Otrā pasaules kara rezultāti ir jāpārskata, un Eiropas valstu nostāja šajā jautājumā sāk mainīties. Par spīti Eiropas Parlamenta rezolūcijai par Eiropas sirdsapziņu un totalitārismu, ne visur joprojām tiek atzīts, ka Otrā pasaules kara beigas daudzām valstīm atnesa mieru, bet citas cīņu par brīvību un neatkarību turpināja vēl vismaz pusgadsimtu.
Par to, ka pat Krievijas nostāja vismaz vārdos sāk mainīties, liecina Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva publiski paustais nosodījums diktatora Josifa Staļina vadītā režīma pastrādātajiem totalitārajiem noziegumiem. D. Medvedevs uzskata, ka Staļins gan palīdzēja sagraut nacismu. Tomēr Padomju Savienībā radīto režīmu nevar nosaukt citādi kā vien par totalitāru, viņš izteicies intervijā. Arī Eiropas Padomē šobrīd nostāja esot mainījusies, saka Eiroparlamenta deputāte Inese Vaidere. Pirms pieciem gadiem diez vai lielākā daļa eiroparlamentāriešu būtu gatavi aizrādīt, ka tas karš, kurš vieniem nesa atbrīvošanu, mums radīja 50 gadus ilgu okupāciju.
Igauņu vēsturnieks brīdina
Tomēr igauņu vēsturnieks un ārlietu eksperts Tunne Kelams pašreizējo situāciju vērtē bez rozā brillēm. Viņš atgādināja – nevajag lolot cerību, ka pagātnes problēmas pazudīs pašas no sevis. Aptuveni tā pērn bija izteicies Eiropas Padomes priekšsēdētājs Luksemburgas premjerministrs Žans Klods Junkers, kas norāda uz dažādu vērtējumu 1945. gada un vēlāk sekojošajiem notikumiem. "Mūsu Rietumeiropas draugi izteikušies – atstāsim pagātni pagātnei un koncentrēsimies uz nākotni. Bet ir 10 miljoni upuru, kas cietuši no komunistiskā režīma, un neviens nevar garantēt, ka nekas tāds neatkārtosies. Tas attiecas arī uz nacismu," brīdināja T. Kelams konferencē Virzība uz demokrātisku Eiropu Otrā pasaules kara laikā – Latvijas Centrālā padome un kurelieši, kas bija veltīta Latvijas sabiedrības demokrātiskajiem centieniem Otrā pasaules kara laikā un to nozīmei mūsdienu Eiropas sabiedrības kontekstā.
Igaunijas vēsturnieks ir pārliecināts, ka Eiropas Savienībā nepieciešama vienota Eiropas vēstures interpretācija, lai nebūtu pretrunīgu skaidrojumu, kas ļautu attīstīties, viņa vārdiem runājot, interesantiem kreisajiem spēkiem. Viņš strikti vairākkārt uzsvēra, ka totalitāro režīmu pastrādātie noziegumi ir jāizvērtē, lai tie neatkārtotos.
"Kara beigas deva brīvību Eiropas valstīm, bet daudzi kolēģi Eiroparlamentā nezina, ka mēs netikām atbrīvoti. Kamēr vienkāršie krievi, tāpat kā vācieši, neatzīs vainu par valstiskiem noziegumiem, līdz tam laikam komunisms nevar būt pilnībā apkarots. Mums jāpalīdz Krievijai pārvarēt šos pagātnes rēgus. Mums ir tiesības cīnīties par patiesu mūsu vēstures izpratni un pienākums iepazīstināt ar šo vēsturi Eiropu," T. Kelams oponēja I. Vaideres teiktajam par eiroparlamentāriešu vienprātību Otrā pasaules kara notikumu interpretācijā.
Ticēt vai neticēt?
Ticēt vai neticēt D. Medvedeva paustajam nosodījumam? "Katrai impēriskai valstij jāuzņemas atbildība par to, ko tā izdarījusi. Arī Krievijai. Bet atsevišķu tautu nevar saukt pie atbildības, ir jārunā par atsevišķu cilvēku atbildību. Krievija vēl nav gatava demokrātijai, tāpēc tā pelnījusi autoritāru režīmu – šāda nostāja Rietumeiropai ir labs iegansts, lai skatītos caur pirkstiem uz to, kas notiek Krievijā. Tā ir liekulība. Krievija mēģina pārliecināt Rietumeiropu, ka ir demokrātiska valsts, Rietumeiropa izliekas, ka tic. Tas ir netīrs abpusējs darījums. Taču Krievijas iedzīvotāji ir pelnījuši tiesības, godīgu tiesu un tā tālāk," pašreizējo situāciju analizē T. Kelams.
