Neatkarīgā piedāvā interviju ar partijas Visu Latvijai! līderi Raivi Dzintaru.
– Vai vienošanās ar TB/LNNK par kopīgas apvienības veidošanu jau ir reāli notikusi?
– Atšķirībā no tām sarunām, kas bijušas starp TB/LNNK un Vienotību vai starp mums un Vienotību – jūsu minētā vienošanās ir notikusi ļoti ātri: ja ir līdzīgas programmatiskās nostādnes, ja ir kopīga ideoloģija un vēlēšanās vienoties, tad viss notiek bez aizķeršanās. Mums bija principiāla nostādne: visam jānotiek uz vienlīdzības principiem, nevis vienas partijas biedriem jāiekļaujas otras partijas vēlēšanu sarakstā. Tam piekrita VL biedri, kā arī liela daļa TB/LNNK biedru. Ar pamatotu argumentāciju mums izdevās pierādīt, ka vienlīdzības princips nozīmē iespēju gūt labāko rezultātu.
– Atceros, ka TB/LNNK līderis Roberts Zīle sākotnēji bija pret šādu sadarbību. Kāpēc?
– Jāprasa viņam pašam. Neesmu ar viņu daudz par to runājis. Zinu tikai publisko argumentāciju: bija bažas par to, ka VL varētu būt pārāk radikāla dažos jautājumos.
– Piemēram, kādos?
– Tie bija sen visos medijos apmuļļāti jautājumi par mūsu attieksmi pret cittautiešiem. Taču mēs šos stereotipus esam gana labi lauzuši: VL nevēršas pret cittautiešiem, mēs esam organizācija, kas iestājas par to, lai latviešiem, Latvijas pilsoņiem būtu sava pašcieņa un lepnums. Man reizēm vaicā: kā tu, nacionālists būdams, definē, kas ir latvietis? Bet kāpēc man ir jādefinē? Pašam cilvēkam vajag saprast, kas viņš ir. Esmu latvietis, mana sieva ir latviete, un mani bērni ir latvieši, un savu valsti es vēlos redzēt latvisku. Taču tas nenozīmē, ka citi, kuri sevi identificē kā krievu, ukraini, ebreju vai vēl kā citādi, nevarētu justies piederīgi Latvijai. Svarīgi ir tas, lai visus iedzīvotājus vienotu kopīgi valstiski pamati, lai mums būtu kopīgas tradīcijas, kopīga izpratne par vēsturi, lielos vilcienos kopīga izpratne par politiskajām norisēm, lai mums nevajadzētu klausīties murgos, ka Latvijas neatkarība ir bijusi kļūda. Jautājums ir par pašiem pamatiem: neatkarīgi no etniskās piederības cilvēkā jau no mazām dienām jābūt vērtību bāzei, kuru nav iespējams apšaubīt. Piemēram, tas ir jautājums par Latvijas okupāciju. Tāpat kā ebrejiem ir neapstrīdams jautājums par holokaustu, tāpat mums ir okupācijas jautājums. Mūsu partijas valdes loceklis – krievs Dmitrijs Mironovs – ir labs piemērs tam, ka tautībai nav nozīmes: mēs nevienam galvaskausus nemērām un asins tīrību nepārbaudām.
– Un tomēr daudzu cilvēku uztverē VL attieksme pret cittautiešiem ir pārāk radikāla.
– Mēs esam radikāli par kaut ko, nevis pret kaut ko. Lai šādos sarežģītos laikos spētu cilvēkus vienot kopīgam mērķim, piemēram, kāpēc cilvēkam nebraukt prom, bet gan palikt te un saistīt savu dzīvi ar Latviju, ir nepieciešama kopīga ideja un iedvesma. Un es nevaru atrast pamatu citai labākai, iedvesmojošākai idejai kā vien nacionālās vērtības, kas mūsu tautā ir radījušas pārliecību, ka spējam būt saimnieki savā zemē un veidot savas mājas tādas, kādas vēlamies tās redzēt. Par to mēs radikāli iestājamies un nepieļaujam kompromisus. Diemžēl daļai Latvijas iedzīvotāju šādi mērķi un šāda iedvesma šķiet nepieņemama. Acīmredzot viņus vairāk saista Krievijas imperiālistiskā propaganda, oranži melnās lentītes un cita izpratne par to, kādai jābūt Latvijai. Skaidrs, ka mūsu darbību šādi cilvēki uztvers kā radikālismu. Savulaik, piemēram, arī grupas Helsinki - 86 dalībniekus daudzi uzskatīja par radikāļiem.
– Kad mūsu parlaments lēma par Abrenes atdošanu Krievijai, Visu Latvijai! jaunieši ziemas spelgonī puskaili protestēja pie Saeimas ēkas. Kā uz šo akciju reaģēja politiķi un vēlētāji?
– Bija milzīgi daudz pozitīvu atsauksmju no iedzīvotāju puses. No politiķu puses... Ne publiski, vien privātā kārtā vairāki politiķi pēc tam sita mums pa plecu, teikdami, ka uz mūsu akciju esot bijis prieks skatīties. Daudzi politiķi, kas sēž Saeimā vai augstos amatos, ir pazaudējuši to dzirksteli, kas mūsos joprojām dzīva. Kaut kur dziļi sirdī viņi saprot: jā, aizstāvēt mūsu zemi, mūsu Abreni, iespējams, būtu pareizi, taču viņiem jādomā citādi, sak, šodienas realitāte ir cita. Ceru, ka kaut kas tomēr liek notrīsēt viņu sirdij. Un ceru arī, ka šī notrīsēšana kādreiz pārveidosies īstā pārliecībā.
– Kas jums par to liek domāt?
– Gan Pilsoniskās savienības, gan TB/LNNK rindās no daudzu politiķu puses cīņa par iespēju būt kopā ar Visu Latvijai! bija, tēlaini izsakoties, uz dzīvību un nāvi. Atbalstu esmu jutis arī no vairākiem ZZS, TP biedriem.
– Ja VL iekļūs Saeimā, domājat, ka jūsu pieminētā dzirkstele kļūs par liesmu?
– Ja es nebūtu par to pārliecināts, nemaz necenstos tur iekļūt. Protams, nedomāju, ka esošo Saeimu pašreizējā sastāvā varētu reanimēt un padarīt citādu, nē. Bet no esošajām partijām atsevišķi politiķi varētu atgriezties no maldu ceļiem un atrast savu patieso būtību – tam gan es gribētu ticēt. Tas nevar notikt vienā dienā, taču – pārmaiņas būs. Kad biju sešgadīgs puika, vecāki ņēma mani līdzi uz manifestācijām, koncertiem, mītiņiem – tas notika Atmodas laikā. Protams, es toreiz nespēju saprast, par ko ir cīņa, taču manī ir palikusi tā sajūta, ko radīja tautas milzīgais spēks, strāvojums. Vēlāk sapratu, ka eksistē spēkavots, no kura tauta smeļas spēku, lai veiktu brīnumus. Lai arī daudzi par to ir aizmirsuši, zinu, ka šis avots nav zudis, un es to jūtu arī šobrīd. Es nerunāju par politisko eliti – tā šodien ir viena, rīt būs cita. Es runāju par tautu. Un izteiktāka šī sajūta ir laukos. Varbūt šodien tauta ir nomākta ar ikdienas likstām, taču, ja vajadzēs, tā atkal iestāsies par Latviju.
– Rīkot spožas, iespaidīgas akcijas un aizraut publiku – tā ir viena lieta. Savukārt strādāt parlamentā, kur ne tikai jāseko politisko intrigu līkločiem, bet arī jārada likumi – tā ir pavisam cita lieta. Kā VL ir sagatavojusies šādiem neierastiem pavērsieniem?
– Mūsu partijas aktīvākie jaunieši ir bruņojušies ar labām teorētiskajām zināšanām, daudziem ir jurista, ekonomista vai politologa grādi. Praktisko pieredzi viņi varēs gūt Saeimā: neviens no esošajiem politiķiem nav ienācis politikā jau sagatavots. Turklāt nav nepieciešams būt par korķi visām pudelēm: izpildinstitūcijās jāstrādā cilvēkiem, kas ir speciālisti konkrētajās jomās, viņiem nav obligāti jābūt mūsu partijas biedriem. Bet ļoti svarīgi ir tas, lai parlamenta konjunktūrā mēs spētu izdzīvot tādi, kādi esam: proti, mēs nedrīkstam zaudēt savus pamatus. Tas ir it kā vienkārši, tomēr daudzi šajās spēlēs jau ir sadeguši. Tad ir divas iespējas: viena – politikā salūst visi, tāpēc tajā nav jāiet, otra – priekšgājēji nav bijuši pietiekami stipri, tāpēc tagad jāiet stiprākajiem. Es atļaušos ticēt otrajai iespējai. Vēsturē mums ir stipru cilvēku piemēri, un es nedomāju, ka šodienas latvieši būtu vājāki. Daudzos – ne tikai mūsu partijas cilvēkos, bet tautā vispār – joprojām ir degsme, ideālisms, vienojošais mērķis.
– Ideālisms – tas ir skaisti. Bet kā ar ekonomisko programmu?
– Tā mums ir pieņemta pagājušajā kongresā. Tagad būs nopietns darbs, lai to saskaņotu ar TB/LNNK ekonomisko programmu. Mūsu programma balstās uz cilvēku kā galveno resursu nākotnes izaugsmei un labklājības panākšanai: tie ir ieguldījumi izglītībā, ražošanā ar augstu pievienoto vērtību, zinātnē. Esmu pārliecināts, ka mūsu kopīgais piedāvājums būs spēcīgs. Daudzi uzsver, ka valsts jāvada kā uzņēmums. Nenoliedzot uzņēmēju piedalīšanos politikā, tomēr uzskatu, ka valsts ir vairāk līdzīga ģimenei: tās pamatā atšķirībā no uzņēmuma ir vairāk iracionālā, piemēram, cieņa un stiprākā rūpes par vājāko, kopīgas tradīcijas, kopīgs lepnums par sasniegumiem un kopīgu māju sajūta. Ģimenisko attiecību pacelšana tautas līmenī – tas ir mūsu jaunais nacionālisms.
Pilnu interviju ar Raivi Dzintaru lasiet šodienas "Neatkarīgajā"
