"Mēs negribam iet gājienā," bez pārdomu mirkļa teic Arturs Vidners, atbildēdams uz jautājumu par 16. marta tradicionālo pasākumu, kurā, pieminot savus bojāgājušos cīņu biedrus, piedalās latviešu leģionāri – par karogoto gājienu no Doma baznīcas līdz Brīvības piemineklim.
Senais vīrs nevēlas konfrontāciju – arī tikpat tradicionālu. Intervija ar trimdas karavīru, organizācijas Daugavas vanagi Liepājas nodaļas vadītāju, latviešu leģionāru Arturu Vidneru.
– Kāds ir priekšstāsts jūsu nokļūšanai latviešu leģionā?
– 1940. gadā krievi nošāva manu tēvu. Viņš bija Latvijas armijas virsnieks. Tēvam pietrūka divu stundu, lai viņš paliktu dzīvs!
– Tas notika jūnijā? Bet vēstures annālēs rakstīts, ka liepājnieki divas nedēļas pretojušies vāciešiem.
– Jā, kaut ko jau pretojās... Tiem vāciešiem, kas nāca no jūras puses.
1943. gadā, kad man bija pilni 18 gadi, es brīvprātīgi pieteicos leģionā. Mammai nekādu iebildumu nebija, jo viņa saprata, ka mani tik un tā neatrunās. Izgāju instruktoru skolu, pēc tam mūs aizsūtīja uz izpletņlēcēju skolu. Es jautāju: kāpēc? Mums atbildēja: jūs esat labi apmācīti, un mēs sviedīsim jūs ārā Kreica salā pret amerikāņiem. Mēs atbildējām, ka pret amerikāņiem nekarojam, mēs karojam pret komunistiem. Mēs uzrakstījām ģenerālim Bangerskim vēstuli, ka pret amerikāņiem nekarosim. Pēc divpadsmit dienām atnāca atbilde, ka tajā skolā mums vairs nav jāiet. Salādēja mūs visus transporta lidmašīnā un aizveda uz Prāgu, uz virsnieku skolu. Bet tad jau sākās visas jukas, Staļingrada un tamlīdzīgi, un tad vienā jaukā dienā mums pajautāja: kurš brauks uz Kurzemi, kurš paliks Vācijā? Nu kurš tad tev paliks Vācijā? Un tā oktobrī es jau biju Liepājā.
– Kādas bija sajūtas, uz brīdi atgriežoties mājās?
– Es biju utu pilns! Aizgāju uz veļas māju, pārģērbos. Bet nevar aprakstīt tās sajūtas, kad pirmo reizi pēc diviem gadiem tu iegulies normālā gultā... Pēc četrām dienām braucu uz fronti. Pēc kaujām pie Lestenes baznīcas saņēmu pirmās šķiras Dzelzs krustu, pēc tam kaujā pie Īlēm man piešķīra otrās šķiras Dzelzs krustu. Gāju izlūkos un piedalījos tuvcīņās.
– Kā ir, kad ienaidnieks nāk virsū?
– Kas apgalvo, ka nebaidās, ir vai nu muļķis, vai melo. Esmu par to stāstījis saviem bērniem un mazbērniem. Tu stāvi ierakumos un gaidi sarkano raķeti. Kad to ieraugi, tu celies un ej. Un tad tava dzīve tev paskrien garām no dzimšanas līdz pat tam brīdim, kurā tu esi. Par to var stāstīt daudz, un mans mazdēls pieraksta, ko es stāstu: viņš par mani rakstīja darbu, beidzot vidusskolu. Vēl viens stāsts ir tāds. Kāds cilvēks man izglāba dzīvību. Mēs ieņēmām krievu ierakumus netālu no Lestenes, dzinām viņus ārā. Man rokās bija automāts, pats nometies uz ceļgala, gaidīdams, kad kāds nāks ārā no ierakumiem. Bet ir tā, ka cilvēks jūt – viņam kāds skatās mugurā. Es pametu acis atpakaļ un redzu: baigs ģīmis un durklis! Bet tad atskan šāviens, un tas dūrējs pārkrīt man pāri. Vēl ilgi pēc tam meklēju savu glābēju, taču neatradu. Iespējams, viņš pats bija kritis.
– Kā jums beidzās karš?
– Tas man beidzās līdz ar ievainojumu. Biju zaudējis ļoti daudz asiņu. Hospitālī mani kopa mana klasesbiedrene, kas tur strādāja par vecāko māsu. Biju saķēris asins saindēšanos, kāja līdz ceļgalam bija zila. Mani ienesa operāciju zālē, un es dzirdēju, ko vāciski saka dakteris: vajagot lielo šprici, kāju amputēšot. Es saku: man nevajag lielo šprici! Dakteris: kā – nevajag, jums taču sāpēs! Es atkal: lai sāp! Māsiņa Velta izdarīja visu, lai kāju saārstētu. Kapitulāciju sagaidīju Liepājā. Pie manis sanāca draugi, mēs sākām domāt, ko darīt. Uz visiem stūriem bija izlikti paziņojumi, kas aicināja leģionārus pieteikties: būšot iespēja mācīties, strādāt... Bet mēs taču zinājām, kādi ir krievi. Viena daļa puišu aizgāja mežā, es nekur nevarēju iet – biju uz kruķiem. Viena daļa tomēr pieteicās. Un jau trešajā dienā viņus aizsūtīja uz Sibīriju.
– Ko darījāt pēc kara?
– Iestājos mūzikas skolā, spēlēju klavieres un akordeonu. Mācījos kopā ar Gunāru Gūžu, viņš būtu bijis pat vēl labāks nekā Raimonds Pauls, ja nenodzertos un paliktu dzīvs. Lai mammai nebūtu tik grūta dzīve, es pieteicos uz kuģeļiem, lai kaut ko nopelnītu. Un mums uz tiem kuģiem bija tāds priekšnieks Farbtuhs – tas pats Farbtuhs, ko nesen tiesāja par genocīdu pret latviešu tautu. Vienu reizi es viņam saku: man mūzikas skolā ir eksāmeni, lūdzu, atbrīvojiet mani no darba uz šīm dienām. Farbtuhs mani nepalaida. Un tā es mūzikas skolu arī nepabeidzu.
– Ko šodien domājat par notiekošo ap leģionāriem?
– Domāju tā, ka ziedi pie pieminekļa mums jānoliek, taču speciāli uguns uz sevi nav jāizsauc. Ar tiem krieviem mums nevajag plēsties.
– Bet leģionāri ar viņiem neplēšas – viņi vienkārši noliek ziedus!
– Jā! Mūsu gājiens bija oficiāli pieteikts, bet tie krievnieki, to uzzinājuši, arī taisa pretim savu gājienu! Un kas tad notiek? Konfrontācija! Bet mēs bez kādiem karogiem noliksim ziedus, un to mums neviens nevar aizliegt.
– Ir daudz jauniešu, kuri atbalsta leģionārus. Tas noteikti ir labs signāls.
– Tas tiešām labi. Tikai dažkārt vienam otram jaunietim gribas savu patriotismu rādīt uz mūsu rēķina. Mums jau to nevajag, mēs esam fronti izgājuši, mums tādas spēles nav vajadzīgas. Tā reiz bija Liepājā: gribējām klusi un mierīgi aiziet uz Centrālajiem kapiem, bet patriotiskie jaunieši uztaisīja tādu trobeli, ka mēs nezinājām, kur likties, jo tur atradās arī osipovieši. Mūs visu laiku sauc par fašistiem, un vai mums tas ir vajadzīgs? Pagaidām pasaule mūs neatzīst, bet sāk pamazāk saprast, ka nekādi slepkavas mēs neesam.
Lai krievi atzīmē savus uzvaras svētkus, bet lai liek mūs mierā. Mēs taču netraucējam, kad viņi Liepājā bļaustās pie sava granātmetēja. Mēs klusi atzīmēsim savus svētkus, iedzersim šņabi un pieminēsim kritušos. 16. marts būs mūsu diena, un tā tas arī paliks.
