Latvijā, visticamākais, neatradīsies daudz cilvēku, kuri runātu tigraju mēlē, varbūt pat neviena. Savukārt eritrejiešu bēgļu vidū var gadīties arī tādi, kuriem tā ir ne tikai dzimtā, bet arī vienīgā saziņas valoda. Praktisko problēmu, ar ko Latvija kā bēgļus uzņemoša valsts saskarsies, ir milzums. Savukārt risinājumi tikai dīgļa stadijā. Šonedēļ uz pirmo sēdi sanāk valdības izveidotā darba grupa, bet uz pirmo lielo protestu – migrantu uzņemšanas pretinieki.
Pirmajos divos gados Latvijai jāuzņem 250 bēgļu – viena daļa pa tiešo no Eritrejas un Sīrijas, otra – no Grieķijas un Itālijas, un te publika var būt visraibākā. Nacionālistu organizācijas, kas rīkos piketu pie Ministru kabineta, zīmē dramatisku nākotnes ainu – šie pārsimt afrikāņi latviešiem nozīmēšot etnisku katastrofu. Taču līdztekus emocionāliem argumentiem viņi min arī gluži praktiskus – maskējoties aiz patvēruma meklētāju statusa, Latvijā var iekļūt dažādu teroristisku organizāciju kaujinieki vai radikālā islāma sludinātāji. Vismaz kas attiecas uz to bēgļu daļu, kas jau atrodas Eiropas Savienībā, viņi ir iekļuvuši nelegāli, izmantojot noziedznieku, korumpētu diplomātu un uzpirktu robežsargu pakalpojumus. Tātad ir vismaz nozieguma līdzzinātāji, ja ne noziedznieki. Ko viņi darīs Latvijā un vai vispār te paliks, šobrīd atbildēt nevar neviens. Ir tikai minējumi.
Jāatļauj viņiem strādāt
Demogrāfs un eksperts starptautiskās migrācijas jautājumos Ilmārs Mežs spriež, ka valdībai no nulles nekas nav jāizgudro. Kad bēgļi ieradīsies, vispirms jādara tas pats, kas līdzšinējos 15 gados darīts. Jāievieto bēgļu centrā Muceniekos. Ja viņi, kā plānots, ieradīsies pa porcijām, nevis visi reizē, vietas tur pietiks. Personības noskaidrošana un bēgļa statusa piešķiršana ilgst līdz sešiem mēnešiem. Pa to laiku viņiem ir nodrošināta pajumte un 2,10 eiro dienā. Ieslodzīts te neviens nav, taču pie šiem labumiem bēgļiem jāpieturas, jo, kā izrādās, viņi nemaz nedrīkst strādāt. I. Mežs ieteic, ka tā būtu pirmā lieta, ko mainīt likumos, proti, atļaut viņiem strādāt jau statusa pieprasījuma izskatīšanas laikā. Tālāk jau uzņēmējiem vajadzētu šīs darba iespējas piedāvāt. Ja jau pat cietumos iespējams radīt darba vietas, kāpēc lai to nevarētu bēgļu centrā. Nekas taču prātīgs nesanāks, ja šos cilvēkus pēc statusa piešķiršanas vienkārši izmetīs no bēgļu centra kā no bērnunama. Ej nu ar rītdienu pats dzīvo, kā māki. I. Mežs uzskata, sliktākais būtu, ja līdzīgi kā Dienvideiropas valstīs viņi vienkārši bezcerīgi stāvēs krustojumos, gaidot, kad kāds apstāsies un piedāvās nelegālu darbu – atnest, aiznest, saskaldīt. Tad arī sāks rūgt neapmierinātība. Tomēr liels drauds Latvijai, pēc eksperta domām, šie bēgļi nevarētu būt. Bažīties nāktos, ja viņi būtu Krievijas agresijas un Putina politikas atbalstītāji, bet šie ļautiņi ir Eiropas pusē.
Kaut kā jau notulkos
Protams, praktisko problēmu būs daudz – bērniem jāmācās, pieaugušajiem jāstrādā, ārsti, sociālie darbinieki, pašvaldības jāapmeklē. Bez vismaz minimālām valodas prasmēm abās pusēs būs grūti. Toties darbs būs tulkiem un tulkotājiem – vismaz sākotnējā periodā. Vai varētu būt arī situācijas, kad valodu barjera ir vispār nepārvarama, valodas speciālisti šaubās. Starptautiskā valodu pakalpojumu uzņēmuma Skrivanek Latvijas filiālē skaidro, ka mūsu mazajā valstī speciālisti katrai Āfrikas cilšu valodai neatradīsies, taču te ir iespējami alternatīvi risinājumi. Pirmkārt, tai pašā Eritrejā arābu valoda esot otra lietotākā valstī, un kaut minimāli to zinot vairākums iedzīvotāju. Savukārt Latvijā arābu valodas zinātāju netrūkst. Turklāt daudzas Āfrikas valstis ir bijušas Eiropas kolonijas, un tur runā arī angļu, franču, portugāļu valodā. Galu galā, ja patiešām rodas kāds pilnīgi bezcerīgs gadījums, cilvēkam vienmēr var iedot papīru un rakstāmo, saka uzņēmuma pārstāve Agnese BirnbaumaEglīte. Lai raksta savā valodā, un to var pārsūtīt kolēģiem uz Kairu, lai notulko angļu mēlē.
Institūcijas, kam ar bēgļiem pēc viņu atzīšanas nāksies komunicēt visvairāk, ir pašvaldības. Viņi dzīvos konkrētās pilsētās, novados, pagastos. Galvaspilsētas mērs Nils Ušakovs gan paziņojis, ka Rīgā nav vietas bēgļiem. Arī Kuldīga un Rēzekne jau laikus atteikusi viņiem pajumti. Citas pašvaldības savukārt samierinājušās ar migrantiem kā nenovēršamu realitāti. Tāpēc jābrīnās, ka valdības veidotajā darba grupā nav atradusies vieta Latvijas Pašvaldību savienībai. Tās ģenerālsekretāre Mudīte Priede tomēr centīsies piebiedroties ministrijām, jo pašvaldības vēlas ietekmēt vai vismaz laikus uzzināt valdības lēmumus bēgļu jautājumā.
Esam tranzītvalsts
Pašvaldību savienības padomnieks tehnisko problēmu jautājumos Aino Salmiņš pieļauj, ja glābjamie būtu Ukrainas cilvēki, atsaucība būtu lielāka. Afrikāņu gadījumā būs gan valodas, gan kultūras barjera, tomēr skaidrs, ka pašplūsmā neko atstāt nedrīkst, – tas būtu nopietns drošības risks. Pašvaldībā arī vajadzēs kooperēties integrācijas pasākumu īstenošanā. Padomnieks spriež, ka bēgļus vajadzētu arī ģeogrāfiski izvietot pa mazākām porcijām, lai viņi neveidotu noslēgtu komūnu. Vai tas varētu notikt, dalot bēgļu kvotas starp pašvaldībām vai brīvprātīgi, vēl jāizlemj. Iespējams, labāks būtu otrs variants, jo Pierīga ir cilvēkiem pārpildīta, savukārt Latvijas lauki tukši. Lai gan nav zināms, vai ienācēji būs arī lieli strādnieki, un jautājums arī – vai viņi vispār ir uz palikšanu. Libānas arābu izcelsmes ārsts Saeimas deputāts Hosams Abu Meri saka: «Esmu pārliecināts, ka vairāk nekā puse pametīs Latviju uzreiz pēc statusa saņemšanas. Latvija nekad nebūs mērķis. Mēs esam tikai tranzītvalsts. Tāpēc nevajag baidīt tautu.» Nekādi melnādaino migrantu plūdi līdz mums nenonāks tā vienkāršā iemesla dēļ, ka cilvēki izvēlēsies a) labāku klimatu; b) vietu, kur priekšā jau ir citi tautieši, un c) dāsnākas sociālās garantijas. Bet bēgļu pagaidu dzīves periodā Latvijā lielas problēmas Hosams Abu Meri neparedz. Ar valodām visi kaut kā vienmēr ir tikuši galā, un arī aptuveni 1000 musulmaņu lielā kopiena nepieaugs tik ļoti, lai Latvijā visās malās nāktos būvēt mošejas. Patiesībā mūsu valstī nav pat vienas. Tikai reliģiskajiem rituāliem pielāgotas telpas kādā daudzdzīvokļu namā Rīgā.
Bet sabiedrībā diskusija, vai Latvijai bija jāpiekāpjas bēgļu jautājumā, turpinās. Brīžam pat ļoti rasistiskos toņos. Arī I. Mežs no pazīstamiem cilvēkiem dzirdējis tādus izteikumus, ka šķērmi kļūst: «Labāk, lai viņi noslīkst tajā Vidusjūrā nekā uz Latviju brauc. Bet viņi taču arī ir cilvēki, un cilvēkiem nāvi vēlēt nedrīkst!»
