TV3 Ziņas uzklausīja vienu stāstu, kas ir baisi līdzīgs tam, kāds risinājās Jēkabpilī.
Jēkabpils stindzinošo noziegumu, 24 gadus vecais Alfrēds Apinis uztver personīgi. Tas pamudināja viņu atklāti dalīties ar savā ģimenē pieredzēto vardabību no tēva. Nekas jau nav beidzies, viņš norāda, tiekoties ar TV3 Ziņām.
“Ar vardarbību esmu saskāries visa mūža garumā no tēva puses, mēs ģimenē esam četri bērni. Tā vardarbība ir izpaudusies visos veidos. Latvijas likumdošana atzīst piecus veidus - ekonomiskā, fiziskā, emocionālā, psiholoģiskā un seksuālā, mūsu ģimenes ietvaros pret dažādiem ģimenes locekļiem ir bijuši visi pieci pielietoti no tēva puses,” stāsta puisis.
Lai arī Alfrēda mamma vairākkārt gribējusi šķirties, tomēr finansiālā atkarība un bailes no vīra - varmākas - atturējusi šo soli spert. Vardarbība saasinājusies mājsēdes laikā.
“Viss kulminējās 2021.gada decemebrī, kad bija incidents, kurā tēvs izgāja ārpus visiem rāmjiem. Sapsihojās un tajā laikā mana desmit gadus vecā brāļa klātbūtnē izdūra nazi cauri savai rokai. Tas bija tas brīdis, kad visiem pazuda jebkādas pēdējās ilūzijas, ka kaut kas ir glābjams, jo ja viņš bez jebkādas aiztures to var izdarīt sev, tad kas viņu attur to kādā brīdī izdarīt manai mammai vai maniem jaunākajiem brāļiem un māsai,” saka Alfrēds.
Viņš kā vecākais, un tobrīd vienīgais pilngadīgais bērns, lūdzis mammu vērsties tiesā - prasīt pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Mamma paklausīja. Septiņu lapu garajā iesniegumā lasāmas neiedomājas detaļas, sieviete apraksta pret ģimeni vērsto vardarbību un bailēm par dzīvību.
“Vīrs ir izteicies, ka nogalinās mani, bērnus un pēc tam sevi, tas pēdējo reizi notika 2021.gada 7.decembrī, kad manā un jaunākā dēla klātbūtnē viņš ar nazi sadūra sev roku,” rakstīts iesniegumā.
Pēc divām dienām policija tēvu no ģimenes nošķīrusi. Taču cerētās uzelpošanas vietā, viss kļuvis sliktāk.Viņam bija tuvošanās aizliegums, ka viņš nedrīkst mums tuvoties, to viņš pārkāpa bez jebkādām problēmām, arī klaji sakot, ka tiesa un policija viņam nav nekāda autoritāte un ka taisnība ir viņa pusē, kā ļoti daudzi varmākas uzskata, ka patiesībā viņi ir tie cietēji,” norāda jaunietis.
Tēvs turpinājis terorizēt ģimeni, vajāt gan mammu, gan Alfrēdu, izsekot jaunākos bērnus, sūtot draudu ziņas par viņu atrašanās vietu. Bijuši arī uzbrukumi, vienreiz publiskā vietā ar nazi tēvs draudējis mammai. Alfrēds TV3 Ziņām parādīja video, kur redzams, kā tēvs stāv pie kāpņutelpas un gaida savu upuri. Citos video redzams, kā viņš nakts laikā cenšas atmūķēt lodžiju. Nofilmēts arī fizisks uzbrukums Alfrēdam.
Vienā no reizēm - policijas klātbūntē - tēvs izteicis nožēlu, ka dēlu nav nožņaudzis jau bērnībā. Jau citā reizē - arī likumsargu klātbūtnē - tēvs Alfrēdam uzbrūk un pēc tam tiek saslēgts rokudzelžos.
Alfrēdam ir neskaitāmi video, kur tēvs redzams nākot uz viņa dzīvokli un bojājot durvis - viņa metode - ar superlīmi aizlīmēt slēdzeni.
“Diezgan briesmīgi, ka tu nekad nezini, vai nākot mājās tu tiksi iekšā vai netiksi. Tā ir bijusi tāda vajāšana, ka es pat izeju uz 30 minūtēm uz veikalu, nāku atpakaļ un jau ir aizlīmēta slēdzene un es netieku atpakaļ savā dzīvoklī, un ir atkal jāsauc atslēdznieks, lai atvērtu sava dzīvokļa durvis,” stāsta Alfrēds.
“Ir iztiesāta civillieta no manas puses par morālo kaitējumu un zaudējumu atlīdzības piedziņu par visām lietām, ko viņš ir lauzis, bojājis un veicis uzbrukums, tur viņam ir piespriests naudas sods, spriedumu viņš nav izpildījis, līdz ar to viņš uz šo ir vienkārši nospļāvies, tiesas nospriestais netiek pildīts jebkurā gadījumā,” bilst Alfrēds.
Alfrēds norāda arī uz policijas bezspēcību vai nevēlēšanos palīdzēt. Vienubrīd vajāšana pie dzīvesvietas bijusi tik intensīva, ka likumsargi tika saukti katru dienu, taču ierodoties - tēvs jau bijis prom.
” Es arī vienā reizē biju klāt dzīvoklī un tika izsaukta šī te policija, un policijas viedoklis ir - viņa te nav, tas ir viltus izsaukums. Es viņiem rādu bildi, re kur viņš bija, viņi saka - mēs neko nevaram izdarīt, pārvācaties uz ārzemēm vai nolīgstat privātu apsardzi, tas bija policijas darbinieku oficiāls ieteikums,” atklāj Alfrēds.
Vienā reizē policijai izdevās varmāku noķert nozieguma pastrādāšanās vietā, - pagājušā gada oktobrī. Taču šī kriminālprocesa izskatīšāna tiesā nozīmēta vien nākamā gada februārī.
“Attiecīgi tas sods tiek piemērots, nu, ātrākais, pēc pusotra gada, kas nav nopietni šādā situācijā, kurā vardarbība eksistē no dienas uz dienu un ir vajāšana, un ir draudi un ir uzbrukumi. Tās bailes eksistē, un tie draudi ir pavisam reāli, jo es pazīstu savu tēvu, un diemžēl ir jāpieņem, ka tas var tikt izpildīts - tas draudētais, jo tas ir ļoti tuvu tam arī bijis. Ir briesmīga sajūta, ka tu nāc mājās, un nekad nezini, vai tiksi mājās, vai tavas durvis nebūs aizlīmētas, vai kāpņutelpā vai pagalmā negaidīs kāds ar nodomu uzbrukt vai nogalināt,” saka jaunietis.
Alfrēds uzskata, ka varmākas un sērijveida vajātājus īpaši atkārtotu uzbrukumu gadījumos būtu jāsoda daudz stingrāk.
“Skaidrs, ka tas drošākais, ka par kriminālpārkāpumiem, ko tu esi pastrādājis, kur ir pierādījumi un kas ir neapgāžama patiesība, tev tiek piemērots sods - brīvības atņemšana, jo tajā brīdī šis cilvēks tiešām ir nošķirts no sabiedrības, jo viņš ir bīstams ne tikai cilvēkiem, kam viņš draud, bet, ja viņš ir varmāka, viņš ir bīstams arī sabiedrībai,” uzskata Alfrēds.
Šobrīd Alfrēdam nekas cits neatliek, kā par savu drošību turpināt gādāt pašam, kas realitātē nozīmē - nēsāt līdzi piparu gāzes baloniņu un nepārtraukti - skatīties pār plecu.
