Ekonomiste, eksperte analītiķe Jevgeņija Zaiceva un profesors, ekonomikas doktors, Eiropas pētījumu institūta prezidents Aleksandrs Gapoņenko Neatkarīgajā vērtē budžeta konsolidāciju.
– Jūs esat izanalizējuši valdības šī gada budžeta konsolidācijas plānu. Kāpēc tas ir tik valdzinošs?
Jevgeņija Zaiceva (J. Z.): – Valdība konsolidācijas budžetu veido visai viltīgi. Starptautiskā valūtas fonda pirmā, ar valsts uzdevumu samazināšanu saistītā prasība ir – samazināt algu līmeni valsts pārvaldes iestādēs. Tā ir vienīgā pozīcija, kura nav izpildīta. Citas – sociālā budžeta samazināšana, izglītības izdevumu apcirpšana u.tml. – ir izpildītas. Šī – nav.
Sastādot 2011. gada budžetu un meklējot 2011. gada budžeta konsolidācijas (izdevumu samazinājuma) avotus, V. Dombrovska valdība palielināja valsts aparāta uzturēšanas izdevumus par 69 miljoniem latu attiecībā pret 2010. gada līmeni. Tajā skaitā atalgojumu – par 20,73 miljoniem. Daļa no šī algas pieauguma saistīta ar Satversmes tiesas lēmuma (tiesnešu atalgojuma pieaugums) izpildi, bet tie ir tikai 6,9 miljoni latu, nevis 20,73.
Liela daļa pārējā pieauguma tiek motivēta ar to, ka jādarbojas ar eiroinstrumentiem. Taču eirofondi Latvijā tiek apgūti slikti (kopš 2000. gada – ik gadus tikai ap 70% no iecerētā), tāpēc algas pieaugums sakarā ar tiem ir vienkārši neloģisks. Eironaudu kā pienākas tātad neapgūstam, bet summas šo naudu administrējošā aparāta uzturēšanai pastāvīgi aug.
Pārbaudot likumā Par 2011. gada valsts budžetu plānotos ministriju un to padoto iestāžu uzturēšanas izdevumus, salīdzinot tos ar 2010. gada izdevumiem, mēs konstatējām, ka no 27 budžeta subjektiem kopējās uzturēšanai plānotās summas pieauga 16 subjektos. Neattaisnotu atalgojuma pieaugumu konstatējām 13 no 27 budžeta subjektiem. Novērtējuši valsts budžeta izdevumus valsts aparāta uzturēšanai (izdevumu postenis – «kārtējie izdevumi»), mēs uzskatām, ka 2011. gadā nepamatoti ieplānots izdevumu pieaugums par kopējo summu 69 422 113 lati. Tajā skaitā – nepamatoti ieplānots atalgojuma pieaugums (kopā ar sociāliem maksājumiem) par 17 156 786 latiem. Loģiska un ekonomiska pamatojuma tādam valsts budžeta izdevumu pieaugumam nav.
Valsts aparāta uzturēšanai šodien tiek tērēti 26% no budžeta izdevumu summas. Divdesmit seši santīmi no katra lata aiziet ierēdņu uzturēšanai. Eiropa, neraugoties uz lielajiem tēriņiem, kas saistīti ar ES institūtu uzturēšanu, tam izdod vien 10 santīmus. Un šobrīd viņi laiž to lejā līdz 7,5%.
Mans viedoklis par situāciju Latvijā – tā ir izteikta zaimošana un pilnīga ignorance attieksmē pret tautu, kura nodrošina valsts aparāta uzturēšanu. Turklāt tā ir valdības ignorance attieksmē pret pašas saistībām.
– Bet, ja valsts aparāts savā stabilitātē ir bezmaz pārakmeņojies, kas notiek ar strukturālajām reformām?
J. Z.: – Strukturālā reforma – tā tieši ir valsts aparāta funkciju maiņa. Martā Saeima apsprieda jauno nacionālās attīstības plānu. Tur skaidri izskanēja ideja, ka normālas Latvijas attīstības labad nepieciešams atgriezties pie plānošanas un kaut kā līdzīga Valsts plānam. Kāda jēga? Mums vajadzīgs vienots, sabalansēts attīstības plāns un orgāns, kas to īsteno dzīvē. Mums to nav. No otras puses – strukturālo reformu īstenošanas problēmas vēsta to, ka valsts aparāts šodien būtībā nodarbojas ar dažādu normatīvo dokumentu sacerēšanu. Rada papīrus, kuri nevienam nav vajadzīgi. Tā ir gluži vai vienīgā pārvaldes funkcija. Bet tajā pašā laikā, aizmirsuši, ka pie mums visu izšķir tirgus, viņi mēģina vadīt privāto sektoru.
– Tātad procesa pārvaldes vietā notiek darbības simulēšana?
J. Z: – Jā. Visa šī likumtaisīšana jānodod vienai institūcijai. Tad valsts ierēdņu skaits saruks vismaz divkārt. Taču šodien katra ministrija īsteno itin kā savu politiku. Un neviens pats nesniedz kopainu. Rodas pretrunas, ilga saskaņošana. Cilvēkiem ministrijās pienāktos nodarboties ar jau pieņemto normatīvo dokumentu izpildi.
Aleksandrs Gapoņenko (A. G.): – Patlaban budžeta izdevumu apjoma samazinājums izvērsts mehāniski, nerēķinoties ar to, ka jāpārskata funkcijas. Bet – tēriņus ekonomikas attīstībai pienāktos palielināt. Iespējams, arī pārvaldes izdevumus atsevišķās vietās vajag palielināt. Bet citur – samazināt uz pusi.
J. Z.: – Viņi sev tādu uzdevumu vienkārši neizvirza. Mēs uzgājām, ka Satiksmes ministrijas uzturēšanas izdevumu klāstā iekļauts Autoceļu fonds. Tas ir nonsenss. Tai jābūt atsevišķai programmai, tā nevar ietilpt ailē «kārtējie izdevumi». Tās ir subsīdijas un dotācijas, tieši nozarē virzāma nauda. Astoņdesmit miljoni. Bet – tādā gadījumā ministrijas budžets samazinās. Vēl tajā pašā Satiksmes ministrijā var redzēt trīs funkciju dublēšanās līmeņus.
Taču, piemēram, Zemkopības, Ekonomikas, Reģionālo lietu un Satiksmes ministriju apvienošana vienā Tautsaimniecības ministrijā dotu tiešo ekonomiju ap 20–30 miljoniem.
– Kā šāda politika iespaido tos, kuri nav valsts aparāts?
J. Z.: – Kas vēl notiek? Tas, ka, sākot no 2008. gada, ik gadus samazinās nozaru attīstībai veltītie izdevumi. Martā valdība apstiprināja bāzes parametrus 2012.–2014. gada izdevumiem. Tur redzama tāda pati pieeja – nozaru finansēšana samazinās. Proti – medicīnai, izglītībai, ceļu uzturēšanai... naudas būs mazāk. Toties faktiski šodienas līmenī tiks saglabāts valsts aparāta atalgojums. Tiek minēti divi argumenti, kāpēc tā vajag. Pirmais – lai atturētu ierēdņus, augstas klases speciālistus no aiziešanas uz privāto sektoru. Otrais – ierēdņi ir ņēmuši kredītus, par tiem jānorēķinās. Citādi viņi var izrādīties pie sasistas siles.
– Tātad mums nav vis pārvaldes elite, bet neaizskarama nomenklatūra?
A. G.: – Jā, tas nozīmē, ka viņiem salīdzinājumā ar citiem mūsu sabiedrības sociālajiem slāņiem tiek nodrošināts izņēmuma stāvoklis. Es saprastu, ja šāds stāvoklis tiktu attiecināts uz ekskluzīviem rakstniekiem, māksliniekiem, diriģentiem, aktieriem... Tiem, kuri veido nācijas zelta fondu. Bet šie taču ir piepūtušies trīsdesmitgadīgi puišeļi un meitiņas, kuri valsts aparātā nonākuši caur pazīšanos vai pateicoties partiju sakariem!
J. Z.: – Tas ir divdesmit gados no valsts aparāta augstākā un vidējā līmeņa darbiniekiem radīts sociāls starpslānis. Un, ja tie piedalās eiroprojektos, tad saņem dubultu algu. Šo darbinieku skaits 2010. un 2011. gadā nav samazinājies. Sākotnēji, kad Dombrovskis nonāca pie varas, viņš samazināja valsts aparātu par desmit tūkstošiem. Vairāk nekā puse no šī samazinājuma bija amatu vakances. Šodien ir palikuši tie paši 59 000 ierēdņu. Viņu vidējā alga ir 500 lati, augstākajam līmenim – 2000 lati. Tā visu laiku ir augstāka par vidējo algu privātajā sektorā.
– Bet, ja nozares, to uzņēmumi vīst, tad ierēdņiem drīz nebūs ko pārvaldīt.
A. G.: – Resursu samazinājums nozarēm nozīmē to, ka nav attīstības iespēju. Līdztekus izdevumu samazinājumam sociālajā jomā tas nozīmē, ka netiks remontēti ceļi, celtas elektrostacijas, atjaunoti elektrotīkli... Gadu desmitu perspektīvā tiek provocēta nolemtība, ka nebūs infrastruktūras attīstībai. Mums nemitīgi nojūk krīzes pārvarēšanas termiņi.
J. Z.: – Piemēram, Izraēla nerimti būvē ceļus tuksnesī. Ir ceļš, tiek pievilkts ūdens un – var būvēt, apgūt teritoriju. Jo vairāk uzņēmumu, jo vairāk cilvēku strādā, jo vairāk nodokļu ienāk valsts budžetā. Pie mums valdība nesaprot, ka krīzes apstākļos līdzekļi jāiegulda «ilgspēlējošos» projektos. Mēs šobrīd esam samazinājuši pat tos izdevumus, kuri stimulē dzimstību. Tas mums nākotnē radīs ļoti lielas problēmas. Lūk, 2007. gadā oficiālā statistika apliecināja pirmās trešā bebibuma pazīmes kopš Otrā pasaules kara. Lai arī dokuments bija pieņemts 2004. gadā. Ļaudis divus gadus neticēja bērnu materiālo pabalstu stabilitātei. Beidzot noticēja, sāka dzemdēt bērnus. Statistika fiksēja – plus divi klāt uz tūkstoti. Tas ir daudz.
A. G.: – Tas neatrisināja problēmu.
J. Z.: – Neatrisināja. Jo daudz mirst. Mums visu laiku ir negatīva dinamika. Ja vērtē iedzīvotāju šodienas stāvokli saskaņā ar oficiālo statistiku, tad divdesmit gados mēs esam zaudējuši 440 tūkstošus. Tas ir vairāk, nekā Latvija zaudējusi jebkurā citā savas vēstures posmā.
– Bet, ko nozīmē retorika – vai nu pensionāri vai attīstība?
A. G.: – Vara nevēlas pārstrukturēt ekonomiku. Toties grib apcirpt pašas neaizsargātākās sociālās grupas – veco ļaužu uzturēšanas izdevumus. Vara pārkāpj sociālās dzīves pamatlikumu. Jo tad, kad kuģis grimst, pirmos glābj bērnus, vecos ļaudis un sievietes. Bet pie mums kapteinis kopā ar augstākajiem virsniekiem paši jau salīduši glābšanas laivās un ar airiem sit pa to bērnu, daudzbērnu māmiņu un veču galvām, kuri mēģina pieķerties pie laivas. Turklāt vēl ciniski paziņo, ka šie ne tā dzīvojuši savu dzīvi.
J. Z.: – «Vai nu, vai nu» – tas ir mēģinājums pretnostatīt dažādas iedzīvotāju grupas.
– Kas, turpinot pašreizējo kursu, vēl nāks priekšā 2012. gadā?
J. Z.: – Valdības martā nosauktie 2012. gada izdevumu bāzes skaitļi ir par 200–250 miljoniem mazāki nekā 2011. gadā. Kāpēc tie ir mazāki? Tāpēc, kas starpību veido ar starptautiskā aizdevuma atdošanu saistītie maksājumi. Ja valsts aparāta atalgojums saglabāsies apmēram tādā pašā līmenī, tad nozaru attīstībai virzītie līdzekļi atkal samazināsies.
A. G.: – Un – vēl kas. Neviens nerunā par lietas būtību. Agrāk valdība izteicās, ka 2012. gadā vajadzēs sākt atdot kredītu. Termiņi klāt... Bet tagad par to neviens nerunā. No Finanšu ministrijas sagatavotajiem dokumentiem izriet, ka ir padomā ņemt jaunus kredītus un vairot valsts parādu. Valdība netaisās rāpties laukā no bedres, kurā nonākusi. Pēc būtības – ja jāatmaksā kredīti, tad 2013. gadā mums vajadzētu maksāt ap diviem miljardiem latu. Pusi valsts budžeta. Šo summu veido parāda atmaksa, kredītprocenti un budžeta deficīta samazinājums. Nav valsts, kurā būtu iespējams samazināt budžetu uz pusi. Tad pensionāri jāved uz mežu nomirt, jāpārstāj mācīt, barot un ārstēt bērni...
– Taču, šā vai tā, konsolidācijas beigas pagaidām nav iezīmētas. Varbūt labāk vienā rāvienā....
J. Z.: – Aizsāktā medicīnas un izglītības izdevumu optimizācijas programma ved uz atklātu valsts genocīdu pret latviešu tautu.
A. G.: – Latvijas....
J. Z.: – Nē, latviešu! Skaidroju, kāpēc. Tāpēc, ka izglītības un medicīnas optimizācija noved pie tā, ka pirmām kārtām tās kļūst nepieejamākas lauku iedzīvotājiem. Bet lauku ļaudis mums ap 80–90% ir latvieši. Mums ir novadi, kur praktiski nav nevienas izglītības iestādes, pat pamatskolas. Bet, ja nav skolas, nav stimula dzīvot laukos un dzemdēt bērnus. Tas jau ir genocīds, un tās jau ir tieši Dombrovska valdības darbības sekas. Tāpēc, ka viņš pēdējos divus gadus ir īstenojis mūsu te iepriekš apcerēto politiku.
– Pie kā tā novedīs? Sabiedrību, ekonomiku...
J. Z.: – Decembrī būs zināmi tautas skaitīšanas rezultāti. Jau tiek atzīts, ka iedzīvotāju skaits samazināsies vēl par simt tūkstošiem. Vispesimistiskākais scenārijs – 1,7 miljoni iedzīvotāju (oficiāli tagad ir 2,2). Iespējams, saskaitīs 2,1 vai 1,9 miljonus. Taču šie skaitļi vēsta, ka ir mainījusies iedzīvotāju struktūra. Šodien mums 85% iedzīvotāju ir pilsoņi, 15% – nepilsoņi. Kas notiks? Daudzi pēdējos gados ir aizbraukuši uz Rietumiem. Juridiskā statusa dēļ nepilsoņi nav varējuši izbraukt. Tātad – samazināsies pilsoņu īpatsvars. Var prognozēt, ka tas var krist līdz sešdesmit procentiem.
Un atkal – pamatā aizbraucēji ir latvieši. Viņi vieglāk izšķiras, viņiem spēcīgāks Sprīdīša sindroms. To apliecina vairākas skolēnu aptaujas. Savukārt krievvalodīgākajiem ir grūtības ar valodām. Latviešu diasporai valodas padodas vieglāk. Bet bez valodas ārzemēs nav ko meklēt.
– Kā jūs izprotat Sprīdīša sindromu? Vai Sprīdītis nav patriots?
J. Z.: – Skolēnu aptaujas liecina – lai cik dīvaini liktos, nepilsoņi ir lielāki šīs zemes patrioti. Šie ļaudis ir šajā vietā aizķērušies, un viņiem nav stimula kļūt par vējriteni. Viņiem nav Sprīdīša sindroma. Krievu pasakās nav tāda uzvedības modeļa – iet projām pēc laimes. Nav idejas – meklēt laimi ārpusē.
– Kā tad nav – Ugunsputns jānoķer, trejdevītā zeme jāiekaro, princese no jūras dzelmes jāatved...
J. Z.: – Ugunsputns un princese – ne tu pats pēc tiem ej, bet cars tevi ar varu sūta – ej, meklē! Bet te, iespējams, vēsturiskais mantojums – pie viena saimnieka slikti, iesim pie cita.
– Bet Jurģi?
J. Z.: – Jurģu dienu Krievijā atcēla vēl Ivana Bargā laikos. Pat agrāk. Zemnieki bija piesaistīti kungam un netika prom. Tikai caur dumpi. Krievu zemnieki dumpojās bieži un pamatīgi. Taču šodienas problēma – Latvijas krievvalodīgie, pat krievi nespēj dzīvot Krievijā. Otrā, trešā paaudze, kas te tagad ir, – viņi ir citi. Un principā šodienas aktualitāte ir tā, ka mums nepieciešama nacionāla valsts ar latvju (dodu priekšroku tulkot «latvijci» ne kā «latvijieši», bet kā «latvji» – V. A.) nāciju. Valsts valoda – latviešu. Taču – latvju nācija. Jo mēs esam latvji. Mums ir reāla divvalodība. Nāk klāt trejvalodība. Kā agrāk vācu, tā tagad angļu. Mums jāspēj izmantot šīs valodas un savas teritorijas priekšrocības, rīkojoties gan Rietumu, gan Austrumu virzienā.
– Sprīdītim pieķērušies, pārtraucām runāt par perspektīvu....
J. Z.: – Ja šī gada laikā valdība neko neuzsāks, tad būs jauns aktīvu, darbspējīgu cilvēku masveida izbraukšanas vilnis. Galu galā ES var mums uztiept jaunus migrantus. Piemēram, no Ziemeļāfrikas. Mums var pat iedot naudu viņu uzturēšanai, taču mēs dabūsim iedzīvotājus, kuri neprot, negrib strādāt un dzīvos no tā, ko tiem atmetīs. Rezultātā – noziedzības, narkomānijas u. tml. pieaugums.
Turklāt jāsaprot, ka dzīvojam tuksnesī. Vācijā iedzīvotāju blīvums ir 270 cilvēki uz kvadrātkilometru, Latvijā – 32.
A. G.: – Latgalē – astoņi.
J. Z.: – Mēs dzīvojam tuksnesī. Mums ir teritorija, kuru var izmantot ES vajadzībām. Tādā nolūkā mūs tur arī uzņēma. Taču Eiropas preču patērētāju funkcija mums diez kā nepadodas zemās pirktspējas dēļ. Tātad mūs vajag izmantot kaut kā citādi. Eiropa grib tikt vaļā no musulmaņu imigrantiem. Viena no iespējām – pārvietot tos uz patukšām teritorijām. Piemēram – Latviju, īpaši – Latgali.
A. G.: – Jāpievērš uzmanība iedzīvotāju sociālās struktūras izmaiņām. No vienas puses – spēcīgs, konsolidēts ierēdņu slānis. No otras – vidusslāņa, kurš jau tā nebija liels, izskalošana. Uzņēmēji aizbrauc, pārceļ biznesu uz ārzemēm. Toties palielinās marginālā iedzīvotāju daļa. Liels skaits to, kuri zaudējuši darbu un necer to atrast, daudz pensionāru, kuri dzīvo zem iztikas minimuma. Latvijas organiskā sociālā struktūra ir sagruvusi. Jau teicu, ka ekonomikai trūkst attīstības potenciāla. Bet arī sociālā struktūra kļuvusi defektīva, tā nespēj attīstīties. Sabiedrība kļuvusi ļoti vāja. Nav cilvēku, kuri spētu izvest valsti no krīzes. Tie vai nu aizbraukuši, vai deklasējušies. Es domāju, ka tāda... būtībā depresija te varētu ilgt vairākus gadus.
J. Z.: – Desmit, piecpadsmit gadus. Mūsu problēma ir tā, ka nav valdītāja, kurš vēlētos būt šīs teritorijas saimnieks. Dombrovskis ir labs ar to, ka kaut kā bremzē ekonomiskā un sociālā sabrukuma procesu. Taču nobremzēt ierēdņu apetīti viņam neizdodas.
A. G.: – Pastāvot esošajam kursam (un ir grūti panākt tā lūzumu), mēs tādā situācijā būsim vismaz piecus gadus. Šajā laikā iespēja tikt laukā no krīzes var vienkārši zust. Ar katru gadu top sarežģītāk un sarežģītāk.
– Ar ko tas var beigties?
J. Z.: – Ar to, ka svēta vieta tukša nestāv. Paaudze ekonomikā – tie ir 15 gadi. Krīze sākās 2008. gadā. Pagājuši jau gandrīz četri gadi. Ja vēl piecus gadus ilgs depresija, un tā ilgs vismaz piecus gadus, tad mums būs depresijas laikā izaugusi paaudze. Tas ir briesmīgāk nekā Lielā depresija Eiropā un Amerikā. Tā noteiks cilvēka uzvedību.
A. G.: – Amerikā tolaik ražošanas apjoms un bezdarba līmenis bija mazāki nekā tagad Latvijā.
J. Z.: – Turklāt Rūzvelts teica, ka ģimenes galvam jābūt kaut kā nodarbinātam. Jo tas, kurš nav nodarbināts, kļūst par potenciālu mafijas locekli. Tika organizēti sabiedriskie darbi. Piemēram, būvēti transkontinentālie ceļi. Ja Latvijā sabiedriskos darbus uztvert nopietni, tad līdztekus ceļu būvei jāveic māju masveida siltināšana. Taču pie mums, kad runājam par māju siltināšanu, parādās ierēdņu intereses. Tāpēc, ka cilvēkus ar siltumu apgādā valsts organizācijas. Siltuma zudumu samazināšana nozīmēs to, ka samazināsies šo organizāciju un tāpat to pusierēdņu ienākumi, kuri pārtiek no cenu pieauguma.
– Kas neatliekami jādara, lai uzlabotu vispārējo stāvokli?
A. G.: – Jāmaina politiskais kurss.
J. Z.: – Vajadzīgs līderis. Mainīt kursu iespējams tikai tad, ja ir cilvēks, kurš būs jaunā kursa īstenotājs.
A. G.: – Ne viens cilvēks – sociāla grupa...
J. Z.: – Pagaidām tādu diemžēl nav. Ne cilvēka, ne grupas. Taču būtībā vajadzīgs izpildītājs. Kāpēc? Mūsu valstī vara de facto pieder premjerministram. Būtībā runa ir par to, ka vajadzīgs kandidāts premjerministra amatam. Nav vajadzīga partiju koalīcijas valdība. Nepieciešama profesionāla valdība, kura rīkojas saskaņā ar vienotu programmu un pilda to.
