Neatkarīgo satrauca Saeimas deputāta Kārļa Krēsliņa sacītais (NRA, 26.02.2015.): «Starptautiskie normatīvie akti, kas tagad atrodas apritē, bija labi pagājušajā gadsimtā, bet šajā ir jau diezgan paslikti.» Neatkarīgā lūdza Eiropas Savienības tiesas tiesnesi, vienu no visvairāk pieminētajiem Valsts prezidenta amata kandidātiem Egilu Levitu atbildēt uz jautājumiem par tiesību autoritāti un to, ciktāl ļaudis, no kuriem atkarīga mūsu ārējā un iekšējā drošība, var pakārtot tiesības saviem priekšstatiem.
– Vai tiesiskumam un taisnīgumam jābūt pašsaprotamiem arī starpvalstu, starptautiskā telpā?
– Jā, tas ir normatīvs uzstādījums, kā jābūt. To principā ir akceptējušas visas valstis. Tomēr īstenībā bieži atrodas kāds, kas šos uzstādījumus savtīgu iemeslu dēļ pārkāpj. Tādēļ starptautiskā valstu kopiena arī paredz sankcijas. Tās gan īslaicīgi parasti nav tik efektīvas kā sankcijas pret kādu tiesībpārkāpēju valsts iekšienē, jo pasaulē nav centralizētas valdības, kam būtu stingra griba un efektīva vara pārkāpēju savaldīt. Taču ilgstošā periodā tiesiskumam un taisnīgumam ir labas izredzes. Klasisks piemērs – Baltijas valstu neatkarības atgūšana pēc 50 gadu ilgas prettiesiskas okupācijas.
– Taču pērn Bīriņu tauta (juristi, kuri piedalās ikgadējā seminārā Bīriņos) diskutēja par to, vai tiesību mērķis ir tikai taisnīgums. Tika minēts vārds «lietderīgums». Ciktāl taisnīgums var piekāpties lietderīgumam?
– Leģitīms lietderīgums vienmēr ir pakārtots taisnīgumam. Atzīstams ir tikai tāds lietderīgums, kas ir tiesisks un taisnīgs. Iespējams, kādam no viņa savtīgo interešu viedokļa patiešām būtu «lietderīgi» pievākt svešu mantu, bet tas nav tiesiski un taisnīgi. Tādēļ šāds «lietderīgums» ir apkarojams.
– Vai Krēsliņa kunga sacītais nozīmē, ka spēkā esošās (starptautisko) tiesību normas (sistēmas) noveco un zaudē autoritāti?
– Sabiedrība pastāvīgi attīstās un mainās. Tiesības – ar zināmu laika nobīdi – tai līdzi. Kad samilzušās problēmas ar līdzšinējām tiesībām vairs nevar atrisināt un reālo vajadzību spiediens kļūst pārāk liels, tad tiesības tiek grozītas.
Tas attiecas arī uz starptautiskajām tiesībām, lai arī tās reaģē lēnāk nekā nacionālās valsts tiesības. Piemēram, starptautiskajās tiesībās līdz šim nebija tiesību normu, kas saprātīgi regulētu jaunās digitālās tehnoloģijas, kas rada iespēju cilvēkam vienā valstī manipulēt citu cilvēku tiesiskās intereses citās valstīs. Starptautiskā sabiedrība lēnām saprot, ka šeit ir problēma, un tādēļ patlaban mēs esam fāzē, kad šie jautājumi tiek jau sākti regulēt ar jaunām tiesību normām. Tas pats attiecas uz tādām jaunām parādībām starpvalstu attiecībās kā informatīvais karš un hibrīdkarš. Patlaban starptautiskā sabiedrība atrodas vēl šīs problēmas apzināšanās fāzē. Taču perspektīvā būs nepieciešamas jaunas vai modificētas starptautisko tiesību normas, kas dotu adekvātu atbildi.
– Nesen kādā juristu sanāksmē tika minēts sabiedriskā centra Providus pētnieces Ivetas Kažokas sacītais, ka leģitimitāte izriet nevis no spēcīgas argumentācijas, bet no paša fakta, ka to pasludina tiesa. Vai nav tā, ka patlaban tiesību, ja tā var teikt, jēga itin bieži tiek pakārtota kāda interpreta izpratnei (vai tie valstu līderi, militāru vienību komandieri, vietējo administrāciju feodāļi,…)?
– Tiesību akta leģitimācija vienmēr atkarīga no diviem faktoriem: pirmkārt, vai tā izdevējs pats ir demokrātiski leģitimēts (un demokrātiskā valstī visas iestādes un amatpersonas ir šādi leģitimētas), un, otrkārt, vai izdotais tiesību akts ir taisnīgs, lietderīgs, saprātīgs.
Tādēļ tas ir jāpamato. Tiesas sprieduma leģitimāciju nodrošina ne vien tas, ka rezultāts ir pareizs, atbilst tiesību normai, bet arī tas, ka tas ir pienācīgi pamatots. Ja tiesa tam nepievērš pienācīgu uzmanību, cieš tiesas autoritāte.
Bet tas attiecas arī uz valdību un parlamentu. Piemēram, pie labas likumdošanas prakses pieder arī pienācīgs likuma pamatojums. Saeimas likumu pamatojums daļēji ir atrodams to anotācijās. Tomēr tās vēl ir ļoti nepilnīgas.
Tādēļ es aicinātu pārņemt Eiropas Savienības praksi, kas savus likumdošanas aktus izvērsti pamato un izskaidro to preambulās. Bieži tās ir garākas nekā likumdošanas akta pamatdaļa. Šī prakse ļoti atvieglo to izpratni, akceptanci sabiedrībā un vēlāku piemērošanu. Ja kāds grib zināt, kādēļ kāda regula ir pieņemta, kā tā jāpiemēro, likumdevēja atbilde atrodama tās preambulā. Tā ir būtisks leģitimācijas elements.
– Minētajā sanāksmē izcēlās maziņa polemika par vārdiem «tautas griba». Man nereti liekas, ka tā, ja ar vajadzīga, tad tikai, lai akceptētu «valdnieku» un tā gribas leģitimitāti.
– Tautas griba vispirms izpaužas vēlēšanu aktā, ievēlot savus priekšstāvjus – parlamenta deputātus. Šī vēlēšanās izteiktā griba ir ļoti aptuvena, tā norāda tikai vispārēju politikas virzienu, bet parasti nav tik skaidra, lai – sekojot tautas norādītajam virzienam – varētu pieņemt konkrētus lēmumus. Tādēļ vēlēšanu starplaikā ar šo tautas gribu «strādā», dažādi «loka» šie ievēlētie priekšstāvji – to konkretizē, attīsta tālāk. Nākamajās vēlēšanās tauta to visu akceptē (ievēlot to pašu vairākumu) vai noraida (ievēlot citu vairākumu).
Tiktāl viss atbilst parlamentārās demokrātijas principiem. Taču problemātiski mums ir tas, ka vēlēšanu starplaikā ir pārāk maz aktīvu pilsoņu, kuri daļu savas enerģijas veltītu līdzdalībai politiskajā procesā – darbotos politiskajās partijās, biedrībās, dažādās politiskās akcijās, paustu savu viedokli. Protams, nepietiek tikai teikt «patīk–nepatīk». Jēgpilna politiska aktivitāte prasa iedziļināšanos kompleksās problēmās, argumentēšanu, diskutēšanu. Tautas ietekme uz politiskajiem procesiem mums ir mazāka nekā vajadzētu būt.
– Vai tas, ko sacīja Monteskjē: «Likumiem tiktāl jāatbilst tautas raksturam, kurai tie radīti, ka ir diža nejaušība, ja vienas nācijas likumi izrādās derīgi citai», nav miris? Vai tiesību «internacionalizācija» nav panākusi to, ka šī kurpe sāk – citam vairāk, citam mazāk – spiest?
– Latvija ir suverēna valsts Eiropas Savienībā. Tas nozīmē, ka principā mēs paši veidojam savas tiesības, kā tas mums šķiet pareizi. Tas ir pamats. Savukārt ES normas – kuru sagatavošanā Latvija vienmēr ir līdzdarbojusies – mums ir jāpārņem tāpat kā Vācijai, Anglijai, Francijai un citām dalībvalstīm, tādā veidā līdzveidojot kopējo Eiropas tiesību telpu. Tieši tā ir Eiropas Savienības jēga, kādēļ mēs tajā atrodamies. Bez tam ES tiesības lielā mērā nav uniformētas, bet katra valsts tās var pārņemt, adaptējot tās vietējām vajadzībām un tradīcijām.
Latvijai vajadzētu, pirmkārt, kvalitatīvāk veidot pašai savu likumdošanu, otrkārt, aktīvāk piedalīties ES normu līdzveidošanā, treškārt, pārņemot ES normas, tās labāk adaptēt tieši Latvijas vajadzībām, un, ceturtkārt, rūpīgi izvēlēties, kādas starptautiskas normas mēs pārņemam un kā tās adaptējam Latvijas vajadzībām.
Mazai valstij ar diviem miljoniem iedzīvotāju ir nepieciešami gandrīz tikpat daudzi un tikpat kvalitatīvi likumi, kā lielai valstij ar 50 miljoniem iedzīvotāju. Nevar teikt, ka mums vajadzīgs 25 reizes īsāks Būvniecības likums nekā Francijā, tādēļ, ka mums ir 25 reizes mazāk iedzīvotāju. Taču, ja salīdzina Saeimas likumdošanas kapacitāti ar Francijas Nacionālās Asamblejas kapacitāti, tad atšķirība ir ļoti ievērojama. Saeimā ir tikai 100 mūsu ievēlētu deputātu, no kuriem tikai viena daļa ir spējīgi dot nopietnāku intelektuālu pienesumu likumdošanā. Saeimas dienestu kapacitāte ir ļoti neliela. Ja gribam nopietni uzlabot likumdošanas kvalitāti, mums jāuzlabo Saeimas kapacitāte, tāpat arī valdības kapacitāte. Tas savukārt prasa vairāk personāla, vairāk izglītības, vairāk līdzekļu. Tas nav populāri. Bet realitāte ir tāda, ka likumdošanas kvalitāte maksā naudu.
– Un tomēr – vai nav tā, ka tiesību lauks zaudē savu morālo autoritāti? Filozofs Igors Šuvajevs reiz teica, ka politikas aksioma ir: politika ikreiz jāpielāgo morālei, ētikai. Vai ar tiesībām nav tāpat?
– Morāle ir pirmajā vietā, tiesības – otrā. Ne visai morālei jābūt pārvērstai tiesību formā, bet visām tiesībām ir jāatbilst morālei. Morāle ir tiesību minimums. Amorālas tiesības nav pieļaujamas. Tur, kur tiesību normas patiešām viennozīmīgi nonāk pretrunā ar morāli, tās nav spēkā.
Piemēram, okupantu tiesību normas par daļas Latvijas iedzīvotāju iznīcināšanu, deportācijām, lai arī pieņemtas kā tiesību akti, ir amorāli un tādēļ nav uzskatāmi par spēkā esošiem (un tie, kas tos apzinīgi pildīja, kaut gan varēja no tā izvairīties, vēlāk var tikt saukti pie atbildības).
Demokrātiskā un tiesiskā valstī – tātad arī Latvijā – pastāv liela priekšrocība, salīdzinot ar autoritāru vai totalitāru valsti: pilsonim ļoti reti kad iznāk izšķirties starp tiesībām un morāli. Neraugoties uz to, ka par tiesību taisnīgumu un lietderību var pastāvēt domstarpības, ļoti grūti iedomāties gadījumu, ka tautas pašas demokrātiski ievēlēts likumdevējs varētu pieņemt amorālu likumu (pret šādu retu, bet ne pilnīgi izslēdzamu iespēju mūs vismaz teorētiski sargā Satversmes Ievadā noteiktais Satversmes kodols). Mūsdienās Latvijas pilsonim nav kā okupācijas laikā ik uz soļa jāsaduras ar morālām dilemmām. Likums var būt netaisnīgs, prettiesisks – un tādēļ arī ir Satversmes tiesa, kas to kontrolē –, taču tikai ārkārtīgi retos gadījumos tas varētu būt amorāls.
Mūsdienās modernā sabiedrībā to morālo elementu, kas pieņemami visiem vai gandrīz visiem cilvēkiem, kļuvis mazāk. Tas, no vienas puses, dod lielāku demokrātisku brīvību likumdevējam. No otras puses, tas samazina morālē balstītu tiesību normu efektivitāti. Te jāatrod zināms līdzsvars.
Morāle ir kultūras fenomens. Starp morāli un valsts iekārtu pastāv savstarpēja mijiedarbība. Latvijas sabiedrībai, pārejot no totalitārās padomju uz demokrātisko sistēmu, daļēji mainījās morāles priekšstati. Tie joprojām nav tādi, kas pilnībā atbilstu demokrātiskai sabiedrībai. Piemēram, nesens Latvijas Universitātes pētījums atklāj, ka 26% cilvēku būtu ar mieru atbalstīt politiķi, kurš zog, bet dalās ar citiem. Šāda morāle ir viens no iemesliem, kādēļ tiesību normu efektivitāte mums nav pietiekama. Pieņemu, ka tepat netālu Somijā šis procents būtu nesalīdzināmi zemāks. Tas nozīmē, ka gan valstij, gan sabiedrībai kopā ar dažādiem paņēmieniem ir jāveicina demokrātiskai iekārtai atbilstoša morāle. Turklāt nepietiek ar aicinājumiem, šī morāle ir «jādzīvo» praksē.
– Jūs esat Satversmes Ievada (preambulas) autors. Nu jau pagājis zināms laiks, kopš tas spēkā. Vai tas darbojas? Kā tas darbojas?
– Satversmes Ievads darbojas negaidīti labi. Satversmes galvenā daļa nosaka, kā valsts ir uzbūvēta un kādā veidā tiek pieņemti valsts lēmumi. Taču mūsdienīgai demokrātiskai konstitūcijai nepietiek tikai noteikt lēmumu pieņemšanas procedūru. Tai jānorāda arī uz lielajiem virsprincipiem un pamatvērtībām, uz kurām demokrātiski pieņemtie valsts lēmumi būtu saturiski jāorientē. Tie tagad ir ietverti Satversmes Ievadā – izteikti vārdos un padarīti lietojami ikdienas politiskajā diskursā.
Piemēram, varam konstatēt, ka strīdā par kādu likumu tiek lietots arguments: vai tas pietiekamā mērā atbilst Ievadā noteiktajam sociāli atbildīgas valsts principam. Cīņā par budžetu kultūras atbalstam tiek piesaukta Satversmes Ievada norāde uz kopsakarību starp latviešu kultūru un Latvijas valsti, lai noraidītu tēzi, ka, dalot budžetu, kultūru, kā līdz šim, var finansēt tikai pēc pārpalikuma principa. No Satversmes Ievada izriet lojalitātes kritēriji pret Latvijas valsti, kuri, kā to nesen atzina arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa, ir saistoši tiem, kas vēlas iegūt pilsonību. Tas, ka Latvijas identitāti nosaka tieši latviešu nācija, tās valoda un kultūra, mums jau sāk šķist pašsaprotami. Arī tas, ka Satversmes Ievads nostiprina Satversmes kodolu, t. i., aizliegumu ar legāliem līdzekļiem likvidēt Latvijas valsti vai tās demokrātisko valsts iekārtu, lielā mērā ir atzīts.
Ar vārdu sakot – Satversmes Ievads sāk patstāvīgi «dzīvot» politiskajā diskursā, politiskajā apziņā kā reference, kā kritēriju kopums – kādā virzienā būtu jāattīstās mūsu valstij.
Tomēr nedrīkstētu iedomāties, ka Satversmes Ievads aizvieto politisko diskursu, ideju cīņu par labāko risinājumu. Tā galvenais uzdevums ir kalpot par mērauklu, kā jēdzīgi var diskutēt par to, vai kāds likums ir labs, ne tik labs, vai arī galīgi aplams. Tas veicina mūsu demokrātiskā diskursa kvalitāti.
Mani sevišķi priecē tas, ka Satversmes Ievadā ir ieviests mans jaunvārds – «valstsgriba». Latviešu nācijas valstsgriba laika tecējumā var būt dažreiz lielāka, dažreiz mazāka. Tieši pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā mums mēģina to mazināt, iestāstot, ka Latvijas valsts ir neveiksmīga, ka tā nav to vērta, lai to aizstāvētu un attīstītu, ka ilgstoši tur tā vai tā nekas nesanāks. Jēdziens «valstsgriba» ir latviešu nācijas un Latvijas valsts sākumpunkts, uz kā balstās viss pārējais: Mums ir sava Latvijas valsts, tādēļ, ka mēs kā latviešu nācija to gribam. Un šī griba ir (ar legāliem līdzekļiem) negrozāma. Punkts.
– Jūs tiekat piesaukts kā viens no vēlamākajiem Valsts prezidenta amata kandidātiem. Kā jūs pats to uztverat?
– Neesmu saistīts ne ar vienu partiju. Man šķiet, ka pamatvērtības, kuras vienmēr esmu konsekventi veicinājis un kuras tagad ir atspoguļotas Satversmes Ievadā – demokrātiska un tiesiska valsts, sociāla atbildība (tātad nevis tikai politika bagātnieku interesēs!), latviskums kā mūsu tautas kopējā saistviela, Latvijas valsts kā ilgtspējīga Eiropas un Rietumu sastāvdaļa (ne tikai formāli, bet arī savā pašizpratnē) –, laika gaitā lēnām gūst arvien lielāku atbalsi tautā, it sevišķi jaunākā paaudzē. Taču šaubos, ka šīs vērtības savā praktiskajā ikdienas politikā (un nevis tikai vārdos!) jau atbalstītu Saeimas vairākums.
Tādēļ domāju, ka manas izredzes ir mazas. Es par to nesatraucos, jo savas domas un idejas – gan Latvijas, gan Eiropas kontekstos – vienalga varu paust kā brīvs pilsonis. Dažkārt sev pašam par pārsteigumu redzu, ka tās patiešām krīt auglīgā vidē. Ar to man pilnīgi pietiek.
