Eiropas Komisijas (EK) prasība palielināt bioloģiskās lauksaimniecības produkcijas noietu izskatās pēc iegansta meklēšanas straujai pārtikas cenu celšanai, lai kāpinātu inflāciju un atprečotu Eiropas Centrālās bankas sadrukātos eiro.
Latvijas bija trešā ES dalībvalsts pēc kārtas, kura līdz ar ES prezidentūru saņēma EK uzdevumu izstrādāt visai ES vienotu biolauksaimniecības produkcijas marķēšanas sistēmu. Latvija pamanījās izdarīt tikai tik daudz, lai nedabūtu no EK publisku brāzienu par uzdevuma izpildes izgāšanu, kaut gan pats uzdevums palicis neizpildīts.
Latvijas prezidentūras rezultāti biolauksaimniecības normu sagatavošanā atbilst tās ierēdnes rangam, kura Zemkopības ministrijas vārdā atskaitījās Neatkarīgajai par prezidentūras laikā paveikto. «Latvijas prezidentūras laikā izdevās panākt, ka dalībvalstis piekrita turpināt darbu, lai sakārtotu bioloģiskās lauksaimniecības likumdošanu,» formulēja ZM Veterinārā un pārtikas departamenta Biotehnoloģijas un kvalitātes nodaļas speciāliste Līga Drozdovska.
Latvijas prezidentūras veiksme vai neveiksme svārstījās starp to, vai izdosies sarunāt sarunu turpināšanu jau uzreiz tagadējā Luksemburgas prezidentūras laikā vai, citējot L. Drozdovsku, «jautājums tiktu vispār noņemts no dienaskārtības un likumdošanas sakārtošana atlikta». Ko šajā gadījumā nozīmē «likumdošanas sakārtošana»? Bez tā nav iespējams saprast, vai tas ir labi vai slikti, ka Latvijas izdarīja tik maz, cik izdarīja. Visticamāk, ka tas labi. Tā domāt liek EK lauksaimniecības un lauku attīstības komisāra Fila Hogana un Eiropas Parlamenta Lauksaimniecības un lauku attīstības komisijas priekšsēdētāja Česlava Sikerska preses konference, ko Neatkarīgā jau ir atreferējusi 3. jūnijā. Galvenais bija tas, ka abi kungi pilnīgi atklāti un kategoriski atteicās atbildēt uz jebkuru jautājumu par Rīgā sapulcināto ES dalībvalstu lauksaimniecības ministru sarunu tēmām un rezultātiem.
Lauksaimniecības ministru neformālā apspriede Rīgā bija gatavošanās lēmumu pieņemšanai ES Lauksaimniecības un zivsaimniecības ministru padomes sēdē 16. jūnijā Luksemburgā. No turienes atnāca ziņa, ka «padome panākusi vienošanos par vispārējo pieeju bioloģiskās lauksaimniecības jautājumā. Priekšlikuma mērķis ir pašreiz spēkā esošo likuma normu par bioloģisko lauksaimniecību un bioloģiski ražotu produktu marķēšanu pārskatīšana, lai novērstu šķēršļus bioloģiskās lauksaimniecības attīstībai ES.» Tādi vārdi izklausās pierasti un pieņemami, bet kas tad ir stājies ceļā tik labai lietai kā biolauksaimniecība? Kuras no ES dalībvalstīm nostājušās un kāpēc nostājušās tai ceļā? Un vai vispār kāds stājies tai ceļā, ja, kā Rīgā atzīmēja F. Hogans, bioloģisko lauksaimniecības produktu ražošanas pieauguma temps vidēji ES ir 9% gadā. Ja tāds temps ir sasniegts ar šķēršļiem, kurus EK prasa novākt, tad kas būs pēc šķēršļu novākšanas? Cik gados tad ES nebūs atlikusi vairs nekāda cita lauksaimniecība kā tikai bioloģiskā? Cik gados Eiropā vairs nebūs nekādas citas pārtikas kā divas, trīs un piecas reizes dārgāka pārtika par tagadējo?
Reālais šķērslis biolauksaimniecībai ES ir tās piesārņotā vide. Daudzviet ES nav iespējams izaudzēt ne augus, ne dzīvniekus atbilstoši bioloģiskās, zaļās un tamlīdzīgi apzīmētas lauksaimniecības standartiem, kamēr tie atbilst veselajam saprātam, nevis EK prasībai piešķirt pat biolauksaimniecības izcelsmes zīmes pārtikas produktiem ar tagad pārtikas produktos vispār aizliegtām vielām, kuras tur drīkstēšot parādīties pēc EK prasīto reformu veikšanas. Uz F. Hogana un Č. Sikerska preses konferenci Rīgā sabraukušie Rietumeiropas žurnālisti uzdeva amatpersonām ļoti konkrētus jautājumus par šādām vielām. Amatpersonas nesāka neko ne noliegt, ne paskaidrot, jo vispār atteicās atbildēt.
EK prasības draud ar reālās biolauksaimniecības iznīcināšanu Latvijā. Šeit mazāk piesārņotās vides un zemnieku nabadzības dēļ pat industriālās lauksaimniecības produktos var nonākt mazāk minerālmēslu, pesticīdu, antibiotiku u.tml. vielu atlieku nekā bioloģiskās lauksaimniecības produkcijā Nīderlandē vai daudzos Vācijas apgabalos. Šīs valstis kā ES sponsori nepieļaus biolauksaimniecības ES standartu pieskaņošanu tādai produktu tīrībai, kādu varētu piedāvāt Latvija un citas ES nomales.
