Šī saruna bija plānota citādi. Tai faktiski vajadzēja būt diskusijai, kurā piedalās Rīgas cirka (RC) pārstāvis un nevalstiskās organizācijas Dzīvnieku brīvība valdes priekšsēdētājs Aivars Andersons. Konflikts starp dzīvnieku aizstāvjiem un izklaides industrijas pārstāvjiem ir krietni samilzis.
Vēlējāmies atrakt tā saknes. Taču Rīgas cirks, pat nepaskaidrojot savu nostāju, izvairījās no diskusijas, kaut gan aicinājām vairākkārt. Tāpēc tika izlemts, ka notiks intervija – Aivars Andersons paudīs savas organizācijas nostāju un mērķus. Iespējams, ka RC kādreiz sadūšosies runāt. Jo Andersona argumenti ir pārliecinoši. Kādi tie būtu klāt neesošajam RC – nav zināms.
– Kā jūs nonācāt līdz domai, ka jāaizstāv dzīvnieki?
– Man draugos bija cilvēki, kas interesējas par dzīvnieku tiesībām. Ar viņiem ik pa brīdim runāju par šo tēmu, tāpēc sanāca par to arī vairāk domāt. Latvijā pienāca brīdis, kad dzīvnieku aizstāvji sāk organizēties: pirms tam viss notika individuālā līmenī. Domubiedri sanāca kopā, kādā tikšanās reizē piedalījos arī es. Kopā ar domubiedriem aizbraucu uz Igauniju, uz dzīvnieku tiesību aizstāvju salidojumu, kaut gan vēl nebiju liels aktīvists. Tur sapratu, ka ar šīm lietām iespējams sistemātiski un organizēti strādāt, un mēs nolēmām, ka jāorganizējas biedrībā. Latvijā tobrīd nekas tāds nenotika, bija tikai suņu un kaķu aizsardzība, pavīdēja kāds labturības jautājums, tāpēc vajadzēja dibināt organizāciju. Kopš tās pirmsākumiem es tajā aktīvi darbojos.
– Cik cilvēku ir šajā organizācijā?
– Biedru ir vairāk nekā 300, bet aktīvāki cilvēki, kas darbojas katrs savā jomā, ir ap 50. Pats kodols ir kādi desmit cilvēki – viņi risina organizatoriskus jautājumus. Palīgu mums ir daudz, un to kļūst arvien vairāk.
– Kā nonācāt līdz tam, ka jāvēršas pret dzīvnieku izmantošanu cirkā?
– Par cirka kampaņu domājām jau pietiekami ilgi. Tas ir simbolisks dzīvnieku izmantošanas veids, jo tas parāda, kā mēs – sabiedrība – attiecamies pret dzīvniekiem. Taču kaut kādā ziņā cirka kampaņa bija nejaušības rezultāts. Ar mums sazinājās kāds pensionēts pāris no Lielbritānijas: viņi visā pasaulē sekoja līdzi ziloņiem, kas atrodas nebrīvē – cirkos, zoodārzos, audzētavās. Pāra rīcībā nonāca ziņas, ka uz Rīgu brauc bēdīgi slavenais dresētājs Larss Holšers, kurš 2009. gadā Lielbritānijā bija pieķerts, kā viņš un viņa palīgs fiziski iespaido ziloņus – sit pa jutīgām vietām, tostarp pa galvu un acīm, ar metāla āķiem, slotām, dakšām. Starptautiskā dzīvnieku aizsardzības organizācija Animal Defenders International bija nofilmējusi, kā ziloņi šajās eksekūcijās sāpēs kliedz, ir stresā, cenšas sastingt vai atkāpties. Šis gadījums bija tik uzskatāms, ka mēs varējām sarīkot protestu. Sākumā domājām, ka tas būs atsevišķs protests, taču, sajūtot sabiedrības atbalstu, nolēmām turpināt. Tas notika 2014. gadā. Cirka vadības reakcija mūs pārsteidza: tā centās noliegt visus minētos pārkāpumus.
– Piebildīšu, ka vēl pirms došanās uz Rīgu, 2013. gada oktobrī, Holšers mēģināja «paslēpties», mainīja savu uzvārdu un sāka uzstāties Zviedrijas cirkā Circus Scott, taču valsts lielākais laikraksts nopublicēja rakstu, kurā šis cilvēks tiek vainots nežēlībā pret dzīvniekiem. Zviedrija atteicās no šā «mākslinieka» pakalpojumiem. To izdarīja arī Dānija. Savukārt Rīgas cirks aizstāvēja Holšeru.
– Tā vietā, lai RC pārtrauktu sadarbību ar Holšeru, tas pagarināja līgumu vēl par diviem mēnešiem. Mēs piketējām pirms katras izrādes 2014. gada jūlijā un augustā. Tie bija 26 piketi. Mums neizdevās nodibināt konstruktīvu dialogu ar cirka vadību.
– Jūs mēģinājāt to darīt?
– Mēs RC vadību uzrunājām ar vēstuli. Atbilde bija tāda, ka cirks neņem vērā mūsu argumentus, jo ar dzīvniekiem viss vienmēr ir labi, dzīvnieki jūtas omulīgi...
– Nesaprotu, kā, piemēram, lācis var justies omulīgi, braukdams ar velosipēdu?
– Tas bija arī mūsu jautājums. Cirkam arī uz to bija atbilde: to, ka lācim patīk braukt arz velosipēdu, mēs varam uzzināt no tā, ka tas brauc ar velosipēdu. Un skatītāji, redzēdami, ka lācis brauc, var secināt, ka viņam patīk. Bet dzīvnieku cirks ir problemātisks vairākos aspektos. Viens ir cietsirdīgo dresūru aspekts: par to zinātniskajā literatūrā tiek lēsts, ka virknei sugu dresūrā bez fiziskās iespaidošanas neiztikt, jo tas ir vienīgais veids, kā pakļaut dzīvnieku gribu, pakļaut dzīvniekus hierarhijai, kurā pār dzīvnieku valda cilvēks. Dzīvniekam, kurš dabā tendēts valdīt pats, proti, tendēts būt par dominējošo tēviņu, cirkā neviens neļaus valdīt. Cilvēks uzkundzējas, un, lai to izdarītu, dzīvnieka griba ir jāsalauž, izmantojot fiziskus sodus. Cilvēku uzspiestie triki nereti ir sāpīgi, veselībai kaitīgi un dzīvībai bīstami. Tā, piemēram, liekot zilonim sēdēt, tiek radīts risks ziloņa diafragmas plīsumam. Dresētāji liek dzīvniekiem lēkt cauri degošiem riņķiem, lēkt no liela augstuma – neviens dzīvnieks labprātīgi to nedarīs, jo viņiem ir bail vai sāpīgi. Ar iedauzīšanu var panākt, ka dzīvnieks pilda trikus, jo nevēlas, lai viņu atkal sistu. Kādā video redzam pērtiķīti, kas nākamajā mirklī pēc tam, kad viņam iesists ar steku, stiepj rociņu pretim dresētājam: ja nedos roku, dabūs vēl pa galvu... Kā vēl kāds var iedomāties, ka šiem trikiem ir mākslinieciskā, morālā vai kultūras vērtība, ja šie dzīvnieki tiek nemitīgi dauzīti?
– Ir daļa vecāku, kas apgalvo, ka cirks liek viņu bērniem iemīlēt dzīvniekus.
– No kādas cirka apmeklētājas dzirdējām apbrīnojamu tekstu: ko jūs te protestējat, manam bērnam nav jāzina, kas notiek aizkulisēs, es vedu bērnu uz cirku, lai viņš priecātos par to, kas notiek izrādē! Protams, cirks slēps to, kas notiek aizkulisēs, lai visi domātu, ka ar dzīvniekiem viss kārtībā. To vēl var saprast, taču – ja vecāki apzināti piedāvā bērniem nepatiesību... Protams, cirks mēģinās katru nežēlību padarīt par «atsevišķu gadījumu», lai arī cik tādu būtu bijis. Rīgas cirkā pēdējos gados ir pieķerti vismaz trīs nežēlīgi dresētāji, kas ir diezgan daudz. Bet pamatarguments, kas iestājas par to, ka dzīvniekus nedrīkst turēt cirkā, ir tas, ka dzīvniekiem cirka apstākļos principā vienmēr klājas slikti. Tos dzīvniekus var nedresēt un dresūras vietā stundu viņus staidzināt, bet, piemēram, lācis, kas pastāvīgi dzīvo būrī divos kvadrātmetros, vienalga jutīsies kā cietumā. Un tur viņš nodzīvo lielāko mūža daļu. Pērtiķi, aktīvu dzīvnieku, ieliek būrī, kura platība ir 0,8 kvadrātmetri. Šādā ieslodzījuma formā dzīvniekam katastrofāli pietrūkst kustību, turklāt vides nabadzība veicina psihiskas saslimšanas. Zooparkos vismaz mēģina nodrošināt vides dažādību un plašumu, bet cirkā dzīvniekiem jānīkst sprostā 22 līdz 23 stundas diennaktī. Dzīvnieki, kas raduši dzīvot grupās, ģimenēs, cirkā ir pa vienam, un otrādi. Daudzi apgalvo, ka dzīvnieki ir jau dzimuši cirkā, tie ir cirka dzīvnieki jau otrajā vai trešajā paaudzē. Bet runa nav par to, vai tie ņemti no savvaļas vai ne: dažas paaudzes cirkā nebūt nenozīmē, ka tiek izsvītrots savvaļas dzīvnieka ģenētiskais kods. Izmaiņas nav tik lielas, lai varētu runāt par domestikāciju. Tāpēc savvaļas dzīvnieku spundēšana šauros sprostos ir prātam neaptverama nežēlība. Šie faktori ir par iemeslu tam, ka dzīvnieku speciālistu vidū jau ir diezgan liela vienprātība: savvaļas dzīvniekiem cirkā nav jāatrodas. To ir atzinusi arī Eiropas Veterinārārstu federācija ar vairāk nekā 40 dalīborganizācijām. Latvijas PVD arī ir pievienojies prasībai aizliegt savvaļas dzīvniekus cirkā. Tas viss izaicina mūs kā sabiedrību: pašā Rīgas centrā ir ēka, kurā notiek cietsirdība pret dzīvniekiem. Cik ilgi mēs būsim gatavi paciest un pieņemt to, ka cirks dzīvniekus izrāda par naudu, neņemot vērā viņu mokas? Ko tas liecina par mums kā par sabiedrību?
– Esat vērojuši, kā mainās sabiedrības attieksme pēc jūsu aktivitātēm pie cirka?
– Gribētos cerēt, ka mainās. Katrā ziņā daudzi aizdomājas par to, kas notiek cirkā. Pēdējos divos gados par cirku ir runāts daudz vairāk nekā visā atjaunotās Latvijas vēsturē. Aktīvā diskusija medijos uzrunā cilvēkus: kāda ir jūsu pozīcija šajos jautājumos? Vai tiešām jums vajadzīga šī cietsirdīgā izklaide? Līdz šim cilvēkiem nebija nostājas dzīvnieku cirka jautājumā, tagad, kad sabiedrība kļuvusi informētāka, daudzi iestājas pret šādu izklaides formu un nevēlas, lai tas notiek Latvijā.
– Jūs teicāt, ka mūsu PVD neatbalsta dzīvnieku cirku. Vai PVD pārbauda Rīgas cirku? Varbūt PVD tikai uzskata, ka tur dzīvniekiem nevajadzētu būt?
– Lai atrisinātu problēmu tās saknē, ir jāaizliedz cirkā visi savvaļas dzīvnieki. Mūsuprāt, jāaizliedz arī mājdzīvnieki, jo jautājums ir par to, kādos apstākļos viņi tur atrodas, jo bieži vien cirkā šos mājdzīvniekus iesloga mazos metāla būros. Lūk, no Ukrainas atbrauca cirka trupa Zoo impērija...
– Tā, kuras dresētājs krokodilam «šova» laikā aizlīmēja muti ar skoču?
– Jā, tā pati. Redzējām, ka suņi šajos laika apstākļos dzīvo voljēros, kas novietoti tieši uz asfalta, citi lieli suņi sabāzti dzelzs kastēs. Vai tad mājdzīvnieki tādos apstākļos jūtas labi? Diemžēl PVD un citu uzraugošo dienestu rīcībā nav nekādu iespēju pārliecināties, kā pret dzīvniekiem izturas dresūras laikā. Arī par to pašu slaveno Kuklačovu, kas dresē kaķus, ir dažāda informācija: vairāki veterinārārsti nākuši klajā ar paziņojumiem, ka tā ir cietsirdīga nozare un uz Kuklačova sirdsapziņas esot vesela kaķu kapsēta... To gan nav viegli pārbaudīt. It kā teorētiski varētu apmierināt mājdzīvnieku vajadzības nebrīvē, taču tas nenozīmē, ka tās tiek apmierinātas vienmēr. Un ja nu mēs kļūdāmies, aizliedzot cirkā tikai savvaļas dzīvniekus vai visus dzīvniekus, tad uzskatu, ka labāk ir kļūdīties par labu dzīvniekiem, nevis dresētājiem. Par spīti cirka apgalvojumiem, ka ir visādi regulējumi un likumi un ka cirks tāpēc tiekot kontrolēts, patiesība ir cita: nav nekāda regulējuma, kas noteiktu, kādos apstākļos dzīvnieki jātur – ja, piemēram, lāci ieliek dzīvot divos kvadrātmetros, regulējums neapgalvo, ka tā nedrīkst. Ir likums par dzīvnieku aizsardzību, kurā teikts, ka dzīvniekam jānodrošina vide, kas atbilst tā fizioloģiskajām un ekoloģiskajām vajadzībām, taču nav skaidrs, ko tas praktiski nozīmē.
– Jāmaina likums?
– Jāmaina uz to pusi, ka dzīvniekus – savvaļas un mājas – nedrīkst izmantot cirkā. Lai nevajadzētu domāt, kā tad mums izgrozīt to likumu, lai mēs tomēr varētu turpināt pazemot un mocīt dzīvniekus cirkā.
– Tad jau vajadzētu tikties ar Saeimas deputātiem, kuri varētu bīdīt likumu par dzīvnieku aizliegumu cirkā.
– Mums šis process vēl ir priekšā. Esam sagatavojuši labturības ziņojumu par dzīvniekiem cirkā. Nav šaubu, ka dzīvnieki cirkā dzīvo nožēlojamos apstākļos.
– Cik zinu, Eiropā ir cirki, kuros dzīvnieki aizliegti.
– Jā, protams. Ir jaunais cirka vilnis, kurā iztiek tikai ar cilvēkiem, tās ir interesantas izrādes ar scenāriju, ar sižetu. Tā, piemēram, Rīgā viesojās arī pasaulslavenais kanādiešu Cirque du Soleil, kurā nav neviena dzīvnieka. Šā cirka lozungs ir: nemocīsim dzīvniekus, demonstrēsim cilvēka ķermeņa iespējas.
– Papildināšu: 2011. gadā šīs cirka mākslinieku grupas ieņēmumi par biļetēm bija daudzi miljoni ASV dolāru. Tātad ir iespējams nodrošināt cirka apmeklētību arī bez dzīvniekiem. Bet tik un tā daudzi vecāki teiks: kā tad lai mēs ieaudzinām bērnos mīlestību un cieņu pret dzīvniekiem?
– Vecākiem ir arguments: bērns grib redzēt dzīvniekus cirkā! Bet tā ir vecāku izvēle – vest bērnu uz cirku vai ne. Taču bērni ir iespaidojami, un vai bērns vēlēsies iet uz cirku, ja zinās, kā dzīvniekiem tur patiesībā klājas? Bērniem, protams, patīk dzīvnieki, taču – vai vecāki ir ar mieru pastāstīt patiesību par cirka dzīvniekiem? Tas ir arī jautājums par godīgumu: stāstīt bērnam patiesību vai ļaut, lai savas pasakas stāsta cirks? Bērnam gan vajadzētu zināt, kā cilvēki uzkundzējas dzīvniekiem un kā savas izklaides dēļ cilvēki spiež veikt dzīvniekiem vismuļķīgākās, nedabiskākās un bīstamākās darbības. Diez vai tas viss, ko cilvēki dara ar dzīvniekiem, radīs bērnos cieņpilnu attieksmi pret tiem. Esam redzējuši dažādas skatītāju reakcijas. Vieni vecāki teic: tas, ko mēs kopā ar bērniem redzējām, ir šausmīgi, mēs tur vairs neiesim. Citi vecāki teic bērnam, ka dzīvniekam viss ir labi. Taču bērns visbiežāk pats jau ir notvēris patiesību. Viss kopā liecina ne tikai par to, kā mēs attiecamies pret dzīvniekiem, bet arī par to, kādas vērtības mums pašiem svarīgas. Gan protesta akciju laikā, gan sociālajos tīklos lasām un dzirdam replikas, tāpēc varam spriest par to, ko cilvēki domā. Vieni saka: neiesim uz cirku, kamēr tur būs dzīvnieki. Citi apgalvo, ka ved bērnus izklaidēties, nevis izdziļināties dzīvnieku ciešanu stāstos.
– Kopā ar Rīgas cirka pārstāvjiem mums šodien diskusija nesanāca. Ļoti ceru, ka diskusija varētu sanākt ar zvēraudzētājiem, kuru mērķis ir ietērpt dāmas dārgās kažokādās, kas novilktas no dzīvnieciņiem, kas dzīvojuši mokās un miruši šausmās.
– Zvēraudzēšanā ir līdzīga problēma: savvaļas sugu dzīvniekiem, kam domestikācijas process nav nemaz tik tālu aizgājis, dzīve šauros būros ir mokpilna – nepilns kvadrātmetrs lapsai, pāris kurpju kastes ūdelei. Un tie ir dzīvnieki, kas dabā apdzīvo plašas teritorijas, dzīvnieki, kuriem ir sociālās un psiholoģiskās vajadzības, taču tiem būros jānīkst no dzimšanas līdz nāvei. Zvēraudzēšanas – tāpat kā dzīvnieku cirka – industrijas eksistence ir atkarīga no tā, vai tās abas spēj izveidot sev pozitīvu tēlu. Ir jāpieliek lielas pūles, lai šādas aplamības cilvēku acīs iegūtu pozitīvas darbības oreolu. Bet cilvēki – par laimi – vairs nav ne akli, ne vientiesīgi. Viņi sāk saprast, ka, mokot un nogalinot dzīvniekus, neko pozitīvu nevar iegūt.
