Ojārs Rubenis uzskata, ka sabiedrība degradējas, un to visu var redzēt interneta komentāros un lielveikalu pilnajās stāvvietās. Taču viss ir labojams, un Ojāra priekšlikumi vieš cerību. Intervija ar Nacionālā teātra direktoru Ojāru Rubeni – ne tikai par iepriekšminēto, bet arī par viduvējību laiku un izcilniekiem tajā, par to, vai braukt uz Maskavu, Eirovīziju un EXPO.
– Kā tu domā: vai mediji spēj kaut ko mainīt?
– Es lasu ļoti daudz labu interviju. Šīs intervijas nereti ir apliecinājums tam, ka mēs domājam līdzīgi. Bet tas nozīmē, ka esam nonākuši atpakaļ tajā pašā vietā, no kuras sākām, – 1987./1988. gadā, jo daļa cilvēku baidās runāt – viņus var atbrīvot no darba, viņiem var uzsūtīt policiju vai pārbaudi utt. Viss notiek kā Atmodas un Labvakar laikā: mēs kaut ko pateicām, un cilvēki reaģēja – jā, forši, mēs taču domājam tāpat! Tagad avīzes publicē kritiskus rakstus, bet nekas jau nemainās! Mēs atrodamies dzīves otrajā pusē, bet visu laiku par kaut ko uztraucamies. Nu, nav taču vērts! Tie, kuri sen vairs ne par ko neuztraucas, sēž Briselē. Absolūts veiksmes stāsts!
– Varbūt tomēr ir vērts par kaut ko uztraukties... Nesen noskatījos krievu filmu Leviatāns. Korumpētās varas, liekulīgās baznīcas un bandītu ciešais savijums, uz kura fona attīstās ģimenes traģēdija, – iespaidīga filma. Ko tu par to saki?
– Uz mani tā neatstāja tik spēcīgu iespaidu. Jo es redzēju mērķprogrammu šai filmai. Tāpēc manas izjūtas ir dalītas. Jā, man bija interesanti, bet... Daudz spēcīgāku iespaidu uz mani atstāja Andreja Končalovska filma Pastnieka Alekseja Trjapicina baltās naktis. Leviatāns, protams, ir spēcīga filma par Krievijas dzīvi, taču, manuprāt, bija redzama režisora vēlme spēlēt uz pasaules publiku, lai tā ņemtu pretim skaidrojumu par situāciju Krievijā tieši šādā veidā, un tas mani kaitināja. Protams, dabā eksistē vieta, kur tika uzņemta filma Leviatāns, tur nekas nav izskaistināts, un tad es sapratu visa notiekošā ideoloģiju: ja tā var dzīvot 21. gadsimtā – pēc visa, kas notika Gorbačova un Jeļcina laikā –, tad es nebrīnos, ka sabiedrība atbalsta šo varu, jo cilvēki pie tā visa ir tik ļoti pieraduši, ka viņiem tas milzu bardaks vairs nešķiet šausmīgs. Mēs taču arī bijām pieraduši pie padomju sistēmas – mēs tajā eksistējām un pat pratām priecāties par dzīvi. Un nevajag stāstīt, ka visi bija baigākie pretpadomju elementi un disidenti. Mākslā padomju laikā bija ļoti daudz kas vienkārši lielisks – varbūt tāpēc, ka radās noslēgtā sistēmā ar tieksmi izrauties.
– Vai teātrī jābūt tādai aktīvai pozīcijai, kāda bija, piemēram, filmā Leviatāns?
– Teātros ir šī pozīcija. Cits jautājums – vai sabiedrība, kura var atļauties nopirkt biļeti uz teātri, grib redzēt šo pozīciju? Man ir konkrēts piemērs. Jaunais un talantīgais režisors (Ezeriņš, Raudupiete) Elmārs Seņkovs sezonas atklāšanā uztaisīja izrādi Mans nabaga tēvs. Tajā tika parādīts, kā dzīvo cilvēki pierobežā. Spēlēja izcili aktieri – Lāsma Kugrēna, Ģirts Jakovļevs, Ivars Puga un citi. Izrāde režisoriski bija kvalitatīva, bet par daudz ko var diskutēt. Taču – cilvēki šo izrādi nevēlas redzēt.
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka viņi nevēlas, ka no Nacionālā teātra skatuves kāds saka vārdu «bļ...» un ka tas jāizrunā Lāsmai Kugrēnai, kuru pašu gan tas neuztrauc, jo viņa ir tikusies ar šādiem cilvēkiem. Daudzi man saka: tā pie mums, Latvijā, nav! Un tā ir lielākā auditorijas daļa, kas to apgalvo. Pēc izrādēm radošā grupa pat sarunājās ar publiku par šo tēmu. Es arī uzaicināju radošo grupu izrunāties. Es teicu: Latvijā tiešām tā nav... Bet viņi visi kā viens – jauni cilvēki – mani pārliecināja, teikdami, ka tas viss ir no viņu dzīves, no viņu radu un draugu dzīves. Viņi uz skatuves izlika savu sāpi par to, ko viņi redz Latvijā. Bet sabiedrība tomēr nevēlas nākt uz šo izrādi. Kā to skaidrot? Uz izrādi Latgola cilvēki nāk – viņi izklaidējas. Bet varbūt padomāt: paga, kāpēc cilvēki tā dzīvo – kā tajā izrādē Mans nabaga tēvs? Varbūt es varu kaut ko mainīt šo cilvēku dzīvē? Varbūt aizvest viņus uz teātri? Šādās kategorijās mēs jau sen nedomājam. Tā mēs domājam tikai tad, kad jāziedo nauda slimajiem bērniem vai veciem, bezspēcīgiem cilvēkiem viņu izdzīvošanai, kaut gan tas nebūtu jādara, tas ir valsts pienākums. Mums vajadzētu vākt ziedojumus kāda cēla piemiņas objekta būvniecībai. Tad, kad Katrīne Pasternaka televizorā aicina ziedot, mēs taču arī pārskaitām naudiņu, esam tīri un labi! Mēs atpērkamies! Taču ikdienā mēs negribam ar to visu saskarties. Palasām avīžu virsrakstus, pašausmināmies, tad sevis apmierināšanai zem raksta iebliežam stulbus komentārus. Patiesībā mūsu sarunas temats ir par sabiedrības degradāciju.
– Zinot tevi, nevarētu teikt, ka tu esi sabiedrības degradācijas redzamākais piemērs.
– Jā. Es dzīvoju labi. Es esmu brīnišķīgā teātrī, starp radošiem cilvēkiem strādāju darbu, kas man ļoti patīk, mēģinu izdarīt maksimāli daudz teātra labā, aktieru vidējais vecums ir 36 gadi, tātad – lielākoties še ir jauni cilvēki, es mēģinu tikt viņiem līdzi. Man ir lieliski bērni, brīnišķīgi mazbērni un fantastiska sieva, es dzīvoju normālu dzīvi. Jā, man ir problēmas, kurām cenšos tikt pāri. Arī tu – ar savām laimēm un nelaimēm – dzīvo uz priekšu. Mēs esam divi pieauguši cilvēki, kas gadu desmitiem viens otru pazīst, respektē un pat mīl. Mēs dzīvojam šajā vidē.
– Bet kur tad paliek «sociālā iestāšanās» par kaut ko vai pret kaut ko?
– Mēs «sociāli iestājamies» par to, ka mums vajadzīgs labs prezidents. Tāpat iestājamies par palīdzību bērniem. Un tad mēs ieejam internetā, uzrakstām drausmīgu, aizvainojošu komentāru. Pēc tam svētdienā kopā ar ģimeni aizbraucam uz lielveikalu un jūtamies laimīgi.
– Tev ir pretenzijas pret komentāriem un lielveikaliem?
– Runājot par socializēšanos, valstij vajadzēja būt tik spēcīgai un pieņemt divus likumus. Pirmais: anonīmi komentāri internetā nav iespējami. Man reiz teica; bet tu vari iet uz tiesu un cīnīties par aizskarto godu un cieņu! Piedod, bet mani šie komentāri vairs neuztrauc, es tos nelasu. Jautājums ir par tiem cilvēki, kas tos raksta un kas tos lasa. Ar to tiek degradēta sabiedrība. Man ir piemērs. Imants Lancmanis – intelektuālis, vēsturnieks, Rundāles pils direktors, lielisks cilvēks – nolēma Bauskas pils muzejam uzdāvināt vienu savu gleznu. Nodomāju: tas taču tik brīnišķīgs darbs! Un ieskatījos komentāros... Kādos tik vārdos Lancmanis nebija nosaukts. Tas bija cūcību kalngals. Ja portālu vadītāji var atļaut kaut ko tādu... Nu, labi, tad pieņemam likumu, ka komentārus var rakstīt tikai autorizējoties – ar savu vārdu un uzvārdu. Otrs variants: ieviest maksu par komentāru. Latvijā jāsāk šāda attīrīšanās.
– Otrā lieta ir lielveikali?
– Kad nedēļas nogalē braucu uz laukiem, mani šokē lielveikalu pilnās autostāvvietas. Piemēram, Briselē svētdienās visi lielveikali ir ciet, izņemot Book And Cook. Tur var nopirkt kādu grāmatu, pasēdēt un palasīt. Ir vaļā arī mazie veikaliņi. Tiem tiek dota iespēja nopelnīt, savukārt tu savu naudu ietaupi izstādes apmeklējumam vai arī izmanto savu laiku būšanai kopā ar ģimeni un draugiem. Bet te lielveikalos mēs nositam katru svētdienu... Beidzot parlamentam jāizlemj: svētdienās lielveikali ir slēgti! Tas palīdzētu cilvēkiem izkļūt ārā no truluma apļa, kas sākas ar debilu komentāru rakstīšanu un beidzas ar lielveikalu ķemmēšanu. Tā ir sabiedrības demoralizācija.
– Tev lielā mērā taisnība: daļa cilvēku paliek par pelēku masu, kam nav nekāda sakara ar Greja piecdesmit nokrāsām. Paliek vienā krāsā – dubļu pelēki.
– Kāds jau ir teicis, ka šis ir viduvējību laiks. Ar sabiedrību manipulēt ir viegli, ja lielu tās daļu veido viduvējības. Tāpēc es teātrī mēģinu jaunajiem talantiem ļaut pateikt kaut ko citādi, lai sabiedrība redz, ka talantā un personības domā ir spēks. Tāpēc nevaru nepalepoties ar Raini mūsu teātrī. Kāds kritiķis teica, ka viņš šajā izrādē neko jaunu par Raini neuzzina. Kurš vispār zina kaut ko par Raini? Simts cilvēku? Tūkstotis? Man ir prieks, ka mums kopā ar Kirilu Serebreņņikovu izdevās aktivizēt teātra pulsu. Un paldies Kultūras ministrijai, kas dotē zināmu skaitu biļešu skolēniem un studentiem, lai viņi skatītos izrādi un sāktu par Raini domāt citādi. Mans mērķis ir: ar izcilnieku palīdzību parādīt lietas, kas ir lieliskas. Bet sabiedrība ir tāda, kāda tā ir. Tādu mēs šajos vairāk nekā 20 gados esam izveidojuši. Mums nav pieticis spēka to izveidot labāku.
– Iebildīšu. Latvijā ir daudz izcilu kultūras parādību un spilgtu, neordināru cilvēku.
– Protams, ir. Tādi spilgti cilvēki veido Latvijas seju lielākoties uz entuziasma pamata. Kultūras pieejamība Latvijā ir liela, turklāt par samērīgām cenām. Pie mums atbrauc Mariss Jansons, Andris Nelsons, nodzied Elīna Garanča un Inga Kalna... Mums bija remantadīna izgudrotājs Jānis Polis, kam patiesībā vajadzēja būt miljonāram, bet viņš tāds nebija. Mums ir ķirurgs Andrejs Ērglis, kas glābis daudziem cilvēkiem dzīvību, bet viņu izķēza televīzijā. Man bija drausmīga kauna sajūta, kad skatījos TV raidījumu, kurā Inga Spriņģe intervēja Ērgli. Kāds vēlāk teica: ja šo raidījumu skatījās tie cilvēki, kuriem Andrejs Ērglis palīdzējis otrreiz gūt iespēju dzīvot, viņi varēja noķert infarktu un nomirt. Problēma nav spilgto personību trūkumā, problēma ir valsts attieksmē pret šīm personībām: valsti pārstāvošie nevēlas šīs personības atrast un pabalstīt. Lai jaunie talanti ar valsts stipendiju kabatā brauc uz ārzemēm, lai mācās, bet lai atgriežas Latvijā un taisa mākslu šeit. Lai man nav jāaicina no ārzemēm režisori.
– Bet varbūt tie no ārzemēm, piemēram, Kirils Serebreņņikovs, iedod kādu jaunu akcentu tavam teātrim?
– Nešaubīgi. Tās ir jaunas asinis. Ar Kirilu mēs strādājam jau sen. Uzaicinātajiem režisoriem ir cita metodika, nezinu, vai labāka, bet – cita. Līdz ar to teātris mobilizējas. Viesrežisori parasti ir ar ārkārtīgi lielu pietāti un mīlestību pret aktieriem. Ja tas viss kopā sacopējas, tad sadarbība izvēršas kvalitātē un kvantitātē: Kirils šeit radījis jau trešo izrādi. Cits domāšanas veids ir pievienotā vērtība.
– Mūsējie režisori arī brauc uz ārzemēm taisīt izrādes.
– Jā, Alvis Hermanis ir bijis Maskavā, Džilindžers un Viesturs Meikšāns – arī. Valteru Sīli uzaicināja uz Pēterburgu, taču viņš atteicās, jo aicinātājs bija parakstījis atbalsta vēstuli Putinam. Krievijā ir daudz sakarīgu cilvēku, un, ja viņi neatbalsta tagadējo varu – bet tas jau ir bīstami, jo viņus var nošaut vai ielikt cietumā –, tad mūsu sadarbība ir iespējama, un es tur neko sliktu nesaskatu. Diemžēl visiem nepaveicas un visi nav tik ģeniāli kā Alvis Hermanis, kas var strādāt tikai Rietumos.
– Cik tālu var iet māksla, kas būtībā ir neatkarīga, lai tā nenonāktu pretrunā pati sev? Vieni saka: uz Maskavu ar izrādēm – nekad! Citi saka: jābrauc, jo mākslai cita valoda.
– Jautājums ir par sirdsapziņu un atbildību. Pagājušajā pavasarī bija cilvēki, kas pārgāja man pāri ar buldozeru, kad nolēmām braukt uz Maskavas Gogoļa centru ar viesizrādēm. To es nenožēloju nevienu mirkli. Tu nevari iedomāties, cik laimīgs bija Gogoļa centra kolektīvs, mūs uzņemot. Viņi baidījās, ka mēs atteiksimies sadarboties. Ja mēs nebrauktu uz turieni – laikā, kad arī pār Gogoļa centru un Kirilu Serebreņņikovu pāri iet buldozers, jo arī viņš ir pret Krievijas oficiālo varu –, izrāde Raiņa sapņi nebūtu tapusi. Ja es neatbalstu savu draugu, un viņš man tāds ir, tad kas es esmu? Protams, daļa sabiedrības teiks: nevajag mums viņu! Bet kultūra vienmēr ir bijusi kā koridors, kas jāatstāj neaizslēgts, jo tad sakarīgiem kultūras cilvēkiem ir iespēja kontaktēties. Jaunais vilnis nav kultūras parādība, tas ir klaunu teātris, bet ir taču izcili solisti, diriģenti, aktieri, kas brauc uz šejieni. Krievija divdesmit gadu gāja uz eiropeiskumu, taču tagad viss atmests atpakaļ. Krieviem pēc šīs kopīgās krīzes atkopties būs daudz smagāk nekā mums, ja vien šodiena neizvērsīsies vēl dramatiskāka. Neviena vara nav mūžīga, un Krievijas traģiskā situācija skar visu pasauli. Tad, kad Krievija gribēs sarunāties kultūras valodā, vai arī tad mēs viņus atgrūdīsim? Teiksim – jūs izdarījāt to un to? Lai sodītu noziedzniekus, ir taču iespējama Nirnberga – 2.
– Tu ilgu laiku esi bijis TV cilvēks. Jau gadiem tiek runāts par sabiedrisko TV un radio apvienoto mediju. Kā tu uz to raugies?
– Jābūvē sabiedriskais medijs, kas domāts sabiedrībai. Neatkarīgs medijs. Vai tad cilvēki ir tādi muļķi, ka neredz un nedzird, ka no sabiedriskajiem medijiem nāk ārā partiju intereses? Sabiedriskajam medijam jāiedod pietiekami daudz naudas un jānoņem komercreklāma, atstājot tikai reklāmu, kas ir sabiedrības vajadzībām – par kultūru, sportu, sabiedriski nozīmīgiem pasākumiem. Pirms būvējam koncertzāli, jāuzbūvē jauna ēka sabiedriskajam medijam, jādod vislabākā tehnika, jāatlasa izcilākie žurnālisti.
– Acīmredzot zināmas aprindas ir ieinteresētas, lai tas viss nenotiktu.
– Bet tas nav neiespējami. Ir vēl daudz kas cits, kas jāizdara vai – tieši otrādi – nav jāizdara. Ja mums šobrīd nav izcilu, harismātisku mūziķu, varbūt mums nevajag nevienu sūtīt uz Eirovīziju? Ja mēs nevaram piedalīties EXPO gudri un lēti, tad varbūt netērējam naudu? Bet, ja tērējam, tad izskaidrojam sabiedrībai, ko mums dod piedalīšanās Eirovīzijā vai EXPO! Vai Latvijā vajag astoņus teātrus? Bet varbūt vajag četrus? Un, ja četrus, tad varbūt tiem četriem nevajadzētu skriet kā ārprātīgiem, lai nopelnītu naudu? Mēs gadā spēlējam 550–560 izrāžu. Valsts nespēj nodrošināt kultūras institūciju normālu funkcionēšanu. Laiku pa laikam top Māksla, bet pārējais ir – kasei. Ārvalstīs dotācijas nosedz ap 85% teātru izdevumu. Pie mums dotācijas ir kādi 40%. Bet Kultūras ministriju es aizstāvēšu, jo tā dara visu, lai kultūra vispār varētu izdzīvot, sākot no Tadenavas muzeja, beidzot ar Nacionālo operu.
