Ar sirsnīgiem koncertiem, apsveikumiem, kartītēm, ziediem, bučām bērni, vīri, draugi sveiks māmiņas Mātes dienā, kas kopš 1992. gada Latvijā tiek atzīmēta maija otrajā svētdienā.
Bet kā valsts novērtē, atbalsta māmiņas, jaunās ģimenes, kas mainījies pēdējos gados demogrāfijas atbalsta politikā un kādas cerības varam saistīt ar jauno valdību, kura, tāpat kā citas, demogrāfiju min tās prioritāšu sarakstā, lai arī ar dāsniem piedāvājumiem nemētājas? Kā mazināt ģimeņu ar vairākiem bērniem nabadzības risku un bailes pilnvērtīgi nepaveikt vienu no svarīgākajām, ja ne svarīgāko dzīves misiju - izaudzināt bērnus? Neatkarīgās intervija ar demogrāfu, Nākotnes fonda valdes priekšsēdētāju, ANO Starptautiskās migrācijas organizācijas Rīgas biroja vadītāju, četru bērnu tēvu Ilmāru Mežu.
Neatkarīgā: - Kopš 1990. gada demogrāfiskie rādītāji Latvijā pastāvīgi ir negatīvi, izņemot atsevišķas Pierīgas pašvaldības un nelielu pieaugumu kopš 2011. gada pēc krituma krīzes laikā. Cik pamatota ir biedēšana ar drastisku sabiedrības novecošanos, nespēju jaunajiem uzturēt darba nespējīgos, kuri pēc optimistiskajiem scenārijiem (Latvijas Banka) būs 36% 2030. gadā? Kādas ir jūsu aplēses?
Ilmārs Mežs: - Varbūt tā nav biedēšana, bet sabiedrības informēšana par to, uz kurieni tā virzās. Latvijā diemžēl nopietni demogrāfiskie pētījumi ar detalizētām prognozēm par iedzīvotāju sastāvu vairs netiek veikti, jo valsts tos nepasūta. Savukārt EUROSTAT, ANO, OSCE un citas iestādes Latvijas situācijā iedziļinās minimāli, un viņu veiktās prognozes ir vairāk vispārīgas un bieži nepamatoti optimistiskas. Piemēram, EUROSTAT savā iedzīvotāju skaita prognozē ir pieņēmusi, ka tajās valstīs, kur dzimstība zema, tā pieaugs, kur mūža ilgums īss, tas paildzināsies, bet, kur imigrācija zema, tā palielināsies. Lai vai kā, EUROSTAT prognozes ir labākās, kas ir mūsu rīcībā. Un tās ir ļoti satraucošas - veco ļaužu īpatsvars turpinās pieaugt, bet bērnu un darbspējīgo skaits samazināsies, un ar laiku tas spiedīs izvēlēties vienu no diviem ceļiem - celt nodokļus vai stimulēt imigrāciju. Ko jūs izvēlētos?
- Janvārī demogrāfijas rādītāji lika satraukties, bet gada pirmajā ceturksnī kopumā - apmēram 2% jaundzimušo pieaugums. Cik, jūsuprāt, tā varētu būt noturīga tendence?
- Demogrāfiskie rādītāji pa mēnešiem mēdz svārstīties. Lai runātu par tendencēm, jāskata vairāku gadu rādītāji. Un te pēdējos četrus gadus mums ir pozitīva tendence - pieaug jaundzimušo skaits, līdz ar ko samazinās negatīvā bilance starp dzimstību un mirstību. Tiesa, iepriekšējos gados jaundzimušo skaita pieaugums bija lielāks. Jāņem vērā, ka jaundzimušo skaita pieaugums notiek uz auglīgo sieviešu skaita samazināšanās fona.
- Vai šo nelielo dzimstības kāpumu sekmējusi arī valsts un pašvaldību ģimeņu atbalsta politika, vispārējās labklājības kāpums vai varbūt kādi citi ar materiālo pusi nesaistīti faktori?
- Protams, tas ir viens no pieauguma galvenajiem iemesliem, jo viens no galvenajiem zemās dzimstības cēloņiem Latvijā ir netaisnīgā nabadzība, kas iestājas ģimenēs ar vairākiem bērniem. Vairumam no viņiem nabadzības nebūtu, ja viņiem nebūtu bērnu. Šo netaisnīgo nabadzību ģimenēs ar vairākiem bērniem daudzās Eiropas Savienības (ES) valstīs veiksmīgi ierobežo, un labi, ka arī Latvijas politiķi, vismaz vārdos, atzīst, ka tas jādara. Gaidīsim arī darbus!
- Vai ietekmē arī izmaiņas sabiedrības dzīvesveidā, ko valdība nevar ietekmēt, piemēram, tas, ka arvien turpina pieaugt vidējais mātes vecums? Vai arī tam ir materiāls izskaidrojums - nedrošība jauniem cilvēkiem par spēju uzturēt, izglītot bērnu, pirms iegūta materiālā stabilitāte?
- Arī Latvijā pamazām notiek demogrāfiskās uzvedības maiņa - bērni dzimst arvien vēlāk un arvien vairāk cilvēkiem materiālā stabilitāte kļūst par galveno uzvedības ietekmētāju. Ja agrāk vidējam statistiskajam latvietim vispirms bija laulības un pēc pāris gadiem piedzima pirmais bērns, tad šobrīd vispirms piedzimst pirmais bērns un vēlāk tā vecāki apprecas. Bet šos procesus valsts politikai nevajadzētu mēģināt ietekmēt - kad un cik bērnu cilvēki vēlas, atstāsim ģimeņu ziņā! Tomēr valsts pienākums ir nodrošināt, ka ģimenes nenonāk nabadzībā tikai tāpēc, ka tās vēlas trīs bērnus.
- Cik liela loma ir uz papīra garantētajai, bet reāli nenodrošinātajai bezmaksas veselības aprūpei bērniem?
- Tas ir viens no svarīgajiem iemesliem, kāpēc daudzas ģimenes turpina atlikt bērniņa nākšanu pasaulē. Bērna veselībai vecāki parasti sagādās naudu, kaut vai nonākot parādos. Apzinīgas ģimenes cenšas ieplānot līdzekļus arī nelaimīgiem gadījumiem vai arī atliek bērniņu uz vēlāku laiku. Iespējams, ka vēl vairāk ģimeņu ir spiestas atturēties no bērniņiem joprojām esošo garo bērnudārzu rindu dēļ. Rīgā rindas uz pašvaldību bērnudārziem mēdz ilgt trīs vai pat četrus - tas ir nenormāli! Valdība nesen pieņēma lēmumu izstāties no šo rindu problēmas risināšanas ar savu finansējuma daļu, atstādama vecākus vienus pašus cīņā ar pašvaldībām, nepārliecinoties, ka tās patiesi nodrošinās savas funkcijas arī praksē. Ir gadījies dzirdēt pašvaldību iebildumus, ka tām nepietiekot naudas bērnudārziem, - man kauns par tādiem iebildumiem, ņemot vērā, ka šā gada budžets pašvaldībām ir devis papildu naudu daudzkārt lielākā apjomā, nekā prasītu visu rindās stāvošo bērnu nekavējoša nodrošināšana ar vietām bērnudārzos, pašvaldību vai privātajos.
- Vai pēdējos gados redzat pozitīvas Latvijas demogrāfijas, ģimeņu atbalsta politikas izmaiņas? Kāda ir pozitīvo iniciatīvu un neizdarīto lietu bilance?
- Protams, arī es esmu savu plecu pielicis cīņā par situācijas uzlabošanu. Atceramies lielos cīniņus pirms vairākiem gadiem - demogrāfijas ultimātus, kad viena koalīcijas daļa pieprasīja jūtami uzlabot ģimeņu atbalsta politiku, bet otra izmisīgi meklēja ieganstus, lai to nedarītu. Par laimi, uzvarēja ģimeņu aizstāvji, un šobrīd mums minimālā māmiņalga ir nevis 50 latu, bet 171 eiro. Tāpat tika rasts risinājums, kaut īslaicīgs, bērnudārzu rindām, ievērojami palielinātas nodokļu atlaides par bērniem, dubultots par otro bērnu un trīskāršots par nākamajiem valsts ģimenes pabalsts. Vienmēr jau var pavīpsnāt - vai tad šādu nelielu uzlabojumu dēļ gribēs bērnus! Bet daudzas mazāk turīgas ģimenes šos uzlabojumus ir novērtējušas un reaģējušas ar vēl viena bērniņa laišanu pasaulē - tas taču ir neapgāžams arguments, īpaši, ja šajā laikā potenciālo māmiņu skaits ir ievērojami krities. Atzinība pienākas goda ģimeņu karšu ieviesējiem, mājokļu programmai, pašvaldībām, kuras vairāk palīdz ar brīvpusdienām, nekustamā īpašuma nodokļa atlaidēm utt. Taču nesasniegts joprojām ir šīs atbalsta politikas mērķis - izbeigt nabadzību, kas ģimenēs rodas bērnu dēļ! Igaunija šajā ziņā mums ir tālu priekšā, un ceru, ka, lai arī ar novēlošanos, arī Latvijas valsts un pašvaldības spēs panākt līdzvērtīgu atbalstu jau šīs valdības darba laikā.
- Vai jaunās ģimenes var cerēt uz būtiskiem uzlabojumiem jaunās valdības rīcībā, ņemot vērā to, ka demogrāfiskās situācijas uzlabošanu par savām prioritātēm minējuši gan premjers Māris Kučinskis, gan labklājības ministrs Jānis Reirs, kurš gan, finanšu ministra amatā būdams, par to daudz nesatraucās?
- Vispirms tas bija Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa uzstādījums, ka vienai no jaunās valdības prioritātēm ir jābūt demogrāfijai. Tāpēc loģiski, ka gan premjers, gan arī viņa ministri šai norādei ir sekojuši un to pieņēmuši kā savu prioritāti. Šī gan ir jau kāda sestā valdība, kuras demogrāfijas politikai (vai tās neesamībai) esmu uzmanīgi sekojis. Dažādos statusos un nosaukumos demogrāfija kā prioritāte politiķu mutēs ir tikusi valstīta jau 20 gadu. Valsts reālās politikas galvenais, ja ne vienīgais, dokuments ir nākamā gada budžets, bet pārējie plāni, solījumi, vadlīnijas ir tikai tukšu salmu kulšana, ja nav rasts attiecīgais uzlabojums budžetā. Tāpēc jauno valdību varēsim cildināt vai pelt, kad būs iezīmēts nākamā gada budžets.
Bet pagaidām raugos cerīgi, jo ir radīta jauna sadarbības platforma - Demogrāfisko lietu centrs.
- Kādas cerības ar to saistāt?
- Tam ir potenciāls kļūt efektīvam instrumentam politikas uzlabošanā, ja vien tā priekšlikumus patiesi ņems vērā un īstenos. Pirmajā tā sēdē radās iespaids, ka visas iesaistītās amatpersonas ir tendētas uz reālu rezultātu. Taču, vai piedāvātos uzlabojumus akceptēs premjers un valdība, ir politiskās gribas jautājums. Tad arī redzēsim, vai jaunveidotais centrs būs efektīva platforma valdības politikas uzlabošanā, vai tikai sabiedrisko attiecību manevrs.
- Valdības rīcības plānā kaut kādas būtiskākas aktivitātes solītas tikai ar 2018. gadu, solījumiem izstrādāt dažādus priekšlikumus nav pretī plānots noteikts finansējums un konkrēti instrumenti. Uz ko varam cerēt?
- To zina vien pats premjers un varbūt kādi ministri, bet varbūt neviens nevar to pateikt. It kā ir apņemšanās uzlabot atbalstu, bet vienlaikus dzirdam, ka papildu naudu vajag arī medicīnai, aizsardzībai, izglītībai. Kučinska valdības deklarācija atšķīrās no iepriekšējām ar to, ka tajā bija vēl mazāk reālu darbu ģimeņu atbalsta jomā nekā līdz tam. Iepriekš bija vairāk solījumu, kuriem nesekoja darbi, laiks rādīs, vai šoreiz būs citādi. Deklarācijā esošie darbības vārdi «izsvērsim iespējas, vērtēsim, atbalstīsim, sekmēsim» jālasa tā, ka šos jautājumus valdība nemaz neplāno reāli paveikt, bet tikai tos apspriest un par tiem runāt. Tomēr varbūt šī atšķirība ir saistīta ar premjera centieniem neblefot un deklarācijā iekļaut tikai tos punktus, par kuriem viņš bija drošs jau valdības veidošanas brīdī. Gadījumā, ja izrādīsies, ka jaunā valdība paveiks vairāk, nekā paredzēts deklarācijā, tad tas būs cienīgs solis arī ļaužu uzticības atgriešanai valdībai un politiķiem. Mēdz teikt, ka papīrs jau pacieš visu - īpaši valdības deklarāciju papīrs, kur agrāk iespiedās solījumi, kurus pat nedomāja īstenot. Joprojām spēkā ir Labklājības ministrijas piedāvājums, ka valsts ģimenes pabalsti par trešo un nākamiem bērniem ir jāpalielina vairākas reizes - attiecīgi līdz 75 eiro par trešo un 115 eiro par nākamajiem bērniem. Sagaidu, ka ministrs Reirs šo centīsies īstenot un tam būs arī Finanšu ministrijas un premjera atbalsts. Summas izklausās lielas, bet daudzbērnu ģimeņu jau nav tik daudz, lai tas prasītu nereālus līdzekļus. Papildus ir lielas cerības uz pašvaldībām, ka pirmsvēlēšanu gadā tās paveiks iepriekš iekavēto savā atbildības laukā - īpaši bērnudārzu, brīvpusdienu un ārpusklases nodarbību sakarā. Pieejami bērnudārzi ir ļoti svarīgi, plānojot ģimenes pieaugumu. Valsts pasteidzās izbeigt savu finansējuma daļu tiem tūkstošiem bērnu, kuriem nav vietu pašvaldību bērnudārzos, nepārliecinoties, ka pašvaldības to turpinās. Šāda īsredzīga mētāšanās ar lēmumiem drīzāk pastiprina ģimeņu nestabilitātes sajūtu, jo nav garantijas, ka būs pieejams bērnudārzs. Vienpusīga šķiet arī valdības pieeja - ietaupīsim šos miljonus budžetam, bet cik tas maksās tiem tūkstošiem ģimeņu, kas nevarēs atļauties laist bērnu bērnudārzā, un tālab daudzas māmiņas būs spiestas atteikties no darba, vai pat būs spiestas lūgt pabalstus? Vai galarezultātā budžets nebūs zaudētājs? Līdzīgi Finanšu ministrijā tiek rēķināts budžeta it kā zaudējums, ja palielinātu ienākuma nodokļu atlaides par bērniem - bet ģimenes taču šo papildu naudiņu nenogulda ārzonās vai zeķēs, par to tiek nopirkts apģērbs, labāka pārtika vai muzeja biļete. Tātad šī nauda silda valsts ekonomiku un ienāk valsts budžetā citu nodokļu veidā.
- Goda ģimenes kartes projektu redzat kā nozīmīgu palīgu daudzbērnu ģimenēm?
- Jā, es to vērtēju atzinīgi, īpaši tās veiksmīgo ieviešanu. Taču nākamais solis ir šīs kartes piepildīšana ar būtiskām atlaidēm no valsts un pašvaldību iestādēm - īpaši dzelzceļa un autobusa biļetēm. Bet šīs lietas nekust uz priekšu - šie uzņēmumi nebūt nesteidzas piedāvāt savu artavu, bet laikam gaida kāda ministra vai premjera rīkojumu. Nāk prātā ģimenes biļete Budapeštā, kur par pāris biļešu cenu daudzbērnu ģimene ar trīs vai pieciem bērniem var braukt visu dienu. Transporta uzņēmumi nesaprot, ka daudzas daudzbērnu ģimenes bieži nevar atļauties viņu pakalpojumus, tāpēc lielas atlaides nevis mazinās, bet varbūt pat palielinās to ienākumus.
- Kādi, jūsuprāt, ir šodien problemātiskākie, aktuālākie jautājumi, lai uzlabotu demogrāfisko situāciju? Kas ir steidzami darāmie darbi, kas ilgtermiņā plānojami?
- Ir nepieciešams pārtraukt to netaisnīgo nabadzību, kurā nonāk ģimenes tikai tāpēc, ka viņas vēlas vairākus bērnus. To panākt var ar apjomīgu palīdzību, dubultojot līdzšinējo atbalsta kopējo apjomu un sasniedzot 2,5% no IKP, kā tas ir vidēji ES. Igaunijā tas ir gandrīz sasniegts. Grūti nošķirt vienus atbalsta veidus kā īpaši steidzamus pretēji citiem, kas varētu gaidīt, - katrs no tiem sasniegtu savu ģimeņu loku. Bet noteikti steidzams ir bērnudārzu rindu risinājums - lai valsts finansējumu pašvaldību bērnudārzos netikušajiem bērniem pilnā apjomā pārņemtu pašvaldības. Vairākas reizes jāpalielina valsts ģimeņu pabalsti par trešo un nākamajiem bērniem, jānodrošina brīvpusdienas visās klasēs, jāpalielina nodokļu atlaides par otro un nākamajiem bērniem. Īpaši nepieciešama ir mājokļu programmas paplašināšana - šodien ģimene ar vairākiem bērniem par sava dzīvokļa īri maksā vairāk, nekā būtu jāmaksā par šā dzīvokļa iegādes kredītu, bet bankas daudzām šādām ģimenēm kredītu nepiedāvā, jo ir par daudz bērnu vai arī īpašums ir pārāk mazvērtīgs.
- Ar kādām sajūtām sagaidīsiet Māmiņu dienu?
- Māmiņu dienu sagaidot, novēlu ikvienā ģimenē apsveikt visas māmiņas, bet svarīgi arī padomāt, ko mēs varam savā ikdienā mainīt, lai māmiņas jūtas novērtētas un aprūpētas arī pārējās gada dienās. Pat tie, kuriem mazu bērnu vēl nav vai tie izauguši, mēs, visa sabiedrība, taču ik dienu varam palaist rindā sev priekšā kādu māmiņu ar bērnu, palīdzēt iekāpt autobusā ar ratiņiem vai kaut vai tikai uzsmaidīt par to, ka viņas ir!
