Partizāns Vasilijs Kononovs ir vainīgs kara noziegumos, kas pastrādāti pirms nepilniem 60 gadiem. Zīmīgi, ka šādu Latvijas tiesas spriedumu vakar, nepilnu nedēļu pirms nežēlīgā nozieguma atceres datuma, atstājusi spēkā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT), un tas nav pārsūdzams.
Spriedums atkal aktualizējis jautājumu gan par "vēstures pārrakstīšanu", gan par tā ietekmi uz Latvijas un Krievijas attiecībām.
Unikāls spriedums
Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta 2004. gadā atzina V. Kononovu par vainīgu kara nozieguma izdarīšanā – viņa vadītā partizānu grupa 1944. gada 27. maijā Mazo Batu ciemā nogalināja deviņus sādžiniekus un nodedzināja viņu mājas. Kāds no sādžas ļaudīm bija uzrādījis partizānus, kurus vācieši nogalināja, tāpēc V. Kononovs atrieba savus kritušos biedrus. Interesanti, ka viņa dzimtajā pusē šādai linča tiesai joprojām nav nosodītāju. Vai tas vispār bija noziegums, jo karš taču piedāvā savus spēles noteikumus? Augstākās tiesas Krimināllietu palāta lēma – jā, tas bija noziegums. Tiesāšanās nonāca līdz ECT, jo V. Kononovs uzskatīja, ka ir notiesāts par nodarījumiem, kuriem to izdarīšanas brīdī nebija paredzēta kriminālatbildība ne starptautiskajos, ne nacionālajos tiesību aktos. ECT pirmais spriedums bija Latvijai nelabvēlīgs, bet otrajā atzīts, ka Latvijas tiesa pareizi piemērojusi notiesājošu spriedumu par kara noziegumiem.
Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Inga Reine norāda uz šā sprieduma unikalitāti: "Neatkarīgi no tā, kurā pusē karotu Kononovs un būtu Mazo Batu iedzīvotāji, ikviena darbība, ko viņš veicis šo notikumu gaitā šajā dienā, ir uzskatāma par kara noziegumu." Teorētiski var pieņemt, ka tagad ikvienu sarkanarmieti iespējams notiesāt par līdzīgiem nodarījumiem.
Nākamais raunds: Krievija pret Eiropu
Vakar, uzreiz pēc sprieduma saņemšanas, sākās vārdu kaujas starp Latvijas Ārlietu ministriju (ĀM) un Krievijas Ārlietu ministriju. Krievijas ārlietu resors V. Kononovu uzsvērti dēvē par cīnītāju pret nacismu un ir sašutis, ka viņš ticis pārkvalificēts par kara noziedznieku. Krievijas ĀM paziņojusi, ka spriedums Kononova lietā nes nopietnu zaudējumu Eiropas Padomes autoritātei un var tikt uztverts kā mēģinājums novilkt jaunu iedalījuma līniju Eiropā, graujot esošo vienprātību attiecībā uz vispāreiropeiskajiem standartiem un vērtībām. Latvijas ĀM valsts sekretārs Andris Teikmanis neuzskata, ka spriedums varētu ietekmēt Latvijas un Krievijas attiecības, jo tas pielicis punktu juridiskam, bet ne politiskam jautājumam.
Politologs Kārlis Daukšts ir līdzīgās domās. Viņaprāt, šis gadījums ietekmēs Krievijas publiskās informācijas telpu, bet ne abu valstu politiski ekonomiskās attiecības. "Krievijai šis jautājums ir jūtīgs, jo tā patlaban meklē savu identitāti un saskata to Otrā pasaules kara rezultātos. Jebkurš uzbrukums "veterānam" sabiedriskajā domā tiek vērtēts negatīvi," skaidro politologs. Viņš prognozē, ka, visticamāk, uzvirmos antieiropeiskas emocijas. Par to liecina Krievijas Valsts domes ārlietu komitejas deputāta un valdošās politiskās partijas pārstāvja Konstantīna Kosačova paziņojums, ka Krievijas un ECT attiecības tagad krasi pasliktināsies. "Kosačova paziņojums ir signāls masu medijiem Krievijā izvērst antieiropeisku kampaņu," norāda K. Daukšts.
Vēsture pacieš visu
A. Teikmanis uzsver, ka ECT balstījusies uz juridiskiem argumentiem un necentusies šo lietu politizēt. Viņš akcentē, ka šis spriedums nav saistīts ne ar vēstures pārrakstīšanu, ne Otrā pasaules kara seku izvērtēšanu. "Svarīgi apzināties, ka tā atbildība, ko nes Vasilijs Kononovs, nekādā veidā neattiecas uz tūkstošiem citu Otrā pasaules kara karavīru," saka A. Teikmanis. "Vēsturi nevar pārrakstīt, tikai falsificēt," iestarpina vēsturniece Ilga Kreituse.
Viņa uzskata, ka Kononova lietā notiek atsevišķu vēsturisku notikumu pārvērtēšana, lai noskaidrotu, kas ir noziegumi pret cilvēci. "Tas ir izpratnes jautājums – kas ir varoņdarbs un kas ir noziegums. Gatavojoties Rīgas astoņsimtgadei, arī bīskaps Alberts tika nodēvēts par pirmo Latvijas okupantu," indīgi piebilst vēsturniece. A. Teikmanis vakar sarīkotajā preses konferencē izteicās, ka Latvijai un Krievijai savstarpējā dialogā vajadzētu diskutēt arī par kopīgās vēstures jautājumiem, taču vispirms tas jādara akadēmiskajās aprindās. "Jautājums par dialogu vēstures skaidrojumā mums ir aktuāls kopš PSRS sabrukuma brīža. Akadēmiskā vidē to varam risināt tad, kad to sāks darīt politiķi. Vēsturnieks ir savas valsts pilsonis, un viņš nevar runāt pirms politiķiem," oponē I. Kreituse.
