Latgalē traģiski aprāvusies 21 gadu vecā Andreja dzīve. Viņu ar naža dūrienu krūtīs nogalinājis daudz vecāks kolēģis, kurš iepriekš jau izcietis cietumsodu par sevišķi nežēlīgu slepkavību un līķa apgānīšanu.
Māsa mēģināja noķert slepkavu
Noziegums izdarīts Rēzeknes novada Silmalas pagasta Ostrovskos, privātmājā, kur 7. jūnija vakarā abi pēc darba dienas atpūtušies. Saskaņā ar policijas sniegto informāciju kopīgas alkohola lietošanas laikā izcēlies konflikts, kura laikā 50 gadus vecais vīrietis nāvējoši sadūris jauno puisi. Šobrīd aizdomās par slepkavību aizturētais un apcietinājumā esošais vīrietis jau izcietis 13 gadu ilgu cietumsodu par 90. gadu sākumā izdarītu slepkavību, kas saistīta ar līķa sadalīšanu. No ieslodzījuma viņš atbrīvots pirms septiņiem gadiem.
«Nebija nekāda skandāla, konflikta,» sarunā ar »VZ« vairākkārt dusmīgi uzsver nogalinātā Andreja māsa Marina, kuras mājā incidents noticis. «Kāpēc tiek teikts, ka bija konflikts, ja nekas tāds nebija?! Es visu vakaru biju viņiem blakus, un starp viņiem nebija pat mazāko domstarpību.» Marina teic, ka Andrejs un Roma jeb pilnajā vārdā Romanello, kas pēc tautības esot roms, neilgu laiku strādājuši kopā – remontējuši kādu māju. Brālim liktenīgajā dienā vīrieši pēc darba iedzēruši, gājuši pirtī, bet ap pulksten 21 atnākuši ciemos pie Marinas, kur uzēduši un vēl iedzēruši. «Es Romu iepriekš biju redzējusi pāris reizes, par viņa pagātni neko nezināju, policisti pateica tikai pēc brāļa slepkavības. Saprotu, ka toreiz viņš arī nogalināja draugu. Ja būtu to zinājusi, viņu neviens iekšā nemaz nelaistu un arī ar viņu kopā nestrādātu,» saka Marina. Roma bijis mierīgs cilvēks, nav izrādījis ne mazākās agresijas pazīmes, tāpēc nevienam pat nav varējis ienākt prātā, ka var notikt tāda traģēdija. «Bija pusnakts vai mazliet vēlāks, izgāju uz pāris minūtēm līdz šķūnītim, lai izvestu brālim velosipēdu, viņš gatavojās braukt prom. Pēkšņi sadzirdēju troksni, ieskrēju mājā, Andrejam jau acis bija baltas, nāve iestājās acumirklī, jo Roma viņam iedūra tieši sirdī. Viņš brāli nogalināja ne par ko, nekāda konflikta nebija, cilvēkam vienkārši alkohola reibumā prāts aptumšojās,» saka Marina. Tiesa, Marina prāto, ka nemaz tik ļoti piedzēries Roma nav bijis, jo pēc Andreja noduršanas meties bēgt. «Viņš skrēja ļoti ātri, no sākuma pa ceļu, pēc tam pa mežu, skrēju viņam pakaļ, bet nevarēju noķert, brālis viņam sekoja ar mašīnu, bet arī nenoķēra,» atceras Marina. Likumsargi Romu vēlāk aizturējuši viņa dzīvesvietā, dažus kilometrus attālajā Maltā. Marina nezina, vai policisti atraduši slepkavības ieroci, jo savu nazi, kuru viņš saņēmis kā dāvanu, Roma nav atstājis nozieguma vietā, bet bēgot paņēmis līdzi. «Ņemot vērā Romas iepriekšējo nodarījumu, nezinu, ko viņš būtu izdarījis ar mana brāļa ķermeni, ja vien es neiesteigtos mājā. Ceru, tagad viņš tiks sodīts ar mūža ieslodzījumu,» māsa ir satriekta par brāļa nāvi.
Mācījies divās skolās vienlaikus
Slepkavība šokējusi visus, kas Andreju pazina. «Tas mums bija milzīgs šoks un smags pārdzīvojums, visi bijām uz bērēm. Andrejs bija labs, mierīgs puika,» saka viena no bijušajām Andreja klases audzinātājām Elita. Puisis pirms diviem gadiem absolvējis Tiskādu vidusskolu, iestājies Rēzeknes augstskolā, kur studējis par programmētāju, »VZ« stāsta Andreja drauga mamma Ļuda. Vienlaikus viņš apguvis arī pārtikas produktu tehnologa profesiju tehnikumā, tādējādi nodrošinot sev kaut nelielus, bet tomēr iztikas līdzekļus no tur maksātās stipendijas. «Andrejs bija labs puisis. Viņš bieži nāca pie mana dēla. Vairākas reizes teicu Andrejam, ka apbrīnoju viņu par to, ka, būdams no tik nelabvēlīgas ģimenes, viņš spēj tik daudz sasniegt,» saka Ļuda. «Visi tās ģimenes bērni ir izauguši par kārtīgiem cilvēkiem, neviens nav dzērājs, visi ir atraduši savu vietu dzīvē, apkārt nemētājas,» piebilst Gorņicas iedzīvotāja Gaļina. Sievietes zina teikt, ka pāris pēdējos mēnešus Andrejs gan vairs nav mācījies, bet sācis strādāt, jo bijis jādomā par topošās ģimenes nodrošināšanu. Arī māsa Marina apstiprina, ka brālim bijusi draudzene, kura esot mazuļa gaidībās. Bez tam tuvākajās dienās Andrejam bija jāsaņem pašvaldības piešķirtā dzīvokļa atslēgas.
Tieši Gorņicā arvien dzīvo Andreja tēvs. Jevgēņijs ar »VZ« garā sarunā nevēlas ielaisties, jo par dēla nāvi neko tuvāk nezinot, bet pats par savu dzīvi kaunas runāt. Savukārt vietējie neslēpj, ka Andreja nāve viņa plašajai ģimenei, kurā savulaik bijuši 13 bērni, ir kārtējais smagais likteņa trieciens. «Andreja tēvs staigā galvu nodūris, pārdzīvo, viņš tagad maksā par saviem grēkiem,» saka Ļuda. Savukārt meita Marina nosaka: «Viņš saņem to, ko pelnījis.» Bērni arvien nav piedevuši tēvam viņa noziedzīgo soli, proti, pirms daudziem gadiem viņš bez mātes atstājis bērnus. Par sievas nonāvēšanu Jevgēņijs piespriesto piecu gadu sodu izcietis vien četrus gadus un atgriezies mājās. Kas īsti notika pirms apmēram 16 gadiem vietējie vairs precīzi neatceras, vien zina, ka, būdams alkohola reibumā, Jevgēņijs piekāvis sievu un viņa, savlaicīgi nesaņemot medicīnisko palīdzību, nomirusi. «Toreiz vietējā feldšere uzstāja, ka jābrauc uz slimnīcu, bet viņa teica, ka šī neesot pirmā reize, ka viņa allaž kā kaķene izdzīvo. Taču šoreiz bija citādāk, jo pirms pāris mēnešiem bija piedzimis puisēns, organisms bija novājināts, un sieviete neizdzīvoja,» stāsta Ļuda. Vietējās sievietes gan Jevgēņiju aizstāv un saka, ka viņš nav slepkava: «Viņš visus gadus nes to nastu. Viņš ir strādīgs, spēcīgs, mierīgs un izpalīdzīgs cilvēks. Pēdējā laikā arī vairs pārlieku nedzer, nezinām, kas viņam tolaik uznāca. Dzeršana pie visa vainīga.»
Brālis pakāries, māsa nomirusi
Ļuda atceras, ka Jevgēņija pirmā sieva nomirusi un viņš palicis viens ar trim bērniem, trīs bērni no pirmajām attiecībām bijuši arī jaunajai viņa izredzētajai sievietei. Abu kopdzīvē piedzimuši vēl septiņi bērni, no kuriem divreiz bijuši dvīņi. «Tēvs vienmēr bija lepns ar savu veikumu, atceros, veikalā, rindā stāvot, lielījās, kas vēl tā varot kā viņš divreiz pie dvīņiem tikt,» atceras Gorņicas iedzīvotāja. Neviens gan neslēpj, ka ar pārlieku alkohola lietošanu aizrāvušies abi – gan māte, gan tēvs. Sieviete gan nekad nav atstājusi novārtā bērnus, rūpējusies par viņiem. Kaimiņi kā sensāciju atceras pēdējā dēla dzimšanu: «Viņa puiku dzemdēja mājās un pati pārgrieza nabas saiti, pēc tam ar mazo vīstoklīti rokās staigāja pa pagalmu un gaidīja ātro palīdzību.» Diemžēl pēdējais zēns esot invalīds, savulaik prognozēts, ka viņš nekad nestaigās, tomēr, lai arī ar grūtībām, puisis pārvietojas paša spēkiem.
«Bērni vienmēr kā zosis gāja mammai nopakaļ. Viņa vienmēr bija bērniem blakus. Bērni māti ļoti, ļoti mīlēja. Bērni bija ļoti draudzīgi, vienmēr arī viens otru pieskatīja,» atceras vietējie. Diemžēl mātes nāve izjaukusi bērnu kopā būšanu. Dažus no bērniem savā paspārnē paņēmuši radinieki, bet lielākā daļa aizvesta uz bērnunamu, tur nokļuva un izauga arī nu jau nogalinātais Andrejs. «Iznācis no cietuma, tēvs gribēja bērnus ņemt pie sevis, bet pašvaldība to neļāva,» zina teikt Ļuda. «Agrāk bērni pie tēva brauca ciemos bieži, taču tagad, kad katram sava dzīve, viņus te tikpat kā nemana.»
Kapos atdusas ne vien Andrejs, bet arī viena no dvīņu meitenēm, kura nomirusi dažu mēnešu vecumā, par ģimenes likstām turpina stāstīt vietējie. «Toreiz viņu vēl veda uz Rīgu taisīt ekspertīzi, jo domāja, ka vecāki ko nodarījuši, bet laikam jau viņai bija kāda vaina,» saka Ļuda. Smags pārdzīvojums pirms vairākiem gadiem bijusi vēl kāda brāļa traģiskā nāve. Pusaugu puika sastrīdējies ar draudzeni un, visticamāk, gribējis viņu pabiedēt, mēģinot izdarīt pašnāvību. «Lija lietus, bija slidens, viņš paslīdēja,
cilpa ap kaklu strauji savilkās, un viņu vairs neviens nevarēja izglābt. Tā bija tāda muļķīga nāve, nejaušība,» saka Ļuda. Sieviete zina
teikt, ka slimnīcā arvien ārstējoties viena no ģimenes vecākajām atvasēm, kuru teju
līdz nāvei saspēris zirgs. Vietējie cer, ka
turpmāk liktenis saudzēs ģimeni un tēva grēki būs izpirkti.
