Salīdzinājumā ar pērno gadu dubultojies robežpārkāpēju un patvēruma meklētāju skaits. Tas gan neliecina, ka Latvijai klātos īpaši labāk un tā kļūtu par sapņu zemi, – vienkārši tā dēvētajās trešajās valstīs iet arvien briesmīgāk, bet vecā Eiropa tikmēr rūpīgāk sargā savu labklājību.
Robežsardzes sniegtās statistikas ģeogrāfija liecina, ka visbiežāk par nelikumīgu robežas šķērsošanu tiek aizturēti Kongo Demokrātiskās Republikas pilsoņi. No 58 sešos mēnešos aizturētajiem 26 bijuši tieši no turienes. Vēl caur Latviju Eiropas Savienībā mēģinājuši iekļūt deviņi pakistānieši, pieci kamerūnieši, pa diviem cilvēkiem no Moldovas, Gvinejas un Bangladešas, pa vienam no Irānas, Ukrainas, Turcijas, Kotdivuāras, Togo un citurienes. Robežsardzes pārstāve Jevgēnija Pozņaka vēsta, ka lielākoties viņi ieceļo pa dzelzceļu, retāk izmanto gaisa satiksmi.
Ja robežsargi neatklāj viltotos dokumentus vai ar tiem viss ir kārtībā, ceļotāji dodas dziļāk iekšā Eiropā, kur sociālās garantijas ir krietni vilinošākas. Vecajās dalībvalstīs arī klimats ir jēdzīgāks un ārzemnieku kopienas lielākas. Tādējādi patvēruma meklētājiem šī dzīves vide ir pievilcīgāka.
Taču, ja kupejā ienāk robežsargs, biežāk jārīkojas pēc cita scenārija, proti, jāpieprasa patvērums. Pērn visa gada garumā Latvijas robežsargiem iesniegti 64 patvēruma pieprasījumi, bet šā gada sešos mēnešos jau 112. Bēgļa statuss, kas ir zaļā gaisma ienākšanai Eiropas Savienībā, gan piešķirts tikai trim personām – no Kirgizstānas, Palestīnas un Uzbekistānas. Alternatīvais statuss piešķirts deviņos gadījumos – ieceļotājiem no Irānas un Afganistānas.
Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes pārstāvis Andrejs Rjabcevs skaidro, ka saskaņā ar tā dēvēto Dublinas regulu bēglim patvērums jāpieprasa pirmajā ES valstī, kuras robežu viņš šķērso. Tas nozīmē, ka plāni izšmaukt cauri nabadzīgajai Latvijai uz kādu labklājības zemi ir baltiem diegiem šūti. Pieķerts Vācijā, tāds Kongo pilsonis tiek atsūtīts atpakaļ uz Latviju un no šejienes, visticamāk, atpakaļ uz kara un bada plosīto dzimteni, turklāt par Latvijas naudu. Latvija ir ieinteresēta pēc iespējas likumīgi tikt vaļā no Kongo Demokrātiskās Republikas un citu tikpat nelaimīgu valstu nelaimīgiem iedzīvotājiem.
Piemēram, aprīlī Ludzas rajona tiesa afrikānim, kas neveiksmīgi ieceļoja Latvijā, izmantojot viltotu Beļģijas dokumentu, piesprieda 2000 latu naudas sodu un izraidīšanu no Latvijas Republikas.
Savukārt Administratīvā rajona tiesa martā noraidīja patvēruma pieprasījumu kādam viņa tautietim no Kongo. Protestantu draudzes mācītājs savā valstī it kā vajāts saistībā ar kritiskajiem izteikumiem par valdības armijas pastrādātajiem noziegumiem. Spriedumā minēts, ka 2009. gada jūlijā viņa mājā valsts Dienvidkivu provincē iebrukuši valdības armijas karavīri un ģimenes locekļu acu priekšā izvarojuši māti. Kongo patiešām ir ārkārtīgi augsts seksuālās vardarbības līmenis, un ANO šo valsti nodēvējusi par pasaules «izvarošanas galvaspilsētu». Citā pētījumā tā saukta arī par pasaules nestabilāko valsti. Tomēr tas nenozīmē, ka izmukušie Kongo iedzīvotāji tiek laipni sagaidīti civilizētākā pasaules daļā. Arī mācītājam pateikts nē, jo viņš, turklāt tiesai, visticamāk, melojis. Spriedumā lasāms, ka, pat pieaicinot palīgā Francijas vēstniecību Kongo, tiesai nav izdevies atrast patvēruma meklētāja piesaukto laikraksta publikāciju, kurā viņš atmaskojis valdības karavīrus un kuras dēļ tagad tiekot vajāts. Visticamāk, tādas publikācijas nemaz nav bijis, pat ja izvarošana arī patiešām notikusi. Laikraksts Le Palmeres esot valdības īstenotajai politikai lojāls izdevums, un maz ticams, ka būtu publicējis šādus atmaskojumus. Vienkārši Kongo iedzīvotājs gribēja aizbēgt projām no trūkuma un vardarbības. Taču tas nav pietiekams pamatojums nokļūšanai Eiropas Savienībā – ekonomiskos migrantus te negaida. Pietiek ar savējiem.
Latvijas Universitātes Sociālo un politisko pētījumu institūta direktors Nils Muižnieks apstiprina, ka Latvija pagaidām ir tranzītvalsts, no kuras labākas dzīves meklētāji mēģina doties tālāk. «Līdz šim mums bija tā priekšrocība, ka par šo problēmu varējām praktiski nedomāt. Taču tagad ir skaidrs, ka skaitļi augs,» spriež kādreizējais integrācijas lietu ministrs. «Mums ir jāveido migrācijas politika.»
Apliecinājums tam ir nelegālās migrācijas vilnis, kas jau pašlaik applūdina citas valstis. Turklāt kopējā straumē arvien grūtāk esot atšķirt īstu bēgli no ekonomiskā migranta vai pat noziedznieka. Īpaši jau Vidusjūrā bēgļu laivā līdzās īstiem patvēruma meklētājiem varot sēdēt arī cilvēktirdzniecības organizatori.
Profesors Muižnieks min, ka Latvija no tranzītvalsts par galamērķi pārtaps arī tāpēc, ka citas Eiropas valstis savu patvēruma politiku padarījušas stingrāku. Apstākļi austrumu un arābu valstīs kļūst smagāki – cilvēki bēg no kara un nabadzības. Viņi uztver jebkuru signālu par iespēju mainīt dzīvi, arī maldinošu. Tā Polija 2009. gada beigās uz sava kakla dabūja 4000 patvēruma meklētājus no Gruzijas, jo neuzmanīgi izteicās, ka gruzīni ir laipni aicināti Eiropā. Protams, Abhāzijas un Osetijas bēgļus neviens negaidīja un aizsūtīja mājās. Arī Latvijas patvēruma pieprasītāju vidū ir daudz gruzīnu – kopskaitā 52. Taču N. Muižnieks prognozē, ka lielākas problēmas Latvija sagaidīs tepat no kaimiņiem. Baltkrievijā attīstās krīze, un virmais migrācijas vilnis jau sasniedzis Krieviju un Lietuvu. Sasniegšot arī Latviju.
***
PATVĒRUMA LIKUMS
20. pants. Bēgļa statusa piešķiršanas nosacījumi
(1) Uz bēgļa statusu var pretendēt trešās valsts valstspiederīgais, kurš, pamatoti baidoties no vajāšanas sakarā ar viņa rasi, reliģiju, tautību, piederību pie noteiktas sociālās grupas vai viņa politiskajiem uzskatiem, atrodas ārpus valsts, kuras valstspiederīgais viņš ir, un nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas pieņemt savas valstspiederības valsts aizsardzību, vai bezvalstnieks, kurš, būdams ārpus savas agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valsts, tādu pašu iemeslu dēļ nespēj vai nevēlas tajā atgriezties (..).
