Intervija ar uzņēmēju, zemnieku saimniecības Zemitāni īpašnieku Gunti BELĒVIČU.
– Kādu brīdi bijāt pieskāries politikai: nepilnu mēnesi pildījāt apvienības Par labu Latviju (PLL) padomes priekšsēdētāja pienākumus. Vai Saeimas ārkārtas vēlēšanās, kas acīmredzot notiks 17. septembrī, negatavojaties startēt ar savu sarakstu?
– Nē, šajās vēlēšanās es vēl negatavojos to darīt. Viena no mūsu lielākajām nelaimēm ir tā, ka mēs vienmēr gribam kaut ko ātri uzcept, bet nekas labs no tā nesanāk. Uz šīm vēlēšanām vajadzētu nevis dibināt jaunas partijas, kas latviešu balsis tikai atšķaidīs, bet gan atbalstīt kādu no esošajām partijām un stiprināt tās ar jauniem cilvēkiem, tādiem, kas grib ne tikai nodarboties ar politiku, bet arī strādāt Latvijas labā. Mans laiks vēl nav pienācis. Un varbūt arī nekad nepienāks. Man ir sava mājaslapa, kurā ir reģistrējušies gandrīz simt atbalstītāju. Kad būs tūkstotis, tad varēšu dibināt partiju. Bet tā būs runa par nākamajām vēlēšanām. Patlaban es ar milzīgu interesi gaidu, ko šo vēlēšanu kontekstā darīs Valsts prezidents Valdis Zatlers.
– Vai tas nozīmē, ka jūs varētu atbalstīt Valda Zatlera partiju, ja tāda būs?
– Es nekādā gadījumā negribētu viņam traucēt. Bet mēs arī nezinām, vai prezidents būs gatavs vadīt kādu jaunu tautas fronti, apvienojot dažādas partijas, kas idejiski neatšķiras. Interesanti, ka Igaunijā ir partijas, kurās ir pat 10 000 biedru, bet pie mums vēl tā nav, un es, manuprāt, zinu, kāpēc nav. Mēs nelasām partiju programmas, bet balsojam par cilvēkiem. Un mēs šajos cilvēkos viļamies, jo apsolītā laimība neiestājas. Idejas nevar radīt un apkopot ātri. Jūs pieminējāt apvienību Par labu Latviju. Tās ideja jau bija pareiza! Domāju, ka uzņēmējiem jānes uz partijām nevis nauda, bet idejas. Un ja šīs idejas gūst atspoguļojumu partiju programmās, ir jābalso par šīm programmām. Daudzkārt ir runāts par to, ka daudzas labas idejas ir diskutētas valdībā, bet nav realizētas. Taču valdība nav tā vieta, kur var diskutēt! Valdībai ir jāstrādā. Ir uzvarētājas partijas, kuras ir pārliecinājušas elektorātu par savu ideju pareizību, un valdībai par to vairs nav jādiskutē. Latvijā diemžēl ir milzīgs ideju trūkums, mums nav pieredzes ideju apspriešanā, labākajā gadījumā, ja cilvēks izsaka kādu ideju, viņu var izsmiet, bet diskusiju nav. Domāju, ka šīs vēlēšanas būs pēdējās, kad mēs vilsimies cilvēkos. Man šķiet, vajadzētu veidot kaut ko līdzīgu Tautas frontei, kad inteliģence nolēma vairs neklusēt, pārstājot baidīties no riska izjaukt savu karjeru. Un inteliģencē ieklausās. Esmu sapratis arī to, ka Latvijā dzīvojošie nelatvieši tieši tāpat mīl savus bērnus kā latvieši, tāpēc viņiem rūp savu bērnu nākotne, un tāpēc varētu izdoties viena lieta, proti, mums jāapzinās Latvijas jaunatnes daļa, kas izstudējusi vislabākajās pasaules augstskolās, un mūsu uzdevums būtu nevis pašiem rauties pie varas, bet gan šos jaunos cilvēkus padarīt populārus sabiedrībā, un viņi tad arī kļūtu par finanšu, ekonomikas un citiem ministriem. Tādā gadījumā izveidosies principiāli jauna situācija.
– Jūs runājāt par labām idejām, kuras bija apvienībā PLL. Bet kur tas tās idejas pazuda? Kāpēc PLL šobrīd ir sabrukuma stāvoklī?
– Varu runāt tikai par savām idejām, kuras izteicu, kuras tika nokritizētas un kuru dēļ es arī izlidoju ārā no šīs apvienības. Ideju, kas pateikta nepareizajā vietā un laikā, norok. Vissliktākais laiks izteikt labu ideju ir priekšvēlēšanu laiks, jo pretējai pusei, kurai var piederēt arī medijs, vienmēr būs iespēja pateikt, ka šis viedoklis nav pareizs. Es tiku kritizēts par izteikumiem presē izglītības reformas sakarā, taču es savas idejas pirms tam biju izteicis arī pie apvienības galda. Es teicu, ka jāsāk ar bērnudārziem un ka krievu un latviešu bērni jālaiž vienā grupiņā, tad turpināju, ka pamatizglītība ir par valsts naudu, bet visa tālākā – par maksu, bet mēs maksāsim ar saviem nodokļiem. Es runāju par to, ka manai nodokļu naudai tieši vajadzētu iet uz to mācību iestādi, kur mācās mans bērns. Un nevis caur Smilšu ielas ministriju, kur liela daļa šīs naudas nobirst. Mums mēģināja arī iestāstīt, ka augstākā izglītībā arī ir jābūt brīvajam tirgum, nu tad sadibināsim četrdesmit mācību iestādes, un tirgus pats visu noliks savās vietās. Nekas nesanāks! Mums nevajag daudzas augstskolas, mums vajag daudzus izglītotus jauniešus. Katru gadu mums vajadzētu atlasīt visus tos jauniešus, kas spējīgi būt par uzņēmējiem - darba devējiem, un tad no viņu vidus 100 spējīgākos jauniešus par valsts naudu aizsūtīt studēt uz Ķīnu. Un vēl 50 uz Indiju. Un vēl uz Brazīliju – 50. Tās ir lietas, kas atmaksāsies, jo tās ir pasaules lielākās un plaukstošākās ekonomikas. Jūs nevarat taisīt biznesu ar Ķīnu, ja nesaprotat ķīniešu mentalitāti. Es varu par to runāt, jo manas meitas ģimene vairākus gadus dzīvo un strādā Ķīnā.
– Jūsu plāns rosina mainīt domāšanu kopumā, taču tas mūsu konservatīvajā vidē nav vienkārši panākams. Tad jāmaina vēl daudzas pozīcijas.
– Jā, piemēram, mums jāmaina ārpolitikas principi. Pasakiet man, lūdzu, kāpēc mums pēc iestāšanās ES ir vajadzīgas vēstniecības visās ES valstīs? Un kāpēc mums nav vēstniecības Indijā? Un Brazīlijā? Mums vajadzētu atstāt vēstniecību Briselē, tad – valstīs, kas robežojas ar Latviju un līdztekus ir Baltijas jūras valstis, Krievijā un Vācijā – tāpēc, ka šīs valstis vienmēr karojušas mūsu teritorijā. Un tad arī pietiek. Atbrīvojušos diplomātus sūtīsim uz Brazīliju un Indiju. Šīs valstis ir tik lielas, ka tur vajadzēs arī konsulātus. Un tam visam ir vistiešākais sakars ar izglītību: jauniešiem jāmācās labākajās pasaules augstskolās, valstij jāapmaksā viņa mācības, un, kad jaunietis septiņus gadus pēc atgriešanās nostrādās valsts labā, viņš valstij vairs neko nebūs parādā, bet tas būs liels ieguvums. Kādreizējais Latvijas vēstnieks Somijā profesors Krastiņš stāstīja, ka Somijas valdība piedāvājusi Latvijas valdībai piecus Latvijas policistus izglītot Somijas policijas akadēmijā – par velti. To, izrādās, nevienam nevajadzēja. Bet mums vajag izglītotus policijas, robežsardzes, armijas virsniekus, taču mēs neesam spējuši īsā laikā izveidot tik labas augstskolas, kādas ir ārzemēs.
– Kādas vēl idejas jūs dāvināsiet sabiedrībai – tad, kad beigsies vēlēšanas?
– Piemēram, kā privatizēt Latvijas valsts uzņēmumus. Tiem noteikti ķersies klāt. Bet nevajag, piemēram, Latvenergo, privatizēt caur kaut kādām konsultantu firmām, vajag atdalīt tīklus no elektrības ražotājiem un atsevišķi pārdot šos uzņēmumus biržā. Katrs varētu pirkt akcijas, un, ja tā arī nebūtu lielākā cena, tā tomēr būtu taisnīgākā cena. Mūsu politiskā sistēma ir uzbūvēta tādā veidā, lai valsti varētu izzagt – ministrijās, pašvaldībās, to uzņēmumos. Un tiem cilvēkiem, kas atrodas pie siles, nāk liela nauda, kas tiek arī partijai. Ja partija neizstumj no savām rindām cilvēkus, kas zaudējuši tautas uzticību, tad beigās zaudē pati partija.
– Kā, piemēram, bija gadījumā ar Vienotības ekonomikas ministru Arti Kamparu.
– Jā, Vienotība daudz iegūtu, ja atteiktos viņu nemitīgi aizstāvēt. Man vēl ir cerības, ka politikā ienāks cilvēki, kas ir pašpietiekami tajā nozīmē, ka viņiem no valsts nevajag neko zagt. Kad bērni ir izskoloti, kad ir māja, kur dzīvot, kad ir auto, ar ko pārvietoties, ko tev vēl vajag? Man, piemēram, nav dzīves mērķis būt par bagātāko cilvēku Kokneses kapos. Mans mērķis ir panākt, lai mana meita ar ģimeni atgriežas Latvijā, un izdarīt tā, lai mans dēls no Latvijas neaizbrauc. Tie ir maldi, ko mums mēģina iestāstīt, ka cilvēki, kas aizbraukuši uz ārzemēm, tā vienkārši atgriezīsies. Nu neatgriezīsies, ja mēs, šeit palikušie, neko nedarīsim. Tāpēc mums kaut kas jādara. Man ir ierosinājums, kuru gan nepieņēma PLL. Ierosinu ieviest Latgales atbalsta nodokli.
– Ko tas varētu nozīmēt? Un kāpēc, piemēram, ne Vidzemes?
– Tāpēc, ka Latgale mums ir ļoti vajadzīga. Kad būsim pazaudējuši Latgali, nākamā būs Vidzeme. Šis nodoklis būtu 50 santīmu mēnesī no katra strādājošā, bet no katra pensionāra – 20 santīmu mēnesī. Gadā kopā sanāktu septiņi miljoni latu. Un par šiem miljoniem mēs Latgales skolās varētu sākt mācīt latgaliešu valodu. Tautas skaitīšanas rezultātā tūlīt noskaidrosies, ka Latgale gandrīz jau ir pazaudēta, jo daudzi ir aizbraukuši prom kopā ar visiem mazajiem latgaliešu bērniem. Bet viņi atgrieztos, ja mēs dotu kādu cerību.
– Galvenais – ir vajadzīgas darba vietas.
– Uzskatu, ka vajag apzināt, izglītot un radīt tieši uzņēmējus: pie mums pagaidām netiek domāts par to. Viņi jāsūta uz ārzemēm, viņiem tur jāmācās, jābrauc atpakaļ un katram jārada šeit uzņēmumi ar vismaz simt darba vietām. Lai arī cik grūti mums iet, gadā vajadzētu uzbūvēt divus bērnudārzus, citādi neviens nenoticēs demogrāfijas atbalsta programmai. Uz šiem bērnudārziem savas atvases vedīs gan latvieši, gan krievi, viņus nevajadzēs mudināt. Šī problēma ir tikusi uzpūsta, un man ir konkrēts piemērs ar Koknesi. Tur ir gan latvieši, gan krievi, ir tikai viena skola, bet nekad nekādu problēmu nav bijis. Manis pieminētais nodoklis ir solidaritātes nodoklis. Kad mēs sākām būvēt Likteņdārzu, bija doma, ka tas būs veltīts visām zudušajām Latvijas dvēselēm – neatkarīgi no politiskās piederības, neatkarīgi no tā, kādu formas tērpu cilvēkiem lika uzvilkt. Un šo pieminekli zudušajiem mēs būvējam visi – neatkarīgi no tā, vai esam zaļi, oranži vai bezkrāsaini. To mēs darām kopā. Jo mēs kā tauta eksistējam tikai tik ilgi, kamēr esam ar mieru kaut ko darīt kopā. Un ar dziesmu svētkiem ir par maz. Mēs diemžēl ļaujamies viegli manipulēt ar sevi tieši ideju trūkuma dēļ. Cilvēks, kurš pārvalda dialektiku un rada idejas, var atrast sekotājus, kas viņam noticēs. Mani izbrīnīja kāda ziņa. Valsts prezidenta stratēģiskajā padomē bija uzaicināts vieslektors Vjačeslavs Dombrovskis, kurš visā nopietnībā apsprieda jautājumu par teritoriālo konsolidāciju. Tas nozīmē: slimnīcu un skolu slēgšana laukos nav palīdzējusi, cilvēki laukos vēl ir palikuši, un, lai veicinātu cilvēku aizvākšanu no laukiem, valstij par lētu naudu vajadzētu atpirkt viņu nekustamos īpašumus, lai veicinātu viņu pārcelšanos uz pilsētu. Šī ideja ir pilnīgi ačgārna, un tas ir vislielākais boļševisms, ko jebkad esmu dzirdējis. 1949. gadā izsūtīja daudzus zemniekus, bet ne visus, un vēlāk represijas vērsa arī pret citiem zemniekiem. Kad padomju laikā meliorēja laukus, daudzviet lika aizart ceļus, kas veda uz viensētām, lai veicinātu cilvēku pārcelšanos uz kolhozu ciematiem. Tagad boļševisms aizgājis vēl tālāk: nu veicinās cilvēku pārcelšanos uz pilsētām! Tie, kuri pārceļas uz pilsētām, lielākoties paliek par kosmopolītiem. Un tomēr idejā – atpirkt zemi no cilvēkiem – ir arī racionāls grauds.
– Un tas būtu?
– Valstij vajadzētu atpirkt zemi no cilvēkiem, lai neļautu to pārdot ārzemniekiem. Un tikai ar vienu nolūku: lai to varētu atdot apsaimniekošanā jaunsaimniekiem. Tas būtu ieguldījums dzimstības veicināšanā. Gunārs Ķirsons savulaik izveidoja māju būve rūpnīcu, bet bankrotēja. Jebkura normāla valsts būtu gājusi viņam palīgā, jo mājas mums ir vajadzīgas! Latvijas valsts varētu pirkt mājas no šādiem uzņēmējiem, un ģimenēm – kad tām būtu noteikts bērnu skaits – šī māja būtu par velti un izmaksāta. Bet, lai šo māju varētu izvietot, ir jābūt zemei, un tad noderētu valsts iegādātā zeme. Šādam pasākumam vajadzētu būt nevis kaut kā izkaisītam pa Latviju, bet izvietotam tā sauktajos klāsteros: gluži kā Ķīnā, kur vienu teritoriju pasludina par brīvu ekonomisko zonu, un tad, kad tur iestājies kapitālisms, tai pievieno nākamo zonu, kur arī ievieš kapitālismu. Ir jāatrod kādi ciemi, kur vēl ir saglabājusies skola, un tur jāsāk nometināt jaunsaimniekus, kas vēlas gādāt bērnus, dzīvot un strādāt Latvijā.
– Tie ir vienkārši paņēmieni, bet tajā pašā laikā arī radikāli. Jālauž ne tikai sabiedrības domāšana, bet sistēma vispār.
– Jā. Un sabiedrībai kopumā ir jākļūst zaļai.
– Jūs esat Zaļās partijas biedrs?
– Jā, bet kā partijas biedrs neaktīvs. Esmu zaļš pēc pārliecības. Kad redzu, ka Jūrmalas kāpās Raiņa priedes tiek izmantotas kā elektrības stabi, zinu, ka tieši pret tādām lietām zaļie varētu efektīvi darboties. Kad uzzinu, ka daudzi Latvijas zemnieki, iemācījušies no dāņiem, īsi pirms kulšanas smidzina labību ar indi – raundapu, lai graudi kļūtu sausi, un pēc tam to nodod elevatorā, lai mēs ēstu saindētu maizi, tad zinu, ka jārodas tādiem zaļajiem, kas gatavi strikti iebilst šādiem zemniekiem. Tu neesi zaļš tikai tad, kad protestē pret atomstacijas būvi. Mēs, dzīvodami savā zaļajā zemē, pat neiedomājamies, cik tā ir vērtīga no izaugsmes iespējām. Es uz savu briežu saimniecību no Beļģijas uzaicināju pārvaldnieku, kurš pie manis ir ar visiem saviem briežiem, jo viņam Beļģijā nebija vietas, kur tos briežus audzēt: viņa astoņu hektāru tādam pasākumam ir par maz. Bet mums ir kur izvērsties. Poļi, stājoties ES, prata pateikt, ka Polija būs agrāra valsts, līdz ar to viņi prata iztirgot no ES visas priekšrocības, savukārt mēs minstinājāmies, muldēdami par kaut kādām jaunām tehnoloģijām. Bet mums ir jābūt agrārai valstij. Mums jākļūst par ekoloģisku lauksaimniecības produktu ražotājvalsti ar milzīgu pievienoto vērtību. ES atbalsts nebūs mūžīgs, bet gan tikai vēl septiņus gadus. Tāpēc vajag izmantot ES naudu – maksimāli. Jārada nelielas ražotnes, un latvieši to prot. Jādomā par nodokļu atvieglojumiem. Atcerieties laikus, kad milzum daudz latviešu audzēja tulpes: latviešiem patīk rušināties pa zemi, un tas notiek ar atdevi. Ekoloģiskās pārtikas ražošana nav intensīvā lauksaimniecība ar ķimikālijām, šīs saimniecības ir nelielas. Un mēs ar saviem ražojumiem varētu apgādāt visu Eiropu. Tur visi būtu laimīgi tādu ēst. Un ne tikai tāpēc, ka ekoloģiski tīra pārtika ir veselīga, bet arī dzīvnieku aizsardzības motīvu dēļ. Runa ir par to, ka mēs neēdīsim tādu dzīvnieku gaļu, kuri ir turēti nebrīvē sugai nepiemērotos apstākļos – šausmīgā šaurībā, nemitīgi špricēti ar antibiotikām. Piemēram, laukos labas vistas skaitās tās, kuras gadā izdēj ap 170 olu, bet vistas, kas ir iesprostotas vistu fermu būros, ar asiņainu dibentiņu dēj 350 olu gadā. Viņas vispār neredz dienas gaismu, bet ar mākslīgā apgaismojuma ieslēgšanu un izslēgšanu viņām no divām diennaktīm uztaisa trīs. Mēs Latviju varētu glābt ēdot. Ja Latvijā ir aptuveni divi miljoni iedzīvotāju, tas nozīmē, ka vismaz trīs reizes dienā katrs kaut ko ieliek mutē. Un, ja mēs padomātu ar galvu, tad dotu priekšroku Latvijā ražotai pārtikai, jo tā ir veselīgāka par ārzemēs ražoto.
– Tā ir arī garšīgāka.
– Jā. Ar šādu attieksmi mēs uzstutētu Latvijas tautsaimniecību, un tad profitētu ne tikai zemnieki, kas to audzē, ne tikai pārstrādes industrija, bet mums arī būtu darbarokas un nodokļi. Runas par to, ka Latvijas tirgus ir mazs, ir bleķis. Ja katrs iedzīvotājs, rūpējoties par veselību, katru rītu apēstu vienu karoti medus, Latvijā vajadzētu saražot daudzreiz vairāk medus, nekā tas notiek labākajos ražas gados. Tad kāpēc lielveikalā jāpērk ķīniešu medus?
– Un kāpēc jāpērk ķīniešu ķiploki?
– Ķīniešu ķiploki mūs ir noveduši pie tā, ka Latvijā audzētus ķiplokus mēs ar uguni neatradīsim. Transnacionālo sēklu industriju sapnis ir ar speciālām šķirnēm izspiest lokālās šķirnes, kuras taču rada konkurenci. Tomāts, kuru jūs pērkat lielveikalā, nebojājas. Un kāpēc? Tāpēc, ka šis tomāts ir himēra starp zivi un tomātu: šajā tomātā ir viens butes gēns. Ja ar šiem tomātiem mēs nokausim Latvijā ražotu tomātu šķirnes, tad ēdīsim ģenētiski modificētus produktus, kas mums radīs veselības problēmas. Un kādu gaļu mēs ēdam? Cūkas, kuras tur lielfermās, regulāri tiek špricētas ar antibiotikām, un mēs brīnāmies: kad saslimst mūsu bērni, piemēram, ar plaušu karsoni, viņiem nevar palīdzēt neviena antibiotika, jo baktērijas ir jau rezistentas pret antibiotikām. Ēdīsim tikai Latvijā augušus ābolus, bet nepirksim tos nekad lielveikalā, jo industrija ar tiem jau sen ir izdarījusi to, ko ļaunā pamāte ar ābolu, kad viņa gribēja noindēt Sniegbaltīti. Nepirksim ziemā atlidojušas zemenes, ēdīsim tikai Latvijas zemenes un tikai tad, kad tās ir, bet, kad tās beigsies, ēdīsim nākamās ogas – upenes, mellenes, avenes, brūklenes... Un tad, kad tās beigsies, ēdīsim mūsu pašu skābētos kāpostus. Man ir vēl viens ierosinājums: tos, kas veido miljonāru sarakstus un veicina sabiedrībā skaudību un vēl kādas nelabas jūtas, aicinu labāk izveidot to uzņēmēju sarakstu, kas Latvijā samaksājuši vislielākos nodokļus. Lai kāds man parāda to simt uzņēmēju sarakstu, kuri Latvijā ir izveidojuši nevis privatizētu uzņēmumu, bet gan radījuši to no nulles, radījuši simt un vairāk darbavietu un kas ražo preci ar lielu pievienoto vērtību. Pateiksim viņiem paldies. Mums ir jāatgūst ticība savai valstij. Mums jāpārstāj teikt: mēs paši esam vainīgi. Mums nav jākaisa pelni uz galvas. Man nav jādedzina oligarhs sevī, jo es tāds nekad neesmu bijis. Latvijas valstij, lai cik grūti tai tagad klātos, ir milzīga priekšrocība: tā mums vēl ir! Un mēs nedrīkstam to zaudēt. Šo valsti pēdējos divdesmit gadus ir pārvaldījuši zavhozi – saimniecības pārziņi, labie puiši, kas valsts mantu savējiem atdod par polšu. Mazā valstī visi ir sasieti korporatīvām saitēm, un šī lieta pārvēršas par slimību. Tāpēc ir pats pēdējais laiks sākt domāt.
