Latvijas Radio darbiniece Elīna Kolāte Jūrmalas pilsētas tiesā iesniegusi prasību pret aizsardzības ministru Arti Pabriku (Vienotība) par godu un cieņu aizskaroša paziņojuma publisku atsaukšanu un kompensācijas piedziņu.
Raidījuma Zināmais nezināmajā veidotāja tiesas ceļā cer atgūt samaksātos 50 latus par valsts nodevu un 100 latus kā atvainošanos par goda un cieņas aizskārumu.
Aizvadītajā nedēļā, kad kļuva zināms par premjera un vairāku Vienotības ministriju biroju darbinieku algu palielināšanu, A. Pabriks žurnālistiem sacīja – «konsolidācija nenozīmē to, ka valsti var vadīt tikai muļķi. Par 100 latiem var strādāt tikai muļķi. Un no šāda viedokļa skatoties, tas ir visu mūsu interesēs, lai valsts pārvaldē paturētu pietiekami spējīgus cilvēkus.» Uzreiz pēc tam mārketinga un komunikācijas eksperts Alberts Jodis Neatkarīgajai norādīja, ka ar šiem dažiem teikumiem ministrs ir noniecinājis vairākus simtus tūkstošus cilvēku, kas ekonomiskās situācijas, milzīgā valsts pārvaldes aparāta un, iespējams, tieši valstsvīru neizdarības dēļ ir spiesti strādāt darbu, par ko saņem tikai 100 latus mēnesī. «Rodas jautājums, ar ko viņi ir sliktāki par tiem, kas strādā valdībā vai premjera birojā? Patiesi nebrīnītos, ja šiem izteikumiem sekotu tiesu darbi par goda un cieņas aizskaršanu. Vai ministrs par muļķi uzskata arī, piemēram, angļu valodas skolotāju vai medicīnas māsu, kuras par pusslodzes darbu saņem samērā pieticīgu atalgojumu?» retoriski vaicāja eksperts.
Savukārt E. Kolāte ir pirmā, kas iesūdzējusi ministru par viņa augstprātību. «Šādi ministra izteikumi, it īpaši šodienas ekonomiskajos apstākļos, noteikti aizskar daudzu cilvēku godu un cieņu, arī manu. Pēc nodokļu un citu obligāto maksājumu atskaitīšanas mani vidējie mēneša ienākumi veido 84,70 latus. Lai arī mans ikmēneša atalgojums nepārsniedz 100 latu mēnesī, tomēr sevi par muļķi neuzskatu,» ir pārliecināta E. Kolāte.
Viņa norāda, ka ar vārdu «muļķis» latviešu valodā saprot tādu, kam ir vāji attīstīts prāts, tādu, kam ir niecīgas zināšanas. Turpretim es esmu ieguvusi augstāko izglītību Latvijas Universitātē un zināšanas regulāri papildinu dažādos kursos, un rudenī plānoju sākt studijas maģistrantūrā Amsterdamā. No teiktā ir secināms, ka A. Pabriks ir aizskāris manu godu un cieņu, izsakot nepatiesus apgalvojumus, jo iepriekš minētie argumenti apliecina, ka es neesmu uzskatāma par muļķi,» domā prasības iesniedzēja.
Viņa atradusi informāciju, ka tā sauktajā simtlatnieku programmā Nodarbinātības valsts aģentūra līdz šāgada februārim bija noslēgusi 79 053 līgumus. Tas nozīmē, ka arī visi viņi ierindoti muļķu kategorijā. «No A. Pabrika teiktā izriet, ka katrs iedzīvotājs, kas bezdarba dēļ piedalījies simtlatnieku programmā, ir muļķis. Secinājums ir cinisks un pazemojošs, jo lielākajai daļai no minētajām gandrīz 80 000 personām vienkārši nebija citas iespējas, lai pelnītu iztiku sev un savai ģimenei. A. Pabrika izteikumi mazina godu un cieņu ievērojamam skaitam Latvijas iedzīvotāju un veicina sabiedrībā aizspriedumus pret personām, kuru ikmēneša ienākumi ir zemi,» uzsver E. Kolāte.
Tikmēr A. Pabriks līdz šim izmantojis iespēju mikroblogā twitter atklāt, ka viņš 100 latus domājis «neattiecināt ne uz medmāsām, ne policistiem, ne pensionāriem, tikai un vienīgi uz ministra biroja darbiniekiem. Atvainojos par nekorekto izteikumu par 100 latiem. Vēlējos pateikt, ka diez vai spētu atrast profesionālu cilvēku, kas šo darbu darītu par brīvu,» raksta ministrs.
Taču A. Jodis norāda, ka prakse par dažādiem izteikumiem veidojusies jau ilgstoši. «Ja par izteiktajiem vārdiem, nosaucot par muļķiem lielu daļu Latvijas sabiedrības, nav jāatbild, tad turpmāk valdības pārstāvji varēs teikt jebko, vēlāk atvainoties un turpināt realizēt savas ieceres, it kā nekas nebūtu bijis,» ir pārliecināts eksperts.
Kā uzskatāms piemērs varas visatļautībai bija arī 2006. gada 25. marts, kad Komunistiskā genocīda upuru piemiņas brīdis pie Brīvības pieminekļa pēc ziedu nolikšanas pārvērtās asā diskusijā starp klātesošajiem un Valsts prezidenti Vairu VīķiFreibergu. Neizturot ļaužu kritiku par nenoņemto žogu ap pieminekli, V. Vīķe Freiberga zaudēja iecietību un, liekot lietā arī žestu valodu, norādīja uz ļaužu nezināšanu un izpratnes trūkumu. Cilvēkiem, kas uzdrīkstējās viņu kritizēt, prezidente atbildēja piepaceltā balsī un piesita pirkstu pie deniņiem, norādot, ka «ar galvu vajag domāt. Prasiet tiem, kas to sētu nenoņēma, nevis tiem, kas cīnījās, lai to noņemtu,» notikumu nezināšanu cilvēkiem pārmeta V. VīķeFreiberga.
Tolaik politologs Andris Runcis sacīja, ka prezidentes izturēšanās un pirksta piesišana pie deniņiem ir augstākā mērā necieņas izrādīšana pret tautu un tautas apvainošana. «Valsts prezidentei šādi žesti nav pieņemami. Nedrīkst zaudēt savaldību,» teica A. Runcis. Viņš sprieda, ka būtu nepieciešama atvainošanās un, ja tā būtu cita līmeņa amatpersona, sankcija varētu būt pat amata zaudēšana. Atvainošanās tā arī nesekoja.
