Intervija ar Eiroparlamenta deputātu Alfrēdu Rubiku (Saskaņas centrs), Eiropas Apvienoto kreiso un Ziemeļvalstu Zaļo kreiso spēku konfederālās grupas locekli.
– Tagad jūs Latvijā esat visai rets viesis, jo galvenā darbavieta jums ir Eiroparlaments. Zinu, ka nesen bijāt Jelgavas linu fabrikā.
– Nevajag cerēt, ka mēs te Latvijā audzēsim banānus vai apelsīnus, te vajag audzēt to, kas Latvijai tipisks un daudzus gadsimtus audzis. Un tie ir lini. Un tagad garšķiedras un eļļas lini ir ļoti pieprasīti Eiropas tirgū. Iepazinos ar linu audzētājiem, izrādās, Latvijā trūkst linu, ir tikai daži simti hektāru, ko aizņem linu platības. Zināju, ka Jelgavā kopš padomju laikiem saglabājusies linu pārstrādes rūpnīca. Mani laipni uzņēma, aizveda rādīt, bet tā parādīšana bija drausmīga: kādos apstākļos tur cilvēki strādā! Tas mani šokēja. Auksts, nevar piekurināt lielās telpas, cilvēki biezi apģērbušies, pilns ar putekļiem, apgaismojums ļoti vājš. Cilvēki negribot nākt strādāt. Skaidrs, ka negribēs tādos apstākļos! Un ja var nopelnīt tikai kādus 150 latus... Sapratu, ka ir jādomā par to, kā radīt darbavietas tur, kur lini aug, – Vidzemē, Zemgales austrumos, Latgalē. Pēc kara mēs dzīvojām Aizkrauklē, Daugavas krastā audzējām linus, to labi atceros – visu darījām ar rokām, kodaļas ņēmām nost, mērcējām, žāvējām, tīrījām spaļus, pēc tam taisījām striķus un grožus. Arī tagad lini ir ļoti pieprasīti. Aizbraucu arī uz Iecavnieku, kas spiež ne tikai rapšu, bet arī linu eļļu, ko var izmantot kokapstrādē. Tā kā pie mums kokapstrāde ir attīstīta, linu eļļa noderēs. Bet tam visam ir nepieciešams valsts atbalsts. Lietuvā, piemēram, valsts deklarējusi atbalstu lopkopībai. Kādreiz bija tāda anekdote. Kāpēc Lietuvai ar lauksaimniecību veicas labāk nekā Latvijai? Tāpēc, ka Lietuvā uz lauksaimniecību skatās ar četrām acīm, bet Latvijā – ar divām.
– Kā tā?
– Ministru padomes priekšsēdētājam Jurijam Rubenim bija viena acs (otru viņš bija zaudējis karā), tāpat arī partijas centrālkomitejas lauksaimniecības sekretāram Vitālijam Čemmam bija tā pati nelaime – viņš bija bez vienas acs. Padomju laikā mēs gribējām apsteigt lietuviešus lauksaimniecībā. Nesanāca. Tagad Lietuvā ir valsts atbalsts, viņu prezidente to ir deklarējusi. Un atkal mēs neko neapsteigsim.
– Kāpēc Latvijā nav tāda atbalsta?
– Kad pirmo reizi tikos ar [zemkopības ministru Jāni] Dūklava kungu, es viņam jautāju: kāpēc nav redzējuma lauksaimniecībā? Kad zemnieks kaut ko grib darīt, viņš nezina – atbalstīs viņu valsts vai ne? Nebūs nedz programmas, nedz stratēģijas – to Dūklavs pateica man un arī Zemnieku saeimai. Tad jājautā: kam tāda ministrija vajadzīga? Ar visiem tiem neskaitāmajiem darbiniekiem? Ko viņi tur dara? Es vienkārši apbrīnoju visus, kas tagad ir pie varas, un visus, kuri bijuši šos 20 gadus pie varas, – visi bija tik jēli un nevarīgi, ka nav varējuši neko ne saglabāt, ne radīt no jauna.
– Perspektīvā arī neko neredzat?
– Nu kāda var būt perspektīva? Dzirdu runājam: Lietuva naudu aizņēmās daudz dārgāk nekā Latvija! Jā, viņi aizņēmās no privātām bankām, bet viņiem nav to drakonisko nosacījumu, kādi ir mums. Lietuvieši aizņemto naudu drīkst iztērēt tā, kā viņi uzskata par vajadzīgu, proti, ražošanas attīstībai. Mums pateica: ražošanai – nē, drīkst tikai banku glābšanai un budžeta caurumu lāpīšanai. Noēšanai! Ja mēs šeit, Latvijā, reālo ražošanu neatbalstīsim, tad te nekas nenotiks. Varam lūgt Dievu vai lādēt velnu, nekas nemainīsies, un Latvija nogrims. Bet vajag domāt. Piemēram, par cukurbietēm. Tikos ar cukurbiešu audzētājiem, kuri ir savākuši 600 parakstus, tos es atdevu Eiroparlamenta lauksaimniecības komitejā, un tagad notiks tas, kam vajadzēja notikt: visi, kas iedziļinājušies cukurbiešu lietās, ieskaitot Eiroparlamenta Revīzijas palātu, tagad atzīst, ka tā ir bijusi liela kļūda – likvidēt cukurrūpniecību Latvijā. Vai tad nevarēja prognozēt, ka Kubā nebūs jēlcukura? Kubai taču vairs nav Padomju Savienības lauksaimnieciskās palīdzības, Kuba tagad liek uzsvaru uz tūrismu. Kubā nesen biju, tur lauki izskatās tikpat nolaisti kā lielākoties Latvijā.
– Tagad ar lauksaimniecisko palīdzību varētu nākt Brisele. Padomju Savienība – Kubai, Brisele – Latvijai...
– Nekāda budžeta pieauguma nebūs. Daudz naudas vajag mūsu Piebalga kungam, kas tagad ņemas ar jaunattīstības valstīm un to nabadzību. Es gan nedomāju, ka Eiropai vajadzētu būt tai, kas visus glābj un ņem zem sava jumta. Tā domā daudzi deputāti. Mana pirmā runa Eiroparlamentā bija par to, ka nevajag tik strauji paplašināt ES, ja mēs netiekam ar to galā jau tagad. Mēs iesaistām glābjamos mūsu kopīgajā telpā, bet mēs nezinām, ar ko tas viss beigsies. Pērnais gads pagāja Pret nabadzību un sociālo atstumtību zīmē, taču, kad visi atkal tika saskaitīti, izrādījās, ka nabagu ir kļuvis vairāk. Eiropā 85 miljoni cilvēku dzīvo zem nabadzības sliekšņa. It kā tiek par to runāts, it kā tiek piešķirta nauda. Pērn dzirdēju Revīzijas palātas ziņojumu, ka nezin kādā melnajā caurumā ir pazuduši trīs miljardi (!) eiro. Neviens nezina – kur. Domāju, ka Eiropas Savienībai ies arvien grūtāk: nevar tos galus savilkt kopā. Grūtāk būs arī mums: piemēram, Kazahstāna plāno savas zinātnes attīstībai piecus procentus no IKP, bet mēs 2012. gadā – tikai 1,5%. Bet tajā pašā laikā mūsu zinātnieki veic atklājumus, kurus mūsu valsts nenopērk. Zinātnieki savus atklājumus pārdod ārzemēs, un tad mēs atkal pērkam to visu atpakaļ. Tas nav absurds? Iespējams, tā ir lielā politika: nolikt visas mazās valstis uz ceļiem, lai vietējie cilvēki brauc vergot uz ārzemēm, bet te lai iebrauc imigranti.
– Eiropas Savienībā gan stājāmies ar citām cerībām.
– Visiem cilvēkiem nepieciešams nākotnes redzējums, devīze. Visiem bija šī devīze: uz Eiropas Savienību! Daudzi domāja, ka ES kaut ko dos tāpat vien. Iestājāmies NATO, tagad esam lieli un vareni. Tagad tāds pats fetišs ir eiro: lūk, pāriesim uz eiro, visas nelaimes izzudīs! Cita lozunga jau nav.
– Kā vērtējat pērn ievēlēto Saeimu? Uz to arī tika liktas milzu cerības.
– Tie paši vēži vien ir... Bet kaut kas mainīsies tikai tad, kad paši nāks pie prāta. Saeimas deputātiem vajadzētu padomāt plašāk, ne tikai par to, kas notiek deguna priekšā. Lūk, Eiropa ir ļoti nobažījusies par Āfriku – tur tagad visu slauka nost. Piekrītu tiem, kuri apgalvo: tādai Eiropai, kāda ir tagad, nav nākotnes. Starp valstīm ir milzīgas pretrunas, kas nav pārvaramas. Lai mēs kaut ko sasniegtu un mainītu, ir vajadzīgi cilvēki. Bet mums jau viņu nav! Ja tautas skaitīšanā, kas drīz sākies, varēs saskaitīt vismaz 2 miljonus Latvijas iedzīvotāju, tas jau būs brīnums. Kad visi iedzīvotāji izbrauks, teritorija, protams, paliks, bet kas notiks ar valsti? Tās nebūs! Latvijai draud divas lietas. Pirmkārt, ļoti drīz lielākā daļa Latvijas zemes nepiederēs vis Latvijas iedzīvotājiem, bet gan ārzemniekiem. Otrkārt, Vācija attaisīs vaļā slūžas visiem emigrantiem, un tas nozīmē, ka no Latvijas aizbrauks tie, kas vēl palikuši. Vācijas kanclere Merkele jau teica, ka multikulturālā vide nav izdevusies, – tiešām, kā tu saliksi kopā musulmani ar kristieti! Tāpēc Vācija ņems pretī darbaspēku no Baltijas ar atplestām rokām. Latvijā ir izveidojusies divkopienu sabiedrība, tā tiek kultivēta, un es nesaprotu, kam no tā ir labums. Kāds saka – Krievijai! Nu, nekļūsim smieklīgi: ko Krievija gribēs, to paņems tāpat. Lūk, Abreni jau paņēma. Ko Krievija gribēs, to darīs: tā ignorē Latvijas ostas, jo ir uzcēlusi savējās.
– Iespējams, Latvijā nav personības, nav līdera, kas spētu sakārtot lietas, kas valstiski svarīgas.
– Nav mums Kārļa Ulmaņa! Es domāju ne viņu personīgi, bet tāda kaluma cilvēku, kāds bija Ulmanis. Daudzi sūkstās: prezidentam par maz varas. Es tam nepiekrītu. Prezidentam mūsu valstī ir daudz varas. Satversme ļauj prezidentam nodibināt jebkādu komandu vai komisiju, kas izpēta konkrētu problēmu, pēc tam sasaukt Ministru kabineta sēdi, lai izlemtu, ko un kā darīt. Kāpēc neviens prezidents to nedara? Cer, ka no malas kāds izdarīs? Nu, nodibināja vēsturnieku komisiju. Bet ne jau tā vēsture mūs glābs! Jā, skaidrību vajag, arī patriotus var ar vēstures palīdzību audzināt. Bet, lai patiesi mīlētu savu zemi, jābūt iespējai te strādāt, paēst, dzemdēt bērnus. Ja to šeit nevar, tad tas patriotisms, piedodiet... Es saprastu, ja būtu karš, bet kara taču nav! Lielajā tēvijas karā [Otrajā pasaules karā] Latvija zaudēja ap 400 000 cilvēku – nošautos, nomocītos, izsūtītos. Ja tagad tautas skaitīšanā būs 2 miljoni iedzīvotāju, tad kur palikuši tie, kas te dzīvoja padomju gados? Toreiz te bija 2,65 miljoni iedzīvotāju. Šeit ir vajadzīgs tāds cilvēks, kas patiešām grib sakārtot Latviju, nevis tikai tāds, kas skaisti runā.
– Jūs kādreiz cīnījāties par sociālisma ideju uzvaru, tagad jūs esat buržujs: pārstāvat kapitālistisko Latviju Eiropas Parlamentā un saņemat lielu algu. Jums neviens nepārmet nodevību?
– Nē. Nevienā auditorijā neesmu dzirdējis šādus pārmetumus. Ne latviskā, ne krieviskā, ne jauktā vidē, ne nabagi, ne bagāti neko tādu nav teikuši. Droši vien tāpēc, ka tie 6200 eiro ir darba alga, ko es saņemu Eiroparlamentā, nevis kaut kādi mistiski ienākumi. Es jau būtu laimīgs, ja visi cilvēki tā pelnītu. Latvijas apstākļiem mana alga ir liela, taču, piemēram, Itālijas eiroparlamentārieši saņem daudz vairāk – 12 000 eiro mēnesī.
– Jā, ar jūsu algu samaksāt elektroenerģijas un citus rēķinus nebūs problēmu...
– Uzskatu, ka elektroenerģijas tarifu celšana ir absolūti nepamatota. Man ir doma: izveidot komisiju, kas izpētītu visu šo situāciju ar tarifiem. Un bļaušana par šīs ziemas sniega vētru sekām ir vienkārši smieklīga: būtu Latvenergo pēdējos 20 gadus likuši vismaz pa 20 kilometriem jaunu elektrolīniju gadā, tad nevajadzētu tagad gausties par sapuvušiem stabiem, kuri lūst pie pirmā vēja vai sniega. Tagad jauni brīnumi ar Latvenergo: privatizēt, sašķelt, kaut gan Latvijas likumi to neatļauj. Bet Eiropa, lūk, pieprasa! Skaidrs, ka sašķelto Latvenergo mūsu politiķi tad varēs smērēt sev uz sviestmaizēm. Viss pārējais – lauksaimniecības, rūpniecības attīstība – mūsu politiķus neinteresē, viņi par to vispār nedomā.
– Ir lietas, par kurām nāksies domāt visai drīz, un tad krāšņi atklāsies politiķu īstā daba: tas būs jautājums par ebreju kompensācijām.
– Jā, ebrejiem savulaik ir nodarīts pāri. Bet kā lai mēs tagad kompensējam viņu ciešanas? Likumā noteiktais laiks, kad īpašumus varēja atdot, ir beidzies. Tāpēc es uzskatu, ka jāliek punkts un nekādas kompensācijas nevienam nav jādod. Ja tiek lemts par kompensācijām ebrejiem, tad kāpēc ne čigāniem un visiem pārējiem?
– Jau kādu laiku vārās jautājums par jūsu kolēģi no partiju apvienības Saskaņas centrs – Valēriju Kravcovu, kurš iekļuvis Saeimā bez latviešu valodas prasmes.
– Es netaisītu nekādu traģēdiju no Kravcova gadījuma. Ja viņš Saskaņas centrā ir tik slikts, tas jau pārējām partijām labi! Vēlēšanu likumā nav iekļauta norma, ka deputāta kandidātam jāprot latviešu valoda, tad kāpēc ķerties pie pārmetumiem Kravcovam?
– Protams, Vaira Vīķe-Freiberga savulaik piespieda Saeimu izņemt no likuma šo normu.
– Ja jūs ierakstīsiet šo normu likumā, Eiropa jums liks to izsvītrot. Nevienas valsts likumā nav ierakstīts, ka valsts parlamenta deputātam jāprot valsts valoda.
– Visām valstīm nav jābūt vienādiem likumiem. Nav gan dzirdēts, ka, piemēram, Bundestāga deputāts drīkstētu neprast vācu valodu. Ko gan viņš tur darītu bez valodas prasmes? Tāpat Kravcovs – ko viņš dara Saeimā?
– Nu, netiks tas Kravcovs galā ar latviešu valodu, netiks! Ja nav gudru galvu, kas ģenerētu gudras idejas, var jau ķerties klāt nacionālismam, tas viegli pielīp. Un tad rodas tāda Kravcova problēma, ar ko visiem cīnīties. Un viņu vēl par cietēju var uztaisīt. Bet es nesaprotu pašu Kravcovu – kāpēc viņam tas bija vajadzīgs – balotēties Saeimā? Viņš ir pārticis cilvēks! Biju pie viņa Liepājā, viņam ir savs veiksmīgs bizness, kas saistīts ar Krieviju. Tajā viņam latviešu valoda faktiski nav vajadzīga. Sarunvalodā viņš kādreiz kaut ko varbūt varēs novāvuļot, bet parlamentā jāstrādā ar likumiem, tur vajag perfektas zināšanas. Taču mani izbrīna kas cits: viens otrs Latvijas eiroparlamentārietis uzstāšanās reizēs nerunā latviski, pamatodams šo rīcību ar apgalvojumu, ka, runājot angliski, varot labāk izskaidrot jautājuma būtību.
– Šogad bija barikāžu divdesmitgade. 1991. gadā mēs – ne es, ne jūs, katrs citu iemeslu dēļ – nevarējām iedomāties, ka pēc 20 gadiem tik daudzi latvieši apgalvos, ka ir vīlušies ideālos un ka otrreiz vairs nepiekristu iet uz barikādēm, ja vajadzētu aizstāvēt savu valsti.
– Es gan domāju, ka stāvētu atkal. Pretējā gadījumā pasaule sen jau būtu beigusi eksistēt. Vienu ideālu vietā rodas citi. Cilvēka dabā ir cerēt, un, ja cerību vairs nav, tad... Tagad reizēm jūtu, ka cerību vietā cilvēkos parādījies tukšums. Ne jau savos uzskatos un ideālos cilvēki ir vīlušies, bet visā tajā, kas noticis.
– Vai jūs, būdams Latvijas kompartijas centrālkomitejas pirmais sekretārs, devāt pavēli omonam 1991. gadā ieņemt Preses namu?
– Nē. Preses nams jau nepiederēja Latvijas kompartijai. Tas bija PSKP CK Lietu pārvaldes īpašums. Un ko nozīmē – ieņēma? Omons apsargāja Preses namu. Visi varēja strādāt, nevienam neko tur neņēma nost.
– 2. janvārī omons ar ieročiem rokās mūs visus izdzina no Preses nama un pēc tam vairs tur neielaida.
– Nu varbūt, es tiešām to nezinu. No darba atbrīvojām Kazimiru Dunduru, viņš nepārskaitīja partijas centrālkomitejas kontā naudu no Preses nama – 5,2 miljonus rubļu. Kur tā nauda palika – nezinu.
– Labi vismaz, ka kompartijai neaizgāja. Toties šodien bezjēdzīgi pazūd daudz lielākas summas. Zelta tilts, tā sauktā Afganistānas misija, piemēram.
– Vai arī Gaismas pils. Tā izrādīsies neracionāla un nerentabla. To pa gabaliņam privatizēs, arī Helēnai Demakovai tur atradīsies savs kabinets. To bibliotēku uzprojektēja tad, kad es vēl biju Rīgas mērs – astoņdesmito gadu vidū. Tiem laikiem šī celtne varbūt bija moderna. Tagad tā ir morāli novecojusi. Un, kad es tā saku, man atbild, ka īsta māksla nenoveco. Bet kas tad tā par mākslu? Šī celtne ir tālu no mākslas. Un apšaubāms ir šīs celtnes izmantojuma mērķis: tā būs lielākoties kā depozitārijs. Kurš tad no Alūksnes vai Zilupes brauks, lai atrastu tajā kādu grāmatu? Internetā vajag meklēt! Baltkrievijā Lukašenko bez visādām bļaušanām un simbolu meklēšanas uzcēla bibliotēku, igauņi sev uzcēla, zviedri tāpat. Nu, un tā pūšamā truba, ko mūsējie rādīja Šanhajā? Vai mēs tagad tādas ražosim pārdošanai? Ķīnieši papriecājās, un viss! Kāds no tā visa Latvijai bija labums? Bet viss iet pa spirāli. Pagaidām gan uz leju. Tāda attīstība ar mīnusa zīmi.
