Pēdējā laikā visai bieži ir pieminēts Latvijas vēstnieka NATO Māra Riekstiņa vārds: viņu uzlūko kā iespējamo Valsts prezidenta amata kandidātu. Tāpēc šodien intervija ar Māri Riekstiņu ne tikai par minēto tēmu, bet arī par kara draudiem Eiropā, par Eiropas solidaritātes neesamību attiecībā uz Ukrainu un par «uzvaras dienas» ideoloģiju Latvijā.
– Eiropa pēdējos 70 gadus dzīvo bez kara. Vai ir kādas indikācijas, ka Eiropā tomēr varētu izcelties karš?
– 70 gadu bez kara – šis apgalvojums īsti neatbilst patiesībai. Konflikti ir notikuši pēdējo 20 gadu laikā: bijušajā Dienvidslāvijā, Gruzijā, tagad Ukrainā. Arī tas, kas notiek pret Islāma valsti, pret teroristiem, ir bruņots konflikts.
– Ar karu es domāju visaptverošu, plašu karadarbību, kurā būtu iesaistītas vairākas Eiropas valstis.
– Svarīgi apzināties, ka mērķis Rietumu pasaulei, kurai pieder arī Latvija, būdama ES un NATO dalībvalsts, ir nepieļaut liela mēroga konfliktu ar neparedzamām sekām. Tieši uz to ir vērsta ES un NATO politika. Ja skatāmies uz klasiskiem apdraudējuma riskiem, iespēja, ka kāda valsts varētu izaicināt jebkuru ES vai NATO valsti, ieskaitot Latviju, ir vērtējama diezgan zemu. Uz teroristiem, kas darbojas tikai pēc sev labi saprotamas dienaskārtības, šādi apsvērumi, protams, neattiecas. NATO ir organizācija, kuras uzdevums ir rūpēties par savu dalībvalstu drošību un teritoriju neaizskaramību, un tās uzdevums ir izsvērt visus scenārijus, lai arī cik nereāli tie šķistu. Mums jādomā, ko varam likt pretim un cik gatavi esam šādiem visnegaidītākajiem scenārijiem. Ar to visu nodarbojas 28 NATO dalībvalstu pārstāvji Briselē, lai apturētu jebkuru, kam varētu rasties avantūristiskas idejas izaicināt NATO valstis. Mums jāliek skaidri saprast, ka labāk to nedarīt. Ir jāatgādina tie divi pīlāri, uz kuriem turējusies NATO valstu drošība, – potenciālā pretinieka atturēšana un aizsardzība, ja atturēšanas politika nenostrādā. Potenciālajam pretiniekam ir jāliek pilnīgi skaidri saprast, ka mūsu apņemšanās, spējas un militārā jauda ir tik nopietnas lietas, ka nevienam labāk nedomāt par kaut kādiem apdraudējuma radīšanas scenārijiem. Ja kāds to darīs, tas būs ļoti, ļoti dārgi.
– Krievija ir absolūti neparedzama, tā neievēro nekādas vienošanās, kas noslēgtas starp divām valstīm. Piemēram, Minskas vienošanos Maskava neievēro nevienā punktā.
– Man uzreiz jānovelk robeža starp NATO dalībvalstīm un jebkuru citu valsti, kas nav NATO dalībniece. Piemēram, Ukraina. Neapšaubāmi, tas, kas notiek Ukrainā, ir traģiski, jo iet bojā karavīri un civiliedzīvotāji. Tas tiek nosodīts, un pasaules organizācijas sper dažādus soļus, lai mēģinātu ierobežot Krievijas rīcību un vest šo valsti atpakaļ pie sarunu galda. Dažkārt cilvēkos ir neizpratne: kāpēc NATO ar militāriem līdzekļiem neiet palīgā ukraiņiem? Jāatgādina, ka NATO pamatuzdevums ir rūpēties par savu dalībvalstu teritoriju iedzīvotāju drošību. Ukraina ir tuva NATO partnere, taču, lai arī cik tas kādam izklausītos ciniski, tas nav NATO pienākums – garantēt Ukrainas drošību. NATO nav pasaules policists, NATO arī necenšas darboties ārpus savu dalībvalstu teritorijas.
– Bet, piemēram, Afganistānā, Kosovā un Lībijā?
– Jā, NATO tur bija vai arī joprojām ir, balstoties uz starptautiskajām tiesībām un ANO Drošības padomes atbilstošajām rezolūcijām. Attiecībā uz Ukrainu šādu rezolūciju nav.
– Kāpēc nav?
– Tāpēc, ka ANO sistēmas ietvaros Krievijai kā Drošības padomes pastāvīgajai loceklei ir veto tiesības, un Krievija, protams, nekad nenobalsos par rezolūciju, kas būtu pret tās interesēm. Tādēļ tiek piemēroti citi ietekmēšanas instrumenti. ES sankciju ietekme Krievijā ir labi redzama, un Krievijai vajadzētu izdomāt, vai tās pašreizējā ārpolitika ir tā vērta, lai valsts ciestu tādus zaudējumus. NATO no savas puses ir apturējusi visu sadarbību ar Krieviju, ir iesaldēts politiskais dialogs, ir tikai viens sarunu kanāls – vēstnieku līmenī, bet arī tas pēdējos mēnešos nav izmantots: mēs neesam sanākuši kopā, jo nav par ko diskutēt – Krievija šobrīd nemaina savas pozīcijas. Taču Ukrainas gadījumā nav cita risinājuma kā vien sarunas. Minskas vienošanās ir ļoti trausla, situācija Ukrainas austrumos ir tālu no apmierinošas.
– Ja Ukraina būtu iestājusies NATO, tad, protams, šāda situācija neizveidotos.
– Tāda situācija būtu izslēdzama, jo uz Ukrainu attiektos NATO kolektīvās drošības garantijas, Vašingtonas līguma 5. paragrāfs, kas pauž: uzbrukums vienai NATO dalībvalstij tiek kvalificēts kā uzbrukums visām NATO dalībvalstīm.
– Kāpēc NATO spēks netiek vērsts pret Islāma valsti, kas izvērsusi baismīgu teroru Irākā un Sīrijā? Vai masīvs bumbu trieciens nebūtu gana efektīvs?
– Šos teroristus nav tik vienkārši sabumbot, jo viņi bieži vien izmanto civiliedzīvotājus kā dzīvo vairogu. Ir cerība, ka Irākas valdība ar Rietumu atbalstu varēs pati tikt galā ar šiem teroristiem savas valsts teritorijā. Rietumvalstu piesardzību attiecībā uz iesaisti šajā konfliktā var skaidrot ar zināmu nogurumu: bija ilga klātbūtne Afganistānā, kur patlaban vērojams progress, salīdzinot ar laiku, piemēram, pirms piecpadsmit gadiem. Tas ir ne tikai nogurums – iesaistīties karadarbībā tālu no savas teritorijas, tas arī maksā lielu naudu. Šodien, raugoties uz ES un NATO politiku karstajos punktos, kur darbojas teroristi, galvenais fokuss ir šo valstu aizsardzības un drošības struktūru stiprināšana, lai tās pašas varētu tikt galā ar teroristiem savās teritorijās.
– Pirms neilga laika Parīzē tika nogalināti divpadsmit satīriskā izdevuma Charlie Hebdo žurnālisti. Pēc tam notika miljonskaitlīgas protesta demonstrācijas ar saukli Je suis Charlie (Es esmu Čārlijs – franču val.). Ukrainā, kas arī atrodas Eiropā, jau ir nogalināti – pateicoties Kremļa okupantiskajām tieksmēm – vairāk nekā 6000 cilvēku. Kur tad ir demonstrācijas Je suis Ukraine? Kur ir palikusi solidaritāte?
– Pamats reakciju atšķirībai, manuprāt, ir šāds. Žurnālistu nogalināšana notika Eiropas, Parīzes iedzīvotāju acupriekšā, notikumus varēja redzēt TV ekrānos, nevienam nebija šaubu par to, kas tur notiek. Proti, tiek nogalināti cilvēki, kas pārstāv Rietumu brīvo pasauli, brīvos medijus. Nevienam nebija jautājumu par to, kas ir atbildīgs par notikušo. Savukārt Ukrainas un Krimas gadījumā daudzās Rietumeiropas valstīs, pirmkārt, bija šaubas. Proti, sabiedrība un politiķi nespēja noticēt, ka kaut kas tāds vispār var notikt. Kas ir šie zaļie cilvēciņi, un vai tiešām var būt tā, ka Krievija kā ANO Drošības padomes pastāvīgā dalībvalsts var šādā veidā pārkāpt starptautiskās tiesības un pašas uzņemtās saistības? Ilgu laiku bija mīņāšanās un neizpratne, tika palaists garām īstais moments, lai mobilizētu plašu sabiedrisko reakciju Rietumu pasaulē. Otrā atšķirība ir tā, ka cilvēki Rietumu pasaulē asociē Parīzi ar sevi, un tas visos izraisa sašutumu, ka kaut kas tāds var notikt vienā no Rietumu metropolēm. Krima un Savastopole netiek tik tuvu asociētas ar Rietumeiropu, vēl vairāk – tās tika asociētas ar Janukoviča valdīšanu, ar sliktu valsts pārvaldi, ar korupciju un tamlīdzīgi.
– Krievija šķeļ Eiropu ne tikai Ukrainas sakarā. Gan Ungārija, gan Grieķija drīzāk ir sabiedrotās Krievijai, nevis citām Eiropas valstīm.
– Pirncips Skaldi un valdi nav nekas jauns dažu valstu ārpolitikā... Tajā pašā laikā ES un NATO ietilpstošo valstu viedokļi tiek uzklausīti ar respektu. Tas, ka dažkārt viedokļi ir atšķirīgi, nav nekas traģisks. Tādu esamība automātiski neved uz ES sabrukumu. Sankcijas pret Krieviju ir visu valstu – arī Ungārijas un Grieķijas – atbalstītas. Redzēsim, kas notiks, kad ES valstis spriedīs par sankciju pagarināšanu. Tad atskaites punkts, manuprāt, būs reālā situācija Ukrainā un kā tiek pildītas Minskas vienošanās.
– Vai Latvijas pozīcija šajos jautājumos ir aktīva?
– Latvija ir aktīvi strādājusi, lai nodrošinātu kopīgo ES, kā arī NATO pozīciju. Tas, cik skaļi izsakās viena vai otra amatpersona, ir politiskā stila jautājums. Runājot par diskusijām, kas notiek starp NATO vēstniekiem, jāatzīst, ka Baltijas valstis cieši strādā kopā, lai panāktu labvēlīgu rezultātu. Ir daudz panākts drošību veicinošu pasākumu jomā. Šogad ir lielākas jaudas Baltijas gaisa telpas patrulēšanā, Baltijas jūras akvatorijā ir vairāk NATO kuģu, mēs redzam daudz vairāk citu valstu karavīru, kuri kopā ar mūsējiem piedalās kopīgās mācībās Latvijas un citu Baltijas valstu poligonos. Manuprāt, tās ir kopīgas intereses, un nekādu domstarpību tur nevarētu būt.
– Krievija iegulda lielus resursus «uzvaras dienas» svinēšanā un propagandā, lai 9. maija ideoloģija pārņemtu arvien vairāk prātu un šī sērga ir pārmetusies arī uz Latviju.
– Tēma jāskatās plašāk: kā cilvēki asociē sevi ar Latvijas valsti un tās vēsturi. Te nav ātru risinājumu. Latvijā daži domā par sabiedriskās televīzijas krievu kanāla veidošanu, taču pret propagandu nevar cīnīties ar propagandu. Tas prasa līdzekļus, un diez vai propaganda dos jelkādus ilgtermiņa pozitīvus rezultātus. Labāk ieguldīt līdzekļus, lai, piemēram, Latgalē nebūtu grūtību uztvert Latvijas TV programmas. Un vēl. Mums jārada apstākļi, lai veicinātu mūsu imunitāti: mums jāpēta, cik imūnas ir valstu sabiedrības pret kairinātājiem, kas nāk no ārpuses. Visbiežāk tie ir meli un vēstures faktu sagrozīšana. Kāda ir mūsu izglītības sistēma, cik daudz tā dod zināšanas un kā attīsta spriestspēju? Jādara viss, lai stiprinātu piederības sajūtu valstij. Tikai to var likt pretim propagandai.
– Latvija gausi iet uz finansējuma piešķiršanu aizsardzības vajadzībām. Līdz diviem procentiem no IKP, izskatās, vēl ilgi jāiet. Varbūt vajadzētu nevis divus, bet trīs un vairāk procentus novirzīt aizsardzībai?
– Es tā nedomāju. Pat tad, ja Latvija aizsardzībai atvēlētu desmit procentu no IKP, diez vai mēs spētu radīt tādas militārās un aizsardzības spējas, kuras būtu izmantojamas augstas intensitātes militārajā konfliktā, ilgā norises laikā. Divi procenti no IKP jāskata vairāk ar manis jau pieminēto solidaritātes principu: šie procenti ir indikatīvs rādītājs, kas norāda uz to, ka ikviena NATO dalībvalsts, tērējot savas aizsardzības uzlabošanai divus procentus no IKP, demonstrē, ka tā attiecas pret savu un arī pret kolektīvo aizsardzību vienlīdz nopietni. Grūti iedomāties, ka mēs smagā situācijā prasītu palīdzību no NATO, bet paši tajā laikā nebūtu ne pirkstu kustinājuši savas drošības labad.
– Latvijā tuvojas Valsts prezidenta vēlēšanas. Drošības dienesti apgalvo, ka par tām ļoti interesējoties ārzemju, sevišķi Krievijas, specdienesti. Viņi cerot uz «labu» prezidentu. Interesanti, ko viņi gribētu sagaidīt no «laba» prezidenta?
– Domāju, ka mums nevajadzētu tik daudz domāt par to, ko sagaida viena vai otra valsts no mūsu prezidenta. Protams, citas valstis interesējas par to, kas tad būs mūsu prezidents. Taču tautas priekšstāvjiem jākoncentrējas uz to, lai viņi izvēlētos cilvēku, kurš kalpos Latvijas valsts ilgtermiņa interesēm. Latviešu tautai jāredz ilgtermiņa perspektīva, lai globalizācijas apstākļos saglabātu latviešu valodu un kultūru, lai Latvija būtu tā vieta, kur latviešiem būtu vislabāk realizēt savus plānus un ieceres savā dzīvē. Bet līdzās tam – lai cittautieši varētu un gribētu cienīt šo valsti, lai viņi šeit justos mājīgi. Tas viss būtu svarīgi, izvēloties nākamo prezidentu. Satversme Valsts prezidentam dod pietiekami daudz instrumentu, lai viņš varētu auglīgi strādāt kopā ar Saeimu un valdību. Protams, tas viss nav atrisināms laikā «līdz nākamajai pirmdienai», prezidentam ir jāstrādā visu sev atvēlēto laiku, lai sasniegtu šos mērķus. Mums jāapzinās, ka latvieši ir viena no tām aptuveni 200 tautām, kam pieder šī privilēģija: sava valsts. Ja mēs to nenovērtējam pietiekami nopietni vai, nedod, Dievs, mēs to pazaudējam, trešās iespējas mums vairs nebūs.
– Jūs esat viens no tiem, kas tiek minēts kā iespējamais Valsts prezidenta amata kandidāts. Vai esat oficiāli uzrunāts?
– Nē, neesmu. Arī citi mediji ir griezušies pie manis ar šādu jautājumu. Uzrunāšana no politiskām partijām, manuprāt, ir vērā ņemama tad, ja to dara partiju vadītāji vai partiju pilnvarotas personas.
– Kā jūs domājat – vai jūs būtu labs kandidāts?
– Tas jāprasa deputātiem. Mūsu politiskā sistēma nedod iespēju pieteikt savu personu prezidenta amata kandidātam – kā tas notiek, piemēram, ASV. Tur tu pats nāc klajā ar savu programmu un kampaņu, stāsti citiem par savām stiprajām pusēm un nodomiem. Kāds varbūt ir labs ekonomists vai jurists, cits auditorijas priekšā briljanti runā, vēl kāds prot izcili organizēt darbu. Taču mūsu vēlēšanu sistēma faktiski padara par samērā bezjēdzīgu veikt individuālo kampaņu, tāpēc galvenās runas notiek politiķu savstarpējās konsultācijās. Viss ir Saeimā ievēlēto politisko partiju politiķu rokās.
– Ja tautai būtu iespēja vēlēt Valsts prezidentu, vai jūs būtu gatavs veikt individuālo kampaņu?
– Tādu iespēju nav, līdz ar to nav lietderīgi to apspriest. Tas, ko var just gaisā, ir zināmas sabiedrības daļas pieprasījums pēc tautas vēlēta prezidenta. Cik liels ir šis pieprasījums, to man, esot Briselē, NATO mītnē, ir grūti izvērtēt. Iespējams, tā ir lieta, par kuru diskutēt vajadzētu sākt tūlīt pēc prezidenta vēlēšanām, jo nākamie četri gadi paies ātri. Baltijas valstīs konstitucionālie risinājumi ir dažādi, un, piemēram, Lietuvā, kur prezidentu vēlē tauta, ir bijuši prezidenti ar ļoti plašu tautas atbalstu, bet ir arī tādi, kuri tādu nav baudījuši. Tas tikai vēlreiz apliecina, ka vēlēšanu sistēma pati par sevi negarantē vispārējas sajūsmas un apmierinājuma situāciju.
