Pedagogu kvalifikācija neglābjami pazemināsies, ja mācību priekšmetus atļaus pasniegt jebkuram skolotājam vai pat atbilstošās nozares speciālistam tikai pēc pāris mēnešu kursu iziešanas, raizējas augstskolu vadība.
Gan rektori, gan pedagogi bīstas, ka, šādi turpinot, skolās drīzumā varēs strādāt gandrīz jebkurš.
Latvijas Universitāte (LU) atkārtoti vērsusies pie izglītības un zinātnes ministres Inas Druvietes ar lūgumu pastiprināt pedagogu profesionālās kvalifikācijas prasības. «Nu nevar skolotājs pēc viena vai divu mēnešu kursiem (tā sauktā B programma) kļūt par jebkura mācību priekšmeta speciālistu,» satraukumu pauda LU mācību prorektors Andris Kangro. Viņš vērsa uzmanību, ka pašlaik Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) virzītajā noteikumu projektā netiek paredzēta pedagoģiskās prakses nepieciešamība, nav prasības par izglītības turpināšanu, nav noteikts pedagoģijas un mācību priekšmeta didaktikas kursa minimālais apjoms un nav norādīts profesionālās augstākās izglītības līmenis. Tad jau iznāk, ka klases priekšā varot nostāties ar koledžā iegūtu profesionālo augstāko izglītību ar pedagoģijas un mācību priekšmeta didaktikas kursu divu kredītpunktu apjomā. LU mācību prorektors uzskata, ka šādā gadījumā visa atbildība uzlikta uz skolas direktora pleciem, kas tad skatās – der vai neder cilvēks pedagoga darbam. «Vai tiešām mums tik ļoti trūkst pedagogu, ka atļaujam tādas atkāpes un nepieprasām pedagoģisko praksi?» vaicā A. Kangro, piebilstot, ka patiesībā Latvijā skolēnu un skolotāju skaita attiecības ir viszemākās Eiropā.
A. Kangro pieļauj, ka tikai pamatskolas posma pasniedzējiem varētu būt zemākas prasības, bet ne vidusskolas. Pēc viņa domām, arī kursu apjoms ir pārāk niecīgs, – tas noteikti jādivkāršo (160 stundu vietā – 320, 240 stundu – 480 un 320 – 640). Pat ASV, kur ļoti izjūtot pedagogu trūkumu, visīsākie kursi ilgstot gadu.
Viņam pievienojas Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektore Irina Pilvere, kuru satrauc tas, ka jau tagad studētgribētāju zināšanu līmenis nav nekāds spožais. Bet kas notiks pēc šādu noteiktumu ieviešanas dzīvē?
Vērā ņemami iebildumi ir arī mācību priekšmetu asociācijām. Tas viss novedīs pie vājāk sagatavotiem skolēniem, teic Informātikas pedagogu asociācijas vadītājs Oskars Lūsis. «Mēs te domājam, ka varētu jau sākt mācīt informātikas pamatus sākumskolā, bet, ja skolā strādās tādi, kuriem pašiem ir labi ja vidusskolēna līmenis, tad kas tur būs? Tā ir katasrofa! Varbūt tad uzreiz pasakām, ka vispār nevajag pedagoģisko izglītību?» Viņš prāto, ka tas varētu liecināt vienu – algas nākamgad netiks palielinātas, skolu tīklu nesakārtos, izglītības saturu arī ne. «IZM visiem spēkiem jātur izglītības latiņa pēc iespējas augstāk, nevis šādi jārīkojas,» uzsver O. Lūsis.
Ne tik strikts ir Ļaudonas vidusskolas direktors Guntis Lazda, sakot, ka tas ir viens no modeļiem, ko var izmantot izglītības iestādē. Arī viņa vadītajā skolā, piemēram, kopumā ir desmit bioloģijas stundas nedēļā, un tās var izkārtot divās dienās. Tad jau pedagogam jāstrādā vēl divās vietās, lai salasītu slodzi, un tas nozīmē, ka viņš ir kā tāds pārceļotājs, kurš nevienai skolai nav īsti piesaistīts. Izskanēja bažas par šobrīd iezīmējušos tendenci, ka skolu direktori atbalstot savu padoto studijas B programmā, lai nodrošinātu viņiem slodzi, bet neņem jau esošu speciālistu, kas, piemēram, darbu zaudējis, slēdzot blakus skolu.
