Latvijas Universitātes (LU) Lielajā aulā šodien notiks rektoru amata kandidātu debates, kurās ar savu augstskolas nākotnes redzējumu sabiedrību iepazīstinās divi profesori – Inta Brikše un Mārcis Auziņš.
Prognozēt, kurš no abiem rektora amata kandidātiem 25. maijā iegūs lielāko balsu vairākumu no 300 Satversmes dalībniekiem, ir pāragri. Ar universitāti saistītie apgalvo, ka tai ir nepieciešamas pārmaiņas, jo vairāku gadu desmitu garumā ir izveidojusies tā sauktā fiziķu mafija – LU rektori bijuši no fiziķiem.
Pirms četriem gadiem šo tradīciju centās lauzt filozofe Maija Kūle, taču tolaik Satversmes dalībnieku vairākums nosliecās turpināt iepriekšējā fiziķa Ivara Lāča uzsākto darbu, uzticot to Mārcim Auziņam. Šogad viņu atkal amatam izvirzījuši fiziķi, bet studenti uzskata, ka piemērotākā LU rektora amatā būtu Sociālo zinātņu fakultātes komunikācijas studiju nodaļas vadītāja un bakalaura programmas izveidotāja Inta Brikše.
Vairāki Neatkarīgās aptaujātie senatori, kuriem gan nav balsstiesību rektora izvēlē, neslēpj, ka LU ir nepieciešamas pārmaiņas. «No 300 dalībniekiem 75 ir studenti. Ja Studentu pašpārvalde spēs nodrošināt pilnu savu pārstāvniecību un pārliecināt arī universitātes darbiniekus, ir ticams, ka LU vadībā varētu notikt pārmaiņas,» stāsta LU Datorikas fakultātes dekāns Juris Borzovs.
LU bijušais rektors no 1987. līdz 2000. gadam Juris Zaķis uzskata, ka, līdzīgi kā studentiem ir rotēšana, tā arī rektoriem ir nepieciešamas pārmaiņas. «Jābūt rotācijām, pārmaiņām pat tad, ja iestādei iet labi un ir lieliski panākumi. Rainis ir teicis «pastāvēs, kas pārmainīsies». Un arī šeit ir nepieciešamas pārmaiņas, jo fiziķu valdīšanas laiks ir bijis ilgs,» spriež J. Zaķis. Lai gan viņš pats nāk no fiziķiem, J. Zaķis uzskata, ka esošais rektors «dzīvo vairāk pa ārpusi, nevis mājām. LU strādājošie grib redzēt savu vadoni. Protams, iestādi var vadīt ar citu rokām, labi plānojot un organizējot darbu. Taču tas, ka ir vairāk lekciju ārpusē un nodarbojas ar zinātni, kas Latvijai nav vajadzīga, rada jautājumu – vai to mums vajag. Tas, ka cilvēkam ir virkne zinātnisku grādu, ir labi, taču vai tas ir nesis kādu labumu universitātei?»
Viena no divām sievietēm, kura vada valsts augstskolu Latvijā, Vidzemes augstskolas rektore Vija Daukšte uzskata, ka rektora darbs «nav viegls darbs, prasa lielu atbildību, spēju stratēģiski domāt, izšķirt nozīmīgas lietas no mazāk nozīmīgām, strukturēt, uzklausīt dažādus viedokļus, paraudzīties uz sevi no malas. Tas prasa pilnīgi vienādi pārstāvēt visus akadēmiskos spēkus. Izšķiršanās par LU rektoru ir universitātes kolēģu ziņā.»
Viņa ir pārliecināta, ka katram cilvēkam ir savi plusi un trūkumi, taču rektora amatā ir jābūt redzamai personībai, kas var nākt no jebkuras akadēmiskās nozares. Saistībā ar fiziķu ilgo valdīšanu viņa norāda, ka tas nav jocīgi, jo «fizika ir dabaszinātņu joma, kas palīdz stratēģiski strukturēt darbu. Arī humanitāro zinātņu pārstāvjiem ir šādas iespējas. Taču vissvarīgākais ir tas, kāda ir rektora komanda – vai ap sevi spēj pulcēt cilvēkus ar atšķirīgu domāšanas, uztveres veidu.»
J. Zaķis piebilst, ka LU vadībai ir jācenšas būt vienkāršākai, līdzīgi kā savulaik Kārlis Ulmanis. «Viņš teica – mūsu nākotne ir teļos, un visi to saprata, kopīgi gāja uz mērķi. Nav vajadzība noformulēt mērķi globālos terminos. LU devīze ir – zinātnei un tēvzemei. Šī nav universitāte, kas kalpo zinātnei. Mēs meklējam vietu reitingos starp ASV augstskolām, taču vai tas ir tas, kas vajadzīgs Latvijas tautai? Šī ir vienīgā augstskola pasaulē, kurā sagatavo tik plaša profila studentus latviešu valodā,» ir pārliecināts bijušais LU rektors.
Abu rektoru vadības programmā nākamajiem gadiem redzējums ir līdzīgs, taču M. Auziņa izstrādātajā darbā aptuveni puse ir tieša kopija no tā, kuru viņš iesniedza pirms četriem gadiem. Studentiem parasti šādos gadījumos draudētu izslēgšana no universitātes.
