Iekšlietu ministre Linda Mūrniece (Vienotība) demisiju iesniedza pēkšņi, radot šoku atbalstītājos un izbrīnu pretiniekos. Intervijā Neatkarīgajai ministre vakar atzina – lēmums pieņemts emocionāli atvaļinājuma laikā – pēdējais piliens bijis video par policijas darbinieku apzagšanos, par ko uzzinājusi no bijušā Valsts policijas priekšnieka Valda Voina zvana.
Pēdējā mēneša stress pēc Jēkapbils traģēdijas ir izpaudies kā izšķiršanās demisionēt. Spiedienu rīkoties tā vai citādi ministres amatā jutusi vairākkārt, bet nu viņas kausā kritis pēdējais piliens. Ministre atturas vērtēt, vai atvaļinājuma laikā nav tikusi maldināta par sabiedrības attieksmi un it kā pastāvošo spiedienu demisionēt.
Šodien viņa runā ar premjeru Valdi Dombrovski, kuram ir jāizlemj, vai demisiju pieņemt vai nepieņemt. Intervijā vakar Neatkarīgajai ministre teica – neatkarīgi no tā, kāds būs premjera lēmums, viņa vēlētos, lai parlamentā būtu kvalificēta diskusija par iekšlietu sistēmu un tās nākotni. Viņa ir gatava uzticības balsojumam Saeimā, lai deputāti izlemj, vai viņa var turpināt darbu, vai nē. «Lai nebūtu tā, ka esmu vienīgā, uz kuras pleciem uzgrūst 20 gadu laikā iekšlietu sistēmā sastrādāto un aizmirst šo tēmu. Atbildība par notikušo iekšlietu sfērā ir jādala tieši tik daļās, cik ir bijis iekšlietu ministru. Tie ministri, kuri zina, kāda ir sistēma un cik grūti ir tajā strādāt, tie nāk un palīdz. Bet ir arī tādi, kuri nāk un filmējas uz iekšlietu sistēmas fona, un deklamē, ka vienīgā vainīgā pie visa šajā valstī ir iekšlietu ministre Linda Mūrniece. Spējīgi vīrieši vienā dienā kļūst par tādiem dīvaiņiem, kuri atraduši vienīgo ienaidnieku Lindas Mūrnieces personā un piepildījumu savu kompleksu mazināšanā, viņu kritizējot,» saka iekšlietu ministre.
– Sauciet tomēr vārdus, kuri jums lika vilties!
– Jā, protams, varu saukt vārdus. Piemēram, esmu ļoti pārsteigta par bijušo Valsts policijas priekšnieku un bijušo Iekšlietu ministrijas valsts sekretāru Juri Rekšņu. Viņš uzradās otrā dienā pēc Jēkabpils notikumiem ar tekstu, ka man ir jādemisionē. Pirmkārt, viņš kā šīs sistēmas cilvēks ir bijis līdzdarbīgs tajā ilgus gadus. Otrkārt, viņš bijis mans draugs ilgus gadus. Es zinu sīkos iemesliņus, kāpēc viņš tā darīja...
– Tāpēc, ka amatu nācās pamest viņa sievai, ilggadējai Valsts policijas preses dienesta vadītājai Ievai Rekšņai?
– ...jā, bet turklāt amatu pamest viņu palūdzu nevis es, bet Valsts policijas priekšnieks Artis Velšs, es devu viņai iespēju turpināt darbu IeM. Noteikti Jurim Rekšņam ir vēl kāda sāpe par lietām, kas bija manu ministra gaitu sākumā, kad viņš mēģināja ietekmēt manu viedokli dažās Ventspils tranzītkara lietās. Viņa iesniegumi ir saglabājušies manā atvilktnē. Man jau tad bija dīvaini, ka mani šādi mēģina izmantot cilvēks, ko uzskatīju par draugu. Iespējams, ir vēl citi sīki aizvainojumi.
Taču, manuprāt, ar vienu šādu uzstāšanos viņš pārstāja būt cienījams cilvēks citu cienījamu cilvēku acīs, kuri nākamajā dienā pēc Jēkabpils notikumiem atnāca uz Iekšlietu ministriju un vaicāja – kā mēs varam palīdzēt? Tie bija bijušie ministri, IeM valsts sekretāri, Kriminālpolicijas priekšnieki, ģenerālis Aloizs Blonskis, Aloizs Vaznis, Laimonis Liepiņš, Valdis Pumpurs. Protams, ka viņi teica – jā, situācija nav laba. Bet viņi, kā ģenerālis Blonskis teica – mēs, meitiņ, tev gribam palīdzēt.
Šādās kritiskās situācijās katrs parāda, kas viņš ir un ko ir vērts. Rekšņas attieksme man bija lielākais pārsteigums.
Vēl mani izbrīnīja bijušais iekšlietu ministrs Jānis Ādamsons, kurš pārmeta, ka neesmu izcīnījusi iekšlietām pietiekamu budžetu. Man savukārt Ministru prezidents Valdis Dombrovskis ir teicis – ja visi ministri valdībā būtu tādi kā es, kas tā aizstāv savu nozari, tad vispār valdība nevarētu budžetu nogriezt. Protams, ka iekšlietu sistēmai nav bijis īpaši daudz naudas, nekad. Bet nu uzskatīt, ka 20 gadu laikā es esmu bijusi tā, kuras dēļ nav naudas, arī laikam tomēr nav pareizi. Vēl, protams, ministrs Dzintars Jaundžeikars, kurš pēc Jēkabpils notikumiem teica, ka viņš prasot manu demisiju, jo es savulaik kā opozicionāre esmu tā darījusi. Droši vien, ka tā bija, bet tas jau ir opozīcijas darbs. Bet tas nebija pamatots arguments, lai prasītu manu demisiju pēc Jēkabpils notikumiem, tā atkal tikai tāda sīka atriebībiņa.
Vai arī eksperts Jurģis Liepnieks. Gudrs vīrietis, bet klūp virsū man kā tāds šunelis. Bet tas viss laikam tāpēc, ka es kādreiz viņu vinnēju tiesā par goda un cieņas aizskaršanu. Droši vien, ka to nevar piedot.
Un ko es Pēterim Apinim esmu nodarījusi?! Kāpēc cilvēks, kuru es neesmu dzīvē satikusi, mēģina realizēt savus kompleksus, mani apsaukājot? Būtu pieteicies uz pieņemšanu un pārrunājis tās iekšlietu sistēmas problēmas, kas viņu uztrauc.
– Pēc demisijas raksta iesniegšanas daudzi eksperti, pat tādi, kas ne tuvu nav bijuši jums draudzīgi, saka – vispār jau nevajadzēja šobrīd. Nav tādas sajūtas, ka pārsteidzāties?
– Man ir tāda sajūta, ka es varu izdarīt divas lietas – demisionēt vai nomirt, jo tad es par sevi uzzināšu daudz laba. Es izvēlējos pirmo un tagad divu gadu laikā esmu uzzinājusi par sevi arī labas lietas. Jā, esmu divus gadus ļoti smagi strādājusi, pieņēmusi ļoti smagus, sasāpējušus lēmumus. Uzskatu, ja nebūtu manis, sistēmai būtu klājies daudz grūtāk. Taču, neskatoties uz to, es nepamanīju virsrakstus avīzēs – Mūrniece, tu esi malacis. Pat pēc lēmuma par bijušā Maskavas mēra Jurija Lužkova iekļaušanu melnajā sarakstā, lēmuma, kas daudziem patika, es nesagaidīju atbalstu. Man sāka likties, ka es varētu kādu cilvēku izglābt, bet virsraksti būtu aptuveni tādi – ko līda, kur nevajag. Laikam jau dzīvojam vidē, kur labās lietas nevienu neinteresē.
Es biju pārsteigta, ka pēc demisijas es tomēr uzzinu ko labu. Un pat no policijas arodbiedrības vadītāja Augustāna, kurš atzina, ka ministrs jau vada ministriju, nevis policiju. Es tiešām neesmu valsts galvenais policists, es vadu ministriju, allaž uzsvēra Mareks Segliņš, iekšlietu ministrs būdams. Laikam es esmu centusies vairāk būt visam klāt, piedalīties, tāpēc policijas darbs saistās arī ar manu tēlu, iespējams, vairāk, nekā vajadzēja.
– Ja premjers jūs lūgs ņemt atpakaļ demisijas rakstu, to darīsiet?
– Nē, es neesmu gatava ņemt atpakaļ atlūgumu. Esmu pieņēmusi lēmumu. Bet pieļauju, ka Saeimā varētu būt uzticības balsojums. Esmu gatava uzticības balsojumam Saeimā, lai deputāti izlemj, vai varu turpināt strādāt, vai nē.
Daudz kas ir atkarīgs no sarunas ar premjeru. Es cilvēciski nevaru iedomāties, kā viņš varētu pateikt – esmu slikti strādājusi, mani vajag atlaist. Bet es īsti arī nezinu, kā viņš varētu nepieņemt atlūgumu.
Pieļauju, ka labākais variants jau pēc Jēkabpils notikumiem būtu bijis Vienotības frakcijas piedāvājums – par uzticības balsojumu Saeimā. Tā būtu gan diskusija par manu atbilstību, par iekšlietu sistēmu. Problēmas iekšlietu sistēmā ir nopietnas un tās jārisina.
– Tad jūs pieļaujat, ka premjers var pieņemt demisiju un kā nākamo ministra kandidāti atkal izvirzīt jūs? Tas jau nozīmētu uzticības balsojumu Saeimā. Turklāt nav jau dzirdēts, ka Vienotībai būtu kāds garais rezervistu soliņš ar iekšlietu ministra amata kandidātiem. Pietiek.com rakstīja par Aināru Latkovski un Olafu Pulku kā iespējamiem kandidātiem, bet nešķiet jau, ka šie varētu būt reāli kandidāti.
– Nē, tiešām neviens vēl nav pieteicies. Es zvanīju arī Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai, kura
apliecināja, ka tiešām nav kandidātu.
Arī situācijā, kad premjers izšķīrās mani nominēt amatam otro reizi pēc parlamenta vēlēšanām, neparādījās saraksts ar iekšlietu sfēras zvaigznēm, kas gribētu stāties manā vietā. Ne tāpēc, ka tādu nebūtu. Bet tāpēc, ka laikam visi izvērtēja, ka strādāju pietiekami profesionāli. Varbūt esmu pārāk pašpārliecināta, bet tiešām nebija lielas konkurences. Zaļo uz zemnieku savienība nosauca savu kandidātu, bet būtu jau bijis nepareizi, ja nenosauktu, turklāt nekāda spiediena par šo izvēli nebija.
Es pieņemu – ja es būtu slikti strādājusi, mani neviens otrreiz nenominētu un Saeima arī nebūtu nobalsojusi. Es taču nevarētu nevienam atriebties, ja mani nenosauktu un neievēlētu, – tik ietekmīga es neesmu. Turklāt politikā ir tā – šodien tu esi, rīt jau vari meklēt citu darbu. Ar to jārēķinās.
– Par aiziešanu no iekšlietu struktūrām ir tāds izteiciens – aizgāja ar mapīti. Savulaik tā kuluāros runāja par bijušo Iekšlietu ministrijas valsts sekretāru Andri Stari. Jūs arī aiziesiet ar mapīti?
– Nu, kā beigās izrādījās, Andra Stara mapīte bija kopijas no publikācijām avīzēs. Nē, man nav bijis laika veidot mapītes.
– Jūs pieminējāt spiedienu demisionēt savas darbības laikā. No kā tas nācis? No partijas biedriem?
– Es gribētu teikt, ka no žurnālistiem.
– Esat vīlusies žurnālistu attieksmē?
– Ne gluži. Cilvēkiem ir sava maize jāpelna. Taču attieksme reizēm pārsteidz. Esmu bijusi presei brīvi pieejama, neesmu slēpusies un vienmēr saku, ko domāju. Tādēļ man nav saprotami uzbrukumi no mediju puses. Es sagaidu vismaz korektu attieksmi. Bet tā vietā pēc Jēkabpils notikumiem LTV 100. pantā žurnālists Gundars Rēders man vismaz četras reizes uzbrūkoši vaicā – jūs demisionēsiet, jūs demisionēsiet, kur jūsu politiskā atbildība? Neraugoties uz to, ka es jau paskaidroju viņam – mana politiskā atbildība ir strādāt un mainīt situāciju uz labu. Es nezinu, ko šie cilvēki grib panākt – lai viņiem būtu pamats teikt, redz, kā es novedu iekšlietu ministri. Jānis Domburs Kas notiek Latvijā? darīja to pašu, līdz man nācās pateikt – kur, Jāni Dombur, ir tava atbildība? Tad, man liekas, viņš tā kā apmulsa. Arī raidījumi jāveido pēc objektivitātes principa, nepiemeklējot ekspertus pēc tā, lai viņi rada jau iepriekšparedzamu raidījuma ievirzi.
Viena lieta ir atbildēt par Iekšlietu ministriju, bet otra – prasīt no iekšlietu ministra atbildību par visu šajā valstī. Pat par to, ka šodien ārā mīnus astoņpadsmit grādu.
– Ja jūs demisionējat pēc videosižeta, kur apzogas divi policisti, vai tas nenozīmē pārāk plašu politiskās atbildības jēdziena traktējumu? Kā tad strādās nākamais ministrs – viņam, tikko kāds policists kaut ko nelikumīgu izdarīs, arī būs jādemisionē, jo precedents jau ir.
– Nu, jā, taisnību sakot, policistu aizturēšanas ir diemžēl regulāras. Aptuveni reizi mēnesī aiztur policistu kukuļņēmēju. Kāds piedzeras formā un nokrīt publiskā vietā, viņu aiztur. Tas notiek regulāri. Acīmredzot šobrīd uzmanība tiek sakoncentrēta tieši uz policiju, un katrs Latvijas pilsonis uzskata par savu pienākumu nofotografēt policijas mašīnu, kas drusku slīpāk novietota pret ietvi, un sūtīt visiem medijiem. Es ar savu demisiju aicinātu cilvēkus tomēr adekvāti novērtēt policijas darbu kopumā. Nevis meklēt utis. Noziedzības līmenis kopumā pagājušajā gadā krities par 10%. Tā nav nejaušība, tas ir mērķtiecīgs policijas darbs. Un to vajag novērtēt.
Jēkabpils gadījums ir traģēdija, bet pirms dažiem gadiem bija notikums policijas iecirknī Valmierā, kurš arī bija traģēdija, bet tas netika uztverts tik sakāpināti. Varbūt tas ir manas personības dēļ? Tāpēc, ka es saku, ko domāju, un nokaitinu tos vīriešus, kuri mēģina no manis tikt vaļā.
– No Vienotības puses jūs esat saņēmusi mājienus – būtu tā kā jāatkāpjas?
– Pēc Jēkabpils notikumiem, dodoties uz Vienotības frakcijas sēdi Saeimā, es tiešām slikti jutos un biju gatava – ja būs nopietni pārmetumi un pamudinājumi – atkāpšos. Kas mani pārsteidza – deputāti pēc manis uzklausīšanas, pēc Valsts policijas priekšnieka Arta Velša uzstāšanās viens pēc otra sāka runāt man par labu, meklēt vārdus un risinājumus, lai man palīdzētu. Tie bija deputāti, kas mani ir publiski kritizējuši un vismaz pilnīgi noteikti nav mani fani, – Rasma Kārkliņa, Lolita Čigāne, Ojārs Kalniņš, Atis Lejiņš. Tas mani pārsteidza, jo biju gatavojusies pilnīgi kam citam.
Frakcijā es arī saņēmu atbalstu tam modelim, kas bija jārealizē jau sen – atlaižot virkni policijas darbinieku, paliekošajiem palielināt algas. Grozies, kā gribi – policistu skaits tiks mazināts un algas palielinātas. Ja ir policisti, kuri var nodarboties ar mašīnu apzagšanu, narkotiku tirgošanu vai gulēšanu darba laikā, tad to skaits objektīvi ir par lielu. Tie, kas strādā, taču ļoti labi zina, ka viņus neatlaidīs, viņi strādā. Ja uz atlaisto sliņķu rēķina ir iespēja palielināt policistu algas līdz 1000 latiem, tad tas ir jādara. Sliņķi, protams, stāsies arodbiedrībās un ies piketēt, bet lēmumus tas, es domāju, nemainīs. Arodbiedrībās vispār ir 280 cilvēku. Tas neļauj runāt par nopietnām arodbiedrībām.
– Jūsu pirmā ministres termiņa laikā bija zināms spiediens uz jūsu demisiju, tādēļ, ka bijāt ar dienesta mašīnu kādu gabaliņu vedusi savus bērnus uz skolu. To bija novērojuši policistu arodbiedrības pārstāvji. Tiešām tikai arodbiedrības to organizēja?
– Nē, nu tas noteikti bija apmaksāts pasākums. Tiesa gan, nezinu, kurš tieši apmaksāja. Sazvērestības teorijas man nav tuvas, un negribu tās izvērst. Cilvēciski tas man un maniem bērniem bija trieciens, šī pārliecība, ka apmaksāt, izrādās, var jebko.
Kampaņas pret mani, domāju, tomēr ir organizēti pasākumi. Jo citādi tur ir jābūt lielai apņēmībai un lielam naidam – nemitīgi kaut ko sliktu par cilvēku atrast. Ja var organizēt normālu PR, tad jau var organizēt arī melno PR. Negrasos to pētīt un analizēt, kurš.
– Varbūt esat pieņēmusi lēmumus, kas finansiāli ir kādam neizdevīgi? Piemēram, par fotoradaru izvietošanu izsludinājāt konkursu, nevis atdevāt noteiktai firmai šo projektu.
– Varbūt. Varu pateikt, ka gan par šo konkursu, gan par citiem IeM iepirkumiem ir bijuši uzņēmēji, kas mēģinājuši pie manis pieteikties vizītē. Bet tā nav mana kompetence, un es negrasos šajos jautājumos pieņemt lēmumus, ko var tulkot kā labvēlību pret kādu. Ir bijis vēl viens pasākums ar konkrētu uzņēmēju ieinteresētību, trauksmes sirēnas – ir uzņēmēji, kas uzskata, ka ir par vairākiem miljoniem jāiepērk vēl vairāk šo ierīču. Un uzskata mani par pilnīgi nesaprātīgu, ka es tam nepiekrītu un svītroju no IeM iepirkumu listes arī šo trauksmes apziņošanas iekārtu apkopi par simtiem tūkstošiem latu.
Es negrasos pieļaut situāciju, kurā varētu apgalvot, ka kāds uzņēmējs stāsta, ka «ir visu sakārtojis» ar iekšlietu ministri. Ja kāds arī stāsta, tad tā nav tiesa. Tūliņ jau atkal būs cīņa ap automašīnu iepirkumu – un summa nav maza – ap sešiem miljoniem latu.
– Ja Saeimā būs balsojums par uzticību jums, Vienotība jūs atbalstīs?
– Ja koalīcijas partneri ZZS ir pateikuši, ka atbalsta mani, tad būtu dīvaini, ja Vienotība rīkotos citādi. Es domāju, ka balsojums noteikti būtu par uzticību man, neraugoties pat uz to, ko varbūt kāds Vienotības deputāts par mani domā. Bet tā visa ir teorija. Viss ir atkarīgs no sarunas ar premjeru.
