Pirms desmit gadiem sākās jaunā tūkstošgade, jaunā simtgade. Pasaule gaidīja brīnumus un radikālas pārmaiņas. Pasaule dabūja gan brīnumus, gan radikālas pārmaiņas.
Pirms desmit gadiem tika prognozēts, ka galveno lomu pasaulē šajā laikā spēlēs Amerikas Savienotās Valstis. Tā arī bija. Taču – tā nebija varoņloma. Tika prognozēts, ka antropoplūsmas (migrācija) kļūs nozīmīgākas par nacionālajām kustībām. Kļuva. ANO Ekonomikas komisija 1999. gadā paredzēja šiem gadiem izaugsmi un stabilitāti. Izaugsme, salīdzinot ar XX gadsimta pēdējiem 30 gadiem, bija apšaubāma, bet par vienu no galvenajām vai pat galveno politekonomisko problēmu, manuprāt, kļuva visādu veidu un mērogu stabilitātes deficīts.
2001. gada 11. septembris dzemdēja starptautisku cīņu pret starptautisko terorismu. Ļoti žēl, ka laika gaitā šī cīņa (tāpat kā lielā mērā cīņa ar narkotirgu, kontrabandu, korupciju, cilvēku tirgu, alkoholismu un citām atkarībām...) pati kļuva par tirgus preci vai vienpusīgas pasaules kārtības uztiepšanas ieganstu. 2003. gadā sākās Irākas okupācija, Huseinu pakāra, taču okupācijas iegansts – masu iznīcināšanas ieroči – Irākā nav atrasts līdz šim. Ņujorka, Londona, Maskava, Beslana... Tā bija asiņaina realitāte. Tomēr kopumā oficiālā cīņas retorika pamazām vien pārvērta teroristus un to grupējumus no reāliem, operatīvi izskaužama ļaunuma nesējiem par it kā netveramiem pasaku tēliem.
Vienpolārā pasaule, uz ko gadsimtu mijā dikti sacerējās ASV, nesanāca. Iezīmējās ne viens, bet vairāki savā attīstībā reāli alternatīvie poli. Ķīna, ES, Indija, Latīņamerika...
Gadsimtu mijā tapusī stabilas attīstības teorija un pārliecība, ka var iztikt bez krīzēm, izgāzās. Stabila un veiksmīga patērētāju sabiedrība sāk nojūgties gan kā realitāte, gan kā ilūzija. Iecerētā izlīdzināšanās, kad bagātie kļūst bagātāki, bet arī nabagie pievelkas, nav notikusi. Finanšu sektors aizstāja reālo ekonomiku. Tostarp neviena no pēdējos pāris gados notikušajām galotņu, starptautisko organizāciju sanāksmēm, kurām it kā bija jāapstiprina integrēta starptautiskās sabiedrības pieeja ekonomikas stabilizācijai, drošības apgādam, nav spējusi vienoties par integrētu praksi. Tas nostiprina domu, ka šajā desmitgadē sociāla valsts kā Eiropas sešdesmitgadīgā sociālekonomiskā cikla sasniegums tiek upurēta spekulantu interesēm un komfortam. Nav brīnums, ka vai visos demokrātijas šūpuļos ritējusi specdienestu nostiprināšana, ka oficiālā politika vairumā ES valstu faktiski atbalsta vidusslāņa eroziju, ka Eiropā kļūst iespējams varas lietojums pret demokrātijas iekarojumiem (aviodispečeru protesta apspiešana Spānijā) u.tml. Tostarp "pārliecība, ka pamazām atgriežamies pie ierastās lietu kārtības, ir pašreizējās situācijas draudīga pārprašana" (Dž. Soross). Tam es piekrītu, jo ar "apstādināta mehānisma atkalpalaišanu" šoreiz nepietiks. Banku eksperti ar savām prognozēm var iet ieskrieties. Jo viņi pūlas iespiest situāciju vārda recesija un vēl dažu sev mīļu vārdiņu jēdzieniskajā ietvarā. Tie arvien mēģina attaisnot burbuļu pūšanas spekulatīvo perspektīvu. Taču sistēmkrīzes risinājumam tiem tāpat kā politiķiem pagaidām nav ko piedāvāt. Metožu krīze. Tiek prognozēts, ka nākamais burbulis varētu plīst, piemēram, pensiju apdrošināšanas jomā.
Mobilie sakari un dators (internets) kļuva par planetāra masu patēriņa priekšmetiem pašām masām negaidītos tempos. Tas pats sakāms par sociālo tīklu ekspansiju internetā. 2001. gadā parādījas Vikipēdija, 2004. – Facebook.com, 2005. – YouTube.com... Parādījās iespēja doties ciemos oflainā, vēl vesels lērums saskares virtualizācijai domātu iespēju un mantiņu. 2010. gadā sociālo tīklu lietotāju skaits tālu pārsniedza 800 miljonus.
Iespējams, tieši šie notikumi līdzēs pārvarēt iepriekšminēto metožu krīzi. Vismaz runājot par protesta metodēm. Jo kaut vai WikiLeaks (Latvijā – Neo) rīcība, tāpat protesti tīkla ietvaros (hakeru darbība) pret WikiLeaks ierobežošanu un savā ziņā pat šā decembra notikumi Maskavā (protesta masu mobilizācija notika, pamatā izmantojot tīkla un mobilos resursus, bez hierarhijas, bez līderiem, štābiem u.tml.) liecina, ka horizontālās saites spēj uzturēt ietekmīgas, pat globālas struktūras. Līdzvērtīgas tām, kas balstās hierarhijā. Mani iepriecināja ar WikiLeaks saistītie tīkla kari. WikiLeaks atklāti uzteica tikai Bolīvijas un Brazīlijas vadītāji, bet pārējiem, ieskaitot oficiālo Latviju, kriminalizējama pirmām kārtām likās nevis informācijas noplūde (zagšana), bet tieši patiesības atklāsme. Vara, kurai šādām lietām ir tikai represīvas atbildes, atklājas kā nedemokrātiska un pastulba. WikiLeaks kļuva par vienu no desmitgades zīmēm.
Turklāt WikiLeaks manā izpratnē pozitīvi iegrieza vienai citai šīs desmitgades zīmei – līdz absurdam novestam politkorektumam. Cilvēkēdājs nu ir "persona, kas praktizē kanibālismu", muļķis – "intelektuālā vairākuma pārstāvis", mašīnas vairs nezog, bet aizdzen, kāda Eiropas sīkpartija ierosina legalizēt pedofiliju... Ir, manuprāt, laba politkorektuma definīcija – spēle ar bumbu, nevis spēle pa kājām. Ar šā principa ievērošanu pietiek, lai visas personas, lietas un darbības sauktu īstajos vārdos. Atmetot liekulīgus eifēmismus, kuru lietojums paredz, ka dažādām sociālām grupām pienākas dažādas iecietības porcijas. Tā man šķiet nevis šo grupu savstarpējai izpratnei, bet gan atsvešināšanai pievērsta nostāja.
Acīmredzot par desmitgades zīmēm jāuzskata arī krāsainās revolūcijas (Serbija – 2000., Gruzija – 2003., Ukraina – 2004., Kirgīzija – 2005., 2010.). Azerbaidžānā (2005.), Baltkrievijā (2006.), Armēnijā (2008.) šīs revolūcijas izgāzās vājās opozīcijas dēļ, Uzbekistānā (2005.) tā tika apspiesta. Es šīs revolūcijas uzskatu par mākslīgi inspirētiem, it kā no kopētāja izvilktiem pasākumiem, kuri spēlēja ievērojamu lomu, lai Eirāzijas komunikācija rietumu–austrumu, ziemeļu–dienvidu virzienā sabojātos (sk. Putina runu Minhenē 2007. g. u.c.) tiktāl, ka tagad jārunā par attiecību pārstartēšanu. Protams, arī Gruzijas karš (2008.) ir šā laika zīme, kas pa pieskari, saistībā ar Dienvidosetiju un Abhāziju, norāda uz kādu šajos gados neatbildētu jautājumu – ciktāl Kosovas gadījums var būt precedents?
Esmu laimīgs, ka cilvēka genoms beidzot ir atšifrēts. Drīz vien katrā varēs iekonstruēt tam vajadzīgās īpašības. Ceru, ka Saeima jau ir pieteikusies uz godīgumu, pašaizliedzību, valstisku atbildību, izziņas spēju... Vēl man patika vēsts, ka šajos desmit gados zinātne esot pāraugusi no "bumbu zinātnes" "vitrīnu zinātnē". Proti – bizness vispirms, ģenerāļi – pēc tam.
Protams, arī Latvijai šajos gados bijušas savas zīmes. Gan skaistas, gan pretīgas. Žēl, ka gadu mijā visi skaita notikumus, skandālus un plūdus, bet neskaita laimi. Ja kāds ņemtos saskaitīt laimi, kas šajos gados investējusies cilvēkos, tad Latvijas lepnums būtu ikdiena, nevis eksotika. Jo katra atsevišķa patiesa laime, lai cik ar maza un trausla tā liktos, stāv daudz augstāk par bezrezultatīvu politiku, lai cik diža tā sev liktos. Turklāt politikas misija ir šo laimi kopt. Lai cik maza un trausla tā ar būtu.
Bet, skatoties no politikas plaukta, žēl, ka Latvija šajā laikā nespēja apseglot ne vilni, ne vēju. Lai to izdarītu, manuprāt, nevajadzēja dižus līderus, kuru bads ir vispārējs. Bija diezgan ar labu gribu, veselu saprātu un racionālu varas, tāpat sociuma praksi. Visvairāk man kremt, ka šajos gados, esot pie skaidras apziņas, ka nacionālais cilvēkpotenciāls te pakļauts būtiskiem degradācijas riskiem, vara nekustināja ne pirkstu, ne pauri, lai šos riskus mazinātu. Ne tautas izmiršana, ne emigrācija, ne darbaspēka kvalifikācijas un veselības pagrimums, ne tas, ka jaunieši šeit nolemti kļūt par lieko vai zaudēto paaudzi... varu politikas konsekvenču līmenī nesatrauca. Pat no oficiālās statistikas izriet, ka varas ietekme uz sociumu un pēdējā laikā arī uz ekonomiku bijusi negatīva. Nupat liekas, ka vara bez mākslīgas, ārējas elpināšanas nespēj pat funkcionēt. Varas defolts, manuprāt, raksturoja 2010. gada izskaņu. Proti – nespēja pildīt konstitucionālā varas devēja (suverēna) noteiktās saistības, šo saistību ignorēšana.
