Ventspils mērs Aivars Lembergs intervijā Neatkarīgajai parāda iespējamos ceļus Latvijas uzplaukumam.
– Vakar oficiāli kļuva zināms, ka Zaļo un zemnieku savienība jūs virzīs kā kandidātu premjera amatam, taču joprojām nav zināms – vai startēsiet arī Saeimas vēlēšanās?
– Gala lēmumu joprojām vēl neesmu pieņēmis. Mani māc iekšējas šaubas vairāku iemeslu dēļ. Darbs likumdošanas procesā īsti neatbilst manam temperamentam, pieredzei un zināšanām, kas gūtas, strādājot organizatoriskā jomā. Manuprāt, es daudz efektīvāks un valstij lietderīgāks varētu būt, strādājot izpildvarā, pārvaldē, nekā likumdošanas darbā.
– Ja jūs ievēlēs Saeimā, kas gan jums liegs ieņemt premjera vai ministra amatu?
– Ja ZZS neuzvarēs vēlēšanās, tad viņiem premjera amatu neviens nepiedāvās. Tas nozīmē, ka nāksies strādāt Saeimā. Ja tā, tad labāk es turpinu darboties Ventspilī. Darbam Saeimā nav vajadzīgs organizatora talants. Novadīt kādas Saeimas komisijas sēdi var gandrīz jebkurš.
Protams, aptaujas rāda – ja es startētu Saeimas vēlēšanās, tad droši vien arī gūtu tautas atbalstu. Taču tad arī sāktos politisko oponentu kladzināšana par to, ka es startēju Saeimas vēlēšanās, lai iegūtu krimināltiesisko imunitāti.
– Kāds vairs var būt arguments par imunitātes meklēšanu? Jūsu krimināllieta jau ir tiesā.
– Vienalga. Nevēlos dot iemeslu spekulācijām, ka esmu gļēvs vai baidos no taisnīgas tiesas.
– Tuvojoties vēlēšanām, visas partijas audzē muskuļus. Apvienība Par labu Latviju piesaistīja pensionārus. ZZS piesaistīja Liepājas partiju un pārvilināja pie sevis komponistu Imantu Kalniņu. Vai tādējādi palielinās partiju izredzes vēlēšanās?
– Pozitīvi vērtēju to, ka liepājnieki vienojušies par sadarbību ar ZZS. Ar liepājniekiem mēs jau ilgstoši sadarbojamies jautājumos, kuri veicina gan Ventspils, gan Liepājas attīstību. Mēs vienmēr esam centušies meklēt vienojošo, nevis radīt problēmas, izmantojot interešu atšķirības. Šo sadarbību gan neesam reklamējuši, jo, risinot nozīmīgus jautājumus, no risināšanas sākuma līdz beigām reizēm paiet pieci gadi. Piemēram, sadarbība Liepājas un Ventspils ostu attīstīšanā, izmantojot Eiropas Savienības līdzekļus, aizsākās 2005. gadā, un tikai tagad šis apjomīgais projekts sāk dot reālus augļus. Ja priekšlaikus būtu paziņojuši par šādu sadarbību, tas raisītu greizsirdību konkurentos un tas mums traucētu sekmīgi strādāt un sasniegt pozitīvu rezultātu. Savukārt, runājot par Imantu Kalniņu, zinu, ka tā ir viņa personīga izvēle. Tas, ko viņš paveicis mūzikā, manām ausīm šķiet izcili skaisti. Bet, vērtējot viņu kā politiķi, jāsaka tā: kamēr nebiju ar viņu ticies, raudzījos nedaudz skeptiski. Tagad man jāatzīst, ka viņam ir izsvērts un pārdomāts viedoklis par visiem būtiskākajiem valsts attīstības jautājumiem. Izrādās, viņam arī valsts lietās ir gaiša galva.
– Politikas gardēžiem tīkams mirklis: partija Jaunais laiks nosauca savus deputātu kandidātus. Viņi uzrāda pieticīgas prasības – 42 deputātu kandidāti no 115 iespējamajiem. Ko par to teiks pārējās Vienotības sastāvdaļas?
– Bet publiskā telpā jau izskanēja, ka Vienotībā deputātu kandidātu kvotas nevis sadala, bet gan pērk. Tas izskanēja saistībā ar Visu Latvijai! mēģinājumiem pievienoties Vienotībai. Šajā gadījumā Jaunais laiks pasaka, ka viņi izliek 420 tūkstošus latu.
– Skarba summa?
– Nav skarba, un tas arī nav nekāds grēks.
– Arī iepriekšējās Saeimas vēlēšanās jūs bijāt ZZS premjera kandidāts. Klīda tenkas, ka neesat iepaticies mūsu starptautiskajiem sadarbības partneriem un tāpēc jums tika radītas problēmas kriminālapsūdzību veidā. Vai šīs problēmas neatkārtosies – jūs joprojām publiskos izteicienos turpināt kaitināt amerikāņus?
– Lielākie problēmu radītāji amerikāņiem ir paši amerikāņi. Šai jomā īpaši ir izcēlies Bušs jaunākais, sasniedzot necerēti spilgtus rezultātus. Bet amerikāņi realizē savu ārpolitiku atbilstoši savām nacionālām interesēm – tā, kā viņi šīs intereses saprot. Vai tas, ko viņi dara, patiesi atbilst viņu nacionālām interesēm, tas jau ir cits jautājums. Es būtu naivs, ja sāktu mācīt ASV prezidentam un viņa administrācijai, kā viņiem realizēt savai valstij izdevīgāku ārpolitiku.
Bet jautājums gan ir par to, vai Latvija īsteno savu ārpolitiku atbilstoši Latvijas nacionālajām interesēm? Daži piemēri, kur Latvijas ārpolitika neatbilst nacionālām interesēm un kur nevar vainot amerikāņus, lai arī viņiem šeit ir pietiekami daudz ietekmes aģentu.
Piemēram, de jure Latvija ir iestājusies NATO, de facto – nē. Pēc ekspertu vērtējuma, Varšavas pakta laikos 7% no Latvijas PSR iekšzemes kopprodukta veidoja dalība militāri rūpnieciskajā kompleksā. Turpretī šobrīd Latvijas industrija NATO militāri rūpnieciskajā kompleksā vispār nav integrēta. Bet NATO ir tāds pats biznesa projekts kā visa pārējā tirgus ekonomika. Kamēr Latvija nav integrēta NATO militāri rūpnieciskajā kompleksā, tikmēr Latvija pilda tikai un vienīgi lielgabalgaļas vai nenogremdējama aviācijas bāzes kuģa funkcijas. Mēs par pliku velti NATO atdodam savu ģeopolitiski stratēģiski svarīgo vietu. Bagātais to varētu darīt, bet mēs esam nabagi, tāpēc mēs to par velti nedrīkstam darīt. Tāpēc Latvijas ārpolitikas galvenais uzdevums ir panākt Latvijas tautsaimniecības integrāciju NATO militāri rūpnieciskajā kompleksā – vienalga, vai mēs ražojam zeķes NATO zaldātiem, vai automātus, bruņutransportierus, aviācijas bāzes kuģus u.tml. Svarīgi, lai mēs kaut ko ražotu un būtu kāds, kas to visu garantēti pērk. Kamēr tā nav, tikmēr mēs notrallinām savu Aizsardzības ministrijas budžetu. Latvijas tauta apmaksā citu valstu militāri rūpniecisko kompleksu.
Šobrīd caur Latviju tiek transportēti aptuveni 50 000 NATO konteineru. Bet tas pēc pievienotās vērtības atbilst vienam nelielam Ventspils ostas terminālim. Galvenā pelnītāja NATO kravu tranzītā uz Afganistānu ir Krievija, kura nav NATO dalībvalsts. Tāpēc runāt par to, ka, nodrošinot šīs kravas, vērojama liela labvēlība pret Latviju, ir stipri pārspīlēti. Cita starpā, pastāvīgi runājot par šo tēmu, dzirdēju, ka esmu saklausīts un Latvijai būšot arī pasūtījumi no NATO. Kaut kas tikšot iepirkts arī no Latvijas. Bet, manuprāt, NATO valstīm, pirmām kārtām jau ASV, Vācijai, Lielbritānijai, Francijai, vajadzētu dibināt īpašu atbalsta programmu militāri rūpnieciskā kompleksa izveidei Latvijā. Bet, ja tas netiek darīts, tad tur jāvaino tikai un vienīgi Latvijas politiķu kalpa sindroms.
Pilnu interviju ar Aivaru Lembergu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"
