Saruna ar KNAB konsultatīvās padomes priekšsēdētāju Aivaru Borovkovu par konsultatīvās padomes jēgu un tās uzdevumiem, par to, kāpēc tika nomuļļāta lieta ar politisko piesegumu par 2 miljonu eiro izzagšanu, par to, ko ar vārdu «sabiedrība» saprot premjere Laimdota Straujuma un kādas personas tiek aicinātas uz Ministru kabinetu, kad tiek izskatīts jaunais KNAB likumprojekts.
– Kas ir KNAB konsultatīvā padome, kāds ir tās darbības mērķis?
– Runājot par šo padomi, atslēgas vārds ir – konsultatīvā. Tajā ir dažādu jomu sabiedrisko organizāciju vadītāji vai deleģētas personas, kas darbojas kā tilts starp KNAB un sabiedrību. Esmu šajā padomē no pirmās tās pastāvēšanas dienas, kad vēl tikai radās doma par KNAB veidošanu. Sākumā cilvēkiem, kas bija šajā padomē, likās, ka viņi būs tie, kas vētīs lietas; ko darīt un ko nedarīt. Ar laiku izkristalizējās ideja, ka padomes uzdevums ir dot iespēju KNAB vadībai saprast, kas ir aktuāls sabiedrībā, un caur šo padomi pārstāvošajām organizācijām popularizēt idejas, uz kurām norāda KNAB. Proti, uz sabiedrības izglītošanu un audzināšanu.
– Ja esat šis tilts starp KNAB un sabiedrību, tad jums būtu jāskaidro, kas īsti notiek KNAB, jo ilgus gadus ap šo iestādi virmo dažādas kaislības.
– Lai saprastu tagad notiekošo, ir jāatgriežas pie pašiem pirmsākumiem. KNAB sāka veidot ar ārkārtīgi daudziem spieķiem riteņos. Idejas realizētājs bija Einars Repše, kas pats pēc dabas nav demokrāts. Viņš ir dzelzs dūres politikas piekritējs, un līdz ar to šī iestāde modelējās kā tāda viņa kabatas politiskā policija. Ar gadiem daudz kas ir mainījies, bet tā ir viena no fundamentālām šķautnēm, kura ir ielikta nedaudz šķībi. Otra lieta ir tā, ka KNAB veidojās ar milzu publicitāti, un sabiedrībā radās priekšstats, ka KNAB spēj atrisināt jebkuras sasāpējušās lietas. Ticība KNAB spējām bija ļoti liela. Atceros, sākumā KNAB bija piegāzts ar sūdzībām pilnīgi par visu. Bija milzīgas gaidas un uzticības latiņa neiedomājami augsta. Taču neviena iestāde nevar nodarboties ar visu. Darba apjoms bija milzīgs, un jāteic, ka ne ar visām lietām viņi tika profesionāli galā. Bija lieta, kur ar Eiropu saistīta nauda ar lielu politisku piesegumu tika izzagta. Tas bija jau krietnu laiku atpakaļ, un summa bija ap 2 miljoni eiro. KNAB muļļājās ar šo lietu gadu. Tik netalantīgi, ka beigu beigās es personiski saņēmu paskaidrojumu, ka mēs neprotam tādas lietas izmeklēt.
– Tā arī pateica?
– Jā. Man to paskaidroja, jo es biju viens no iniciatoriem, ka, lūk, šeit ir viens totāls valsts nozagšanas gadījums. Tad arī es sevi drusku piebremzēju, saprotot, ka nevar prasīt no viņiem kādas pārcilvēciskas lietas. Tai iestādei ir jāaug un jāaug arī profesionāli. Tas šobrīd ir vēl aktuālāk, jo, jebkurai ar justīciju saistītai iestādei uzdodot jautājumu – kas jums gatavo operatīvos darbiniekus, atbilde ir: nav, kas gatavo, jo ar Vienotības vieglu roku Policijas akadēmija tika likvidēta. Operatīvās darbības subjekti valstī ir daudzi, kuriem būtu vajadzīgi profesionāļi, bet nav, kas tos gatavo.
– Katrā augstskolā gatavo juristus.
– Tieši tā, bet jāsaprot, ka vispārēji sagatavots jurists un speciāli sagatavots operatīvais darbinieks – tās ir divas pilnīgi dažādas lietas. Ar korupciju saistīti noziegumi ir ar ļoti augstu intimitātes pakāpi, un tie ir grūti izmeklējami noziegumi, bet KNAB ir ielikts zināms antagonisms pašos pamatos. No vienas puses, KNAB ir operatīvās darbības subjekts, kuram ir jāstrādā klusi un nemanāmi, bet, no otras puses, tam ir uzdevums stāstīt sabiedrībai, cik kaitīga ir korupcija. Tā nu Latvijā ir iegājies, ka sabiedrības vārdā par tiesiskiem jautājumiem runā tikai divas sabiedriskas organizācijas – Delna un Providus. Diemžēl arī no šobrīd esošās premjeres ir izskanējis, ka viņai šīs divas organizācijas ir sinonīmi vārdam «sabiedrība». Laiku pa laikam jāatgādina, ka pilsoniskā sabiedrība nebeidzas ar šīm divām organizācijām un tā ir daudz plašāka. Ja Ministru kabinetā spriež par jautājumiem, kas ir saistīti ar KNAB, tad konsultējas atkal ar šīm divām organizācijām, bet ne ar likumā noteikto Sabiedriski konsultatīvo padomi, kurā ir iekļauts daudz plašāks sabiedrības spektrs.
– Jūsu vietnieks šajā padomē ir Delnas vadītājs Gundars Jankavs. Kādas ir jūsu attiecības un sadarbība?
– Ar Jankava parādīšanos Delna ir kļuvusi konstruktīvāka. Agrāk, vēl [KNAB priekšnieka Normunda] Vilnīša laikos, tas, kas notika šajā konsultatīvajā padomē, atgādināja traci 6. palātā. Atnāca bariņš kaut kādu histērisku dāmīšu, kuras padomes sēdē bezjēdzīgi bļaustījās, un pārējie padomes locekļi bija puspasīvi vērotāji tam vājprātam, kas tur notika. Situācija ir nomierinājusies. Esmu ievēlēts par priekšsēdētāju kopš savas dzimšanas dienas – 4. marta.
– Jūs teicāt, agrāk premjere runāja tikai ar šīm divām organizācijām...
– Joprojām runā...
– Vai ar Sabiedriski konsultatīvo padomi rēķinās vai runā tikai ar šīs divām?
– Tas vilciens ir uzņēmis tādu gaitu, ka tas ir mazliet jāaptur. Ceru, ka agri vai vēlu mēs tomēr runāsim.
– Tātad ar jums nerunā?
– Pagaidām ne. Kopā ar KNAB vadību biju aizbraucis uz Ministru kabineta sēdi, kur tika skatīts jaunais KNAB likumprojekts, un mani ārkārtīgi pārsteidza, ka, kā es nopratu, KNAB vadītājs un viņa vietniece uz šo sēdi nebija uzaicināti. Toties tur sēdēja un bija uzaicināti cilvēki, kuri atrodas tiesas procesos ar KNAB vadību. Viņu viedoklis, izrādās, valdību interesē. Nesaku, ka ar šiem cilvēkiem nevajag runāt.
– Ar kuriem cilvēkiem?
– Teiksim, Strīķes bloka cilvēkiem, kuri atrodas tiesvedības procesos ar KNAB. Es Streļčenokam jautāju, vai viņš ir lietas kursā, ka šie cilvēki nav darbā, bet atrodas valdības ēkā? Saņēmu atbildi, ka viņa rokās šobrīd nav neviena administratīvā instrumenta, lai perfekti un stingri vadītu iestādi.
– Lai visus šos trūkumus un pretrunas novērstu, ir izstrādāts jaunais KNAB likums, kurš tika prezentēts jau pavasarī. Bijusī Valsts kancelejas vadītāja Elita Dreimane man intervijā stāstīja, ka drīz pēc šīs prezentācijas šī likumprojekta tiešajai izstrādātājai noņemta pielaide valsts noslēpumam. Kas ar šo likumprojektu notiek?
– Šis likumprojekts tiek jau ilgāku laiku zelēts.
– Kas tur ir tāds, kas to neļauj pieņemt?
– Nekā tāda tur it kā nav, bet tur iekšā tomēr ir dažas blusas. Viena no tām blusām, par ko aizkulisēs notiek baigais cīniņš, ir par to – kā mēs to KNAB vadītāju varēsim turēt aiz šlipses? Izejot pie skatītājiem, visi smaida, bet iekšpusē – grimētavā – plūkšanās iet uz nebēdu. Kā mēs viņu varam sodīt? Tas ir tāds absurda teātris. Diskusijas notiek par to – kā mēs viņu sodīsim, nevis par to, kā viņš strādās. Kā mēs to priekšnieku kontrolēsim? Uzsvari ir absurdi. Otra lieta ir par KNAB priekšnieka iecelšanas kārtību. Mans uzskats ir tāds, ka Latvijas valstij jau sen būtu jāatsakās no visiem šiem absurdajiem konkursiem, kuros skatītājiem tiek taisīta profesionāļu pazemošanas procedūra. Šajos konkursos kādi sabiedrisko organizāciju aktīvisti, kuri mācījušies veidot testus, ņurca cilvēku, pārbaudot, kā viņš prot atsisties un dauzīt savu konkurentu, nevis ņem un uzaicina augstas klases profesionāli.
– Streļčenoks tika ievēlēts Saeimā gandrīz vienbalsīgi, un arī pirms tam konkursā viņu atbalstīja visas puses, tai skaitā Delna un Providus. Streļčenoks jau ceturto gadu ir KNAB priekšnieks, un viņa vērtējums nav viennozīmīgs. Kas ir noticis?
– Tas, kas tiek darīts ar Streļčenoku, neiet nekādos rāmjos. KNAB ir tāda pati iestāde kā SAB vai Drošības policija (DP). Ja paskatāmies analoģijas, nomainījās priekšnieks DP, un tur netaisīja ne klavierkonkursus, ne deju kursus. Tur iecēla profesionāli, kurš tagad strādā un strādās. Ja pēc kāda laika parādīsies kādas pretenzijas pret viņa darbu, tad tās izteiks, ja ne, viņš turpinās strādāt. Un miers. Netiek diskreditēta ne šī iestāde, ne tās darbs, ne Latvijas valsts kopumā. Tas pats notiek ar SAB. To vada Maizītis, un laiku pa laikam viņš atļaujas pateikt kaut ko, ko uzskata par vajadzīgu. Un punkts. Taču pret KNAB parādās nevienlīdzīga attieksme.
– Kādā ziņā nevienlīdzīga?
– Nupat Ministru kabinets veidoja kaut kādu komisiju KNAB priekšnieka vērtēšanai. Arī es varēju pretendēt uz vietu šajā komisijā un uzdevu jautājumu – kas tiks vērtēts? Kā Streļčenoks izskatās, kāda ir viņa sportiskā forma vai vēl kaut kas? Brīnos par tiem juristiem, kuri nav piecēlušies un pateikuši – stop, kas te notiek? Tā muļļveidīgā lavīna turpina velties.
– Ir acīmredzams, ka visas pretenzijas pret Streļčenoku sākās brīdī, kad viņš nostājās pret savu kādreizējo vietnieci Jutu Strīķi, kas daļā sabiedrības iemieso galvenās cīnītājas pret korupciju tēlu, un centās viņu atlaist.
– Neviens saimnieciskās daļas vadītājam (kādu daudzi gribētu redzēt Streļčenoku) neļaus no sienas raut nost svētbildi (kas daudzu acīs ir Strīķe). Kamēr šāds lomu sadalījums tiek uzturēts, tā muļļāšanās turpināsies. Šāda situācija būtiski grauj iestādes darba spējas, ja cilvēkiem jāstrādā nepārtraukta mītiņa apstākļos. Viņi ne tik daudz izmeklē lietas, cik kabinetos mītiņo par to, kas nu būs un kā būs.
– Streļčenoks kā pedants rūpīgi vāca faktus par Strīķes darba pārkāpumiem, neizpildītajiem rīkojumiem. Kad, viņaprāt, faktu apjoms bija pietiekams, viņš Strīķi atlaida. Taču tad procesā iesaistījās vispirms Valdis Dombrovskis, pēc tam Laimdota Straujuma, kura Streļčenoka rīkojumus atcēla un atjaunoja Strīķi darbā. Šīs darbības liek domāt, ka Vienotības vadībai ir kaut kādas ļoti nozīmīgas intereses saglabāt Strīķi šajā amatā. Tik nozīmīgas, ka valdības vadītāji ir gatavi iejaukties un likt uz spēles savu pašcieņu un reputāciju. Savu autoritāti.
– Nu ja. Mēs esam tagad tādā sarunas posmā, kad rūpīgi jāpadomā par saviem vārdiem. Bet vienu es varu teikt droši. Vienmēr esmu uzskatījis, ka Vienotība pēc savas būtības ir tas pats Latvijas ceļš vai Tautas partija, tikai ar neprasmīgākiem cilvēkiem, kuri gribētu rīkoties tāpat, bet neprot. Ar šo gribu teikt, ka šī politiskā grupa nav ne par santīmu godīgāka par tiem, kuri iepriekš ir korumpējuši un zaguši Latvijā. Acīmredzot ir ļoti vajadzīgs, lai šī konkrētā persona, kura nenoliedzami ir talantīga darbiniece, paliek savā vietā.
– Jūs runājat par Strīķi?
– Jā. Vienmēr esmu domājis, ja man būtu jāvada kāda izmeklēšanas grupa, tad šis cilvēks kā operatīvais darbinieks būtu ļoti noderīgs. Taču tikai līdz brīdim, kad viņu var kontrolēt, jo, ja tu kaut ko vadi, tad par to arī kopumā atbildi. Bija reiz tāds izmisuma pilns, šai problemātikai veltīts LTV raidījums Sastrēgumstunda, un tur es pateicu, ka, tiklīdz sāk runāt par iekšējās kārtības ieviešanu KNAB, tā KNAB vadītāju momentā mēģina publiski pataisīt par idiotu. Nedrīkst būt, ka šādā iestādē, kur notiek diskrētais operatīvais un izmeklēšanas darbs, uz komandtiltiņa ir divi kapteiņi. Nedrīkst būt tā, ja kapteinis aiziet gulēt, tad viņu nomainījušais stūrmanis (vietas izpildītājs) pa nakti pagriež kuģi pilnīgi pretējā virzienā un brauc tur, kur grib. Tā nedrīkst būt. Saeimas priekšā par iestādes darbu ir atbildīgs Streļčenoks, kuru Saeima šajā amatā ir iecēlusi. Līdz šim no viņa tiek prasīts skaists peldējums, bet ar sasietām rokām. Rokas beidzot ir jāatsien.
– Kas būtu jāsaprot ar roku atsiešanu? Konkrēti, jo dažādas metaforas tiek bārstītas gadiem.
– Tas nozīmē, ka viņš veido kadru politiku. Ja kāds darbinieks nepilda uzdevumus, kurus viņš viņam ir devis, viņš var šo darbinieku motivēti atlaist...
– To mēs visu zinām, bet kas traucē to darīt? Kādi likumi un normatīvie akti jāmaina, lai viņš to varētu darīt?
– KNAB darbība būtu jāpakļauj dienesta, ne darba attiecībām. Darba likumdošana vairāk aizstāv darba ņēmēju, un darba devējs ir nostādīts ļoti apgrūtinošā situācijā. Kā pilnīgs absurds jāmin, ka iestādēs, kurās ir dienesta attiecības, darbojas arodbiedrības. Es jau ņirgājos, ka vēl tikai armijā trūkst arodbiedrības, kas varētu sūdzēties, ka ierakumos ir pārāk mitrs un nav nodrošināti darbam piemēroti apstākļi. Tas pats ir ar policijas arodbiedrībām, kuras ir vairākas un kuru pretišķības politiķi izmanto savās interesēs. Arodbiedrības šādās iestādēs būtu jāaizliedz ar likumu. Ja būtu bijusi politiska griba, tad KNAB jautājums tiktu atrisināts ar vienu lēmumu vienā dienā. Taču visi baidās no kaut kā. Ir dažādi mediji un bieži vien arī tiesnesim ir jābūt ļoti varonīgam, lai uzrakstītu spriedumu pretēji tam, kādu pūlis gaida un uz kādu mediji to ir gatavojuši. Ja tiesnesis lems pretēji šī pūļa gaidām, tad tiesnesi plosīs.
– Ja pie jums kā Konsultatīvās padomes priekšsēdētāja atnāktu Straujuma vai jaunais Valsts prezidents Raimonds Vējonis un prasītu padomu – ko darīt, lai KNAB būtu tāds, kādu mēs to gribējām un gribam redzēt? Ko viņiem ieteiktu?
– Vēlreiz atkārtošu – ir iestādes vadītājs, kuram ir jāorganizē darbs. KNAB vadītājam jājūtas pietiekami brīvam un aizsargātam, lai viņš var īstenot savu redzējumu. Problēmu vajadzētu atrisināt jaunajam KNAB likumam, kurš tagad tiek viļāts kā karsts kartupelis. Ir izveidojusies bezprecedenta situācija. Saeimas komisija pasaka, ka mēs paši strādāsim ar šo likumprojektu, bet tajā pašā laikā Ministru kabinets pasaka, nē, mēs ar to darbojamies. Agri vai vēlu, lietas saucot īstajā vārdā, ir jāatrisina Jutas [Strīķes] jautājums un jāatrod viņai iespēja strādāt tādu darbu, kas atbilst viņas kvalifikācijai. Bija runa, ka viņa varētu konsultēt Ukrainā, kur korupcijas problēmas ir ļoti asas, bet atkal nevarēja politiski vienoties, kādā statusā viņa tiktu deleģēta uz Ukrainu. Jāsaprot, ka KNAB nevar būt izcili labs vai slikts. Tas ir tāds pats, kāda ir valsts. Ne tikai KNAB. Visas lietas atbilst tai sabiedrībai, kādā tās darbojas. Arī prezidenta vēlēšanas ir tādas, kāda ir mūsu sabiedrība.
