Bez Latvijas kultūras mūsu nacionālā identitāte nevar izdzīvot, tā intervijā aģentūrai LETA norāda jaunā kultūras ministre Agnese Logina (P), kura iecerējusi popularizēt laikmetīgo kultūru, kā arī turpināt cīnīties, lai nozarē palielinātu atalgojumu un nākamā gada budžets būtu ar daudz pozitīvāku iznākumu. Ministre uzsvēra, ka viena no Kultūras ministrijas prioritātēm ir ne tikai atalgojuma palielināšana, bet sistēmas sakārtošana, lai ārvalstnieki varētu apgūt latviešu valodu.
Rezonansi izraisījusi Nacionālā drošības koncepcija, kas paģērē, ka no 2026.gada būtu jāpārtrauc satura veidošana krievu valodā. Kas īsti notika?
Daudzas lietas vienlaikus. Nacionālās drošības koncepcijas projekts bija jāpieņem un tur nebija daudz vietas diskusijām. Projekts bija jāapstiprina, lai Saeima koncepciju varētu apstiprināt līdz 1.oktobrim. Tas iedeva šauru laika rāmi, kurā strādāt.
Punktu koncepcijā par sabiedriskajiem medijiem iekļāva iepriekšējais valdības sasaukums un iepriekšējā Kultūras ministrijas vadība. Projekts formāli tika saskaņots ar Kultūras ministriju 11.septembrī. Tā ir nedēļa, kuras beigās es kļuvu par kultūras ministri. Pirmajās dienās mēs nonācām sarežģītā situācijā.
Nevar noliegt, ka dokuments ir nepieciešams un bija jāpieņem, jo koncepcijā skaidri ir pateikts, ka jāstiprina Latvijas aizsardzība pret agresorvalsti mums blakus un tās sabiedroto Baltkrieviju. Es nebūtu šādu punktu par sabiedriskajiem medijiem iekļāvusi. To esmu paudusi arī dažādās intervijās un sarunās ar plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem.
Labi zinu, ka šis punkts un radītā vētra ir saviļņojusi mediju vidi, ko būs visnotaļ sarežģīti nomierināt un sakārtot. Nevar izslēgt, ka tāds bija arī mērķis, iekļaujot šādu punktu. Patlaban to izņemt no koncepcijas ir tuvu neiespējamam.
Mūsu pieeja bija tāda, ka ejam uz priekšu un tālāk jau labojam. Skaidrs, ka koncepcija ir tikai pirmais dokuments. Koncepcijai seko rīcības plāni. Gribu uzsvērt, ka sabiedriskos medijus regulē Mediju likums. Turklāt par sabiedriskajiem medijiem politiski atbild Kultūras ministrija.
Varu tikai spekulēt par iemesliem, kuru dēļ šis punkts tādā formātā tika iesniegts un iekļauts. SEPLP ir norādījusi, ka ar padomi nav notikušas konsultācijas. Tas nozīmē, ka caurcaurēm tas ir politisks lēmums, kura konsekvences nav izdiskutētas, nav saprastas.
Jāatzīmē, ka citiem koncepcijā iekļautiem punktiem nav noteikts termiņš. 2026.gads ir ļoti tuvu. Tas nav adekvāti. Es to uztveru, kā Nacionālās apvienības atvadu sveicienu, lai sakūdītu mediju vidi vēl vairāk un radītu toksisku atmosfēru, kurā jaunajai ministrei uzsākt darbu.
Manai komandai ir pievienojusies jaunā Kultūras ministrijas parlamentārā sekretāre Agnese Lāce. Viņa jau ir iesaistījusies variantu izskatīšanā, ko mēs varam darīt tālāk un kādas ir iespējas.
Kur jūs saskatāt klupšanas akmeni? Šis jautājums ir saviļņojis ne tikai masu mediju vidi, bet arī daļu sabiedrības. Vai pāreja uz medijiem latviešu valodā nebūtu viens no maigā spiediena veidiem, lai cilvēki, kuri patērē saturu krievu valodā, patērētu saturu latviešu valodā?
Pēc būtības šis ir pavisam cits jautājums. Ja runa būtu par to, kā mēs redzam mediju vidi Latvijā pēc pieciem, septiņiem, desmit gadiem, tā būtu cita diskusija. Nacionālajā drošības koncepcijā norādītais laiks, kad jāpārtrauc sabiedriskajos medijos satura radīšana krievu valodā, ir trīs gadi. Manuprāt, termiņš nav iekļauts ar mērķi stiprināt Latvijas aizsardzību. Tas ir iekļauts, lai vēl vairāk šķeltu un sanaidotu cilvēkus.
Ir jāskatās, kas ir atrunāts citos dokumentos un kā esam skatījušies uz sabiedrisko mediju lomu kopumā. Kultūrpolitikas pamatnostādnēs 2022.-2027.gadam "Kultūrvalsts" ir atrunāts, ka Latvijā ir vieta sabiedrisko mediju saturam mazākumtautību valodās. Šī diskusija ir pilnībā iztrūkusi. Domāju, ka tas ir politisks solis ar apšaubāmiem mērķiem.
Latvijā ir divas informatīvās telpas. Vai pāreja uz saturu latviešu valodā nebūtu veids, kā sekmēt integrāciju, par kuru tiek runāts aptuveni 30 gadus?
Valstī nevar būt divas informatīvās telpas. Tās ir jāsalāgo, bet informatīvās telpas nedefinē tikai valoda, bet arī saturs, kvalitāte un redakcionālā neatkarība. Kvalitatīvs saturs sabiedriskajos medijos mazākumtautību valodā noteikti ir veids, kā mēs varam stiprināt Latviju un veicināt piederību Latvijas telpai un vērtībām. Domāju, ka tas vairāk ir jautājums par saturu un kvalitāti.
No vienas puses, ir politiskais mērķis, ka mēs virzāmies uz vienu informatīvo telpu, no otras - jāņem vērā redakcionālā neatkarība. Reizēm tās var būt dažādas lietas, kas neiet roku rokā.
Domāju, ka šie riski ir, ja runājam par medijiem vai institūcijām, kas sevi sauc par medijiem. Tas ir drošības jautājums, par kuru atbild Latvijas drošības institūcijas, kurām tam ir jāpievērš papildu uzmanība, jo tas nenoliedzami ir drošības risks.
Jūs minējāt, ka runa ir par saturu mazākumtautību valodās. Mēs runājam daudzskaitlīgi, bet praksē to noreducējam uz saturu tikai krievu valodā.
Jā, tā ir cita problēma. Krievijas imperiālistiskā domāšana un uzvedības principi izdzēsa visas atšķirības, sametot visus vienā lielā krievvalodīgo katlā. Nesen pirmizrādi piedzīvoja režisores Ilzes Kungas-Melgailes filma "Mana brīvība". [Filmas galvenās varones prototips ir poļu izcelsmes politiķe Ita Kozakeviča - aut.] Filmā uzsvars tiek likts uz Krievijas piekopto politiku Padomju Savienībā, kad visas nacionālās atšķirības tiek izdzēstas un tiek radīts krievvalodīgais cilvēks.
Manuprāt, visas lietas, par kurām mēs patlaban runājam, liecina par to, ka šāds punkts Nacionālās drošības koncepcijā, kas nav izdiskutēts ar nozari, nedrīkstēja parādīties. Visi šie jautājumi ir jāizrunā ar nozari un mediju speciālistiem, pārstāvjiem. Runa ir par to, kā mēs pēc būtības veidojam iekļaujošu un drošu Latviju, kuras sabiedrība vienojas ap Latvijas vērtībām, kas ir neatkarība, demokrātija un suverenitāte. Šī diskusija ir iztrūkusi.
Kā panākt, lai sabiedrības daļa, kas nemāk latviešu valodu, tomēr to apgūtu un saprastu, kā jūs esat teikusi, ka latviešu valoda ir vērtība? Ja cilvēkiem sabiedriskajā medijā tiek piedāvāts saturs latviešu valodā, vai nav tā, ka cilvēki valodu daļēji vismaz apgūs?
Tā vajadzētu būt. Tas nozīmē, ka jākāpina latviešu valodā pieejamā satura apjoms, kas ir gan stāsts par dažādību, gan arī stāsts, piemēram, par filmām, seriāliem. Tas ir fantastisks veids, kā mācīties arī valodu un vairāk saprast kultūrtelpu, kurā mēs esam.
Valodas apguvē ir divi līmeņi. Beidzot mēs pārejam uz mācībām valsts valodā. Domāju, ka, ja tas būtu noticis ātrāk, šodien Latvija būtu daudz vienotāka valsts. Ar mācībām valsts valodā mēs nākotnē valodas apguves problēmu ievērojami mazinām. Patlaban mums ir jāpalīdz pieaugušajiem, kuri nezina latviešu valodu dažādu iemeslu dēļ.
Cilvēkiem ir jāpalīdz saprast, ka latviešu valoda Latvijā ir nepieciešama. Tādās pilsētās kā Rīga tas ir jāatgādina. Es pazīstu cilvēkus no anglosakšu valstīm, kuri gadiem dzīvo Rīgā un nemāk latviešu valodu, jo galvaspilsētā var dzīvot, liekot lietā angļu valodu.
Tā ir diezgan vispārīga problēma, ar kuru es saskāros, dzīvojot Amsterdamā. Nīderlande ir salīdzinoši maza valsts, kurai apkārt ir citu milzīgu valodu dominance. Es noteikti iepazīšos ar Nīderlandes pieredzi.
Latviešu valodas kursiem ir jābūt, jo līdz šim tie bijuši pieejami sporādiski, ar pārtraukumiem. Tā vietā ir jābūt sistemātiskai pieejai, ar kvalitatīvu saturu un pieejamu līdzmaksājumu. To ir iespējams savienot ar Latvijas kultūras satura pieejamības nodrošināšanu.
Sporādiskums tiešām ir viena no problēmām.
Jā, tas ir rezultējies tajā, ka arī tiem cilvēkiem, kuri grib mācīties valodu, to ir grūti izdarīt. Es varu atsaukties uz Nīderlandes pieredzi. Amsterdamā bija pašvaldības rīkoti, intensīvi valodas kursi, kuri bija pieejami teju jebkuram. Pirmajā pusgadā valodas kursi notika trīs vakarus nedēļā, katrs pa trīs stundām. Pēcāk bija divi vakari nedēļā. Gada laikā no nulles līmeņa cilvēks varēja sasniegt B1 līmeni. Tas ir diezgan liels uzrāviens. Viņu mērķis bija tevi iegremdēt valodā un kultūrā. Lai gan šie kursi bija brīvi pieejami katram, tas daudz maksā.
