Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild ekonomikas zinātņu doktors, profesors Uldis OSIS.
– 2009. gada februārī, jūs intervijā Neatkarīgajai teicāt: "Ir tikai situācijas pasliktināšanās, un nav nekādu pazīmju, ka kaut kas varētu uzlaboties. Būs liela veiksme, ja līdz gada beigām būs jūtama stabilizācija. Piezemēšanās vēl ir tikai sākuma stadijā. Tā ies dziļumā, plašumā un turpināsies visu šo gadu."
Kā vērtējat 2010. gada budžetu? Vai kaut ko varētu darīt labāk?
– Starp citu, jūsu minētajā intervijā ne tikai prognozēju cieto piezemēšanos, bet ieteicu arī, ko darīt, lai tā nebūtu tik cieta. Diemžēl īstenībā darīts tika un tiek arī joprojām tieši pretējais – ekonomikas sildīšanas vietā turpinās tās dzesēšana ar pieaugošu sparu.
Bet, atbildot uz jūsu jautājumu, manuprāt, Latvijā pārāk liela sabiedrības uzmanība tiek pievērsta valsts budžetam. Raugoties no kopējās tautsaimniecības ainas skatpunkta, budžeta loma pašreizēja ekonomiskajā situācijā tiek pārspīlēta, bet netiek novērtēta citu instrumentu loma un ietekme. Tautsaimniecības finanšu un naudas struktūrā budžetam kopumā un budžeta deficītam nav tik liela loma, kā tas izrietētu no publiskajām debatēm. Daudz lielāka nozīme ir parādu aktīviem, neatdotajiem kredītiem. Izsniegtie kredīti kopumā vairākkārt pārsniedz visus budžeta deficīta apjomus. Parādu aktīvos ietilpst kredīti, kas treknajos gados tika izsniegti gan iedzīvotājiem, gan uzņēmumiem. Liela daļa no šiem kredītiem jau ir sliktie kredīti. Ilgtermiņā, ja nekas netiks darīts, tieši šīm kredītsaistībām būs daudz lielāka bremzējošā ietekme uz ekonomisko attīstību nekā budžeta deficītam nākamajos gados. Taču par to praktiski netiek runāts vispār.
– Pirmo reizi Latvijā opozīcija – Saskaņas centrs – ir iesniegusi alternatīvu budžetu. Vai tas ir uztverams kā konkurējošs dokuments?
– Šaurā nozīmē noteikti, lai gan tas nav tik detalizēts kā oficiālais valsts budžets. Taču šim dokumentam ir daudz plašāka nozīme. Varbūt tā autori nemaz tā īsti neapzinājās, ka viņi īstenībā piedāvā alternatīvu ekonomisko politiku, kur fiskālā politika līdz ar budžeta aplēsēm tajā skaitā spēlē galveno lomu. Ne katrai tēzei vai priekšlikumam šajā dokumentā var viennozīmīgi piekrist, ir arī virkne savstarpēji pretrunīgu priekšlikumu vai vispārīgu prātojumu, taču kopumā tas vairāk atbilst pašreizējai situācijai valstī un tautsaimniecības vajadzībām. Manuprāt, šis dokuments drīzāk palīdzētu stabilizēt ekonomisko situāciju valstī un ātrāk izvest Latviju no krīzes nekā līdzšinējā pēdējo divu gadu politika, nemaz nerunājot par nākamā gada budžeta projektu.
Starp citu, alternatīvajā budžetā arī parādu slogs ir atzīmēts kā viens no galvenajiem ekonomisko atveseļošanos bremzējošiem faktoriem. Tiesa, netiek piedāvāts, kā šo problēmu risināt. Tagad bankas kredītus tikpat kā nepiešķir, nauda un aprite ir iesaldēta, un, ja nekas netiks darīts, tā tāda var palikt arī ilgus gadus, un tad ne ar kādām budžeta manipulācijām ekonomiku izkustināt neizdosies. Ir jādebatē nevis tikai par budžetu, bet par visu finanšu sistēmu, lai varētu beidzot tiešām sākt sildīt ekonomiku.
Vērtējot valsts politiku, kā jau teicu, nekāda sildīšana nenotiek, drīzāk var runāt par ekonomikas dzesēšanu. Jā, nauda ir jātērē racionāli un izmaksas jāsamazina, bet veids, kādā tas tiek darīts, ir klasificējams kā ekonomikas dzesēšana. Citur pasaulē, ASV, Eiropā, ekonomika jau sāk uzlaboties. Ir stabilizācijas pazīmes. Jā, ir valdības atbalsts, iepumpējot naudu autorūpniecībā, bet tas deva impulsu, kas palīdzēja ekonomikai pārvarēt grūtības. Ekonomika vienmēr attīstās cikliski. Kad tā ir "uzkārusies" kādā šā cikla sastinguma punktā, pietiek pat ar nelielu impulsu, kādu "knipi" pareizajā vietā un laikā, lai ekonomiskais svārsts izkustētos no šā punkta un tālāk jau pats aizietu jaunā ciklā. Šajā ziņā tieši valdības budžeta īslaicīgam, bet labi pārdomātam stimulam būtu izšķiroša nozīme. Tikpat liela nozīme ir budžetam ciklu, kad tas pārlieku "ieskrējies", īstajā brīdī nedaudz piebremzēt. Diemžēl arī tas netika izdarīts ne ar fiskāliem, ne monetāriem ekonomiskās politikas instrumentiem.
Līdz ar to uz šā stabilizācijas fona citās valstīs Latvijas ekonomika izskatās briesmīgi. Tikko paziņoja Latvijas trešā ceturkšņa sākotnējo IKP novērtējumu. Vairāk nekā 18% mīnusā. Mēs redzam, ka Latvijas ekonomika turpina strauji pasliktināties. Vai tiešām no tā nav jāsecina, ka kaut kas fundamentāli nav kārtībā ar ekonomisko politiku tās pašos pamatos, un vai vispār tāda mums eksistē?
– ASV ekonomists Maikls Hadsons savā Latvijas ekonomikas novērtējumā norāda, ka treknajos gados ekonomikas izaugsmes nemaz nebija. Ņemot kredītus, izdevumi, kas normāli tiktu izkliedēti desmit gadu periodā, tika sakoncentrēti un iztērēti pāris gados.
– Pie līdzīgiem secinājumiem mēs paši nonācām jau ilgi pirms Maikla Hadsona. Es personīgi un ne jau es viens no 2005. gada daudzās intervijās esmu brīdinājis, ka briest burbulis, ka pārāk strauji pieaug algas un ka darba ražīgums reāli nepieaug, bet daudzviet pat samazinās. Brīdināju, ka tas viss beigsies slikti. Tas ir tas, pie kā mēs tagad esam nonākuši. Jā! Iekšzemes kopproduktā mēs atgriežamies tur, kur mums bija jābūt pirms buma. No otras puses – mēs neatgriežamies tajā pašā vietā. Kas radīja burbuli? Burbuli radīja naudas lavīna, kas gāzās pāri Latvijai pēc iestāšanās ES 2004. gadā. Šī lavīna audzēja tirdzniecību, nekustamā īpašuma un banku jomas. Tagad burbulis ir plīsis, bet palikušas visas saistības gan privātpersonām, gan uzņēmumiem. Mēs atgriežamies pie reālās ekonomikas līmeņa, kāds bija pirms burbuļa. Taču tad ekonomikā nebija lielu parādu. Šobrīd mēs pie reālā ekonomikas attīstības līmeņa iekšējās devalvācijas rezultātā atgriežamies jau ar ļoti lieliem parādiem. Tā ir milzīga atšķirība. Vērtība, par kādu īpašumi tika pirkti, jau ir krietni zemāka par paša pirkuma vērtību un par naudu, kādu cilvēki ir parādā.
Tagad īpašuma vērtība ir dramatiski sarukusi, bet kredīts ir jāmaksā, it kā nekas nebūtu noticis. Tagad bankas nevar dot papildu kredītus, jo visi limiti izsmelti, jau esošiem klientiem kredīti ir par lielu salīdzinājumā ar šo kredītu nodrošinājumu – ieķīlāto, vērtību zaudējušo īpašumu. Tas pats tagad notiek daudzos uzņēmumos. Tagad kredītu devēji stāv pret kredītņēmējiem un neviens nevar izkustēties no vietas. Tas arī ir ekonomikas sastinguma punkts. Sava veida ilgstošs ierakumu karš, kad abās pusēs patronas beigušās, karavīri no bada tik novājējuši, ka pacelt uzbrukumam durkļus vairs nespēj, bet atkāpties neļauj mundiera gods.
– Kāds tad ir risinājums?
– Risinājums ir. Nereālie aktīvi un pasīvi ir jānoraksta, lai palikušo reālo aktīvu daļu varētu likt atkal apgrozībā un tādējādi atdzīvinātu tirgu. Risināšanas mehānisms, lai cik nepatīkami tas skan, ir maksātnespēja daudzām
privātpersonām un uzņēmumiem un bankroti. Tas ir vienīgais veids, kā daudzmaz ātri izkļūt no krīzes, un budžets tiešā veidā tur neko daudz nevar palīdzēt. Taču tas var palīdzēt atjaunot finansēšanu dažādiem projektiem, it īpaši, kur pieejams ES fondu līdzfinansējums. Tas atjaunotu daudzas šobrīd zaudētas darba vietas, cilvēkiem parādītos ieņēmumi, līdz ar to pieaugtu arī nodokļu ieņēmumi valsts un pašvaldību budžetos. Tāpat atsāktos arī kredītu maksājumi un kreditēšana. Tādēļ alternatīvs budžets oficiāli esošajam būtu tāds, kur nevis bezcerīgi tiek plānots palielināt ieņēmumus, ceļot nodokļus, bet gan palielināt ieņēmumus, palielinot mērķtiecīgus izdevumus lietderīgiem projektiem, pat ja vienā vai divos nākamajos gados budžeta deficīts nesamazinātos vai pat pieaugtu. Ekonomiskajam svārstam iekustoties un uzņemot tempu, budžeta deficīts, pateicoties pieaugošiem ieņēmumiem no reālās ekonomikas, ātri vien saruktu. Arī valsts parāds tad vairs neizskatītos nemaz tik briesmīgs.
– Latvijas maksātnespējas process ir apaudzis ar pārāk lieliem neproduktīviem maksājumiem. Tas ir radīts vairāk administratoru šķiras, nevis sabiedrības vai pat kreditoru interesēs. Likumīgi bankrotēt Latvijā var tikai ļoti bagāti ļaudis. Nabagi Latvijā vispār nevar bankrotēt, tā ir tikai bagāto privilēģija.
– Maksātnespējas likums tagad tiek pārskatīts. Likumam jāsāk strādāt, un tas jākoriģē, balstoties uz praksi. Iespējams, ka valstij selektīvi ir finansiāli jāpalīdz tiem cilvēkiem, kas nevar samaksāt par administratoru pakalpojumiem.
– Kāpēc citās valstīs privātpersonu maksātnespējas process ir daudz, daudz lētāks nekā Latvijā? Varbūt Latvijas maksātnespējas administratori nav informēti, ka treknie gadi ir beigušies?
– Daudzas lietas pie mums joprojām ir kā treknajos gados. Pat ielu stāvvietu maksas Rīgas centrā ir kā treknajos gados. Daudzviet vēl saglabājušās vecās cenas. Es brīnos par daudzu latviešu psiholoģiju. Uzņēmums konsekventi dreifē maksātnespējas virzienā, jau uz bankrota robežas, bet nē, vecās cenas saglabā. Izputēs, bet cenu lejup nelaidīs! Tikai ne to! Daudzviet pat vēl cenšas cenas pacelt. Rīcība tikpat absurda kā nodokļu palielināšana totālas krīzes
situācijā.
Vēl viena lieta, par ko Latvijā politiskā līmenī baidās runāt, ir tas, ka Eiropas Centrālajai bankai (ECB), Eiropas Komisijai jāuzņemas liela daļa atbildības par notiekošo. Jā, valdība un Latvijas Banka pieļāva lielas kļūdas, bet arī augstākās Eiropas Savienības politiskās un finanšu institūcijas pieļāva kļūdas. Pirmā lielākā kļūda bija tā, ka Baltijas valstis netika pievienotas eirozonai tūlīt pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. 2005. gada vasarā man bija liela pārliecība, ka pēc lata kursa piesaistīšanas eiro arī eiro ieviešana notiks visai ātri. Es tolaik prognozēju, ka tas notiks gada vai divu laikā. Tobrīd tas bija loģisks risinājums. Taču tā nenotika, Eiropas Savienības telpa turpināja strauji paplašināties, tajā iekļaujoties arī citām jaunām dalībvalstīm, un šī ekonomiskā telpa kļuva finansiāli sadrumstalota. It īpaši, ja runājam par naudas plūsmu, vienotu tās regulēšanu visās bez izņēmuma valstīs, kā arī naudas apgrozījuma kontroli publiskajā un privātajā sektorā. Aiz šampanieša dzirkstīm un politiskās eiforijas par izpletušos milzu tirgu daudzos tā kambaros konkrētas lietas palika pusdarītas. Neviens nelikās ne zinis, kad pāri jaunajām valstīm sāka velties naudas lavīna un tajās acīmredzami sāka veidoties daudz lielāki burbuļi nekā jebkur citur. Tādēļ Eiropai ir jāuzņemas daļa atbildības.
Kas notika, kad VDR pievienojās Vācijai un ES. Tur arī sākās milzīga mēroga būvniecība. Vācija to varēja pavilkt, jo tā ir spēcīga ekonomiski un finansiāli. Šķita, ka Austrumeiropā notiks tas pats. Taču realitātē situācija ir cita. ES vadība nepievērsa uzmanību tam, ka 2005. gada procesi radīs nopietnas problēmas. Ja Latvija 2005. gadā ieviestu eiro un ECB kontrolētu naudas plūsmas, tad mēs nenonāktu tik smagā situācijā kā pašreiz. Baltijas un citu Austrumeiropas valstu integrācija notika formālā līmenī. Vecās Eiropas valstis jaunajām dalībvalstīm izvirzīja prasības formāli izpildīt Māstrihtas kritērijus, kurus pašas nemaz tik cītīgi nepildīja. Māstrihtas kritēriji bija piemēroti vecajai Eiropai. Tie ir pamatoti, Eiropas un pasaules ekonomikai attīstoties samērā vienmērīgi. Paplašinātajai ES, vismaz jaunajām dalībvalstīm, kritēriji bija jāpārskata, jo pats ES paplašināšanās process vairs nebija raksturojams kā laiski vienmērīga attīstība. Tā īstenībā bija ģeopolitiska un ekonomiska revolūcija. Nenoliedzami, vecā Eiropa jaunpienācējiem daudz palīdzēja un palīdz, par ko esam tai lielu pateicību parādā. Taču kopējā mājā palika telpas, kur tiem bija liegts ieiet, un jaunās dalībvalstis līdz ar to tika nostādītas pabērnu lomā. Ir sajūta, ka interese par Baltijas problēmām ir zudusi, tās tiek uzskatītas par tikai pašas Baltijas problēmām. Tādēļ ES tagad tikai izvirza noteikumus, kas jums bez ierunām jāpilda, un, kā tiksiet galā, ir tikai jūsu pašu problēma. Ja netiksiet galā, tad sodīsim. Savukārt Latvijas politiķi ir pārāk pasīvi, neizvirzot jautājumu par lielāku Eiropas līdzatbildību. Tā varētu izpausties, piemēram, daļu no ES aizdevuma krīzes situācijas stabilizēšanai restrukturējot par grantu.
– Latvija jau pati rāvās iekšā ES. Es jau 2003. gadā rakstīju un atkārtoju, ka Latvija nebija gatava ES un arī šobrīd nav gatava. Tagad no 30 Eiropas politikām mēs varbūt formāli pildīsim tikai dažas. Latvijai nav resursu ievērot Eiropas politiku. Valdība blefoja par Latvijas gatavību, jo bija politisks uzstādījums tikt iekšā Eiropā par katru cenu. Tikām iekšā ES, blefojot gan par ekonomisko potenciālu, gan blefojot par gatavību konkurencei, gan par gatavību vienotai preču un kapitāla kustībai. Izrādās, nebijām gatavi. Vai tā ir ES atbildība?
– Negribu īsti piekrist šādam traktējumam. Visi jau nedaudz blefoja.
– Mēs sulīgi sablefojām. Citi bija vairāk gatavi konkurencei. Kaut vai tās pašas Slovēnija, Čehija un Slovākija. Gatavi konkurencei, kas radās jau pēc iestāšanās ES.
– Jā, šīs valstis bija vairāk gatavas. Mēs bijām mazāk gatavi nekā Čehija vai Slovēnija. Manuprāt, tieši 2005. gads bija pavērsiena gads, kad mēs bijām krustcelēs. Parādījās milzīga lēta nauda, un tas pagrieza Latvijas ekonomiku uz burbuli, un te Maiklam Hadsonam ir taisnība – ekonomiskā attīstība nenotika, bet notika tikai pieaugums nekustamo īpašumu, banku pakalpojumu un tirdzniecības jomās. Tas ir arī iemesls, kāpēc netika pilnībā apgūti Eiropas fondi. Virkne vajadzīgu infrastruktūras projektu bija jāatliek, jo nebija, kas strādā, vai bija jāmaksā nenormālas summas. Rūpniecībā un reālajā sektorā neinvestēja, jo tur nevarēja momentā nopelnīt. Rezultātā reāla integrācija ES tā arī nenotika, vai notika, kā jūs sakāt, ķeksīšu līmenī.
Savulaik Edgars Šīns, ja nemaldos, 2006. gadā kādā seminārā ar dažu politiķu līdzdalību jau teica, ka būs lielas ziepes, ja netiks noteikti kādi ierobežojumi. Taču politiķi, kas šo uzstāšanos klausījās, atbildēja – kāda pārkaršana, muļķības, vajag tikai spiest gāzi. To vēl papildināja inertā monetārā politika gan ECB, gan jauno valstu nacionālo banku līmenī. Tāds bija noskaņojums, un Latvija aizgāja pa citu ceļu, bet tagad mēs esam nevis integrējušies, bet dezintegrējušies ES. Ja būtu notikusi reāla integrācija, tādas krīzes kā šobrīd nebūtu.
– 2011. gadā budžets vēl būs jāsamazina par 500 miljoniem. Vai var teikt, ka īstā krīze vispār sāksies tikai 2011. gadā, bet šī ir tāda kā neliela iesildīšanās?
– Es domāju, ka kritums sāks samazināties. Taču jau nākamgad Eiropā atsāksies izaugsme, bet Latvijā agonija turpināsies. Turpinot t.s. fiskālo konsolidāciju un turpinot pašreizējo monetāro politiku, mēs būsim ilgstošā un dziļā stagnācijā un nekāda izaugsme nebūs nākamos četrus piecus gadus. Pašreizējā fiskālā un monetārā politika nestrādā, un, kamēr politika ir šāda, tikmēr lejupslīde turpināsies. Starp citu, mūsu jau apspriestajā alternatīvajā budžetā IKP kritums nākamgad, turpinoties līdzšinējai ekonomiskai politikai, tiek prognozēts ap 10%. Man šķiet, ka tā ir diezgan reālistiska prognoze.
– Ko darīt? Atsakāmies no iekšējās devalvācijas un ļaujam latam brīvi peldēt, lai tirgus nosaka lata kusu?
– Ir radikāli jāmaina ekonomiskā politika un ir radikāli jāmaina monetārā un fiskālā politika. Nekādu nodokļu paaugstināšanu! Tas kā minimums. Jāpaliek tajā pašā nodokļu līmenī, kādā esam. Budžeta izdevumus vajag palielināt precīzi noteiktiem prioritāriem mērķiem, pat ja deficīts pieaug! Ir jāatjauno finansēšana tiem projektiem, kas rada darba vietas un kalpos ekonomikai nākamajos gados, tie ir ES līdzfinansētie fiziskās un sociālās infrastruktūras projekti.
Lai valsts parāds pieaug. Lai tas sasniedz kaut vai 100% no IKP, bet sākam reāli sildīt ekonomiku. Tiklīdz ekonomikas izaugsme atsāksies, valsts budžeta deficīts un parāds samazināsies. Vienīgais, kas jākontrolē makroekonomikas līmenī, ir inflācija, pārējais ir jāatliek.
Galvenais atsākt ekonomikas virzību. Ja darbaspēks paliek bez darba, tas degradējas, turklāt ļoti ātri. Jau tā mūsu darbaspēka kvalifikācija nebija augsta, un tagad tā vēl vairāk degradējas. Cilvēki no valsts aizbrauc. Valsts pārvaldes sistēma izjūk. Drīz jau nebūs kam ieročus rokās turēt, lai nodrošinātu cilvēku un īpašumu drošību. Tik liela mēroga sabrukumu nevarēs atjaunot ātri. Baidījāmies devalvēt latu. Ja to darītu savlaicīgi, īstenībā nemaz nevajadzētu devalvēt. Pietiktu ar regulēšanu eirozonā noteiktā svārstību koridora ietvaros. Tagad devalvējas valsts kopumā. Tas, kas notiek, vairs pat nav tikai ekonomikas, bet visas sabiedrības devalvācija, lai pat ne ar mazo pirkstiņu neaizskartu latu. Nu jau ir par vēlu par to runāt, jo devalvācija lielā mērā jau tāpat ir notikusi un tā turpinās, turklāt ar daudz smagākām sekām. Ja pašķiram atpakaļ diskusijas pirms gada diviem – kādi tad bija argumenti pret lata devalvāciju? Viens no galvenajiem argumentiem bija, ka tas sāpīgi skars pensionārus un maznodrošinātos. Tie esot pseidoekonomisti, kas te kaut ko runā par it kā nepareizu lata kursu un ne jau tikai par to. Un kas tad tagad jau ir noticis? Samazināt, bet pēc būtības devalvēt pensijas un pabalstus nozīmē aizsargāt pensionāru un maznodrošināto ģimeņu intereses? Un kas vēl notiks tālāk, turpinot tādā pašā garā? Gribētos aicināt saņemties un beidzot vīrišķīgi atzīt – esam pieļāvuši totālas kļūdas ekonomiskajā politikā. Tā ir radikāli jāmaina, jāmaina pati domāšana. Tālāk tā dzīvot nedrīkst!
