Kas šo priekšvēlēšanu laiku atšķir no iepriekšējiem, kas šoreiz uzrunās un kas neuzrunās vēlētājus, vai Saskaņai beidzot ir izredzes nokļūt valdībā – Neatkarīgās diskusija ar politologu Aigaru Freimani un polittehnologu, Saskaņas konsultantu un kampaņas vadītāju Jurģi Liepnieku.
Neatkarīgā: – Jau trešās vēlēšanas pēc kārtas uz Saeimu kandidēs 13 partijas, iepriekš bija kuplāks skaits. Tam ir loģisks izskaidrojums? Stabilizējas mūsu partiju sistēma, nav vairs palikuši tik daudz Saeimā gribētāju, izsmelts resurss, emigrējuši, vīlušies...?
Aigars Freimanis: – Acīmredzot vairs nestrādā mītiskie priekšstati par to, ka pietiek sanākt kopā pāris cilvēkiem, uztaisīt partiju un cerēt, ka ievēlēs. Alus kompāniju vai ģimenes viesību partiju fenomens piedzīvo krīzi, jo visi saprot, ka nonākšanai politikā ir citi kritēriji. Arvien mazāk kļūst cilvēku, kas gatavi sevi asociēt ar politiku, partiju. Visām pāris pēdējos gados dibinātajām partijām ir bijušas problēmas ar minimāli nepieciešamo 200 dibinātāju savākšanu, kad dibinātājiem jāzvana mātēm, meitām, lai steidzīgi ierodas, jo kādi nav atnākuši. Šā cilvēkresursu trūkuma dēļ arī pieteikto partiju vidū manāmi visādi brīnumi, piemēram, aicinājumi programmā atgriezties pie Satversmes pamatvērtībām un atjaunot mažoritāro vēlēšanu sistēmu, kāda Latvijā nekad nav bijusi, priekšvēlēšanu diskusijās var redzēt kompetences trūkumu virknei cilvēku, kas pēkšņi izdomājuši iet politikā. Ir vēl atsevišķi cilvēki, kam kandidēšana ir kā performance, bet, piemēram, atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas mums lielie joki nav gājuši cauri, bet, piemēram, igauņu Rojālistu partija ar performancēm, komiķiem savulaik iekļuva parlamentā.
Jurģis Liepnieks: – Varas partijas ir daudz darījušas, lai paceltu ieejas maksu politikā, tās saņem lielu budžeta finansējumu (budžeta finansējumu no 2012. gada saņem visas partijas, kas Saeimas vēlēšanās ieguvušas vismaz 2% vēlētāju atbalsta (0,71 eiro gadā par katru nodoto balsi) un kurām nav finanšu pārkāpumu – B. L.), tām ir administratīvais resurss organizācijas stiprināšanai un sabiedrisko attiecību projektiem. Ar to virtuves projekts nespēj konkurēt.
– Ja paskatāmies partiju nosaukumus, piemēram, Vācijā, tie lielākoties atspoguļo pārstāvēto ideoloģiju – ir konservatīvās, sociāldemokrātiskās, liberālās, zaļo partijas, bet mums – daudz poētisku nosaukumu: Vienotība, Saskaņa, Vienoti Latvijai, No sirds Latvijai, Brīvs no naida... Kāpēc tā?
A. F.: – Pēckara periodā tradicionālās ideoloģiskās doktrīnas kļūst aizvien relatīvākas, vecajās demokrātijās veidojas lielās koalīcijas, sociāldemokrāti ar kristīgajiem demokrātiem, kas senāk nebija iedomājams. Mums liela daļa partiju veidojušās postpadomju posmā, kad ideoloģijas jau piedzīvoja krīzi un partijas cenšas izmantot visus ideoloģiju plusus un mīnusus, nevēloties skaidri ideoloģiski identificēties.
J. L.: – Ja nav nekādas ideoloģijas kā, piemēram, Vienotībai, tad ir ļoti ērti arī rīkoties fleksibli, kā konkrētā situācijā izdevīgāk, lai saglabātu varas resursus. Nav jārūpējas par to, lai partijā būtu vienādi domājoši cilvēki, var pievienot jebkuru, tostarp Reformu partiju. Partijas ideoloģiski nepozicionējas, jo arī sabiedrība tā nepozicionējas, nav šāda pieprasījuma.
– Tas nozīmē, ka balsoja un balsos arī turpmāk par sejām?
J. L.: – Jā, tā arī balso – pēc sejām, uzticības, emocionālām simpātijām.
– Allaž partijām bijis kāds priekšvēlēšanu karogs – iestāšanās Eiropas Savienībā (ES), korupcija, oligarhi, tautas vēlēts prezidents... Vienmēr strādājis «krievi nāk»! Tagad būs kādi skaidri karogi vai no visa pa druskai?
A. F.: – Manuprāt, notikumi Ukrainā noteikti samazina vēlmi vēlēšanās ekspluatēt nacionālo tematiku, turklāt no visām pusēm.
– Kāpēc samazina?
A. F.: – Tas vairo trauksmes sajūtu. Mūsu pietiekami novecojušajā sabiedrībā neviens negrib apdraudēt stabilitāti ar kādiem nevajadzīgiem lozungiem. Var jau redzēt akcentu nobīdi, Nacionālās apvienības (NA) vai Vienotības pretenzijās pret Saskaņu vairs neiztiek ar lozungiem, nerunā tieši par nacionālo tēmu, bet prasa konkrētas lietas – apstiprināt lojalitāti Latvijas valstij, pārtraukt sadarbību ar Vienoto Krieviju... Saskaņas zīmola maiņa, cita veida cilvēku iesaistīšana partijā lielā mērā bija riskants projekts, bet, pateicoties Nila Ušakova nosaukšanai par premjera kandidātu un viņa augstajai reputācijai Saskaņas elektorātā, tas ir izdevies.
Vairāku partiju programmās, kas gan ir tikai tāds lozungu krājums, šajās vēlēšanās jūtams pagrieziens pa kreisi, sociālās politikas dominante, kas ir normāla reakcija uz sociāldemogrāfiskajiem procesiem, cilvēku aizbraukšanu.
J. L.: – Ja vēlēšanas būtu rīt, tad esošā koalīcija savāktu ap 60 balsu parlamentā, atnāktu Solvita Āboltiņa un pateiktu, ka tauta mums ir pārapstiprinājusi mandātu, pozitīvi novērtējusi mūsu darbu, turpinām tāpat strādāt. Ja vēl Aigara Kalvīša laikos to varēja skaidrot ar treknajiem gadiem, ekonomikas augšupeju, budžeta pieaugumu, tad šobrīd šāds atbalsts esošajai koalīcijai ir dīvains, jo vienlaikus sabiedrībā valda liela neapmierinātība ar valdību. Normālā situācijā šai neapmierinātībai vajadzētu kaut kur izlauzties, atbalstot ko citu.
– Neredz alternatīvu? Jaunie nav pietiekami pārliecinoši, Saskaņa acīmredzot nav alternatīva.
J. L.: – Nedomāju, ka cilvēki apstiprinoši atbildētu uz jautājumu, vai grib, lai koalīcija turpina strādāt Vienotības vadībā, tāpēc pieļauju, ka vēlēšanās tomēr varētu būt kādi pārsteigumi.
– Kurā virzienā?
J. L.: – Jebkurā, piemēram, Ingunas Sudrabas.
A. F.: – Sudrabas kundzes virzienā noteikti. Partiju nosaukumi Latvijas attīstībai, No sirds Latvijai, Vienoti Latvijai vidējam vēlētājam daudz neko neizsaka, bet, tikko viņš mēģina iedziļināties, sastopas ar negatīvismu, tādējādi labāk balso, vadoties no kādām primitīvām bāzes pamatvērtībām. No šāda aspekta Vienotība izskatās vislabāk. Lai gan es arī nesaprotu, kā Vienotības reitings var būt tik augsts, ja nozares, kas ir tās kontrolē valdībā, ir pussairuma stāvoklī. Veselības aprūpe inerciāli velkas uz priekšu, tiek uzturēta ar cilvēku maksājumiem un lēnām atklāti pāriet uz maksas medicīnu, vadības, politikas, skaidrības tur nav nekādas! Tas pats ir ar izglītību – pļurkšķis par reformām, kas nosvīdināja gaisu, ir pazudis, iestājusies zināma pašapmierinātība, lai gan viens pēc otra parādās brīdinājuma signāli. Piemēram, ieguldīta nauda profesionāli tehniskajās izglītības iestādēs, un tur pēkšņi sāk trūkt cilvēku, lai gan pietiktu apskatīties statistikā par dzimstību un parēķināt, cik būs nācēji uz šīm skolām! Satiksmes nozare pārtapusi par karikatūru, jo īpaši vilcienu iepirkums, par ko varētu homēriski smieties, ja tas būtu noticis citā valstī.
– Turklāt satiksmes ministrs Anrijs Matīss kandidē ar pirmo numuru Latgalē!
A. F.: – Jā. Šie ir Vienotības lauciņi, tajā pašā laikā ar reitingu viss kārtībā! Viens no banālajiem iemesliem ir tas, ka nav ticamas alternatīvas, kas piesaista uzmanību uzreiz. Ir grūti, izlasot nosaukumu No sirds Latvijai, uz to noreaģēt kā uz sarakstu, jo īpaši, ja tajā ārpus Rīgas neieraudzīs pašu Sudrabu. Bet, ja aptaujās jautā, par kuru no premjera amata kandidātiem jūs balsotu, tad pirmais četrinieks ir izteikts. Pirmais ir Aivars Lembergs, otrais – Ušakovs, trešā – Laimdota Straujuma, kuru reitings ir starp 25 un 30 un kuri izsmeļ lielāko vēlētāju interesi. Tad seko Sudraba ar apmēram 17%, kas galīgi neatbilst viņas partijas reitingam zem 4%. Tas liek domāt, ka viņai potenciāls ir.
– Kad Sudraba bija valsts kontroliere, kā arī īsi pēc aiziešanas no amata, viņas kā premjeres reitings bija ievērojami augstāks.
A. F.: – Jā, viņai reitings bijis pāri par 30 procenta punktiem, bet tad bija gaidas un viņa aptaujās tika likta kā mākslīga figūra amatā, uz kuru nepretendēja.
J. L.: – Iespējams, ka Sudrabas partijas un viņas pašas reitings būtu bijis augstāks, ja viņa nebūtu pieļāvusi tik daudz kļūdu partijas veidošanas procesā.
A. F.: – Varbūt.
Vēl viens iemesliem, kāpēc Vienotība tik augstu turas reitingā, ir tas, ka tā veiksmīgi rekrutēja ilggadējos pašvaldību mērus, deputātus, kas iepriekš bijuši citās partijas vai no lielās politikas turējās pa gabalu.
J. L.: – Tomēr nav normāli, ka, ņemot vērā visas uzskaitītās problēmas, vēlētājs it kā saka: viss labi, lai viņi strādā vēl četrus gadus! Vēlētājs varbūt ir vairāk apmulsis nekā citkārt, plus vēl Ukrainas, ģeopolitiskais konflikts ievieš papildu dimensiju un satraukumu.
– Saskaņa atbrīvojas no sociālistiem, norobežojas no galējiem nacionālradikāļiem, iekļauj sarakstā daudz latviešu, Gods kalpot Rīgai (GKR) biedrus, bet joprojām neredz, ka tai varētu atrasties sabiedrotie valdības veidošanai. Cik tālu Saskaņa gatava iet, lai nokļūtu varā, bet vienlaikus nezaudētu elektorātu?
J. L.: – Saskaņa ir izdarījusi daudz mājasdarbu, īpaši, veidojot sarakstu, lai sadarbību padarītu iespējamu. Tajā pašā laikā ļoti ticami, ka, ja vēlēšanas būtu rīt, uzvarētu esošā koalīcija un turpinātu strādāt. Tad Saskaņai iestājas plāns B, darboties bez lielām ilūzijām un censties realizēt kādas savas idejas, piemēram, samazinātu PVN pārtikai. Bet agrāk vai vēlāk varavīksnes valdība tiks veidota, un Saskaņa tam gatavojas un ir gatava. Vai tas notiks šā gada oktobrī – atklāti sakot, nekas par to neliecina. Bet, citastarp, arī Ukraina un jaunā ģeopolitiskā situācija mums māca, ka kaut kas saliedētības virzienā ir jādara.
Saskaņas elektorāta vairākums ir daudz tolerantāks nekā latviešu partiju elektorāts, tas būtu lielā mērā apmierināts ar «dzīvosim draudzīgi» politiku. Protams, šis elektorāts prasa, lai tiek respektētas viņu pamatvērtības, simboli, bet arī redzam, ka radikālākie piedāvājumi negūst lielu atsaucību.
– Ir tomēr pietiekami daudz cittautiešu – Krievijas mediju propagandas lietotāju –, kas prasa radikālāku pozīciju. Vai Krievijas – Ukrainas konflikts neprasa skaidrāk pozicionēties attieksmē pret Krieviju, nacionālajiem jautājumiem?
J. L.: – Pozitīvi, ka diskusiju brīvības ziņā pamazām pietuvojamies citām rietumvalstīm un atklāti tiek paustas dažādas politikas attiecībā uz Krieviju. Saskaņa piedāvā izmantot iespēju paklusēt, nevis skriet pa priekšu vilcienam, būt agresīvākajiem sankciju prasītājiem. Un ir Vienotības un ārlietu ministra Edgara Rinkēviča un NA politika, kas aicina būt aktīviem sargsuņiem Eiropā, prasot asāku reakciju, bargākas sankcijas, bezkompromisu cīņu, panākt Vladimira Putina gāšanu. Vēlētājiem būs iespēja izvēlēties starp šīm divām politikām.
A. F.: – Pārmaiņas Saskaņā bija diezgan riskantas, bet Ušakova Saskaņas centru savulaik bija Alfrēda Rubika klātesamība, it īpaši vecākajai paaudzei. (?????????????)
Kas mainījies kopš 2006. gada, kad viens no Saskaņas līderiem televīzijā teica: «Bez mums vairs nevarēs!»? Vienmēr visi Saeimā ievēlētie, pirms nodibina koalīciju bez Saskaņas, ar dažādiem mērķiem un argumentāciju aiziet ar to uz sarunām. NA vienkārši iepazīstas ar pozīcijām, pārējie iet ar zināmu veidošanas cerību. Saskaņa valdībai vistuvāk pietuvojās 2011. gadā, kad dzirdējām Valda Zatlera no PR viedokļa absolūti analfabētisko paziņojumu par koalīciju ar Saskaņu, ko varēs izjaukt tikai ar tankiem, – tās asociācijas bija pārāk tiešas. Daudz izšķirs tas, kādi cilvēki tiks ievēlēti, bet, kā vēlētājs reaģēs uz Saskaņai netipiskajiem sarakstiem, kur parādīsies cilvēki ar politiskām vēsturēm citās partijās, daudz latviešu, ir liela mīkla.
– Līdz šim latviešus daudz svītroja ārā no Saskaņas listes. Domājat, vēlētājs ir tiktāl etniski imūns, ka neizdarīs etniskas atzīmes?
J. L.: – Tā ir dziļāka problēma, un te ir vajadzīgs jauna veida izlīgums valstij, kas var notikt kāda viena lielāka akta rezultātā vai lēnām un pakāpeniski, bet šai nelatviešu kopienai ir jārada sajūta, ka viņi nav otrās šķiras pilsoņi. Diskusijām par Satversmes preambulu no krievu viedokļa vienīgais mērķis ir nostiprināt to, ka viņi ir otrās šķiras pilsoņi. Var jau teikt, ka demokrātijā vienmēr kādam jāpaliek opozīcijā, bet, ja tā notiek vienmēr un ar vēlēšanās uzvarējušo partiju, tad tā ir problēma. Par laimi Latvijai un paldies šai krievvalodīgajai kopienai, ka šis aizvainojums neizpaužas agresīvā, radikālā veidā. Tāpēc neņemšos apgalvot, ka etniskie svītrojumi beigsies, bet, iespējams, to būs mazāk – jau tagad Saeimā un vēl vairāk Rīgas domē Saskaņā ir cilvēki ar latviskiem uzvārdiem.
A. F.: – Saskaņas vēlētājs ir ārkārtīgi lojāls – tā ir liela lojalitāte – katrreiz balsot par partiju, kas dabū daudz mandātu, bet netiek koalīcijā. Acīmredzot arī viņiem nav pārliecinošas alternatīvas. Kādai daļai Saskaņas vēlētāju šāds saraksts būs kā sarkana lupata, bet viņi tik un tā ņems šo listi un radikālāki vēlētāji svītros latviešus.
J. L.: – Rīgas domes vēlēšanās par latviešiem nobalsoja diezgan daudz, jo daudzi balsoja par labu, saimniecisku mēru, un tur to etnisko barjeru pārkāpt bija vieglāk.
– GKR klātesamība nebūtu stimuls latviešiem vispār aplūkot Saskaņas listi?
J. L.: – Nē, nedomāju. Vēlētāju principiālās nostājas ir pārāk atšķirīgas. Tomēr nav tā, ka notikumus Ukrainā un pasaulē šajā sarežģītajā ģeopolitiskajā situācijā krievi vērtētu vienā veidā un latvieši – pretēji. Ir arī latvieši, kuri uzskata, ka Rinkēviča politika neielaist Latvijā Kobzonu un Valēriju ir pārspīlēta, labāk būtu vairāk padomājuši par mūsējo darba vietām.
A. F.: – Saskaņas/GKR saraksts izskatītos samāksloti apgabalos ārpus Rīgas. No otras puses, tā sociālā politika pragmatiskā populisma robežās Rīgā, kas bijis Saskaņas trumpis, kā liels vilnis noslaucījis nost etnisko jautājumu, jo vismaz 30% no tiem vēlētājiem, kas pērn balsoja par Saskaņu/GKR, bija latvieši. Daudzi no tiem pensionāri, kuriem totāli svarīgs ir bezmaksas sabiedriskais transports. Bet tas nestrādā Latvijas mērogā kopumā.
Vai Saskaņa var piesaistīt daļas vēlētāju interesi sev kā potenciālai varas partijai, kā alternatīvai Vienotībai? Šajās vēlēšanās vēl – diez vai. Bet Saskaņa noteikti iegūs argumentus sarunām pēc vēlēšanām – ja frakcijā parādīsies daudzi deputāti ar latviešu uzvārdiem, kuri uz tā saukto krievu jautājumu atbildēs tāpat kā daļa no Vienotības, ZZS vai kāds no NA deputātiem. Tad būs jautājums, uz kādu argumentu pamata viņus turēt distancē no koalīcijas.
J. L.: – Ja esošās varas partijas pasaka, ka galvenais ir nelaist pie varas Saskaņu, tās pasaka, ka galvenais ir palikt pie varas pašiem. Ja Saskaņu diskvalificē, tad vispār nav citu variantu koalīcijai! Tā ir savtīguma, nevis ideoloģiski determinēta situācija. Ja iedotu Saskaņai, piemēram, Satiksmes ministriju, mūsu nacionāli svarīgie jautājumi nekādi netiktu apdraudēti.
– Cik lielā mērā cilvēki būs gatavi balsot par premjera amata kandidātiem, kas paši vēlēšanās nekandidēs, bet ielikti kā lokomotīves ar lielu iespējamību, ka premjeri nebūs, – par Ušakovu, Robertu Zīli, Lembergu, ja ZZS viņu nominē?
A. F.: – Lembergs kopš 2006. gada ir saukts kā premjera kandidāts, bet nekad nav bijis listē. Premjera kandidāti parādās priekšvēlēšanu debatēs, fona informācijā, reklāmās – tam ir nozīme. Protams, jautājums, kā viņi tiek iepakoti. Nedomāju, ka ir pārāk daudz vēlētāju, kas ticētu, ka Zīle nāktu par premjera amata kandidātu – viņš to publiski pieļāva, jo saprot, ka viņam pie esošās un potenciālās pārstāvniecības Saeimā izredzes ir ļoti nelielas.
J. L.: – Visādi gadās. Teorētiski ir iespējama situācija, kurā šiem kandidātiem būtu iespēja kļūt par premjeriem.
– Kādas kampaņas varam gaidīt? Reklāmas televīzijā atļautas tikai līdz 4. septembrim. Atsevišķas partijas reklamējās pirms priekšvēlēšanu perioda, vasaras karstajos mēnešos bija klusums, palicis pavisam īss laiks! Būs vairāk akcenta uz priekšvēlēšanu diskusijām, melnajām kampaņām, partiju avīzēm, kuru izdevumi nav iekļauti priekšvēlēšanu limitā?
J. L.: – Man par lielu sarūgtinājumu šoreiz nebūs uzbrukumu Vienotībai no trešo personu puses. Diemžēl valdīs ideju trūkums – nepietiek ar to, ka uztaisa partiju ar kādu redzamu cilvēku vai cilvēkiem no reģioniem. Lai nomainītu esošo varu, jābūt sabiedrības noskaņojumos precīzi sakņotai idejai, tā labi jānoformulē. Bet to nav! Un pie esošās likumdošanas – kādas tur kampaņas! Droši vien divas nedēļas dažas partijas laidīs klipus televīzijā, septembrī – vides reklāmas, bukleti pastkastēs un pēdējās divās nedēļās – debates. Viss ir nodzīts tik minimālā līmenī, ka cilvēks, kurš īpaši neinteresējas, priekšvēlēšanu aktivitātes var nepamanīt.
A. F.: – Parasti ir kaut kāda pamattēma, ap kuru visi pozicionējas, sacenšas, tagad tās nav. Tradicionālās, gadiem ekspluatētās tēmas ir izsmeltas, ārpolitiski esam visur iestājušies, iekšpolitiski ir problēmas ar ekonomiku, bet nav saprotamu, ticamu un pārliecinošu piedāvājumu. Turklāt ir sajūta, ka no ES nākošo ideoloģiju un finansējuma dominantes apstākļos vēl vairāk sarūk partiju loma un vēlme piedalīties vēlēšanu procesā. Viena tēma priekšvēlēšanu solījumos un diskusijās varētu būt sociālie jautājumi, par ko partijas runā arvien vairāk, bet tēma ir pietiekami sarežģīta, lai par to izvērstos konkurence kampaņā – varbūt kaut kur debatēs, uz kurām gan citreiz cerības ir lielākas nekā rezultāts, kurās sāk dominēt šova elementi un pazūd reāla diskusija.
Nedomāju, ka vispār nebūs Vienotības kritikas, jo mazajām partijām, ja tām ir nauda, tas ir vienīgais ceļš, kā kaut ko dabūt.
J. L.: – Bet nekas tāds nenotiek un nebriest. Einars Repše ir iztērējis vājprāta naudu un neko nekritizē! Absurds! Ja startē no opozīcijas – jābūt kritikai. Laiks pārmaiņām – tad nu gan spēcīgi teikts! Esmu šokā!
