Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe, profesore, filozofijas doktore Maija KŪLE intervijā Neatkarīgajai – par sabiedrību, intelektuāļiem un zinātni.
– Ar kādu valsts, sabiedrības perspektīvu, virzību ļauj rēķināties resursi (intelektuālie, ētiskie, garīgie, varas...), kas patlaban ir Latvijas sabiedrības rīcībā?
– Latvijā, manuprāt, ir lieli intelektuāli, garīgi resursi, bet tie slēpjas kultūras veidotajās zemdegās. Intelektuālas personības, ētiski ievirzīti rakstnieki tos skaudri izsaka – lasu Annu Žīguri, Andu Kubuliņu u.c. Nedomāju, ka šie resursi slēpjas šodienas skaļākajos pārstāvjos – Māra Zandera anarhistiskajās provokācijās, satori.lv grupas narcistiskajā paštīksmē par iespējām nokritizēt jebko, politikas komentētāju ikdienas uzbrukumos politiķiem utt. Es nekad nenievāju savu tautu, jo tā ir izturējusi milzum daudz grūtību un gadsimtiem ir klusu ciešanu varā. Šobrīd jau tās vēl nav ciešanas, salīdzinot ar karu, Staļina režīmu, kaut daudziem ir pretīguma sajūta par valsts neveiksmīgo un nodevīgo vadību, kas aizsākās jau sen. Patlaban pie varas esošā valdība lāpa mūsu valsts nelāgos caurumus.
Domāju, ka briest garīga pretestība, tikai kad tā iznāks virspusē? Manāmas dūju spārnu šalkas, kā par pārmaiņu tuvumu teica filozofs Nīče. Džungļu kapitālisma augoņi, finanšu kapitālisma amoralitāte, tranzītsabiedrības modeļa izgāšanās, jaunas ģeopolitiskas pasaules kārtības simptomi saskatāmi arī Latvijā. Ar pretestību nedomāju konkrētus arodbiedrības streikus pret algu samazināšanu, bet gan pretestību pret dzīves formu uz virsmas, kad viss notiek, nedomājot par procesu izcelsmi, dziļumu, attīstību, un pret pārspīlētu alkatību. Valsts galvenais stratēģis Ķīļa kungs kādreiz uz manu jautājumu atbildēja, ka jāvirzās uz anarhismu. Nu nē, saprātīguma, cieņas un cilvēciskās solidaritātes zaudēšana iznīcina visu, kaut arī liekas, ka, sabangojot ūdeni, no tā var izveidot jaunu strautu.
– Bet, redz, gluži labi var būt "bangošana" bez tapšanas (jauna strauta, jauna dzīves līmeņa...). Kas gan cits, ja ne "bangošana", ir šīs permanentās reformas?
– Valsts vadība vēlas reformas. Visur. Pareizi, kaut gandrīz visur par vēlu. Procesus vajadzēja modelēt un apturēt saknē. Taču nebija pareizo vērtību. Kāpēc tika ļauts augstākajā izglītībā savairot tik daudz vienādu studiju programmu sociālajās zinātnēs? Zināms, ka naudas dēļ. Valsts pameta novārtā augstāko izglītību, lai tā kārpās pati, kā prot. Tagad EM komisija un LU rektors Auziņš spriež, ka taisīsim vienu Latvijas universitāti, lai pakļautu tos savairojušos daudzos. Taisīsim Latvijā mazo Kaliforniju, jo amerikāņiem ar universitātēm veicas. Tātad mums arī veiksies! Vai te nav kļūda sprieduma loģikā, jo Latvija nav ASV? Viņi nesaprot Latvijas situāciju. Viena universitāte pa visu valsti neko neatrisina! Ar lielo apvienošanu netiek pārvarētas augstākās izglītības nelaimes: nepieciešamība studentiem strādāt, valsts minimālais finansējums, orientācija uz masām, nevis uz izcilību, atbalsta trūkums zinātnei utt. Reformas tracina reformējamos, kas domā ar veselo saprātu. Tas ir ļaunākais, ka tās aiziet tukšgaitā. Cik nav likvidētu iestāžu, kas pārveidotas tikai augušas lielumā. Ja noniecina cilvēkus, bet paļaujas tikai uz sistēmas izmaiņām, tad pēc brīža nākas saprast, ka cilvēki pretī ir spēlējuši pašaizsardzības spēles. Pārveidojumus var panākt tikai tad, ja cilvēki tic vērtībām, ko tie nes. Mūsu valsts šābrīža nelaime daudzās jomās ir tas, ka straujais reformu vilnis nenes sev līdzi vērtības, kurām patiesi tic. Tāpēc rodas vairāk ļaunuma nekā labuma.
– Kāpēc pat "revolūcijas", kuras te, kā melš, vadīja inteliģenti, neradīja integrālas vērtības, bet tikai mainīja sociālās lomas?
– Domāju, ka "revolūcijas" radīja integrālas vērtības. Revolūcijas nevada inteliģenti, tas tiesa, bet tās nevada neviens. Viena no vērtībām, kas deviņdesmitajos bija reāla, ir brīvības izjūta. Tagad tā ir apspiesta un zudusi.
– Neredzu, kas tad te šo tā spieda. Vara? Vai patērētāju pašcenzūra liedz būt pilsoņiem?
– Es to redzu cilvēkos. Līdz deviņdesmito gadu beigām daudzos kolektīvos, universitātēs cilvēki atļāvās izteikt savu viedokli, līdzdarboties. Bet arvien vairāk, arī laukos, es no pazīstamiem dzirdu: "Es iekšēji protestēju, bet es to neteikšu..." Tā nav pašcenzūra. Pieaugušas iespējas izrēķināties. Un sevišķi krīzes laikā tās aug ģeometriskā progresijā. Kā tad samazina algas? Arī augstskolās. Vai nu tu piekrīti mūsu noteikumiem, vai, ja nepatīk, raksti, ka aizej no darba. Te ir jau gatava veidlapa. Tas skar arī cilvēkus, kuru nopelni it kā nu nekādi nepieļauj šādu šantāžu. Tas raksturo gan varu, gan sabiedrību. Sabiedrība tiek sastindzināta. Šī brīvības izjūta, kas mums, vismaz man, deviņdesmitajos gados deva lielu gandarījumu, gaist. Agrāk bija čeka, tā viesa bailes pateikt kaut ko ne tā. Tagad ir polittehnologi, ir PR, atkal ir iespējas izrēķināties.
– Un tomēr: "Ja tev nav kam kalpot, tu kalposi tam, kam būtu jākalpo tev." (M. Vellers.) Cilvēks ir noliedzis savu pārpersonisko vērtību, ir galējs pats sevī un tāpēc dabiski kalpo varai, nevis vara tam.
– Piekrītu par cilvēka pārpersoniskās vērtības zudumu un kalpošanu, par pašcieņas trūkumu, par baiļu atgriešanos sabiedrībā. Agrāk bija čeka, bet tagad piestrādā "melnie kardināli" ar viedokļu manipulācijas metodēm, melu tehnoloģijām utt. Par to rakstu savā grāmatā Eirodzīve kā par dzīves formas "augšup" izzušanu.
– Vai inteliģence kā kolektīvs subjekts šodien jau mirusi? Tās misija beigusies?
– Inteliģence nepastāv kā kolektīvs subjekts. Ir nevalstiskās organizācijas, kolēģi utt. Domāju, ka arī to nevar mākslīgi noorganizēt un nevajag. Ticu tam, ka vēsturē, kā māca Hēgelis, gars izpaužas caur atsevišķām personībām, tikai tad, kad nāk laiks. Laikam jau laiks nav pienācis.
– Un ko dara intelekts, kamēr laiks nav pienācis? Rušinās savā nodabā? Izglītotība tam uzliek labi ja profesionālu kompetenci. Bet – neko pilsonisku? Lai gan, nemaz nerunājot par kādu tur inteliģences "misiju", pat atsevišķu jomu profesionāļi (skolotāji, ārsti, arī zinātnieki...) nespēj pasūtīt valstī ne savas jomas atbilstošu resora politiku, ne pastāvēt uz to.
– Kāpēc intelektuāļi nespēj definēt pasūtījumu savai darbības jomai? Tāpēc, ka pastāv dažādi naratīvi (domāšanas un izteiksmes veidi): intelektuālim nav nekas jāpasūta, viņa darbība ir civilizācijas sastāvdaļa. Pasūta pārvalde, taču šie abi naratīvi nesaskan, neviens nevēlas ieiet cita lomā. Ja, piemēram, zinātnieki ieiet politikā, tad zaudē kā zinātnieki. Nevar prasīt, lai reizē uztaisa fundamentālas monogrāfijas, lai domā, domā un skraida pa komisijām. Paliks jau tikai tas fundamentālais. Nevar darboties un reizē pasūtīt, tā ir pretruna. Var tikai vēlēties simtreiz izglītotāku un gudrāku pārvaldi.
– Kas izvedis (ja ir izvedis) intelektu un inteliģenci sabiedrības uztveres perifērijā?
– Negribu skatīt intelektuāļus kā baru, kopienu, šķiru, organizāciju. Kaut organizācijās var piedalīties. Ja ir laiks. Izjūtu pasauli kā lielu personību iespaidā esošu. Varbūt tās ir Dieva dotas personības. Jānis Pāvils II, Havels, diriģents Barenboims, mūsu Krēmers, filozofs Rikērs utt. Viss lielais rodas tikai pa vienam, bet tas notiek tā, ka visi apstājas un klausās. Intelekts un inteliģence nav sabiedrības perifērijā. Tā ir tikai tad, ja kāda grupa vēlas patvaļīgi ieņemt vadošo lomu un tad sūdzas, ka tai netic un tā esot aizdzīta perifērijā. Gara dzīvē ir tikai centrs, vai tā nav nemaz. Perifērija ir tikai iedomās. Bet, lai noturētu uzmanības lokā "lielās lietas", ir jānotur filozofija. Mums ir vajadzīga metafizika. Filozofijā tas ir jānotur. Vienalga, vai to spiež publiskās telpas līmeņos vai pārmet, ka tā nav analizējusi sabiedrības pārveides. Bet ir viena niša, kas Latvijā nav aizpildīta. Tā ir sociālā filozofija, dziļa, sistēmiska, politiska analīze. Tā nav ik dienas piedalīšanās komisijās vai runu rakstīšana Zatleram. Bet ir vēl universālāks līmenis. Kas ir patiesība? Kas ir nāve? Mēs studentiem sakām, ka tā ir Eiropas civilizācijas dimensija, kas ir mierīgi, izturīgi jānotur.
– Manuprāt, "Eiropas civilizācijas dimensija", kas materiāli pieredzējusi arī daudz grūtākus laikus par šiem, pārdzīvo šo krīzi reti slimīgi. Arī Latvijā. Ja tas tā, kāpēc?
– Ne tikai ekonomiskā krīze ir nobojājusi Latviju, bet arī sociālpsiholoģiskā, savstarpējā ienaida radītā. To nevar izārstēt. Tā vilksies gadiem. Es arī mēģināju fantazēt – kas nāks? Man liekas, ka līdz pat Otrā pasaules kara beigām Marksa shēma, ka ekonomika rada peļņu un virsvērtību, ka ekonomiku darbina finanšu kapitāls, bija spēkā. Pēc Otrā pasaules kara soli pa solim noticis tā, ka šis finanšu kapitāls ir totāli atrāvies no ekonomikas reālā procesa. Tas funkcionē savā ritmā, un to balsta sasodītā globālā patērētāju sabiedrība. Un ne tikai menedžeru, bet arī "mazo" cilvēku alkatība. Šī dimensija top pasaulē galvenā. Arī attīstītās valstīs. Tagad ir tikai pirmais sitiens. Būs vēl jauna krīze. Vēl trakāka, dziļāka, nenormālāka finansiālā krīze. Jo pamatcēloņi netop novērsti. Un tie nav ekonomikā.
– Neatkarīgā (21.08.2009.) pārmeta Latvijas Zinātnes padomes humanitāro zinātņu komisijai interešu konfliktu un korporatīvas saites sakarā ar to, ka komisija 2009. gada samazināto valsts finansējumu piešķīrusi tikai LU Filozofijas un socioloģijas institūta un LU Filoloģijas un mākslas zinātņu fakultātes darbiniekiem. Vai pārmetumi bija taisnīgi?
– Mediju un pirmām kārtām Neatkarīgās Rīta Avīzes pārmetumi Latvijas Zinātnes padomes komisijai par filozofu naudas sadali bija nepareizi un, kā šķiet, plašākas pret akadēmiskajiem filozofiem vērstas melnā PR kampaņas noteikti. Žurnāliste absolūti neiedziļinājās Ministru kabineta noteikumos par vērtēšanas sistēmu. Komisijas locekļi paši nevērtē projektus. Arī es neesmu tiesīga to darīt. Nekāda interešu konflikta tur nav, jo katru projektu vērtē trīs pilnīgi neatkarīgi eksperti no LZP datu bāzes. Interesanti padomāt, kam izdevīgi to visu jaukt vienā putrā un taisīt antireklāmu? Rodas iespaids, ka izdevīgi tas ir nelielai, ļoti ambiciozai un samērā vāju filozofisku izglītību ieguvušai grupiņai, kura reiz darbojās kā polittehnologi, tad zaudēja šajā jomā iespaidu, bet tagad tiecas ieņemt akadēmiskās filozofijas nišu, jo kaut kur jau šajā pasaulē jāpaliek… Vara ir salda.
– Vai tam ir kādas oficiālas sekas? Naudas dēļ ceļoties "konflikts starp humanitārajām un eksaktajām zinātnēm"...
– Oficiālu seku avīzes radītiem pseidoskandāliem nevar būt, jo tie ir virtuāli, tēmēti uz iespaidu publiskajā telpā, taču zinātne darbojas pavisam citā dimensijā – mierīgākā, fundamentālākā, bez "trīcošām rokām" varas saldmes dēļ. Naudas dēļ nav konflikta starp humanitārajām un dabaszinātnēm Latvijā. Vismaz es tā uzskatu. Tomēr visām zinātņu nozarēm kopā vajadzētu sevi vairāk aizstāvēt. Zinātnieku niecīgais skaits Latvijā (ap 3000) rada situāciju, ka viņi nav nozīmīgs elektorāts. Kurš gan nezina, ka polittehnologi cilvēku grupas vērtē un respektē pēc elektorāta lieluma. Tāpēc sevi labāk aizstāvēt izdodas, piemēram, skolotājiem, kuru ir desmitreiz vairāk.
– Tomēr redzēju ziņu – "zinātniekiem neļaus dalīt naudu zinātniekiem". Laikam murgs, jo kā tad Kultūrkapitāla fonds dala mākslu naudu?
– Protams, tēze "zinātniekiem neļaus dalīt naudu zinātniekiem" ir murgs, jo tad jau šīs tiesības dalīt naudu zinātnei būtu jādeleģē bērnudārzu audzinātājiem vai celtniekiem. Visā pasaulē zinātnes menedžments ir saistīts ar zinātniekiem. Taču cita lieta ir izpratne par to, kas ir sakarīgs zinātnieks.
– Vai tad tā mēdz būt: zinātnieks... un nesakarīgs?
– Prese mēdz uzsvērt, ka zinātnieki esot pārāk ieinteresēti dot labumus tikai savējiem, citus tie nerespektējot utt. It kā visi apriori būtu negodīgi un citādi nebūtu iespējams dzīvot. Ja patiešām pasaule būtu 100% tāda, kā tiek rakstīts, nepastāvētu ne valsts, ne zinātne, ne cilvēciskās attiecības un objektīvi panākumi. Taču lielākā daļa cilvēku principā, arī eksperti, vērtētāji, ir godīgi. Es to redzu visapkārt. Normālam zinātniekam gribas labus rezultātus tāpēc, ka izziņa ir viena no cilvēciskajām kaislībām, tā nes visiem labumu. Pretīgas lietas dara pavisam neliels mazākums, kas ir pārņemts nevis ar prieku par zināšanām, bet ar varaskāri un patiesībā pārdzīvo sevī esošo tukšumu. Nekādi nevaru piekrist, ka Latvijas zinātnieki, tajā skaitā akadēmiskie filozofi, būtu stulbi, tukši, atpalikuši un nelietīgi pret citiem. Pietiek vienreiz zākāties, vajadzētu arī presei paskatīties uz visa veida Latvijas zinātni ar priecīgu interesi.
– LIZDA prasa zinātnes bāzi 12,6 miljonu latu apmērā, 2010. gada budžetā paredzēti 4,9 miljoni. Vairāk nekā 50% starpība. Tiek sacīts, ka samazināto finansējumu var kompensēt ar līdz šim neizmantotām Eiropas naudas iespējām. Kā šobrīd Latvijas zinātnē mijiedarbojas sava un sveša nauda?
– Latvija ļoti birokrātiski samudžinātā veidā un pārāk lēni apgūst ES struktūrfondu līdzekļus. To saka visi, tikai nekas nemainās. Ļoti liela līdzekļu daļa, šobrīd ap 42 miljoni eiro, tiek paredzēti zinātnes attīstībai. Prioritāte ir dabaszinātnes. Tā ir Eiropas ievirze uz tehnoloģisko progresu un ekonomisko labumu. Piekrītu. Taču Latvijā tiek pazaudēts cits Eiropas uzstādījums – ka jāveido līdzsvars starp zinātņu nozarēm. Aizmirstas, ka humanitārās un daļa sociālo zinātņu ir stingri nacionālas, jo šādu tematiku pēta tikai vienā vietā uz pasaules – nacionālajā valstī. Bet pie mums veidojas situācija, kad Latvijas valsts finansējumu zinātnei pragmatisku apsvērumu dēļ atkal vēlas piešķirt tikai dabaszinātnēm. Galu galā vēl iznāks tā, ka, piemēram, programma Nacionālā identitāte Ekonomikas ministrijai nav vajadzīga, jo visi zinātnes spēki jāvelta ražošanai. Bet, mīļie draugi, kas tad jums te ražos, studēs un dzīvos, ja neredzat cilvēku, ja neredzat valsts ideju, vērtības un garīgo jomu! Neinteresējaties par vēsturi, noraidāt latviešu valodu, nemīlat kultūru, nelasāt filozofiju. Plukatu zemē plukatas neizdzīvo tālāk par vienu paaudzi, mirst valsts, aizbrauc cilvēki, izzūd valoda un aizvējojas kultūra. Tad arī ražošanai nav jēgas, jo arī tā pārceļas citur.
