veidojot jaunas programmu paketes vai kanālus. Saturs ir galvenais. Tas ietekmē cilvēku izvēli un mediju lietošanas ieradumus.
– Bet kā vērtējat pašmāju mediju karu virszemes apraidē. Rezultātā no tās aizgāja TV3 un LNT. Vai tā ir normāla mediju politika valstī? Tas, ko latviešu auditorija saņēma vietā – es domāju, skatītājiem vajadzētu piemaksāt, lai viņi vispār ieslēgtu televizoru.
– Tā ir NEPL padomes atbildība. Bet es piekrītu, ka mediju politikas izstrādes ietvaros ir jāskata jautājums par sabiedrisko pasūtījumu un Latvijas komercmediju iesaisti.
– Ir daudz specifisku kultūras nišas mediju problēmu, kā domājat atbalstīt medijus, kas publicē kultūras saturu? Ministrijas konkursos piedāvātās summas ir pārāk niecīgas.
– Viss atduras pret finansējumu. Mans viedoklis ir tāds. Jāpanāk, lai ir stiprs VKKF, un fondam jākļūst par vienīgo vietu, kur šādi mediju atbalsta jautājumi tiek lemti, bet ministrija nodarbojas tikai ar administratīvajiem jautājumiem. Ministrijas un VKKF darbībai nav jādublējas. Tā būtu pievienotā vērtība arī iezīmēta nodokļa finansējuma modelim, ja konkursi tiktu sludināti uz trim gadiem, nevis uz vienu. Tas ir akūts mediju plānošanas jautājums. Nav pareizi, ka medijs vienu gadu konkursā iegūst finansējumu un tad domā, vai nākamajā gadā izdosies to saņemt. Nepieciešami ilgtermiņa līgumi, kas ļautu plānot medija attīstību.
