«Kāpēc mums būtu jāsvin cara armijā ietilpstošo latviešu strēlnieku bataljonu svētki?» – jautā kāds vēstures «entuziasts». Tomēr pēc pavirša skatījuma uz vēsturi nevajadzētu jautājumos ietvertus «secinājumus» padarīt par neapstrīdamām patiesībām. Viss ir daudz sarežģītāk. Tāpēc šodien, mirkli pirms latviešu strēlnieku simtgades, mums ir saruna ar Latvijas Kara muzeja Pirmā pasaules kara vēstures nodaļas vadītāju Ilzi Krīgeri.
– Kā radās strēlnieku bataljoni?
– Ideja dzima 1915. gada maijā, kad vācu karaspēks bija ienācis Latvijā un sākās bēgļu kustība. Tai bija divi cēloņi: preses propaganda par vāciešu šausmu darbiem un izdedzinātās zemes pavēle. Tas nozīmēja: cilvēkiem ne tikai jāatstāj savas mājas, bet arī viss tur jāizposta – jānodedzina raža un mājas, jāved līdzi lopiņi. Daudzi palika Vidzemē. Tas bija pirmais vilnis, tad nāca otrs – jūlija vidū. Tad izdeva arī pavēli par rūpniecības uzņēmumu evakuāciju. Lielākā daļa strādnieku tika evakuēti uz Krieviju. Neviens viņus tur negaidīja. Tas viss reāli draudēja ar latviešu nācijas iznīkšanu: aptuveni 800 000 latviešu devās uz Krieviju. Bet jau 1914. gadā Daugavgrīvas cietoksnī tika izveidotas trīspadsmit zemessargu darba rotas. Astoņas no tām apmācīja kaujas darbībām. Un jau 1915. gada aprīlī, kad kaujas notika Lietuvas teritorijā, divi bataljoni, kurus izveidoja no astoņām rotām, veiksmīgi cīnījās Lietuvā. Latvijā ienāca Otto Lauenšteina jātnieku armijas grupa, kuras kodolu veidoja kavalērija. Tā uzbruka divos virzienos – uz Liepāju un Jelgavas virzienā. Pie Jelgavas vācu uzbrukumu atsita mūsu zemessargu rotas, kas vienas pašas noturēja vāciešu uzbrukumu. 1915. gada decembrī krievi masveidā padevās gūstā vāciešiem, un tie nezināja, ko iesākt ar 1,8 miljoniem krievu armijas karavīru. Vācieši bija apjukuši: tik ātri viņu rīcībā nonāk tik lielas platības un tāds cilvēku daudzums. Bet Latvijas teritorija vāciešus faktiski neinteresēja nemaz, tikai Polija ar savām akmeņoglēm un mazliet Lietuva. Pirmā pasaules kara laikā tomēr darbojās Hāgas konvencija – ne tā kā Otrajā pasaules karā, un vāciešiem šie divi miljoni bija jāēdina un jāizvieto. Tālāk par Rīgu vācieši netaisījās iet, tā viņi arī nokoncentrējās lokā ap Rīgu līdz Jēkabpilij.
– Izklausās, ka krievu armija bija pilnīgi demoralizēta.
– Tā arī bija. Savukārt latviešu zemessargu bataljoni pierādīja, ka vāciešus var sakaut. Tas motivēja latviešu sabiedrisko organizāciju pārstāvjus, advokātus, sabiedriskos darbiniekus un studentus dibināt nacionālas vienības, kas cīnīsies uz vietas un kam būs motivācija aizstāvēt Latviju. Un tā 1915. gada 1. jūnijā viņi sanāca uz sapulci Rīgā, Tērbatas ielā. Viņi pieņēma lēmumu griezties pie Krievijas armijas virspavēlniecības ar lūgumu: atļaut dibināt nacionālās vienības. Krievijas armijas virspavēlnieks vilcinājās ar atbildi, jo imperatora galmā liela ietekme bija vācbaltiešiem: Krievijas cariene pēc tautības bija vāciete un aizstāvēja vācbaltiešu intereses. Taču katastrofālā situācija frontē noteica Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieka ģenerāļa Mihaila Aļeksejeva lēmumu izdot pavēli par latviešu bataljonu formēšanu: jā, dibinām šādus bataljonus, jo latvieši pārzina vietējos apstākļus, viņi būs labi izlūki un sakarnieki, lielākā daļa pārzina vācu valodu. Un tā 1915. gada 1. augustā tika dota pavēle dibināt divus latviešu bataljonus, kā arī tika izveidota organizācijas komiteja, par kuras priekšsēdētāju kļuva Jānis Goldmanis, bet par viņa vietnieku – advokāts Gustavs Ķempelis.
– Tieši tad Kārlis Skalbe un Atis Ķeniņš uzrakstīja savu slaveno aicinājumu Pulcējaties zem latviešu karogiem! «Pēc 700 gadiem no jauna veidojas mūsu tautas liktenis. Pēc šiem 700 ciešanu un gaidīšanas gadiem ir jāpiepildās tautas kulturālās atdzimšanas sapnim. Tagad vai nekad! Kaŗa laukā jums, Latvijas dēli, jārada tagad tautas liktenis un slava. Jūs, vidzemnieki un latgalieši, kas druvās vēl izkaptis cilājat, un jūs, kurzemnieki, kam arkli jau atstāti rūsē tēvu tīrumos, – apmaināt izkaptis un arklu pret kareivja zobenu! (..) Brāļi, labāk cīņā doties, nekā nīkt un izputēt pa svešām ceļmalām! Kā arvienu, tā arī šinī gŗūtā brīdī paliksim uzticīgi savai tēvu zemei un kalsim paši viņas liktenī!»
– Brīvprātīgie nāca jau tūlīt. Viņu bija tik daudz, ka uzņemšanas komisijai nebija viņus, kur likt. Kopumā pierakstījās astoņi tūkstoši brīvprātīgo. Vispirms nodibināja Daugavgrīvas un Rīgas bataljonu, augusta beigās nodibināja Kurzemes bataljonu, septembrī – Vidzemes bataljonu, tad Zemgales un Tukuma bataljonus, tad Bauskas un Valmieras bataljonus. Sākotnēji kopumā bija 10 000 strēlnieku, bet cauri izgāja ap 20 000 vīru. Bija vēl viena lieta, kāpēc tik aktīvi pieteicās šajos bataljonos. Par virsniekiem varēja būt tikai tādi cilvēki, kas zināja latviešu valodu. Tas bija neaptverami: cara laikā bija obligāti nepieciešamas latviešu valodas zināšanas! Daudzi virsnieki pārgāja no krievu daļām uz latviešu bataljoniem. Protams, krievu daļas negribēja atlaist savus virsniekus. Vieni no pirmajiem virsniekiem, kas pārnāca uz latviešu bataljoniem, bija Rūdolfs Bangerskis un Frīdrihs Briedis.
– Tātad strēlnieku bataljonu dibināšana balstījās uz patriotisma, uz Latvijas mīlestības?
– Jā, arī uzsaukums tāds bija. Bet 1915. gada augustā bija paredzēta kārtējā mobilizācija Krievijas armijā, un latvietis – loģiski! – pieteiksies latviešu bataljonā, jo krievu daļas varēja nosūtīt uz jebkuru vietu, uz Galīciju, piemēram.
– Vai latviešu strēlnieku varonība, kaujas spējas, taktika un stratēģija bija tiešām viņiem raksturīgas iezīmes, vai arī tas ir mīts, ko mums patīk reproducēt?
– Lielā mērā tas ir mīts, un tomēr... Bija nepieciešams nacionāls simbols. Protams, motivācija strēlniekiem bija lielāka, kas radīja varonību, piemēram, Ziemassvētku kaujās. Krievu daļas tajās kaujās bija labāk sagatavotas, bet krieviem nebija nekādas motivācijas. Latviešu puišiem dzimtenes jēdziens bija personiski un dziļi motivēts, viņiem ātrāk gribējās nokļūt mājās pie savējiem.
– Latviešu strēlnieki tomēr noticēja krievu solījumiem, noticēja Ļeņinam, pat Skalbe savā uzsaukumā pieminēja «uzticību caram un Krievijai», bet Latvijai viņš novēlēja zelt kā «nešķiramai varenās Krievijas daļai». Kāpēc tā?
– Ziemassvētku kaujās krita un bez vēsts pazuda vai tika ievainoti ap 9000 strēlnieku. Ar ko papildināja pulkus? 1917. gadā sākās lielinieku aģitācija, arī Rīgā. Visi tik’ mītiņoja. Armijā iesauca lielinieku saaģitētos jaunekļus. Bet nekādi boļševiki jau viņi nebija. Tikai septiņi procenti latviešu, kas dienēja krievu armijā, bija iestājušies boļševiku partijā. Pat Jukums Vācietis nebija iestājies. Strēlnieki nebija ne sarkani, ne balti, viņi bija parasti cilvēki, latvieši. Mēs 1917. gadu vērtējam no mūsdienu pozīcijām, bet padomājiet par cilvēkiem tajā laikā: viņi bija jau ilgi karojuši, karš jau bija līdz kaklam, un vieni atnāk un saka – mēs tūlīt slēdzam mieru – un apsola arī zemi un pašnoteikšanās tiesības. Protams, runa vēl nebija par neatkarīgu valsti, bet par autonomijas tiesībām. Neviena cita partija neko tādu nepiedāvāja, tikai boļševiki. Kad cars tika gāzts no troņa, Ļeņinam tas bija liels pārsteigums – neviens ne uz ko tādu nebija gatavs.
– Vai tas arī ir mīts, ka strēlnieki apsargāja Ļeņinu? Sak, nebūtu viņi sasējušies ar to teroristu, viss būtu izvērties citādi.
– Nu, nav nekas tāds bijis. Blēņas. Cik tad viņu bija? Franču virsnieks Žanēns, kas bija Rīgas frontē un augstu vērtēja strēlniekus, 30. gados rakstīja par viņiem, sak, tagad visi teic, ka, pateicoties strēlniekiem, Ļeņins noturējās. Ja mazā saujiņa latviešu var uzvarēt milzīgās, labi apgādātās krievu baltās armijas un nosargāt padomju varu, tad – visu cieņu! Smoļnijā 1917. gada beigās atradās apvienotā rota, kas uzturēja kārtību Pēterburgā. Bet Ļeņinu viņi neapsargāja. Viņi vienkārši bija garnizona dienestā. Ļeņinu apsargāja sarkangvardi, kas nebija bijuši latviešu strēlnieki.
– Vēl viens mīts: strēlnieki esot piedalījušies cara ģimenes apšaušanā.
– Arī ir mīts. Latvieši bija ārējā apsardzē tam namam, kur bija ieslodzīta cara ģimene. Taču tie nebija latviešu strēlnieku divīzijas karavīri. Apsardzes grupu komandēja Jānis Svikke, kurš 70. gados uzrakstīja atmiņas, kurās melīgi apgalvoja, ka grupa piedalījusies cara ģimenes likvidēšanā. Vēl 90. gados uz muzeju brauca krievu žurnālisti, lai intervētu mani par «cara slepkavu». Bet nav neviena dokumenta, kurā būtu apliecināts, ka latvieši piedalījušies cara ģimenes likvidēšanā.
– Par latviešu strēlniekiem stāsta ne to vien. Viņi esot bijuši gatavie rīkļurāvēji, visi no viņiem baidījušies.
– Skaidrs, ka baidījās. 1918. gadā viņus izmantoja policejiskām funkcijām: viņi likvidēja alkohola noliktavas, arestēja anarhistus, ne jau Bakuņina romantizētos intelektuāļus, filozofus – anarhistus, bet parastus bandītus, kas bija pret jebkuru varu, sagrāba ieročus, dzēra un laupīja. Strēlniekus sūtīja viņus atbruņot. Nebūsim naivi: kara laikā šauj un daudz šauj, un cieš arī civiliedzīvotāji. Turklāt baltās armijas strēlniekus neuzskatīja par karavīriem, bet gan par algotņiem, līdz ar to viņus gūstā neņēma, viņus uzreiz šāva nost. Sarkanā armija laidās lapās, bet latviešu strēlnieki – ne. Tāpēc, ka viņiem nebija, kur iet, un arī gūstā viņi nevarēja padoties. Krievi nometa plintes un gāja uz mājām, bet latvieši palika uz vietas, jo viņu mājās saimniekoja vācieši. Latviešus izkāva ļoti daudz: 1920. gadā, pie Perekopa, latviešu strēlnieku divīzijā bija palikuši tikai kādi 38% no sākotnējā sastāva. Viņus visur meta kā triecienvienības.
– 1937. gadā, kad Staļins izdomāja nogalināt tūkstošus, arī latviešu strēlniekus izšāva.
– Jā, lielāko daļu no dzīvi palikušajiem. Tie, kuri palika dzīvot Krievijā, nokļuva Staļina gaļasmašīnā. Bet atgriezties Latvijā nebija nemaz tik vienkārši. No 1921. gada līdz 1927. gadam Latvijā atgriezās 11 395 bijušies latviešu strēlnieki – sarkanarmieši. Rēzeknē bija filtrācijas nometne, kur strēlniekiem bija jāpierāda, ka viņi nav boļševiku partijas biedri, turklāt viņiem bija nepieciešami divi galvotāji – Latvijas pilsoņi, kas apliecināja, ka viņi nav nekādi boļševiki. Tos, kuri galvotājus nedabūja, sūtīja atpakaļ uz Krieviju. Un daudzi arī nedabūja: ģimenes bija bēgļos vai gājušas bojā. 1937., Staļina lielā terora gadā, izkāva apmēram 70 000 latviešu, viņu vidū arī strēlniekus, likvidēja latviešu skolas un teātrus.
– Un tomēr: kāpēc latvieši tik lētticīgi iekrita boļševiku solījumu lamatās?
– Krievijā sarkanajā armijā dienošie strēlnieki neko nezināja par neatkarīgas Latvijas valsts proklamēšanu un atgriezās sarkanās armijas sastāvā ar domu par Latvijas atbrīvošanu no vācu karaspēka. Saskaņā ar Latvijas pagaidu valdības noslēgto līgumu ar vācu pārstāvniecību latviešu karaspēka daļas pakļāvās vācu landesvēra komandierim – arī Oskara Kalpaka bataljons. Vēlāk, kad strēlnieki saprata, ka karo pret saviem tautiešiem, 1919. gada maijā daudzi dezertēja un vēlāk iestājās Latvijas armijā, kas oficiāli dibināta 1919. gada 10. jūlijā – jau pēc Oskara Kalpaka nāves.
– Tad jau neiespējami nosaukt Oskaru Kalpaku par pirmo Latvijas armijas komandieri. Bet arī šodien mums vajadzīgi mīti un varoņi.
– Protams, vajadzīgi. Taču būtu labāk, ja mēs varoņus meklētu arī šodienā, ne tikai vēsturē. Un nevajag teikt, ka strēlnieki cīnījās par neatkarīgu Latvijas valsti, nu, tas ir pārspīlēti – iedomājieties: 1915. gadā cariskās Krievijas armijas sastāvā cīnījās par Latvijas neatkarību. Bet tas, kas tiešām ir tā laika presē un atmiņās: strēlnieki veidoja tautā pašapziņu. Kaut arī maza armija, bet sava. Bagātākie cilvēki strēlniekiem ziedoja naudu, daudzi ziedoja apavus, apģērbu. Aktieri, mākslinieki, literāti piedalījās, jo – tie ir mūsu puiši, un viņiem vajag teātri, mūziku, viņiem vajag atpūsties, palasīt grāmatas. Latviešu strēlnieku daļas atšķīrās no krievu daļām ar to, ka latviešiem bija pilnasinīga sadzīve: koncerti, grāmatas, teātri... Un nenoliedzami augsts izglītības līmenis. Strēlnieku vidū analfabētu faktiski nebija. Krievu daļās analfabētu bija 80%. 1916. gadā latviešu strēlniekus regulāri veda uz Ziemeļblāzmu, kur bija teātri un koncerti, bet sākotnēji, 1915. gadā, katrā latviešu bataljonā bija savs dramatiskais pulciņš. Orķestris – tas bija pats par sevi saprotams. Strēlnieki atpūtās Dubultu vasarnīcās, notika dažādas spartakiādes, figurālās vingrošanas sacensības.
– Kāda izcelsme ir simbolam – baltajai neļķei? Kaut kur lasu: piespraudīsim baltu neļķi un svinēsim latviešu strēlnieku svētkus!
– Baltajai neļķei nav nekāda sakara ar latviešu strēlniekiem. Domāju, toreiz tādu puķi pat nepazina. Kad strēlniekus pavadīja kaujās, meitenes viņiem dāvināja dažādas puķes, kuras viņi sprauda pie cepurēm, pogcaurumos. Krizantēmas, maijrozītes, pīpenes. Tas mūsu tautai raksturīgi – vairot cerības ar balto krāsu.
