Diplomāta Andra Spūļa karjera negaidīti aprāvās 2008. gada 15. augustā, saņemot ziņu, ka Satversmes Aizsardzības biroja (SAB) direktors Jānis Kažociņš anulējis pielaidi valsts noslēpumam.
Nu jau bijušais Ārlietu ministrijas pirmais sekretārs Latvijas vēstniecībā Ukrainā, pirms tam Baltkrievijā, atšķirībā no citiem likteņa brāļiem piekrita Neatkarīgās aicinājumam izklāstīt arī plašākai sabiedrībai savu redzējumu par jau ilgu laiku strīdīgajiem pielaižu izsniegšanas un anulēšanas principiem. No viņa teiktā izriet, ka SAB direktors sadarbībā ar ģenerālprokuroru, izmantojot apzināti radītus robus likumdošanā, var brīvi un
nekontrolēti regulēt kadru politiku valsts iestādēs.
– Kādēļ jums anulēja pielaidi valsts noslēpumam?
– Šā lēmuma patiesos iemeslus joprojām nezinu. Strādājot valsts pārvaldē kopš pielaižu iedibināšanas brīža 1996. gadā, man vienmēr ir bijusi augstākās kategorijas pielaide darbam ar valsts noslēpumu. Nekad man nav teikts, ka būtu kaut kādas sūdzības vai būtu kaut kas pārkāpts. Gluži otrādi – par manu darbu vienmēr ir izteikta atzinība. Vienā brīdī pēkšņi SAB vadības acīs biju zaudējis uzticību.
Vai tas jāsaprot tā, ka vienā brīdī viņu acīs bijāt kļuvis par tādu kā ārvalstu spiegu?
– Pielaide tika anulēta bez jebkādām pretenzijām, bez dienesta izmeklēšanām, bez jebkāda pamatojuma. Pamatojums man nav zināms no pielaides atņemšanas brīža līdz pat šai dienai. Balstoties uz likumu Par valsts noslēpumu, desmit dienu laikā nelabvēlīgo lēmumu pārsūdzēju ģenerālprokuroram Jānim Maizīša kungam. Sūdzībā norādīju, ka anulēšana nav pamatota, jo nav izskaidrots, kādēļ SAB direktors apšauba manu uzticamību. Lūdzu ģenerālprokuroru pārbaudīt faktus, uz kuriem balstās SAB direktora lēmums, un lūdzu šajā sakarā veikt no SAB neatkarīgu pārbaudi. Man bija un ir pamatotas aizdomas, ka mana lieta ir safabricēta. Man ir pamatotas aizdomas, ka šajā safabricēšanā bija ieinteresētība no SAB vadības puses. Pierādījumus par savām aizdomām iesniedzu ģenerālprokuroram. Ģenerālprokurors pēc mēneša paziņoja, ka pieņēmis lēmumu atstāt spēkā Kažociņa kunga lēmumu, norādot, ka Ģenerālprokuratūrai nav pamata apšaubīt SAB direktora lēmumus. Nekādi skaidrojumi par to, kādēļ pielaide noņemta, man netika sniegti. Parasti jau tikai niecīga daļa amatpersonu pēc pielaides anulēšanas Kažociņa kunga lēmumus pārsūdz ģenerālprokuroram. Ne reizi nav gadījies, ka ģenerālprokurors būtu atzinis Kažociņa kunga lēmumu par nepamatotu vai nelikumīgu. Tādējādi sabiedrībā tiek mēģināts nostiprināt viedokli, ka visi Kažociņa un Maizīša kungu lēmumi ir vispareizākie un vislikumīgākie.
– Bet no savulaik dzirdētajiem NATO amatpersonu izteikumiem esmu sapratis, ka arī citās NATO valstīs, anulējot pielaidi, netiek pamatots, kādēļ tā tiek atņemta.
– Tā gluži nav. Galvenais NATO pielaižu izsniegšanas pamatojums ir vajadzība šo noslēpumu zināt, pildot amata pienākumus. Latvijas gadījumā izveidojusies absurda situācija – runa ir nevis par nepieciešamību izmantot valsts noslēpumu darbā, bet gan pielaide ir kļuvusi par instrumentu kadru politikai, ar ko savukārt var ērti noteikt toni valsts iekšpolitikā. Vispārzināms fakts: daudziem Saeimas deputātiem nav izsniegtas pielaides. Par to viņi, protams, klusē. Pārsvarā gadījumu amatpersonām šī pielaide nemaz nav vajadzīga, jo viņi ikdienas darbā valsts noslēpumu saturošus dokumentus neizmanto. Arī es pēdējos trīs gadus nebiju rokās turējis nevienu klasificētu dokumentu. Man bija saistība tikai un vienīgi ar politiskiem un tehniskiem dokumentiem, kuri nav klasificēti. Piemēram, nodarbojos ar Valsts prezidenta Valda Zatlera pirmās vizītes gatavošanu uz Ukrainu. Mums visos nozīmīgākos amatu aprakstos ir noteikts, ka pretendentam uz šo amatu ir vajadzīga pielaide, lai gan nav nekādas patiesās vajadzības izmantot valsts noslēpumu saturošu informāciju.
Nākamā dīvainā lieta: pēc iestāšanās NATO 2004. gadā, likums Par valsts noslēpumu praktiski nav grozīts. Varētu domāt, ka mēs jau kopš šā likuma spēkā stāšanās dienas esam zinājuši, kā jāapietas ar NATO noslēpumiem. Varētu domāt, ka mēs sevi uzskatām par gudrākiem nekā NATO, jo mūsu direktīvas par pielaides piešķiršanu un anulēšanu joprojām atšķiras no NATO direktīvām. Mums ir spēkā septiņi kritēriji, kuri kalpo par pamatu pielaides neizsniegšanai. Viens no tiem ir uzticamības apšaubīšana. NATO direktīvās šādu kritēriju ir vairāk nekā 11. Tur šie kritēriji ir ļoti konkrēti, ieskaitot ģimenes dzīvi un veselības problēmas, kas var ietekmēt cilvēka emocionālo stāvokli. Arī Igaunijā ir likums Par valsts noslēpumu. Tur minēti 17 kritēriji fiziskām personām un septiņi kritēriji juridiskām personām. Nekur kritērija – uzticamības apšaubīšana vai tās zaudēšana – nav. Kritēriji ir ļoti konkrēti. Tas nozīmē – ja cilvēks pretendē uz amatu, kuram nepieciešama pielaide valsts noslēpumam, izlasot šos kritērijus, viņam pašam ir iespējas novērtēt savu atbilstību amatam. Turpretī Latvijā uz šaubu pamata vien apzināti vai neapzināti var jebkurai karjerai pārvilkt treknu svītru. Vēl tikai atliek ieviest speciāla režīma cietumu par valsts noslēpuma pārkāpšanu aizdomās turamajiem. Tie pildītos ātri, jo tie ir vieni un tie paši, kuri ķer, soda un uzrauga soda izpildi. Ar valsts noslēpumu saistītajā jomā šobrīd izpildvara un tiesu vara atrodas vienās rokās. Trakākais, ka visi par to klusē. Tādēļ, ka klusē, mēs arī esam tur, kur esam. Tas attiecas arī uz pašreizējo ekonomisko situāciju.
Iestādei SAB, kura ir varenāka par visām citām Latvijas drošības iestādēm, jau pirms Parex bankas kraha vajadzēja valdībai ziņot par gaidāmajiem ekonomiskajiem apdraudējumiem. Uzraudzīt ekonomisko drošību ir viens no šīs iestādes pienākumiem. Tas ir ierakstīts likumā. Bet bija klusums. Tad jau laikam tur kāds nav ticis galā ar likumā noteiktajiem uzdevumiem.
– Cik pamatots ir viedoklis, ka SAB direktors un ģenerālprokurors vienā nabas saitē sieti?
– Ģenerālprokuratūra pēc likuma ir SAB uzraugs, taču pielaides prokuroriem un ģenerālprokuroram izsniedz SAB. Kā tu vari kontrolēt to, kurš tev izsniedz pielaidi? Ja ģenerālprokurors sāks pārbaudīt SAB direktora lēmumus un sāks atklāt, ka tie ir nelikumīgi, tad jau nākamajā dienā SAB direktors sāks apšaubīt pielaidi ģenerālprokuroram.
– Vai no tā izriet, ka par SAB direktora lēmumiem nav kam sūroties?
– Pēc Latvijas likumiem, ģenerālprokurors ir pēdējā instance, kurā lemj par pielaidēm valsts noslēpumam. Likums Par valsts noslēpumu paredz, ka ģenerālprokurors ir tas, kurš spriež tiesu. Viņam ir galavārds neatkarīgi no tā, vai viņš ir reāli veicis vai nav veicis pārbaudi. Mana pārliecība: parasti nekāda pārbaude netiek veikta. Nav precedenta, ka kāds SAB direktora lēmums būtu pārbaudīts. Man ir pamatotas aizdomas, ka ģenerālprokurors ne tikai nepārbauda SAB direktora lēmumus, bet tiem, kuri sūdzas, nosūta standartizētas atbildes, nospiežot datorā taustiņus Ctrl + C un Ctrl + V un pēc tam nomainot tikai adresātu uzvārdus. Kažociņš lēmumu par manas pielaides anulēšanu pieņēma 15. augustā, taču ģenerālprokurora atbildē bija teikts, ka par mani lēmums pieņemts 25. jūlijā. Skaidri zinu, ka par mani šajā datumā nekur nekādi lēmumi netika pieņemti. Salīdzināju ģenerālprokurora lēmuma tekstu ar citiem šādiem internetā publicētajiem ģenerālprokurora lēmumiem. Pārsteidzoši, bet tajos viss bija vārds vārdā kā manējā.
Ir bijuši mēģinājumi ģenerālprokurora galīgo lēmumu pārsūdzēt Administratīvajā tiesā. Arī pats esmu mēģinājis to darīt. Līdz šim Administratīvā tiesa no šiem jautājumiem ir norobežojusies, norādot, ka šajos jautājumos ģenerālprokurors spriež tiesu, jo viņš ir daļēji piederīgs tiesu sistēmai. 2003. gadā tika pieņemts Satversmes tiesas spriedums, kurā atzīts, ka šajos strīdos ģenerālprokurors ir pēdējā instance. Tomēr Satversmes tiesa vienlaikus norādīja – spriežot šo tiesu par SAB direktora lēmuma pamatotību, ģenerālprokurora darbībai jāatbilst taisnīgas tiesas principiem: objektivitātei, likumībai, vienlīdzībai, nevainības prezumpcijai. Neapšaubāmi valsts tiesības ir lemt, kam dot vai nedot pielaidi, jo valsts noslēpums ir valsts īpašums. Taču principiem, pēc kuriem pielaide tiek dota, jābūt taisnīgiem un saprotamiem.
– Vai tad ģenerālprokurors spriež netaisnīgu tiesu?
– Praksē sanāk, ka ģenerālprokurors spriež tiesu pretēji taisnīgas tiesas pamatprincipiem. Ar šāda veida tiesas spriešanu tiek rupji pārkāptas Satversmē noteiktās cilvēka pamattiesības. Nav skaidrs, pēc kādiem principiem vadās ģenerālprokurors, izvērtējot vai neizvērtējot SAB direktora lēmumus.
– Izlūku memuāros bieži tiek pieminēts, ka uz ielas izmestās ar valsts noslēpumu iepriekš strādājušās amatpersonas ir smalkmaizīte ārvalstu specdienestu aģentiem. Vai jums ir bijuši naudīgi piedāvājumi iegūto informāciju noplūdināt?
– Pie manis ar šādiem piedāvājumiem neviens vēl nav vērsies. Diezin vai esmu viņiem interesants.
– Kurš spēj SAB darbību kontrolēt?
– Var jau pieļaut, ka to varētu darīt parlamentārā kontrole, bet parlamentārieši pat nezina, pēc kādiem principiem SAB izsniedz NATO slepenības pielaides. Zīmīgi, ka pielaides NATO noslēpumam SAB izsniedz paši sev. Informācijai, pēc kādiem principiem tiek izsniegtas pielaides NATO noslēpumam, būtu jābūt publiskai, pieejamai SAB, Aizsardzības vai Ārlietu ministriju mājaslapās. NATO direktīvas ir publiskas, bet es šaubos, vai kāds no parlamenta atbildīgo komisiju locekļiem šos NATO dokumentus ir lasījis.
– Kas diplomātiskajos salonos dzirdēts – ar ko patiesībā nodarbojas SAB? Piemēram, nesen parādījās ziņas, ka žurnālists Lato Lapsa vērsies prokuratūrā saistībā ar SAB darbinieku visai dīvainu rīcību.
– Es esmu tikai viens no tiem nedaudzajiem, kuri mēģina cīnīties par savu taisnību un pierādīt patiesību. Pēc septiņu gadu prombūtnes darbā ārzemēs man tagad ir iespēja paraudzīties, kā darbojas valsts iestādes, un salīdzināt, kā tās darbojās pirms septiņiem gadiem. Grūti ir salīdzināt ar to, kas notiek šodien. Notiek kolosāla informācijas noplūde. Pirms septiņiem gadiem SAB darbinieki publiskā telpā, ja neskaita vadītājus, parasti netika minēti. Tagad regulāri tiek publiskoti dažādi uzvārdi, turklāt šie uzvārdi tiek minēti saistībā ar šo darbinieku rīcību. Kaut vai pēdējie piemēri – saistībā ar automašīnas novietošanu invalīdu stāvvietā un elektroniskā pasta saraksti. Rodas iespaids, ka noteikta amatpersonu grupa ir iedomājusies, ka drīkst darīt visu, kas ienāk prātā, un par to nekas nebūs. Viņus pārņēmusi ilūzija par visatļautību un nesodāmību. Izskatās, ka arī ģenerālprokurors to visu piesedz. Neatminos, ka ģenerālprokurors būtu izteicis šaubas par to, ka no šo darbinieku puses varētu būt bijis kaut kas pārkāpts.
– Turpinot šo tēmu, nāk atmiņā dzirdētais par sapulcēm, kurās piedalījušies ģenerālprokurors, SAB vadība un Ventspils mēra Aivara Lemberga oponentu pārstāvji, lai slīpētu operatīvo izstrādi Lemberga kriminālai apsūdzēšanai un viņa arestam. Kādas pikantērijas par šīm sapulcēm dzirdētas diplomātu salonos?
– Par Lemberga lietu krustām šķērsām tiek runāts dažādās aprindās un dažādos koridoros. Ir dzirdēts, ka ir notikušas šāda veida sanāksmes vai tikšanās. Runā, ka pirms Lemberga aizturēšanas SAB vadītājs, ģenerālprokurors ir tikušies ar Lemberga oponentiem un ar viņiem saistītajiem dažiem advokātiem. Cik atminos, pat medijos parādījās ziņas, ka atsevišķas SAB amatpersonas bijušas iesaistītas pret Lembergu vērstās operācijās. Patiesībā jau jautājums ir – ar ko šī iestāde nodarbojas. Zinot to, ka neviens viņus nekontrolē, jautājums ir jo īpaši aktuāls. Ja jau SAB piedalās kriminālprocesuālās darbībās, tad rodas jautājums – kurš un kurā brīdī SAB ir atjaunojis izziņas tiesības? No drošības iestādēm vienīgajai Drošības policijai ir izziņas tiesības. Esmu dzirdējis, ka Lembergu apsūdz kapitāla daļu izspiešanā. Bet kāds tam sakars ar valsts drošību vai valsts noslēpuma izpaušanu? Ja nav šādas saistības, tad kādēļ šajā lietā iesaistās SAB?
– Ja jau reiz šo dienestu neviens nekontrolē, vai nav pamats bažām, ka SAB varētu pakalpot arī konkrēta ekonomiskā grupējuma interesēm?
– Šādā situācijā varam pieļaut visu ko. Kontroles trūkums agri vai vēlu noved pie visatļautības un cilvēktiesību pārkāpumiem. Nekontrolētas šīs iestādes sāk orientēties nevis uz valsts, bet uz tās vadītāju interesēm.
– Klausoties jūsu teiktajā, noprotams, ka citu ģenerālprokuroru kā Maizīša kungu nemaz nevar ievēlēt, jo visi citi kandidāti, ko nominēs Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkoviča kungs, pēc Kažociņa kunga atzinuma izrādīsies vai nu krievu spiegi, vai šaubīgi elementi ar tumšiem radu rakstiem?
– Tā var sanākt. Balstoties uz man piemēroto uzticamības apšaubīšanas kritēriju, var apšaubīt jebkuras personas uzticamību, tajā skaitā jebkura prokurora vai tiesneša. Likums jau neprasa izskaidrot, kā šī apšaubāmība izpaužas. Teorētiski, ja Kažociņa kungs apšaubīs ģenerālprokurora kandidāta uzticamību, to varēs pārsūdzēt vienīgi tagadējam ģenerālprokuroram Maizīša kungam, kurš diezin vai būs ieinteresēts sniegt negatīvu atzinumu par Kažociņa lēmumu, tādējādi atbalstot savu konkurentu.
– Tādējādi Kažociņa un Maizīša kungi savus amatus ieņems mūžīgi?
– Par viņu amatiem lemj Saeima. Spriežot pēc pēdējā balsojuma par Kažociņa kungu, politiķi ar pašreizējo situāciju SAB un Ģenerālprokuratūrā jūtas ļoti gandarīti. Tas ir jautājums par mūsu politiķu godaprātu, viņu izpratni par tiesisku valsti. Kā zināms, pirms balsojuma par Kažociņa kungu virkne parlamenta pārstāvju tika aicināti uz vienas lielas valsts vēstniecības īrētām telpām. Pēc tā rodas jautājums – vai balsojums par Kažociņu maz ir mūsu deputātu lēmums? Rodas jautājums – kā tā var notikt sevi cienošā valstī? Ja jau mēs necienām paši sevi, kurš tad mūs cienīs? Kad šī pārvēlēšana bija notikusi, no atsevišķiem SAB darbiniekiem dzirdēju lielīšanos – kā mēs panācām līdzšinējā direktora noturēšanu amatā, organizējot tikšanās jau pieminētajās telpās. Tas tika stāstīts ar gandarījuma izjūtu par labi padarītu darbu. Šobrīd raugos uz ģenerālprokurora pārapstiprināšanas kampaņu, uz lozungiem par Maizīša neaizvietojamību un viņu kā tiesiskuma garantu, par viņa politisko neietekmējamību. Strādājot Baltkrievijā, kur ir autoritāra vara, un Ukrainā, kur tiek uzskatīts, ka demokrātija vēl tikai attīstās, ne reizi nebiju dzirdējis, ka kāds dienesta vadītājs vai ģenerālprokurors būtu neaizstājams tiesiskuma garants.
– Parasti amatpersonas, kurām noņem pielaidi, par to noklusē. Kādēļ piekritāt sarunai ar Neatkarīgo?
– Pielaides ir noņemtas simtiem cilvēku. Es valsts dienestam esmu atdevis savus labākos dzīves gadus. Esmu veiksmīgi veidojis karjeru. Mans darbs vienmēr ticis augstu novērtēts. Es nevēlos pievienoties tam baram, kurš pēc šādiem sitieniem aiziet ar nodurtu galvu. Esmu dzirdējis, kā bruņoto spēku pārstāvis vaicāja Kažociņa kungam, kādēļ latviešu virsniekiem, kuri beiguši nevis padomju karaskolas, bet Latvijas un NATO militāro izglītības iestāžu skolas, netiek piešķirtas pielaides. Atbilde bija vienkārša: viņi jau neiebilst pret pielaižu neizsniegšanu. Tā kā neviens neko neiebilst, sistēma tiek kultivēta. Netaisnība plaukst un zeļ. Pusotru gadu cīnos par savām tiesībām. Vienīgā cerība – ja parlaments pēkšņi mainītu likumu Par valsts noslēpumu, kurš pat neatbilst NATO prasībām. Nākamais apstāklis ir mājieni, kas man tika doti laikā, kad tika skatīts jautājums par mani. Kad pārsūdzēju SAB direktora lēmumu, tiku uzaicināts uz pārrunām pie īpaši pilnvarotās virsprokurores Usānes kundzes. Sarunas laikā viņa man vairākas reizes uzdeva jautājumu: vai jūs neiesiet pie preses un kaut ko presei nestāstīsiet? Arī SAB pārstāvji man ir izteikuši pietiekoši atklātus mājienus nekontaktēties ar presi. Lai kaut ko mainītu, par šīm nejēdzībām jāsāk runāt.
