Virsrakstā minētā atziņa izriet no Krimināllikuma panta 125. panta 3. daļas, pēc kura aizstāvība lūdz tiesu taisīt jaunu spriedumu Elīnas Pupiņas slepkavības lietā – Par tīša smaga miesas bojājuma nodarīšanu, kas vainīgā neuzmanības dēļ bijis par iemeslu cietušā nāvei. Apsūdzētais Jānis Gaigals vienā no savām liecībām vēstīja: «Pieļauju, ka viņa atsitās ar seju pret manu ceļgalu.» Tātad celis vainīgs un seja, ne Gaigals. Aizstāvība brutālo slepkavību traktē kā traģisku negadījumu. Meitenei bija jātop smagi piekautai, taču jāpaliek dzīvai, un tā būtu noticis, ja vien ne Gaigala neuzmanība, kas tad arī attiecīgi sodāma ar brīvības atņemšanu uz laiku no trim līdz piecpadsmit gadiem.
Vakar bija priekšpēdējā tiesas sēde. Debašu noslēgums, replikas.
Taču Gaigala motīvs arī apelācijas instancē nav kļuvis saprotamāks, jo īpaši pēc draugu un paziņu slavasdziesmām, ko debašu runā bija apkopojusi advokāte Guna Kaminska. Jānis Gaigals esot lādzīgas dabas, draudzīgs, ne miņas no agresijas, pat pagļēvs. Tikai nav skaidrs, no kurienes šai maigajā dvēselē liktenīgajā 2012. gada 15. maija vakarā pamodās tāda agresija. Pats it kā minējis, ka bijis stresā saistībā ar bakalaura darba sacerēšanu.
Narkotikas būtu ticamāks izskaidrojums, taču jāatgādina, ka pēc Elīnas nogalināšanas viņš vairākas dienas slapstījās, līdz tika izskaitļots. Tāpēc ekspertīzē nekādu vielu klātbūtni viņa organismā neatrada. Arī par alkoholu liecinājis viņš pats – iespējams, lai kaut kā izskaidrotu savu rīcību, bet nu jau pat alkohola klātbūtni aizstāvība apšauba: «Nav izslēgta pašapruna, lai netieši izskaidrotu notikušo.»
Par nodomu noslepkavot meiteni nešaubīgi liecinātu nāve no nosmacēšanas, taču te ekspertu un policistu liecības ir pretrunīgas. Un aizstāvības ieskatā visas šaubas procesā traktējamas par labu apsūdzētajam Gaigalam, nevis mirušajai Elīnai. Advokāte atbildes replikā arī attaisnoja Gaigala atteikšanos atbildēt uz cietušo jautājumiem: «Personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, nav jāpierāda savs nevainīgums.» Savukārt visādi citādi apsūdzētais esot sadarbojies un aktīvi veicinājis izmeklēšanu.
Neparasti, ka zem Elīnas nagiem netika atrasts varmākas DNS. Tātad viņa nepretojās, un viņas tēvam Mihailam ir divējāds skaidrojums. Vai nu meita bija sazāļota, vai arī vēl kāds cits viņu turēja, kamēr Gaigals sita un žņaudza. Tas atbilst ģimenes izvirzītajai versijai, ka Elīna vispirms tika izvarota grupā un pēc tam nogalināta, lai slēptu pēdas.
Cietušie lietas izskatīšanas gaitā gan pirmajā, gan apelācijas instancē ir vākuši un centušies iesniegt dažādus pierādījumus, lūguši nozīmēt papildu ekspertīzes. Tomēr tiesa visas šīs iniciatīvas bloķējusi. Advokāta Andra Baumaņa ieskatā cietušajiem tika liegtas tiesības uz piedalīšanos pierādījumu pārbaudē. Daļēji pie tā vainojama likuma nepilnība – no vienas puses, cietušajiem ir neierobežotas tiesības iesniegt pierādījumus, bet no otras – nekur nav noteikts, kad un kā notiek šo pierādījumu pārbaude tiesā. Konkrētajā gadījumā tiesa izvēlējās par šiem pierādījumiem vienkārši nelikties ne zinis.
Ņemot vērā paviršības un kļūdas pirmstiesas izmeklēšanā un arī trūkumus lietas izskatīšanā pirmajā instancē, cietušie un viņu advokāts lūdz lietas izskatīšanu sākt no nulles, bet jau citā kvalitātē. Ir atlikusi vairs tikai viena tiesas sēde. Tajā uzklausīs apsūdzētā pēdējo vārdu, ja viņam beidzot būs ko teikt, un pasludinās saīsināto spriedumu.
