Saulainā 20. augusta pievakarē Rīgas Meža kapos, Mākslinieku kalniņā publiciste un rakstniece Elita Veidemane ģimenes, tuvāko draugu, domubiedru un paziņu lokā atklāja pieminekli savam ilggadējam dzīvesbiedram, pāragri mūžībā aizgājušajam rokmūziķim Aivaram Brīzem. Mākslinieka Gļeba Panteļejeva radītās melnbaltās dūjas nu sargā Aivara mūžīgo mieru.
Uzjundī sāpes, kas nav rimušas
Tovakar ikviens, stāvot pie Aivara Brīzes kapa, dalījās savās atmiņās par garā stipro rokmuzikantu. Piemienkli iesvētīja mācītājs Pēteris Sproģis, kas arī izvadīja Aivaru Mūžības ceļā. Elita Veidemane vairāk klausījās draugu atmiņu stāstos, nevis runāja pati. No jauna izdzīvojot šķiršanās sāpes no mīļotā cilvēka, Elita ļāva vaļu asarām. Lai arī pagājuši nepilni divi gadi, kopš latviešu unikālās rokmūzikas balss īpašnieks Aivars Brīze aizgājis mūžībā, viņa dzīvesbiedrei dvēseles sāpes nav rimušas. Elita ik dienu domās pārcilā tos gadus, kurus bija lemts pavadīt un piedzīvot kopā ar Aivaru.
Uz Aivara kapavietas gūla rudens ziedi – gladiolas, asteres un dālijas, kā arī bagātīgi rožu pušķi, gerberas un lizantes. Pēc Aivara nāves Elitu allaž atbalsta un uzmundrina māsa aktrise Raimonda Vazdika un meita Linda Veidemane. Arī tovakar māsa un meita bija līdzās Elitai. Garāku uzrunu pieminekļa atklāšanas pasākumā Aivaram veltīja kādreizējais «Latvijas dzelzceļa» valdes priekšsēdētājs Andris Zorgevics un pirmo tikšanos ar rokmuzikantu atminējās Jūrmalas kaimiņš, «AB Holding» līdzīpašnieks Bislans Abdulmuslimovs ar sievu ārsti Rozu Džamaldajevu.
Ģimenes draudzene Aina gan bija negantāka savos izteikumos un norādīja, ka Elita jau sen varēja oficiāli reģistrēt laulību ar Aivaru, jo viņš ne vienu reizi vien mudinājis mīļoto sievieti precēties. Un tagad Elita būtu Brīze, nevis Veidemane. Tikai Elita ar precībām neesot steigusies. Elita piebilst: ja arī scenārijs būtu izvērties citādi un kāzas tiktu svinētas, tad viņa no sava uzvārda vis neatteiktos, jo tas atpazīstams visā Latvijā.
Divas dūjas – Elita un Aivars
Mākslinieku kapu kalniņā vienuviet atrodas to aizgājēju kapa vietas, kas latviešu mūzikā, kultūrā un rakstniecībā ir atstājuši dziļas un nozīmīgas pēdas. Līdzās Aivaram Brīzem atdusas vokālā pedagoģe Anita Garanča, dziedātājs Niks Matvejevs, komponists Uldis Stabulnieks, rakstniece Margarita Stāraste un citi. Iepretim Ulda Stabulnieka sirdspukstu piemineklim tagad slejas mākslinieka Gļeba Panteļejeva radītās melnbaltās dūjas, kas ir veltījums Aivaram. Ideju savās domās izlolojusi Elita: «Sākotnēji māksliniekam izstāstīju ieceri par «iņ» un «jaņ» motīvu – sievišķo un vīrišķo, tumšo un gaišo. Tās dūjas esam mēs abi, mūsu dvēseles. Gļebs uztvēra ideju un ar lielu iedvesmu ķērās pie darba. Kad ieraudzīju pieminekļa skices, tas bija tieši tas, ko vēlējos. Arī manai grāmatai par Aivaru būs nosaukums «Dzelzsgriezējs un dūja».»
Elitas grāmata dienasgaismu ieraudzīs jau šā gada oktobrī, kad apritēs divi gadi, kopš Aivara vairs nav mūsu vidū. «Grāmatā atklāšu līdz šim nepublicētus un nezināmus faktus par Aivaru, par viņa citādo, nepazīstamo būtību. Tā kā biju kopā ar Aivaru nepilnus 16 gadus, aprakstīju arī mūsu kopā būšanas laiku. Ja reiz ķēros šim darbam klāt, tad bez patiesības neiztikt. Un patiesība ne vienmēr ir skaista, patiesībai ir dažādas sejas. Tāpēc arī grāmata būs atklāta un smaga, bet tajā pašā laikā gaiša. Grāmata jau gandrīz ir gatava, vēl tikai palikuši neuzrakstīti fotogrāfiju paraksti,» savu veikumu raksturo Elita. Šī būs pēc skaita septītā grāmata, kuru Elita sarakstījusi.
Satuvinājusies ar ģimeni
Rakstniece neslēpj, ka aizvadītie gadi bez Aivara bijuši ļoti smagi. Ne mirkli Elita nav nolaidusi rokas un padevusies dzīves grūtību priekšā, bet gan turpinājusi savas darba gaitas, kopusi dārzu un māju, apmeklējusi koncertus, teātra izrādes un citus saviesīgus pasākumus.
«Nekas jau nemainās, jo, ja cilvēks aiziet, tad tas nav tikai uz nedēļu vai gadu, viņš aiziet uz visiem laikiem. Manā attieksmē nekas nav mainījies. Ir mirkļi, kad pa radio dzirdu Aivara vai mūsu dueta dziedātu dziesmu, vai redzu mūs abus dziedam televīzijā, tad sirds smeldzīgi iesāpas. Visu laiku nepamet doma, ka viņš varēja vēl dziedāt un piedalīties dažādos muzikālos projektos, jo tādas balss, kā bija Aivaram, latviešu mūzikā vairs nav,» stāsta Elita.
Pēc Aivara aiziešanas, rakstniecei tukšuma sajūtu sirdī palīdzējuši remdēt viņas tuvākie cilvēki un ģimene. «Allaž man līdzās bijuši ģimenes draugi Dace un Juris Rožāni, Dace un Ziedonis Jansoni, Rihards un Sarmīte Pīki, Aivara brālis Raimonds ar sievu Oļu, mana māsa Raimonda un mana meita Linda, kā arī mani vecāki. Esmu dziļi pateicīga ģimenei, ar kuru vēl vairāk šajā laikā esmu satuvinājusies.»
Par godu Aivaram – Jūrmalas sakoptākais īpašums
Aivars un Elita vairākus gadus loloja sapni par kopīgu privātmāju. Kad sapnis beidzot piepildījās un abi iekārtojās uz dzīvi Jūrmalas mājā, Aivars šeit nodzīvoja tikai gadu un pāris mēnešus. Taču paguva iemīlēt šo māju, iekopt dārzu un iestādīt augļu kokus, kas jau divu gadu laikā sakuplojuši un nes ražu. Elita palepojas, ka šovasar viņas un Aivara koptais dārzs ieguvis vienu no septiņām Jūrmalas domes piešķirtajām balvām. «Tagad par godu Aivaram mums pie mājas ir pielikta plāksnīte ar uzrakstu: «Jūrmalas sakoptākais īpašums». Mēs sākām kopt dārzu, un es turpinu. Man patīk rušināties pa dārzu. Ja visu pareizi saplāno, tad visam pietiek laika. Mauriņu, piemēram, pļauj mans kaimiņš Ints, par ko esmu viņam pateicīga, bet dārzu ravēju gan pati, gan kopā ar draudzeni Daci. Stādu un iekopju, nejūtu to kā apgrūtinājumu, bet kā prieku un mīlestību,» atzīst publiciste.
