Saruna ar sociāldemokrātiskās partijas Saskaņa valdes locekli Armandu Strazdu.
Sestdien notiek starptautiska ekonomistu konference Latvijas atjaunošana, kurā galvenās uzrunas teiks pazīstamie ekonomisti Maikls Hadsons un Džefrijs Sommers. Šajā konferencē tiks prezentēts pētījums – Latvijas atjaunošana, kas būs pamats Saskaņas ekonomiskajai programmai vēlēšanās.
– Kāpēc bija nepieciešams šāds pētījums? Vai nepietiek jau ar esošajām valdības ekonomikas atveseļošanas programmām?
– Šeit man jājautā, kas tad mums ir? Mums ir Latvijas ekonomiskās attīstības programma 2000 un 2010, kura tika izstrādāta Džordžtaunas universitātes profesora Jura Vīksniņa vadībā un pēc kuras mēs dzīvojam visus šos divdesmit gadus.
– Kad šī programma tika radīta?
– Deviņdesmito gadu sākumā.
– Vai šī programma ir konkrēti formulēta uz papīra vai arī tā ir tikai tēžu un ideju apkopojums?
– Šī programma ir uzrakstīta, bet nav brīvi pieejama. Mēs viņu medījām ilgi un bija dažādas versijas, kur to varētu dabūt. Viena versija bija, ka tā ir tikai Latvijas Bankā, bet beigās šo programmu mums iedeva paši tās radītāji, ar kuriem mēs vienu brīdi sasēdāmies kopā. Tagad šī programma mums ir, un mēs varam ar to iepazīties. Šīs programmas trūkums, ko atzīst arī paši tās radītāji, ka ir aizmirsts viens svarīgs komponents. Tā ir ražošana.
– Precizēsim, kas ir šie radītāji?
– Grupas vadītājs no Latvijas puses bija Ojārs Kehris, piedalījās Ilmārs Rimšēvičs, Einars Repše, Uldis Osis. Atbilstoši šai programmai Latvija tika attīstīta pēc neoliberālās paradigmas. Tika ieviesta tāda nodokļu politika, kas ļāva ātri attīstīties tam, ko mēs šodien saucam par banku oligarhiju. Tā kā tikpat kā ar nodokļiem netika aplikta zeme un dabas resursi, tad varēja brīvi attīstīties spekulācijas, bet nevarēja attīstīties ražošana. Ja ir zemi nodokļi uz zemi, tad zeme netiek attīstīta, bet tiek radīti piramīdveida burbuļi, kas ir izdevīgi spekulantiem. Tagad svarīgi ir atgriezties pie klasiskās ekonomikas. Neoliberālā ekonomikas paradigma postpadomju telpā tika eksperimentālā kārtā izmēģināta. Šodien mēs redzam, ka tā visur ir cietusi neveiksmi. Ir jāmeklē jauna paradigma. Neoliberālisms balstījās uz tā sauktā Vašingtonas konsensa un bija paredzēts valstīm, kurām nepieciešama strauja attīstība. Diemžēl praksē šī straujā attīstība izraisīja ļoti smagas krīzes, kādu mēs redzam arī pie mums Latvijā. Klasiskā ekonomika ļauj attīstīties valstīm samērīgi. Ražošana var attīstīties, jo ir salīdzinoši mazi nodokļi uz darbu. Latvijā darbaspēkam ir vieni no augstākajiem nodokļiem pasaulē, un tas nozīmē, ka darbs ir padarīts nekonkurētspējīgs. Izglītība ir turēta uz mazas liesmiņas. Tas nozīmē, ka visa mūsu attīstība, inovācijas ir turētas slāpēšanās režīmā.
– Vai šī neoliberālisma paradigma joprojām pasaulē un Eiropā ir aktuāla?
– Pamazām šī doktrīna tiek atmesta. Piemēram, Polijā tā jau labu laiku kā ir pilnībā atmesta, un mēs redzam, ka šīs valsts ekonomika vissekmīgāk ir pārvarējusi krīzi. Problēma ir tā, ka pasaules vadošie finansisti tikai nesen atzina, ka tā ir bijusi maldīga. Sistēma globāli ir tik dziļi iesakņojusies, ka tai ir grūti mainīties. Ilgus gadus šī teorija bija kā ekonomikas meinstrīms. Tā bija pareizā ekonomika, un visa pārējā bija nepareizā. Šai ekonomikas domāšanai ir grūti mainīties, un tāpēc ir nepieciešama pavisam jauna doktrīna. Banku oligarhija tagad cieš, tā asiņo un nav tā, ka tā negrib mainīties. Problēma ir tā, ka valdības, kas vadījušās pēc neoliberālisma kursa, nemaz neprot realizēt attīstības politiku. Tāpēc ir jānāk jaunām valdībām, kas balstās uz principiem, kuri attīstīja Eiropu pēc Otrā pasaules kara. Veiksmīgā Eiropa ir sociāldemokrātu klubs. Lai gan, piemēram, Vācijā Ludvigs Erhards, kas pirmais formulēja šo sociāli atbildīgo ekonomiku, nav sociāldemokrāts, viņa idejas ir pamatā sociāldemokrātiskai ekonomikai. Mums jāskatās, kā ir attīstījušās veiksmīgas ekonomikas, un mēs to jau būtu varējuši darīt 20 gadus. Ja mēs to nedarīsim, tad arī pēc 20 gadiem būsim tādā pašā situācijā.
– Kāpēc kursa izmaiņām ir tik liela pretestība?
– Mainīt kursu nemaz nav tik grūti. Svarīgi ir saprast, ka jānotiek pārmaiņām. Pietiktu, ja oktobra vēlēšanas būtu par pārmaiņām. Ja cilvēki saprastu, ka tas vecais ir arhivējams ar nosaukumu – tā nevajadzēja darīt.
– Ar lozungu par pārmaiņām uz vēlēšanām iet partiju apvienība, kuras premjera kandidāts ir viens no šī neoliberālisma kursa veidotājiem – Valdis Dombrovskis un kuras ideoloģiju nosaka šī kursa ilggadēja popularizētāja – Sarmīte Ēlerte. Vai tās
ir tās pārmaiņas, kas Latvijas ekonomikai ir nepieciešamas?
– No vecām sastāvdaļām mēs jaunu zupu neizvārīsim. Es saprotu, ka cilvēki, kuri divdesmit gadus ir radījuši Latvijai šos zaudējumus, tāpat gribētu to lietu turpināt, un vislielākā kļūda būtu domāt, ka viņi atnesīs šīs pārmaiņas. Ja viņi peldēs līdzi straumei, kā viņi līdz šim ir darījuši, tad tas nozīmē ciešanas visai sabiedrībai uz ilgiem laikiem.
– Latvijā daudzi par ekonomiskās doktrīnas maiņu pat negrib dzirdēt. Vai pasaulē šis meinstrīms mainās?
– Pasaulē ir jūtama laba tendence. Ja paskatāmies uz lielajām finanšu organizācijām – Pasaules banku un SVF, redzam, ka viņi ir kļuvuši ļoti piesardzīgi, es pat teiktu dezorientēti. Viņi īsti vairs nezina, ko darīt. Tas, kā līdz šim viņi ir strādājuši, ir cietis krahu, tāpēc viņiem trūkst orientācijas. Kādreizējais ASV FRS vadītājs Alans Grīnspens ir atzīts par visu laiku sliktāko ekonomistu, un viņš pats paškritiski atzīst savas kļūdas. Tas ir liels šoks meinstrīma ekonomistiem, jo agrāk viss, ko teica Grīnspens ir bijis kā likums. Tagad ir vajadzīga cita paradigma, un ar to nāk, piemēram, Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Džozefs Štiglics. Viņš ir tas, kurš ieviesa terminu "iekšējā devalvācija". Agrāk nekas tāds, ka tikai banku alkatības dēļ veselu tautu pakļauj ilgstošām ciešanām, nevienam pat sapņos nebija rādījies. Turklāt tauta, kā mēs to redzam Latvijā, tam arī piekrīt. Ir tautas, kas tam nepiekrīt, kā mēs to redzam Grieķijā, droši vien redzēsim arī citur.
– Dombrovska valdības piedāvājums ir neko nedarīt un gaidīt, kad pasaules ekonomika atkopsies un mūs pavilks līdz. Kāds ir jūsu piedāvājums un cik ilgā laikā tas var nest taustāmus rezultātus?
– Jāsāk ar to, ka Dombrovskis kā monetārists nekad nedrīkstēja nokļūt premjera amatā. Premjera amatā ir jābūt cilvēkam, kas saprot, ko nozīmē depopulācija un ko nozīmē bezdarbs. Neviens monetārists no centrālās bankas to nekad nav sapratis, jo tā nav bijusi viņu funkcija. Viņiem ir jāsaprot, kā noturēt cenas, un arī to Latvijas Banka nav spējusi. Divpadsmit gadu laikā Latvijas Banka ir spējusi izpildīt savu likumā noteikto cenu stabilizācijas funkciju tikai 22 mēnešus. Arī tas ir rādītājs. Protams, attīstība kaut kad notiks. Jautājums ir par cenu, ko mēs par to samaksāsim. Mēs jau tagad par to maksājam ar milzīgu depopulāciju, kas pārsniedz Otrā pasaules kara zaudējumus. Tā nav tikai depopulācija, mirstībai pārsniedzot dzimstību, bet arī cilvēkiem izbraucot labākas dzīves meklējumos. Monetāristiem tā nav problēma, jo, pēc viņu teorijas, tas ir normāli, ka cilvēki un kapitāls plūst tur, kur labāk. Tas, ka valsts neattīstās, tas viņus neuztrauc. Globālisti to neredz. Tas viņus neuztrauc. Latvijas attīstībai ir labi piemēri. Tajā brīdī, kad Argentīna beidzot devalvēja savu valūtu, tad tās attīstības rādītāji turpmākajos gados bija ar divciparu skaitli, un tā bija reāla ekonomika, nevis kā mums uz parāda taisīta ekonomika. Tiesa, pirmos divus ceturkšņus ekonomikai klājās grūti, bet te ir jautājums, ko gribam – vai bezgalīgas šausmas vai ātru galu šausmām, un sākam attīstīties. Lai to izdarītu ir nepieciešams mainīt nodokļu politiku atbilstoši attīstības ekonomikai, un cik vien ātri iespējams mainīt likumdošanu, lai valsts varētu palīdzēt savai ekonomikai.
– Ko valdība var izdarīt, ja Latvijas Bankas monetārā politika nemainās?
– Pēc vēlēšanām jaunajai valdībai vispirms ir jāatbrīvojas no banku oligarhijas apkampieniem. Viņi ir mīļi un labi, bet viņu laiks ir beidzies. Kā to izdarīt? Tāpat kā Eiropa to izdarīja pēc Otrā pasaules kara. Ir jābūt jaunam līgumam, kā pasaule redz Latviju un Latvija pasauli. Vai pasaule ir feodāla sistēma, kur mēs uz gadu desmitiem esam parādu cietumā bez iespējām attīstīties? Vai arī Latvija ir valsts ar potenciālu attīstīties kā spēcīgai, patstāvīgai ekonomikai, kas ir spējīga attīstīt savu biznesu un spējīga tirgoties ar citām pasaules valstīm. Ja Eiropa saka, ka mēs jūs redzam kā līdztiesīgus partnerus, tad mēs sakām, ka mēs nevaram attīstīties, ja mums ir parādu žņaugs. Parādu žņaugs ir radies neoliberālisma ekonomikas rezultātā, un ar to mums jātiek galā, sadalot atbildības. Tiklīdz mēs esam brīvi no parādiem, ir jāveic pilnā zemes kartēšana, kas līdz šim nav izdarīts. Mums ir jāsaprot, kādi mums ir dabas resursi, ko nav radījis cilvēks. Tiklīdz mēs to zinām, mēs varam pārnest nodokļu slogu no darba uz dabas resursiem. Darbs jāpadara maksimāli konkurētspējīgs. Jāievieš lielo algu politika, kādu pirms divsimt gadiem izdomāja ASV. Lielo algu politika paaugstina produktivitāti. Kas finansētu mūsu ekonomikas attīstību? Ir jāattīsta banku tīkls. Tikai nevis komercbanku tīkls, bet attīstības banku tīkls. Valsts var radīt naudu no zila gaisa, tāpat kā bankas to var radīt. Uz Hipotēku un zemes bankas pamata ir jārada attīstības banku tīkls, kam nav galvenais mērķis maksimizēt savu peļņu, bet kam ir galvenais mērķis investēt reālā ekonomikā. Lai to izdarītu, mums ir jāpariet uz maksimālu pašpietiekamību enerģijas un pārtikas jomā. Mums ir vairāk nekā miljons hektāru zemes, kas pašlaik nekādi netiek izmantota. Tikko tas ir izdarīts, mums ir jāizmanto savi valūtas instrumenti. Ir jāsaprot, ka pašiem sava valūta ir ieguvums, un tā ir vērtība. Ja mums ir šis monetārais instruments, mēs lata kursu varam piemērot mūsu attīstībai, mūsu eksporta vajadzībām, mūsu ražošanas konkurētspējas paaugstināšanai. Nevis sakostiem zobiem turot valūtas kursu, maksimāli atbalstīt importu un spekulācijas. Mēs negribam dedzināt 2 miljardus eiro gadā lata kursa uzturēšanai. Mēs tos vienkārši sadedzinām kamīnā. Mums šie 2 miljardi ir vajadzīgi pašu attīstībai.
– Kādā veidā šos miljardus mēs sadedzinām kamīnā?
– Kad Latvijas valūta ir piesaistīta eiro valūtai, mēs varam drukāt tikai tik daudz latu, cik mums ir eiro. Tas nozīmē, ka mums ir jāiepērk tik daudz eiro, cik mums ir vajadzīgi lati. Tā ir centrālās bankas rezerve, kas tai ir jātur un ko tā nevar laist reālajā ekonomikā. Mums jāatceras, ka mums ir pašiem sava valūta, ar kuru mēs varam attīstīt 65 tūkstošus kvadrātkilometru mazattīstītas teritorijas ar vairāk nekā 20% bezdarbnieku. Šāds bezdarbs būtu saprotams, ja šeit nebūtu ko darīt, bet patiesībā ir šausmīgi daudz ko attīstīt. Mēs vienkārši neizmantojam tos instrumentus, kādus dod nacionālās valūtas esamība, paaugstinot savu konkurētspēju, nevis mākslīgi turot to zemu.
