Ventspils mērs Aivars Lembergs intervijā Neatkarīgajai dalās savās pārdomās par priekšvēlēšanu kampaņas metodēm, prognozē gaidāmās izmaiņas politisko spēku struktūrā. Viņš aicina politiķus par visu augstāk likt Latvijas valsts un tautas intereses, bet ārpolitikā mudina atteikties no sulainības.
– Šopavasar jūs izteicāt pieņēmumu, ka vēlēšanu kampaņā var parādīties nebijuši elementi, līdz ar to vēlēšanu rezultāti nav prognozējami. Tomēr mēs redzam, ka 10. Saeimas vēlēšanu kampaņai trūkst asuma (red. piezīme – intervija notika 5. septembrī). Pat tādi jauninājumi, kā bankas kontu un liecību publiskošana, nedod pārāk lielu efektu. Pagājušās Saeimas vēlēšanu kampaņas nagla bija telefona sarunu publiskošana. Tagad arī tā vairs neko nedod. Kādēļ šī vēlēšanu kampaņa ir tik blāva?
– Jautājums – pret kuru blāva? Ja mēs runājam par mani, tad, lai tas neskan kā lielīšanās, bet Latvijas neatkarības 20 gados es esmu vienīgais politiķis, pret kuru divas Saeimas vēlēšanas pēc kārtas tiek vērsta iepriekš skrupulozi izplānota un dārga antikampaņa. Abos gadījumos izmantota viena un tā pati pieeja: kriminālprocess. Pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām pret mani uzsāka kriminālprocesu un uzrādīja apsūdzību smagos noziegumos par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu ar draudiem ielikt cietumā uz astoņiem gadiem tā sauktajā Grinbergu lietā. Neilgi pirms vēlēšanām šo lietu nosūtīja uz tiesu. Uzrādīja arī apsūdzību kukuļņemšanā tā sauktajā Aivara parka lietā. Šobrīd šajā ziņā nekas nemainās un kā sensāciju sabiedrībai cenšas pasniegt kopijas no šīs krimināllietas materiāliem. No iztiesājamās lietas materiāliem publisko arī faktus, kas acīm redzami ir safabricēti. Visos gadījumos pieeja vienāda – ja jau kaut kādus soļus sper prokuratūra, tad tas tiek pasniegts kā taisnība pēdējā instancē. Bet par to, vai prokuratūrai tiešām ir taisnība, mēs varam viegli pārliecināties. Kopš iepriekšējām vēlēšanām aizritējuši četri gadi. Grinbergu lietu Maizītis zaudēja simtprocentīgi visās trijās instancēs, un es no valsts jau daļēji esmu saņēmis kompensāciju. Diemžēl to maksāja nevis Maizītis, bet gan nodokļu maksātāji. Šajā laika periodā tika uzrādīta apsūdzība par to, ka neesmu iesniedzis amatpersonas deklarāciju. Tiesa šo lietu atcēla, jo konstatēja rupjus cilvēktiesību pārkāpumus. Arī šo lietu Maizītis zaudēja. Tika uzrādīta apsūdzība Drošības policijas apakšpulkvedim Arnim Indriksonam, ka viņš esot spiegojis manās interesēs. Visās trijās instancēs tiesa konstatēja, ka šī apsūdzība ir safabricēta.
– Toties tagad vēlēšanu kampaņā Arņa Indriksona lieta tiek no jauna vilkta ārā un pasniegta kā sensācija.
– Jā, šī lieta tiek pasniegta tā, it kā tā nebūtu jau izmeklēta un iztiesāta. Tā tiek pasniegta tā, it kā tās iztiesāšana vēl būs. Redzēsim, ko mums atnesīs tuvākās pāris nedēļas. Es domāju, ka vairākums Latvijas vēlētāju kā ar rentgena stariem redz cauri šīm politiski prokuroriskajām mahinācijām. Vēlētāju vairs nevar piekrāpt. Mani pat zināmā mērā izbrīna, ka Maizītis kopā ar Loskutovu, Strīķi un Kažociņu neko vairāk nav izdomājuši, kā tikai kontu publiskošanu un nopirktu advokātu liecību tiražēšanu.
– Jūs domājat, ka aiz šīs kampaņas stāv Maizītis, Loskutovs, Strīķe un Kažociņš?
– Grinbergu lietā materiālus apsūdzības uzrādīšanai savāca KNAB, kuru tajā laikā vadīja Aleksejs Loskutovs. Pagājuši četri gadi. Kur ir Loskutovs?
– Politikā.
– Politikā, turklāt pret mani karojošā politiskajā organizācijā Vienotība, kuru vada Kristovskis, Berķa stipendiāts. Uz šā fona izskatās komisks Maizīša apgalvojums, ka tiesībsargājošās institūcijas nav saistītas ar politiku. Ja amatpersona, kura ir kontrolējusi partiju darbību, pēkšņi pēc savas profesionālās darbības beigām aiziet uz konkrētu politisku spēku – tā ir iepriekšējās politiskās darbības legalizācija. Tāpēc nav jābrīnās par KNAB lēmumiem – kad mēģināju savu godu un cieņu aizstāvēt iepriekšējā pirms četriem gadiem pret mani vērstajā kampaņā, šīs manas darbības tika vērtētas kā politiskā aģitācija, taču antikampaņa pret Lembergu netika vērtēta kā politiskā aģitācija. Tātad kampaņa pret Lembergu nav politiskā aģitācija, bet, ja Lembergs mēģina sevi aizstāvēt, tad tā ir politiskā aģitācija, un tiek uzlikts uzrēķins, tajā skaitā par to, ko bija darījusi mana sieva.
– Kāpēc tieši pret jums jau otro reizi izvērstas šādas labi apmaksātas kampaņas?
– Labs jautājums, kurš gan jāprasa kampaņas finansētājiem. Sabiedriskās domas aptaujas tomēr rāda, ka Latvijas pilsoņu un arī nepilsoņu vairākums politiķus vērtē pēc padarītā, nevis pēc solījumiem, ka debesīs būs labāk. Tādējādi lieta vienkārša: brauciet uz Ventspili un salīdziniet, kāda tā bija pirms divdesmit gadiem un kāda tā ir tagad. Tad salīdziniet Latviju, kāda tā bija pirms divdesmit gadiem un kāda tā ir tagad. Latvijā, no demokrātijas attīstības viedokļa, ir progress, no tautsaimniecības attīstības un tautas labklājības viedokļa – diemžēl regress, ko mēs nevaram teikt par Ventspili. Tāpēc viņi izmēģina vienu kampaņu – nesanāk. Izmēģina otru kampaņu – nesanāk. Tā viņi visu laiku meklē jaunas cīņas pret Lembergu formu un saturu. Redzēsim, ar ko beigsies šī cīņa. To daļēji parādīs arī balsojums oktobrī.
Jau vairāk nekā desmit gadu tiek stāstīts, cik šausmīgs ir Lembergs, ka viņš ir diktators, terorists, zaglis, izspiedējs, reketieris, ka viņš ir Bin Lādens kvadrātā. Taču rezultāta šiem stāstiem nav, un viņi ar šausmām domā, kas notiks tad, ja beigsies apsūdzības. Viņi saprot, ka tad Latvijā beigsies visatļautība, neprofesionalitāte, haoss, sulainisms, kangarisms. Tad Latvijas un tautas intereses tiks celtas augstāk par visu. Kam šāda mana pozīcija ir izdevīga? Latvijas tautai, piemēram, ventspilniekiem. Viņiem mana pozīcija ir izdevīga. Kam tas nav izdevīgi? Lemberga politiskajiem konkurentiem. Ventspils domē jau vairāk nekā gadu Vienotība strādā roku rokā, faktiski visciešākajā politiskajā apvienībā ar Saskaņas centru. Tāpat aizokeāna un Rietumu kolonizatoriem nav izdevīga mana pozīcija. Kuram kungam patīk neatkarīgs, domājošs, tālredzīgs, brīžiem nekaunīgs kalps? Viņiem tāds pat par vagaru neder. Šajā gadījumā visu intereses saplūst. Visu pārējo Latvijas politiķu galvenais princips ir peldēt pa straumei. Vieni to dara pēc Rietumeiropas laika, citi pēc pārdīķa laika, citi pēc Austrumu laika. Es dzīvoju pēc vietējā laika. Varat vaicāt, kādēļ Ventspils jauno gadu izvēlējās sagaidīt 00.33 un 34 sekundēs? Tāpēc, lai pasvītrotu, ka tas meridiāns, pēc kura mēs mērām Rīgas laiku, iet ārpus Latvijas aiz Austrumu robežas. Mums ir pienācis laiks dzīvot pēc sava laika. Bet ir grūti pierast dzīvot pēc sava laika, ja pirms tam bijusi 800 gadu verdzība.
– Vēlēšanu laikā visi ir konkurenti. Kurš no politiskajiem spēkiem visvairāk iegūst no šīs antikampaņas, un kuram politiskajam spēkam jūs visvairāk atņemtu balsis, ja tomēr startētu vēlēšanās?
– Es visiem atņemtu balsis, tāpēc, ka es no viņiem visiem radikāli atšķiros. Es esmu liberālis.
– Tad jau jums jāstartē sorosiešu sarakstā.
– Es esmu liberālis tajā ziņā, ka uzskatu: valsts varas darbībai maksimāli jābūt vērstai uz to, lai ikvienam iedotu makšķeri. Tajā pašā laikā es esmu konservators, jo uzskatu, ka sabiedrības pamats ir ģimene, vēlams daudzbērnu. Es esmu nacionālists, jo uzskatu, ka Latvijas tauta ir augstākā vērtība un tam ir jāizpaužas tautas labklājībā. Latvijas interesēm jābūt augstāk par visu. Ja mēs kaut kur karojam, tad tam jābūt izdevīgi Latvijas tautai, un, ja mēs kādam kalpojam, tad arī tam ir jābūt izdevīgi Latvijas tautai. Tas viss jāsaprot nevis abstrakti, bet gan ļoti konkrēti. Tam jāatspoguļojas tautas dzīves līmenī, ne tikai materiālajā, bet arī garīgajā un intelektuālajā sfērā. Es esmu arī internacionālists, jo nezinu, kādas tautības cilvēki strādā Ventspils domē. Bet, kad man no Aizsardzības ministrijas atsūta netulkotus dokumentus svešvalodā, es protestēju. Ja valsts pārvalde pāries uz dokumentu apriti svešvalodā, būs vēl ļaunāk nekā padomju laikā. Padomju laikā dokumenti bija gan latviski, gan krieviski. Tikai cariskās Krievijas laikā, piemēram, Ventspilī, nebija nevienas latviešu skolas. Ja valsts pārvaldē dokumenti nav latviešu valodā, tad latviešu valodu vairs nav jēgas mācīties – valoda izzūd. Es uzskatu, ka visiem ir jākalpo Latvijai!
– Pāriesim pie vēlēšanu kampaņas elementiem. Krāšņāku štrihu iezīmē duelis starp Sarmīti Ēlerti un Andri Šķēli. Ir saprotams, kādēļ tas vajadzīgs Ēlertei, jo viņa, cīnoties ar Šķēli, var izcelties. Bet kāpēc Šķēlem tas ir vajadzīgs?
– Es biju pirmais, kurš pirms desmit gadiem pateica, ka Latvijā pagrīdē darbojas nereģistrēta politiska partija – Sorosa politiskā apvienība. Šajās vēlēšanās daļa no šiem Sorosa politiskās ietekmes aģentiem, kangariem, ir legalizējušies politikā un startē Saeimas vēlēšanās. Starp tiem es varu minēt tādus izcilus kangarus kā Ēlerte un Lolita Čigāne. Ir arī tādi, kuri jau agrāk legalizējās un kalpoja šai politiskajai apvienībai. Tādu ir daudz. No Tautas partijas šai apvienībai kalpo Helēna Demakova, arī Artis Pabriks. Šobrīd notiek cīņa par to, kurš Vienotībā pārņems kontroli – sorosisti vai nesorosisti. Sorosisti ir ļoti tuvu tam, lai pārņemtu kontroli. Tā ir pirmā lieta, kura ir jāsaprot. Otra lieta: mēs esam uzzinājuši to, ko kādreiz nezinājām, bet varējām nojaust. To ir teicis gan Ivars Godmanis, gan Aigars Kalvītis un Šķēle – ka Ēlerte slēgusi viņas vadītās Dienas lasītājiem nezināmas politiskas un biznesa vienošanās. Tajās bija noteikts, pret ko un par ko būs sorosieši. Ēlerte visu laiku ir turējusi degunu pagrieztu vairākos virzienos. Pirmkārt, Sorosa virzienā; otrkārt pret viņas darbības konkrētajiem finansētājiem; un, protams, uz savu personīgo kabatu. Visi tie, ar kuriem viņa ir slēgusi divpusējas politiskās vienošanās – gan Kalvītis, gan Godmanis, gan Šķēle un daudzi citi – tagad jūtas uzmesti. Par Ēlerti droši var teikt: "paņēma un uzmeta". Šādā situācijā ne vienmēr saprāts ņem virsroku pār irracionālo.
– Deputātu kandidātu debatēs pārsteidz abu krievisko partiju pārstāvju aizvēsturiskais kreisums, kurš brīžiem pat izskan kā dinozauru gaudošana. Vai tas neliecina, ka pat salīdzinoši liberālais Saskaņas centrs joprojām nav gatavs varai Eiropas Savienības valstī Latvijā?
– Te jāatminas Saskaņas centra sadarbība ar Vienotību pēdējā pusgada laikā. Jāatminas viņu saskaņotie balsojumi par vairākiem likumprojektiem, kur Vienotība balsoja pretēji tam, kā bija vienojusies koalīcijā. Ventspilī Vienotība nedalāmi sadarbojas ar Saskaņas centru un otrādi. Saskaņas pirmais numurs Kurzemē Valērijs Agešins ir radikālāk noskaņots pret ZZS, nekā šī apvienība kopumā, un pret mani kā premjera kandidātu tajā skaitā. Tas viss norāda, ka starp Vienotību un Saskaņas centru ir vienošanās par darbību katram savā vēlētāju nišā, savstarpēji nekonkurējot, lai pēc vēlēšanām iegūtu tik daudz vietu Saeimā, lai izveidotu kopēju politisko apvienību. Tas viņiem ļautu izdarīt ne tikai jebkuras izmaiņas likumos, bet arī Satversmē. Pēdējās ziņas ir tādas, ka Kristovskis, Ēlerte un vēl divi deputāti darbojas kā Austrumu ietekmes aģenti.
– Viņi neprotestēs pret šādu apgalvojumu?
– Loģiski, viņiem ir jāprotestē, taču es spriežu pēc gala rezultāta. Izlasot Vienotības un Saskaņas centra programmas, šķiet, viņiem vajadzētu karot, bet praksē viņi sadarbojas. Es nespriežu pēc vārdiem. Es spriežu pēc darbiem. Darbi ir tādi, kā es saku. Jautājums ir sekojošs: kādu apvērsumu pēc vēlēšanām Vienotība un Saskaņas centrs gatavo? Apvienība, kurai Saeimā ir vairāk nekā 67 balsis, var izdarīt jebko.
– Vēlētājiem derētu zināt, kas viņus sagaida pēc vēlēšanām, atdodot savu balsi par Vienotību vai Saskaņas centru. Kā jūs prognozējat, kas mūs sagaida viņu uzvaras gadījumā?
– Pirmā lieta: Vienotība ar tādiem cilvēkiem kā Kristovskis, Ēlerte, Čigāne un virkne citu ir par to, lai divi vīrieši, kas dzīvo kopā, vai sievietes, kas dzīvo kopā, varētu adoptēt bērnus un ka tā varētu būt ģimene. Otrā lieta: mēs zinām, ka laikrakstu Diena pirms gandrīz 20 gadiem Ēlerte un Arvils Ašeradens pievāca valstij. Tātad valdīs mantkārība. Lai par viņiem slikti nerunātu, tieši tāpēc viņi tagad visskaļāk kliedz: "Ķeriet zagli!" Viņi Latvijas valsts kontrolpaketi pārdos tiem, kuri visvairāk samaksās. Tas var būt gan Kremlis, gan Brisele, gan Pekina, gan Vašingtona. Šiem cilvēkiem nav principu. Visam pāri stāv materiālās intereses. Trešā lieta, kuru jau redzējām pie Vairas Vīķes-Freibergas, ir ambīcijas un centieni sasniegt karjeras augstāko punktu – nokļūšanu amatos starptautiskās organizācijās, kur alga ir simtiem tūkstošu un pat vairāk ASV dolāru gadā, kur ir milzīgas pensijas un cits sociālais nodrošinājums, kā arī prestižs. Ēlerte ar Ašeradenu jau parādīja, kā prihvatizēt Dienu, kāpēc lai viņi tagad neparādītu, kā prihvatizēt Latvijas valsts mežus, Latvenergo. Aiz Vienotības un Saskaņas centra stāv vieni un tie paši sponsori. Aiz šīs abu savienības stāv šakāļi, kuri maksā gan vieniem, gan otriem un kuri plāno diriģēt šo politisko spēku apvienību pēc vēlēšanām.
– Publiskajās debatēs ir redzams, ka Vienotība un Visu Latvijai! par savu galveno cīņas objektu ir izvēlējušās Šķēli un Par labu Latviju. Savukārt Par labu Latviju par savu uzbrukumu mērķi ir izvēlējusies ZZS. Kur šeit loģika?
– To, kāpēc Par labu Latviju par uzbrukuma objektu izvēlējusies ZZS un pēdējā laikā arī personīgi mani, ir grūti izskaidrot. Ja radīsies iespēja, pavaicāšu apvienības līderiem, kāds ir viņu aprēķins. Varbūt viņiem ir cerība, ka, ja diskreditēs ZZS, tad par viņiem kāds vairāk nobalsos un balsis no ZZS pāries pie viņiem, īpaši jau svārstīgo vēlētāju balsis. Iespējams, tas ir arī mans faktors, jo socioloģiskie pētījumi rāda, ka atbalsts man nav mazs un tas bāzējas uz pēdējos divdesmit gados paveikto. Viņi varbūt tādējādi cenšas saviem vēlētājiem iestāstīt, ka viņi ir nākotnes darītāji. Bet tie ir tikai tukši pieņēmumi. Vēl jāpiemin negācijas starp Tautas partiju un ZZS reģionālajā līmenī – pašvaldību, pilsētu un pagastu līmenī. Redzu, ka tur negāciju ir daudz un ir grūti rast kopsaucēju.
– No kurienes radās šīs negācijas?
– Tās ir tās sekas slimībai jeb tai politikai, kādu realizēja Tautas partijas premjeri. Viņi visu vilka uz savu pusi, nerēķinoties ar koalīcijas partneriem, pēc principa – ja tā uzskata Tautas partija, tad tā ir taisnība pēdējā instancē un jādara tikai tā, kā viņi grib. Vienalga, kurā jomā – vai jautājumā par investīcijām vai personālijām, vai likumdošanu. Bet, kad Tautas partija aizgāja opozīcijā, līdzīgas tendences sāka parādīties Vienotībai, īpaši jau Pilsoniskajai savienībai. Es to vērtēju kā zināmu slimību.
– Pirms diviem gadiem intervijās jūs sākāt runāt par nepieciešamību integrēties NATO militāri rūpnieciskajā kompleksā. Tagad beidzot ASV armija sāk interesēties par mūsu dārzeņiem un augļiem. Beidzot ir rezultāts. Vai jūs to teicāt tikai intervijās vai par to runājāt arī ar politiķiem un diplomātiem?
– Rezultāta pagaidām nav nekāda. Dārzeņi, kokmateriāli, kurpes un zābaki – tas nav militāri rūpnieciskais komplekss.
– Tomēr tas ir solis uz priekšu!
– Tas ir solis uz priekšu, bet tas nav militāri rūpnieciskais komplekss. Protams, ka es par šo tēmu runāju visur, un jāatzīst, ka sākumā Latvijas politiķi un arī ārvalstu diplomāti skatījās uz mani kā uz tādu mazliet jocīgu, skatījās uz mani ar iekšēju nepatiku, pie sevis domājot, ko tas vietējais aborigēns te iedomājas. Tas turpinājās, līdz es sāku salīdzināt PSRS, Latvijas PSR un Varšavas paktu, kur Latvijas PSR aptuveni 7% no IKP bija militāri rūpnieciskais komplekss. Turpretim tagad NATO militāri rūpnieciskais komplekss Latvijas IKP ir precīzi nulle. Tad viņiem zuda argumenti. Es atgādināju, ka reiz bija apvienība Alfa, nozīmīga ražotne militāri rūpnieciskajam kompleksam, bet tagad tur ir lielveikals. Tāpat militāri rūpnieciskajā kompleksā bija VEF, Radiotehnika, Komutators un daudzas citas rūpnīcas. Ir vajadzīgs laiks, lai mūsu sulaiņu dvēseles uzdrošinātos domāt, ka te kaut kas nav kārtībā. Tas, ka apgādes jautājumu ASV vēstniecība oficiāli publiski kustina un tuvākajā laikā notiks seminārs, un, iespējams, arī pēc tam konkurss, kurā, iespējams, kāds uzvarēs un sāks ražot ASV armijai produktus un preces, – tas ir tikai pirmais sīkais šļupsts pareizajā virzienā. Tad, kad Latvijas militāri rūpnieciskais komplekss ražos elektroniku ASV vai NATO pretraķešu aizsardzības sistēmai, tad mērķis būs sasniegts. Apbrīnojami, ka Latvijas politiķi pat iedomāties baidījās, ka par šo tēmu varētu runāt ar Džordžu Bušu vai Baraku Obamu. Mūsu politiķi nesaprot amerikāņus. Ja tu runā par biznesu, amerikāņi to ļoti labi saprot. Es noņemšu cepuri tās valdības priekšā, kura panāks Maršala plāna piemērošanu Latvijai. Latvijai no lielā septītnieka valstīm pienākas Maršala plāns – tiešās investīcijas mūsu valsts industrializācijā. Tas būtu tikai normāli, ja ASV veidotu Latvijas vajadzībām līdzīgus tautsaimniecības attīstības fondus, kādi ir Eiropas Savienībā, un katru gadu Latvijai piešķirtu vienu miljardu latu, kas būtu līdzvērtīgi bumbvedēja B-2 diviem spārniem un dzinējam.
Ticīgi cilvēki skaita Tēvreizi, bet Latvijas politiķiem vajadzētu katru dienu, skatoties spogulī, sākt ar šādu frāzi un to atkārtot desmit reižu dienā: "Tev nebūs sulainim būt!"
