Nu jau kādu laiku portāla TVNET slejās un tā pārpublicējumos nav manāms Olivera Everta vārds. Šim personāžam vairs neveicas – redakcija ar viņu lauzusi sadarbības līgumu, savukārt opera iesūdzējusi tiesā par rupjībām, un ne tikai opera.
Pseidonīms Olivers Everts slēpj dzīvē it kā patiešām eksistējošu personu – it kā vienu, it kā vīrieša dzimuma – un no valodas lietojuma viedokļa ārkārtīgi nesavaldīgu. Jāuzsver, ka runa nav par viņa pārstāvēto viedokli, bet gan necenzētās leksikas mērci, kādā tas pasniegts. Kritizējami cilvēki tiek saukti par sūkātājiem, sievietes – par kucēm. Tādā garā. Un te vietā jautājums, cik attaisnojama ir žurnālista (?) slēpšanās aiz pseidonīma, ja vienīgais anonimitātes mērķis ir iespēja nesodīti lamāties. Nevis, piemēram, nodrošināties pret kritizējamās varas represijām vai skaidri nošķirt dažādus rakstības stilus. Pēc būtības – nekādas atšķirības no anonīmajiem interneta rupekļiem, ko moderatori sviedriem vaigā pūlas padzīt no portāliem.
Everta know-how
Pati par sevi izdomāta vārda izmantošana žurnālistikā nav nekas unikāls. Pseidonīmu savā radošajā darbībā ir izmantojis, piemēram, pazīstamais sabiedriski politisko notikumu komentētājs Māris Zanders. Vienu raidījumu Radio SWH vadīja ar savu vārdu, otru – kā Pans Kleksis. Viņš skaidro, ka pamatojums bija – ne tik daudz kaut kāda slēpšanās, cik nodalīšana. Visi taču zināja, ka tas ir viņš. «Tāds īstāks know-how bija sapņu stāstīšana, jo tā gan tika apzināti izmantota kā iespēja saglabāt juridisku šķīstību un attiecīgi pasargāt mani un radio no nevajadzīgiem konfliktiem,» skaidro Māris Zanders.
Tikmēr Olivera Everta vienīgais knowhow ir anonimitātes sniegtā iespēja izvairīties no atbildības par lamāšanos. Tiesā atbildētājs ir nevis parastais tandēms žurnālists–izdevējs, bet tikai izdevējs, proti, SIA TVNET. Kā Neatkarīgajai atzīst portāla galvenā redaktora vietnieks Toms Ostrovskis – tiesvedība ar operu nav vienīgā, ko portālam nodrošinājis Olivers Everts. Viņa īsto identitāti portāls turpina turēt noslēpumā, un arī uz tiesu staigās portāla nolīgti juristi, kaut gan sadarbība ar autoru pārtraukta. No sociālā tīkla Twitter ierakstiem izlobāms, ka konflikts izveidojās, jo no kāda raksta laukā tika izņemta īpaši neētiska izteikšanās par nedzīviem bērniem. Portāla vadībai tas nebija pieņemams un rezultātā komplektā ar Evertu no portāla aizgāja (pārstāja publicēties) arī žurnāliste Sandra Veinberga, paziņojot: «Cenzūra man nav akceptējama.»
Neesmu Veinberga, neesmu Putnis
Baumas, ka Olivers Everts patiesībā arī ir Sandra Veinberga, Neatkarīgajai noliedz gan viņa pati, gan arī portāls. Neesot arī iespējamais Kultūras ministrijas Mediju nodaļas vadītājs Roberts Putnis. Viņš apgalvo: «Nekad dzīvē publiskajā telpā neko neesmu rakstījis vai teicis anonīmi vai ar pseidonīmu. Un netaisos to darīt.»
Internetā Oliveram Evertam atrodams arī blogs. Autors esot neatkarīgs publicists, filoloģijas zinātņu doktors, stažējies pašā Maskavā. Rakstīts arī, ka «Olivers Everts ir literārs pseidonīms, kas tiek lietots drošības un radošās brīvības apsvērumu dēļ».
Acīmredzot vienīgo iespēju uzzināt, kas patiesībā daudzus cilvēkus izlamājis un apvainojis, sniegtu attiecīgs tiesas lēmums kādā no ierosinātajām goda un cieņas lietām. Latvijas Nacionālās operas Juridiskās un personāla daļas vadītāja Evika Samoviča apstiprina, ka līdztekus naudas kompensācijai tiesai lūgts arī atklāt autora identitāti. Taču lietai vēl pat neesot nozīmēts izskatīšanas termiņš, un kā jau visas – tā var vilkties gadiem ilgi. Sākotnēji jau prasīta vienīgi atvainošanās, taču nedz portāls, nedz autors kam tādam nepiekrita. Tiesā pret TVNET vērsusies gan opera kā juridiska vienība, gan tās valdes locekļi – Zigmars Liepiņš, Inese Eglīte un Daina Markova – kā atsevišķas fiziskas personas, jo Olivers Everts publikācijā katru nosauca vārdā, attiecīgi komplektā ar cilvēka godu un cieņu aizskarošām lamām.
Jālamājas atbildīgāk
Atsevišķās situācijās atsevišķās valstīs anonimitāte ir patiešām lietderīgs rīks cīņā par taisnību un demokrātiju. Taču šis nav tas gadījums, spriež sociālantropologs Klāvs Sedlenieks. Arī viņš pats slēdzis komentēšanas iespēju pie sava bloga, jo tai netrūka ļaunprātīgu izmantotāju. Jo absurdāk, ja lamas satur anonīmas publikācijas šķietami respektablā medijā. Klāvs Sedlenieks secina: «Arī vārda brīvības apstākļos ir jāspēj uzņemties atbildība par pateikto. Nav godīgi, ja diskusijā viens dalībnieks paslēpjas, bet par otru ir pilnīgi viss zināms. Šajā gadījumā anonimitāte izvēlēta, lai varētu runāt rupjības un neviens nezinātu, ka ir tas konkrētais cilvēks. Manuprāt, ja tiešām tik ļoti gribas lamāties, tas jādara ar savu vārdu un attiecīgi jāatbild par sekām.».
