Kad 1918. gadā nodibināja neatkarīgu Latviju, mūsu zeme bija Pirmajā pasaules karā izpostīta, izlaupīta, iedzīvotāju atstāta un bezgala nabaga. Tā paša gada decembrī sākoties Brīvības cīņām, karam pret jaundibinātās Latvijas Republikas teritorijā iebrukušo Padomju Krievijas karaspēku, drīz vien cilvēkiem tik ļoti trūcis ēdiena, ka daudzi mira bada nāvē. Nepietiekošais uzturs veicināja noziedzību un slimību epidēmiju izplatību. Televīzijas kanāla 360TV raidījums “ZIŅneši” ielūkojās vēsturiskajos video, kas iegūti Latvijas Nacionālajā arhīvā.
Bada situāciju veicināja Latvijas teritorijā vēl esošais Vācijas karaspēks. Tie no Latvijas izveda visas pieejamās pārtikas rezerves, jo pēc kara Vācijā trūka ēdiena. Pēc tam, kad Padomju Krievijas karaspēks 1918.gada decembrī iebruka Latvijā, lielinieku vara nacionalizēja veikalus un noliktavas. Bagātākajiem iedzīvotājiem tika konfiscēti pārtikas uzkrājumi. Iedzīvotājiem Rīgā bija noteikta pārtikas norma - 400 grami maizes dienā, bet zupas virtuvē varēja saņemt puslitru zupas. Laiks starp 1918. un 1920.gadu Latvijā ir juku pilns, jo vienlaikus ar tikko izveidotās neatkarīgās Latvijas Republikas Pagaidu valdību eksistē arī Padomju Krievijas un Vācijas izveidotās varas struktūras.
Beidzoties Latvijas Neatkarības karam 1920.gadā, tā laika Valsts Statistikas pārvaldes dati bija par 78 278 pilnīgi nopostītām ēkām un par 104 574 kā daļēji iznīcinātām. Tā esot bijusi viena ceturtā daļu no visām ēkām Latvijā. Katastrofāli trūka dzīvojamā fonda. Ja pirms Pirmā pasaules kara 1914. gadā Latvijā bija 2 552 000 iedzīvotāju, tad kara upuru un bēgļu dēļ iedzīvotāju skaits knapi pārsniedzis miljonu. 1919.gadā reģistrēti 1 480 000 iedzīvotāju, bet gadu vēlāk 1 571 000.
“1920. gadā Latvijā iztrūka 400 000 vislabākos spēka gados (20 —40 g. veco) stāvošo cilvēku, kuru vairākums (250 000) bija vīrieši. Arī nākotnē rādījās bēdīga aina, jo pateicoties lielajai mirstībai un mazajai dzimstībai iztrūka 250 000 bērnu,” rakstīts Valsts Statistikas pārvaldes 1928.gadā izdotajā pārskatā par stāvokli valsts pirmsākumos.
Valsts neatkarības pirmajos gados 72% no visiem iedzīvotājiem ir latvieši. Izteikti agrārā zeme. 79% nodarbināti lauksaimniecībā un zvejā. Vienkāršā strādnieka alga Rīgā par astoņām darba stundām dienā 1919.gadā bija 34 lati mēnesī. Valsts pastāvēšanas pirmajos divos gados skolas apmeklē vien 30% bērnu. Kopumā sabiedrībā lasītprasme ir ļoti slikta, analfabēti ir 16%. Valstsvīri to apzinās, sākas tautas izglītības līmeņa masīva celšana. Pārsteidz, cik strauji attīstījās avīžniecība. 1920.gadā 45 žurnāli, bet sešus gadus vēlāk jau 230 dažādi žurnāli. 1921.gadā operu un latviešu teātrus apmeklē 433 tūkstoši cilvēku, kino gan ļoti maz - pusotrs tūkstotis cilvēku gadā. Viens no pirmajiem valsts soļiem pēc republikas atsvabināšanās bija agrārā reforma. Ļaudīm izdalīja zemes gabalus, un ap 1922.gadu 371 tūkstotim cilvēku piederēja kāds zemes pleķis. Visā valstī telefonu abonementu skaits ir nedaudz virs viena tūkstoša jeb viens telefona aparāts uz 1300 iedzīvotājiem. Tolaik par valsts attīstības rādītāju uzskatīja pat telefona līniju vadu garumu. Gadu pēc proklamēšanas saskaita automobiļus. Latvijā ir vien 6 automašīnas. Neviena motocikla. Septiņus gadu vēlāk - 1232 auto un 302 motocikli. Asfaltēto ceļu garums ap 1926.gadu - 782 kilometri.
