Vienīgais, kas ir izdarīts, risinot valsts iedzīvotāju skaita straujās samazināšanas jautājumu, – sākts spriest par to, ka kaut ko vajadzētu darīt, intervijā ziņu aģentūrai BNN sacījis demogrāfs, Nākotnes Fonda valdes priekšsēdētājs un IOM Rīgas biroja vadītājs Ilmārs Mežs.
Vērtējot Estonian Human Development augustā publicētos atzinumus, ka straujais demogrāfijas kritums un iedzīvotāju migrācija ir Baltijas valstu lielākā problēma, demogrāfs neizrāda izbrīnu.
«Patiešām, Baltijas valstu, visas Austrum Eiropas, bet īpaši Latvijas lielākā ilgtermiņa problēma ir zemā dzimstība, emigrācija un iedzīvotāju novecošanās,» teic Mežs, piebilstot, ka Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanās ir pārāk strauja – kopš 1990.gada ir zaudēti starp 0,5 un 0,7 miljoniem iedzīvotāju – atkarībā no tā, cik daudz aizbraucējus statistiķi pieskaitīs pie Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem. «Tātad vienas paaudzes laikā ir zaudēts katrs trešais vai katrs ceturtais valsts iedzīvotājs. Tātad attiecīgi mūsu pietiks vēl tikai trim vai četrām paaudzēm…,» atzīmē Mežs.
Tāpat viņš norāda, ka sabiedrībā valda uzskats, ka iedzīvotāju skaits var samazināties, piemēram, līdz miljonam, un tad to minimumu vajadzēs saglabāt. «Diemžēl šo utopiju nebūs iespējams īstenot – jo tad, kad būsim sarukuši līdz miljonam mēs tikai turpināsim strauji samazināties – tas ir lavīnveida process, ko nav iespējams apturēt pusceļā,» teic Mežs.
Fonda vadītājs, atzīmē, ka jau šobrīd Latvijas bērnu un jauniešu skaits vecumā līdz 18 gadiem ir divas reizes mazāks par viņu vecāku skaitu. «Pēc nedaudz gadiem šie jaunieši būs tie, kas paši kļūs par vecākiem un ja viņiem joprojām dzims vidēji tikai viens bērns, tad viņu bērnu skaits būs atkal divreiz mazāks. Tas būs jau četreiz mazāks salīdzinot ar viņu vecvecāku paaudzi. Citiem vārdiem, ja mēs nespēsim pietiekoši atbalstīt mūsu jaunās ģimenes, lai viņiem dzimtu vidēji vismaz divi bērni, tad jau vienas paaudzes laikā Latvijas iedzīvotāju izzušana paliks par neizbēgamu,» tā Mežs. Viņš uzsver, ka to var vērst par labu tikai tagad – īpaši tuvākos piecos gados, kamēr mums ir visvairāk divdesmitgadnieku.
Uz jautājumu, vai viņaprāt tiek darīts maksimālais, lai uzlabotu radušos situāciju, Mežs atbild: «Jāsaka, ka nevien netiek darīts maksimālais, bet arī netiek darīts pat minimālais. Diemžēl līdz šim diemžēl vēl nav izdarīts gandrīz nekas, lai šo situāciju varētu uzlabot. Vienīgais kas ir izdarīts – ir sākts runāt un spriest par to ka kaut ko vajadzētu darīt.» Viņš izsaka cerību, ka tiksim pāri šai spriešanas stadijai un jau 2012.gadā mūsu jaunās ģimenes sajutīs valsts un pašvaldību atbalstu, piemēram, ka patiesi visiem bērniem būs garantēta vieta bērnudārzos. «Jācer arī ka daudzie pirmsvēlēšanu solījumi demogrāfijas jomā patiesi tiks pildīti. Ģeniālas darbības neredzu, bet galvenā kļūda ir tā, ka joprojām tiek cerēts uz brīnumu – ka šī situācija atrisināsies pati no sevis, bez būtiska valsts budžeta ieguldījuma,» tā Mežs.
Attiecībā uz ziņojumu Par nepieciešamo rīcību, lai veicinātu darba meklējumos izbraukušo Latvijas iedzīvotāju atgriešanos, kuru izstrādā Kultūras, Ārlietu, Ekonomikas, Iekšlietu, Izglītības un zinātnes, Labklājības un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, Mežs norāda, ka ir par to dzirdējis, taču nav to redzējis. «Protams, ka tāds būtu ļoti nepieciešams. Tikai, ja politiķi cer, ka jebkādus būtiskus uzlabojumus varēs panākt esošā budžeta ietvaros, bet nepiešķirot papildus līdzekļus, tad šis dokuments būs kārtējais sapņojums bez reāla pielietojuma,» teic demogrāfs.
