Mēs ar pedagoģiskā centra Eksperiments izveidotāju, skolas Innova dibinātāju un zinātnisko vadītāju Broņislavu Zeļcermanu esam pazīstami vairāk nekā divdesmit piecus gadus. Viņš ne reizi nav devis man iemeslu apšaubīt viņa profesionālismu.
Gluži otrādi - lielā mērā tieši pateicoties viņam, es kaut cik esmu iepazinis mūsdienu izglītojošās sistēmas un tehnoloģijas. Pateicoties Broņislavam, man ir bijusi iespēja iepazīties un sarunāties ar tādiem profesionāļiem, tostarp pedagogiem, kā Šalva Amonašvili, Pēteris Ščedrovickis, Oļegs Genisaretskis, Irēna Stulpiniene…
Mēs vairāk nekā desmit gadus darbojāmies intelektuāļu seminārā, kur spekulēšana ar politisko konjunktūru (lai tā būtu bijusi Latvijas vai Krievijas) netika uzskatīta par argumentu tēmas būtības pamatojumam.
Toties oficiālās aprindas ne reizi vien mūsu saskarē ar tām mēdza aizstāt profesionālu sarunu ar politisku spiedienu. Un arī tagad mani pārsteidz tas, ka Innovas programmām liegta akreditācija bez profesionālas šī lēmuma argumentācijas. Jo ne Drošības policija (DP), ne Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) nav vīžojuši izteikt savas pretenzijas konkrēti (saucot faktus, cilvēkus), pamatoti un atklāti. Tāpēc, lai pārliecinātos, vai šai lietai maz ir kāds sakars ar pedagoģisko kvalitāti, devos iztaujāt Broņislavu.
- Lai arī tagad tu dēvējies par pensionāru, šo skolu tomēr esi radījis. Un ne jau tādēļ, lai tā būtu ierindā starp citām, bet kaut kam augstākam. Pasaki, lūdzu, pāris vārdus par ideju un skolas tapšanu.
- Stāsts par manu dalību Latvijas Republikas vispārējā izglītībā sākās 1987. gadā. Brīvības viļņa iespaidā šeit tika rīkoti dažādi semināri, šurp sāka braukt ļoti interesanti, ar ļoti dziļiem filozofiskiem un tostarp arī pedagoģiskiem uzskatiem apveltīti cilvēki. Īsumā - man radās ideja izveidot brīvu skolu. Mēs ar domubiedriem (daži no viņiem tagad kļuvuši zinātņu doktori un akadēmiķi) sagatavojām projektu, kurš saucās Latvijas lauku skola. Bija iecerēts, ka Purvciemā bērniem no attāliem Latvijas laukiem tiks uzbūvēts pansionāts, kurā varēs uzturēties visu gadu un kur tiks īstenotas pašas jaunākās ar izglītību saistītās izstrādes. 1989. gadā es savācu piecgadīgos. 1991. gadā mēs atvērām pirmo klasi, bet 2002. gadā notika šī pirmā sasaukuma vidusskolas izlaidums. No 1991. līdz 2002. gadam man bija prieka un izglītības eksperimenta gadi.
Redzi fotogrāfiju pie sienas? Tie ir šie bērni. No 17 seši tagad zinātņu doktori. Ir Madrides universitātes profesors, ir ekonomikas doktors, kurš atgriezās Latvijā no Holandes, ir matemātikas doktors, kurš atgriezās Latvijā no Silīcija ielejas un Singapūras… Bet ir arī piecpadsmitkārtēja Latvijas čempione sporta dejās. Viņai tagad sava deju skola Zviedrijā. Ir labi tēti un mammas! Kopumā - cienījami cilvēki.
- Bet kā tad varēja gadīties, ka tu - autorizētas attīstošās izglītības sistēmas radītājs - pieļāvi, ka tava skola vairs neatbilst (es te runāju nopakaļ dažām amatpersonām) pat prasībām, kādas tiek izvirzītas vispārizglītojošām skolām? Spriežot pēc tavas pieredzes, tas ir kaut kas neiespējams.
- Protams, laika gaitā parādījās dažādas nianses. Audzēkņi guva ļoti labus rezultātus dažādās olimpiādēs un konkursos. Sāka izpausties nelabvēļi. Bet - līdz 1998. gadam viss bija ciešami. 1998. gadā, kad tika pieņemts iepriekšējs lēmums par pilnīgu pāreju uz mācībām latviešu valodā, mēs uzrakstījām pirmo rakstu par to, ka šis projekts neiztur kritiku ne filozofiskā, ne zinātniskā, ne metodiskā, ne praktiskā ziņā. Es arī parakstīju šo rakstu.
Nu kā tad es varēju palikt malā!? Lai arī bija, kas teica: nu kāpēc… nu nelien taču, tev taču ir skola, priekš kam tev jārēgojas, strādā mierīgs savā nodabā savā skolā…. Bet 2005. gadā notika Satversmes tiesas sēde, kurā tika apspriests, cik tiesiska ir bilingvālās apmācības ieviešana. Arī mani lūdza paust savu attieksmi. Mēs uzrakstījām. Saprotams - negatīvu. Un pēc tiesas es jutu paaugstinātu interesi par to, ko daru. Taču - no ļoti dīvainas puses. 2005. gada beigās man pateica, ka no 2006. gada septembra man atteiks telpu nomu (mums bija eksperimentālās klases 22. skolā). Pēc visām mūsu pedagoģiskajām uzvarām. Sāku interesēties, no kurienes aug radziņi. Man klusiņām pateica, ka radziņi aug no diviem burtiem.
- Drošības policija (DP)?
- Biju aizgājis uz rajona izglītības pārvaldi. Man teica, ka neko konkrētu nerādīs. Taču sacīja, ka DP teikuši: tas ir labs gājiens - nepagarināt nomu. Īsumā - mēs bijām spiesti aiziet. Jūnijā nolēmām, ka dibināsim privātskolu.
Un tā nu Innovai ir desmit gadi. It kā strādājām mierīgi. Saņēmām akreditāciju uz sešiem gadiem. Bet pēkšņi - referendums par krievu valodu. Īstenībā šis referendums bija pretreakcija mēģinājumam sarīkot referendumu par visu skolu pāreju uz mācībām latviešu valodā. Tam netika savākts vajadzīgais atbalstītāju skaits. Kā pretreakcija un arī tādēļ, lai saprastu, vai Latvijas krievu iedzīvotājiem vispār ir vajadzīga sava dzimtā valoda, tika izziņots šis referendums par krievu valodu. Mēs pieslēdzāmies. Un tad mēs kā referenduma par krievu valodu organizatori pirmo reizi nonācām DP atskaitē.
- Tātad tu esi «zem kupola» vismaz kopš 2005. gada?
- Tā iznāk. Līdz 2012. gadam mēs tikām akreditēti uz sešiem gadiem, pēc 2014. gada - uz diviem.
- Klau, kāpēc šajā lietā par galveno faktoru tiek taisīta skola? Un kāpēc DP nepasaka to, kas tai pret tevi ir, tieši pierē, bet izmanto izglītības funkcionārus kā savus kalpotājus?
- Tas nav jājautā man. Skolu esmu nodevis dēlam. Taču attieksmē pret skolu kaut kāda angažētība, pat kaut kāda jau iekopta shēma ir jūtama. Tāpēc, ka scenārijs sāk atkārtoties.
2014. gadā trīs mēnešus pirms akreditācijas parādījās anonīma vēstule, kurā bija teikts, ka skola gatavo valstij nelojālus pilsoņus. Pēc tam ieradās pārbaude no IKVD un tapa akts uz 18 lappusēm. Akreditācijā daļa aizrādījumu tika atzīti, daļa nē. Mūs akreditēja uz diviem gadiem.
2016. gada februārī atkal parādījās anonīma vēstule. Taču nu tā bija parakstīta ar diviem burtiem. Tātad - it kā vairs ne anonīma… Saturs tas pats - gatavo nelojālos. Atkārtojās tas pats, kas bija DP atskaitē.
Ieradās eksperti, akreditācijas komisija. Apmeklēja 19 stundas vienā dienā. Runājās ar bērniem. Bija apmierināti. Pēc tam runāja ar administrāciju. Un - beigās - ar skolas padomi. Viņiem patika. Noslēgumā komisijas priekšsēdētāja paaicināja administrāciju un teica: jūs esat labi pastrādājuši, es jūs apsveicu, tiksiet akreditēti.
Un 25. aprīlī saņēmām pirmo dokumentu, kurā rakstīts, kas piedalījās komisijas darbā, kā pārbaudīja, ko atrada… Pēc katra punkta, skaties, ir aile atzīmei. Šīs ailes bija tukšas. Taču atbilstoši normām teksts un atzīmes viņiem ar mums jāsaskaņo. Mēs piezvanījām un teicām: viss ir labi, taču ielieciet atzīmes… Un 26. aprīlī mums atsūtīja tekstu ar atzīmēm visos deviņos kritērijos. Pamatā atzīmes bija labas. Dažas apmierinošas. Mūs akreditēja uz diviem gadiem. Paldies!
Bet! Pirms tam bija TV3 raidījums Nekā personīga. Par manu, Margaritas Dragiles (centra, nevis skolas pedagoga) un Elizabetes Krivcovas (Eksperimenta 1996. gada absolvente) dalību Nemirstīgā pulka 2016 sagatavošanā. Un… pēc 9. maija atskanēja telefona zvans: vai jūs zināt, ka jums atteikta akreditācija? Es teicu: «Kā? Mēs taču saņēmām dokumentu.» Taču 20. maijā mēs saņēmām otru dokumentu. Skaties - izmaiņas tekstā minimālas. Bet - divās vietās mainītas atzīmes. Vienā tā par divām ballēm zemāka, otrā - par vienu. Un nu atzīmes ir tādas, kas saskaņā ar normatīvajiem dokumentiem nedod tiesības uz programmu akreditāciju.
Tas vēl nav viss. Pienāca arī lēmums. Tā septītajā punktā teikts, ka akreditācijas komisija, izvērtējot tās rīcībā esošo informāciju, tostarp ņemot vērā plašsaziņas līdzekļos izskanējušo informāciju saistībā ar izglītības iestādes, tās dibinātāju, pedagogu un absolventu/izglītojamo rīcību, kas neveicina piederības Latvijai stiprināšanu un sabiedrības saliedēšanu, kā arī Latvijas valstij, tās vērtībām lojālas sabiedrības veidošanu un to, ka izglītības iestādē ir plānota Valsts valodas centra pārbaude, jo izglītības iestādes vadītāja un atsevišķu pedagogu latviešu valodas prasme nav pietiekama, kā arī ņemot vērā atsevišķas pretrunas 2016. gada pašnovērtējuma ziņojumā, ierosināja atlikt izglītības iestādes īstenoto izglītības programmu akreditācijas jautājuma izskatīšanu.
- Es izlasīju to lēmumu. Skaļi apgalvojumi, kas nav apliecināti ar precīziem faktiem un analītisku, sistēmisku stāvokļa raksturojumu. Kā jūs reaģējāt?
- Administrācija uzreiz devās pie IKVD vadītāja un jautāja: «No kurienes tas?» Saņēma atbildi: «Ir informācija no DP.» «Parādiet…» «Nē, man nav tiesību to izpaust.» Mēs sagatavojām rakstisku dokumentu, kurā gribu uzsvērt divas principiālas lietas. Pirmā - ir notikušas vērtēšanas kritēriju izmaiņas un - savā ziņā - ekspertu komisijas slēdziena labošana. Aizstāvēt savu viedokli mūs neaicināja. Lai arī normatīvajos dokumentos rakstīts, ka tās ir mūsu tiesības. Otrā - mēs uzdevām jautājumu: ar kādām tiesībām DP viedoklis tiek ņemts vērā, vērtējot skolas profesionālo darbību? Mēs taču nezinām, kādas īsti ir pretenzijas. Lai arī lēmuma tekstā rakstīts - pastāv riski, ka tāda apmācības sistēma var novest pie Latvijai nelojālu pilsoņu rašanās. Tātad - pagaidām mums ir divas pretenzijas. Procesuālā un politiskā.
Medijos pirms apelācijas izskatīšanas izskanēja informācija, ka akreditācija atteikta skolai. Tā nav taisnība. Akreditācija atteikta mācību programmām. Tādējādi saistībā ar apelāciju procesam jātop apturētam. Taču visvairāk mani kaitina tas, ka oficiālas personas atbild medijiem tā, it kā lēmums jau būtu stājies spēkā.
- Kādu iespaidu tas viss atstāj, atstās uz bērniem? Beigu beigās - tieši viņi, viņu zināšanas, manuprāt, ir galvenais gan skolas, gan skolas programmu varēšanas apliecinājums. Vai tie bērni maz ir sekmīgi?
- Ja runāt par situāciju, kādā nonākuši bērni, ņemsim, piemēram, devīto, izlaiduma klasi. Bērni gatavojās eksāmeniem, bet, kur tie būs jāliek, nebija zināms. Pirmais eksāmens - latviešu valoda. Jāliek citā skolā. Ja jau jāliek, tad jāliek… Paskaties atzīmes - 83, 88, 71, 60, 66%... Tas ir supernormāli. Paiet divas dienas. Zvans: jums nav tiesību pašiem pieņemt nākamo eksāmenu. Mēs varam palīdzēt atrast jums skolu, kurā jūsu bērni varēs likt matemātiku. Matemātika jāliek valsts valodā. Atrodam skolu. Skaties atzīmes - 10, 10, 8, 8, 9, 7... Citā skolā. Un te vēl ir tā īpatnība, ka matemātika ir rakstveida eksāmens, kuru pārbauda Pirmajā ģimnāzijā. Tātad - viss ir šifrēts. Desmit, desmit, astoņi… Ko teiksi?
Nākamais eksāmens - angļu valoda. Bērni atkal iet uz citu skolu. 8, 10, 6, 8, 8, 10, 8. Svešā skolā, pie svešiem pedagogiem, kurus viņi redz pirmo reizi mūžā.
Lai arī es uzskatu, ka tas ir bērnu tiesību pārkāpums.
- Kādā ziņā?
- Tādā, ka šiem bērniem no devītās klases tika uztiepti citi apstākļi nekā pārējiem Latvijas devīto klašu skolēniem. Lai arī uzdevums bija viens.
- Starp mums, pieaugušajiem, runājot, es to uztveru nopietnāk. Bērnus bez viņu ziņas un piekrišanas izmantoja varas struktūru interešu nodrošināšanai, ar viņiem manipulēja, lai kaitētu viņu skolas prestižam. Turklāt publiski izskanējušie pārmetumi līdz šim nav publiski pamatoti. Bet, ja tas, kā kurš saistās ar 9. maiju, ļauj apriori spriest par skolas profesionālismu (un arī lojalitāti), tad varam gaidīt, ka mācību saturs mums atkal drīz vien kļūs partijisks. To noteiks nevis pedagogi, bet koalīcija kopā ar DP. Lai gan… varbūt devīto klasi tu man piespēlē tāpēc, ka tā tikusi gatavota speciāli?
- Nu labi… te tev būs trešās klases diagnosticējošie darbi. Bērnu divreiz vairāk. Vai tu redzi kādu ciparu mazāku par 60%? Skaties matemātiku - 90, 94, 89, 90, 87, 96, 78… Krievu valodu - 100, 88, 98, 90... Mēs esam priekšā. Turklāt - patlaban notiek starptautiskas sacensības. Grupām pa sešiem cilvēkiem no klases jāveic intelektuāli, radoši uzdevumi komandā. Mūsu astotajai klasei - pirmā vieta, mūsu ceturtajai un piektajai klasei - otrā vieta, mūsu otrajai, trešajai un sestajai klasei - trešā vieta. Sešas klases uzvarētāju trijniekā starptautiskās sacensībās. Jomā, kuru mūsu ministrs sauc par uzdevumu, kas ieviešams skolās pēc 2018. gada.
Visi brēc, ka netiek nodrošināta māka mācīties. Bet mani pedagogi piedalās šajās izstrādēs jau 30 gadus. Autori, ar kuriem es strādāju daudzus gadus, jau ir visu paveikuši, ir veikuši izpēti, radījuši metodiku. Reiz es lēsu, ka apsteidzam valsti par septiņiem vai astoņiem gadiem. Tagad - par kādiem trim.
- Kā jūs rīkosieties turpmāk?
- Ja mums atsaka apelācijas izskatīšanu, tad: pirmais variants - mēs atzīstam, ko teikusi komisija, un pēc trijiem mēnešiem iesniedzam atkārtotu akreditācijas pieteikumu. Ar augstu varbūtības pakāpi, ka akreditācijas nebūs. Turklāt skolotājiem nebūs dotācijas. Mums tā ir 6000 eiro mēnesī. Ja mums atsaka, tad tas labākajā gadījumā var ilgt pusgadu. Proti - pusgadu tiks uzskatīts, ka skola strādā ar neakreditētām mācību programmām. Pēc pusgada mēs saņemam akreditāciju. Vai arī atkal nesaņemam.
Otrs variants. Līdzko saņemam atteikumu, sniedzam prasību tiesā. Izejam pret viņiem. Viņi zaudē. Taču pārsūdz lēmumu augstāk. Mēs arī ejam uz otro līmeni un tālāk - uz Augstāko tiesu. Manuprāt, tas var aizņemt kādus piecus mēnešus. Ja viņi uz to ielaidīsies, viņi zaudēs un… mēs nonāksim Eiropas tiesā. Vinnēsim - simt procenti. Pieteiksim prasību, par, kā esmu rēķinājis, 140 tūkstošu eiro zaudējumu piedziņu. Eiropas tiesas pieredze liecina, ka mums atdos
14 tūkstošus. Bet - vai tas ir to vērts? Kas pa šo laiku notiks ar skolu? Patlaban vēl turpinām meklēt dialoga un kompromisa ceļus.
- 21. jūnijā notika Innovas skolas padomes un IKVD tikšanās. Ko tā deva?
- Skolas padomes pārstāvji pusotru stundu sarunājās ar diviem IKVD ierēdņiem. Secinājumi? …Mēs pārbaudījām, pārbaudām un pārbaudīsim formālas lietas. Noformējiet visus dokumentus atbilstoši mūsu prasībām, un viss būs kārtībā. Mēs vienmēr atradīsim formālas lietas, par kurām, ja kaut kas būs ne tā, kā mēs gribam, nedot jums licenci… Par politiskām pretenzijām es paklusēšu. Rodas mūžīgais jautājums - ko darīt? Pagaidām domāsim. Oficiālas atbildes uz mūsu apelāciju vēl nav.
- Bet, ja neminēt skolu, ko vērti šie uzbraucieni tavai paša un Margaritas nelojalitātei?
- Tā ir izrēķināšanās vistīrākajā veidā. Taču… diezgan smalki īstenota. Starp citu, jāteic, ka sen nebiju latviešu izdevumos redzējis tik mierīgus komentārus, kādi tie bija saistībā ar šo gadījumu. Daudzi saprot, ka notiek izrēķināšanās.
Taču šķiet, ka ierēdņiem tāda skola kā mūsējā nav vajadzīga. Gudri, radoši, veiksmīgi absolventi - tas nav viņu mērķis. Bet - vai viņiem piekritīs vecāki un vidusskolēni? Es nepiekritīšu. Laiks laukā ir cits.
