Par valdības situāciju, politiskajām norisēm valstī un partiju vēlēšanu izredzēm un gatavību kandidēt – saruna ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu.
– Vai fakts, ka dažādās aptaujās jūs esat topa augšgalā kā populārākais politiķis Latvijā, ir noskaņojis jūs beidzot stingri izlemt – kandidēsiet vai nekandidēsiet Saeimas vēlēšanās?
– Vispirms par pašu faktu: ņemot vērā, ka antilemberga kampaņa ilgst kopš 1996. gada un kopš 2006. gada šai kampaņai ir pielikts klāt elements apsūdzētais, šis ļoti pozitīvais tautas vērtējums uzliek milzīgu atbildību. No otras puses, tas norāda tautas gudrību, kā arī uz to, ko tauta vēlas – progresu. Tauta vēlas redzēt nepārtrauktu, saprātīgu ilgtermiņa rīcību.
Latvijā ir politiķi, īpaši pašvaldībās, kas spēj uzrādīt darba rezultātus, un ir politiķi, pat politiskajā elitē, kas nespēj uzrādīt neko, izņemot ilgstošu savas politiskās karjeras balstīšanu uz dažādu antikampaņu veidošanu, kritizēšanu un gānīšanos. Arī šobrīd – lielākie mērogu un intensitātes ziņā – uzbrukumi tiek vērsti pret tiem, kas ir kaut ko paveikuši.
Pozitīvais sabiedrības vērtējums man liecina – tevi ir ievēlējuši, tu atbildi par Ventspili un turi augstu šo latiņu. Es teiktu, ka tas nozīmē arī nepārtrauktu šīs latiņas celšanu. Pozitīvais vērtējums arī nozīmē, ka tauta aicina: Lemberg, parādi, ko spēj arī valsts mērogā. Bet tam tad ir zināmi priekšnoteikumi – viens un ļoti būtisks priekšnoteikums ir vairākuma mandāts. Ventspilī man šāds vairākuma mandāts ir jau divdesmit gadu.
Taču vairākuma atbalstu grūtāk ir iegūt sākumā. Ja pēc četru gadu mandāta sabiedrība redz progresu un saglabā uzticēšanos, tad var turpināt.
Mans piemērs rāda, ka pat pie ļoti intensīvas antilemberga kampaņas, kurā iesaistījās pat augstākās valsts amatpersonas, piemēram, Vaira Vīķe-Freiberga, visi premjeri, ģenerālprokurors, Augstākās tiesas priekšsēdētājs Guļāns un Satversmes tiesas priekšsēdētājs Endziņš, KNAB..., ir iespējams saglabāt pozitīvu sabiedrības attieksmi. Bet vairākums parlamentā, lai šo uzticēšanos attaisnotu, ir ļoti nepieciešams priekšnoteikums.
– ...un to jūs nevarēsiet dabūt?
– Man grūti pateikt.
– Tātad jūs negribat atbildēt ar jā vai nē par kandidēšanu vēlēšanās?
– Viss atkarīgs no vēlētājiem. Es varu tikai piekrist Zatlera kungam, kuru tirdīja sorosiskie mediji par attieksmi pret mani – viss atkarīgs no vēlētājiem. Ja Zaļo un zemnieku savienība var dabūt vēlēšanās vairākumu, vēlams, absolūto, bet ja ne – tad vismaz divpartiju koalīcijai, kas dod iespēju nostrādāt vismaz četrus gadus: tad
ir jēga pateikt jā. Veģetēt politiskajās spēlēs, darboties trīs, četru, piecu partiju vidū, kas uzvedas kā pubertāti sasnieguši jaunekļi, tas nav priekš manis.
– ZZS vairākums gan ir maz ticams, ja augstākie reitingi ir Vienotībai un Saskaņas centram.
– Bet atšķirībā no Vienotības un SC līderiem tikai es varu uzrādīt ilgtermiņa rezultātu darbībai politikā, tikai es varu parādīt, ka ventspilnieki manā vadībā ir radikāli pārveidojuši pilsētu pozitīvā nozīmē. To jums pateiks jebkurš.
Ja vairākumu iegūs SC – tātad vēlētāji tic solījumiem, viņi grib kaut ko jaunu, pie varas nebijušu. Ar Vienotību ir tā – ja vēlētāju apmierina, ka mēs esam pasaulē pēdējā vietā pēc ekonomiskā krituma rādītājiem, tad neviens nevar to liegt atbalstīt.
– Vai tad tikai Vienotība vainojama ekonomiskajā kritumā un krīzē?
– Pie šīs situācijas ir vainīgi vairāk vai mazāk visi premjeri, kuri ir vadījuši valdības pēc neatkarības atjaunošanas. Mums ir bijusi vairāk vai mazāk neveiksmīga iekšējā un ārējā politika pēdējos divdesmit gadus. Te nav viena premjera vai viena gada neveiksme. Nē.
Premjera atbildība ir pavisam noteikta, līdzīga kā pirmajam pilotam lidmašīnā. Nesen aviokatastrofā aizgāja bojā Polijas prezidents, un daudzi uzskata, ka avārijā vainojama pilota kļūme. Var taču apgalvot, ka cita ekipāža nebūtu šo kļūmi pieļāvusi, vai ne? Var. Ja pilots būtu pieņēmis lēmumu nesēsties Smoļenskā vai tomēr nosēdinājis lidmašīnu, tad nelaime nebūtu notikusi. Bet notika fatāla kļūda. Tāpat arī ar valsti – premjera lēmumi var izraisīt fatālas kļūdas. Un pēdējā gada laikā esam liecinieki fatālām kļūdām. Piemēram, Ivars Godmanis – viņš taču nederēja kā premjers: viņš neapšaubāmi ir darbīgs, atbildīgs, urķīgs, viņš būtu izcils fiziķis, pētnieks. Bet viņš kā valdības vadītājs ir bijis krīzes ģenerators. Un tagadējie arī – nu garām.
Pilnu interviju ar Aivaru Lembergu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"
