Valsts prezidents Valdis Zatlers intervijā Neatkarīgajai vērtē paveikto prezidentūrā un pauž savu redzējumu par valdības un Saeimas darbu
– Politiķi, kas pauž atbalstu jūsu pārvēlēšanai uz nākamo termiņu, kā vienu galvenajiem argumentiem min – jūs esat audzis un mainījies kā valsts amatpersona, esmu lasījusi pat formulējumu – «iemācījies būt prezidents». Sakiet, kā jūs pats vērtējat savu izaugsmi šajā amatā?
– Jāņem vērā vairāki aspekti – būt par prezidentu nekur nemāca. Tas ir ļoti īpašs amats, kurā jāspēj sevi pilnveidot jau no pirmās ievēlēšanas dienas. Pastāvēs, kas mainīsies, – jau no pirmās dienas man ir bijis jāapgūst šā darba detaļas un principi un jācenšas savi pienākumi pildīt pēc iespējas labāk. Man ir tāds ķirurga ieradums – katras darba dienas beigās veikt tās analīzi un projektēt savu rīcību un uzdevumus nākamajām dienām. Tā ir mana personiskā īpašība, un tāpēc es neesmu pārsteigts, ka vērtētāji runā par manu izaugsmi.
– Vai, piemēram, to Vienotības politiķu atbalsts jūsu pārvēlēšanai, kuri jūsu prezidentūras sākumā jūs atklāti zākāja un pat organizēja pret jums vērstas publiskas akcijas, jums nešķiet tāds mākslīgs, liekuļots?
– Viss mainās līdzi laikam. Prezidentu, kurš bijis četrus gadus amatā, jau vērtē pēc viņa darbiem, cik viņš ir veiksmīgs savā amatā, nevis pēc tā, kāds viņš varētu būt bijis.
– Jūs piekrītat, ka jūs virza kādreizējie zākātāji, polittehnoloģiski sashēmojot, ka, atbalstot jūs kā «mazāko ļaunumu», tie vienkārši mazina politisko konkurentu iespējas ievēlēt kādu citu kandidātu?
– Izanalizējot to, ko esmu paveicis amatā, kādas jaunas tradīcijas esmu veidojis mūsu politiskajā un morālajā vidē, manuprāt, es neesmu «mazākais ļaunums». Es esmu no šobrīd publiski pieejamajiem kandidātiem labākais kandidāts. Un tā pret to arī būtu jāizturas.
Pietiek mums vienreiz šaustīt sevi, ka vienmēr izvēlamies mazāko ļaunumu, varbūt vienreiz saņemamies un izvēlamies to, kas mums šajā brīdī ir visefektīvākais un noderīgākais. Tā būtu pārmaiņa ne tikai politiķu, bet arī iedzīvotāju domāšanā.
Mana runa, kas paredzēta Latvijas Universitātē 26. aprīlī, ir tieši vērsta uz to, lai parādītu iepriekšējo gadu analīzi un dotu nākotnes uzstādījumus. Domāju, ka tā būs jauna un laba tradīcija. Protams, ka būs arī kritika par šo uzstāšanos, tai pat būtu jābūt. Bet uzskatu, ka man jānāk klajā ar saviem uzstādījumiem, lai būtu argumenti gan tiem, kas man piekrīt un atbalsta [pārvēlēšanu], gan tiem, kas ir pret.
– Man jāteic, ka, tiekot ievēlēts par prezidentu, jūs tiešām esat visai tāls no politiskas čupošanās ar politiskām partijām un jūsu izvirzītājiem. Jūs arī otrreizējas ievēlēšanas gadījumā tāds būtu?
– Negribu piekrist, ka es būtu ļoti attālināts no politiskajām partijām. Vienmēr esmu uzturējis ļoti korektu politisku dialogu ar visām Saeimā pārstāvētajām partijām. Tā redzamākā daļa, protams, ir manas konsultācijas ar partijām pirms runas parlamentā, tam ejot vasaras brīvdienās. Kritiskos brīžos konsultācijas ar partijām bija vēl intensīvākas – ja atceramies tā dēvēto Adventes vienošanos, kas notika dažas dienas pirms iespējamā valsts bankrota, tad bankrots nenotika, tieši pateicoties tam, ka konsultācijās pie prezidenta visas Saeimā pārstāvētās partijas guva iespēju vienoties par valsts ekonomisko grūtību pārvarēšanu. Es teiktu, ka esmu bijis allaž tuvāks galvenajai straumei politiskajos procesos, ne tikai perifērijai, kur burbuļo un čab.
– Viens no būtiskākajiem politiskajiem un sabiedriskajiem spiedieniem uz jums jūsu prezidentūras laikā bija par 9. Saeimas atlaišanu. Jūs nenožēlojat, ka neatlaidāt Saeimu?
– Pieprasījums atlaist Saeimu bija diezgan ilgstošs gan no politisko partiju, pat to, kas pārstāvētas Saeimā, gan sabiedrības puses. Manuprāt, parlamentāras krīzes atrisināšanas iespēja ir jaunas vēlēšanas. Taču krīze prasa tūlītējus risinājumus. Tomēr mūsu Satversme paredz ļoti smagnēju mehānismu jaunu, ārkārtas vēlēšanu rīkošanai. Tā, protams, dod iespēju sodīt, atlaist netīkamo parlamentu. Taču tā nerisina galveno uzdevumu – ātri dot jaunu mandātu risināt krīzi jaunam parlamentam. Ja paskatās atpakaļ uz situāciju, kāda bija tad izveidojusies Latvijā, nekādā gadījumā nedrīkstēja ekonomiskajai krīzei piepulcināt vēl politisko krīzi pusgada garumā. Bija jāveido citi paņēmieni politiskās darbības aktivizēšanai. Mans 2009. gada 14. janvāra paziņojums bija laba alternatīva Saeimas atlaišanai.
– Varbūt Saeimas atlaišana tomēr būtu veicinājusi politikas kvalitāti, partiju atbildību tautas priekšā?
– Tajā brīdī no Saeimas atlaišanas visvairāk būtu cietis vienkāršais Latvijas iedzīvotājs, jo bija ātri un efektīvi jāpieņem lēmumi Saeimā un valdībā, lai risinātu krīzes problēmas. Pēc Saeimas atlaišanas nākamajā dienā savukārt sāktos referenduma, vēlāk priekšvēlēšanu kampaņas, un politiķu uzmanība būtu pievērsta nevis krīzes problēmu risināšanai, bet kampaņošanai. Krīzes situāciju risināšanas mehānismam jābūt ātram un efektīvam. Portugāles piemērs to pierāda vislabāk – visas politiskās partijas vienojās, ka tās nevar atbalstīt mazākuma valdību, devās pie prezidenta, kurš izsludināja jaunas vēlēšanas, un drīz Portugālē būs jauna valdība, kas varēs turpināt ekonomisko problēmu risināšanas kursu.
– Jūs kā vēlētājs esat vīlies 10. Saeimā?
– Šīs Saeimas vēlēšanas bija atšķirīgas ar to, ka cilvēki ļoti aktīvi ietekmēja tās sastāvu, paužot savas simpātijas vai antipātijas ar krustiņiem un mīnusiņiem vēlēšanu zīmēs, tādējādi nomainot aptuveni 60% iepriekšējā Saeimas sastāva. 10. Saeimai jau pirmajās dienās bija jārisina ļoti sāpīgi un grūti valsts budžeta sabalansēšanas jautājumi. Protams, ka jaunajiem deputātiem bija ļoti grūti formulēt savu personisko attieksmi pret šiem jautājumiem. Uzreiz no viņiem prasīt vecu un rūdītu politikas buku attieksmi pret notiekošo – tas vēl ir pāragri.
– Tomēr šī 10. Saeima ir parādījusi vairākas problēmas personāliju ziņā – deputāts bez valsts valodas zināšanām, deputāts ar apsūdzību krāpšanā, deputāte ar administratīvu sodu par kontrabandu utt. Vai nebūtu nepieciešams jau izvirzīšanas sākumā pilnveidot juridisko bāzi, lai atsijātu kandidātus, kas acīm redzami grauj Saeimas prestižu?
– Galvenais sijāšanas mehānisms šajā brīdī ir katra politiskā spēka politiskā atbildība, deputātu kandidātu sarakstus veidojot. Deputāts, kurš tādu vai citādu iemeslu dēļ nevar pilnvērtīgi piedalīties Saeimas darbā, ir pirmām kārtām traucēklis un sitiens tā politiskā spēka prestižam, kuru viņš pārstāv. Vēlētājs visu izvērtē. Arī kļūdu atzīšanu – piemēram, Saskaņas centra deputāta Silova mandāta nolikšana tika sabiedrībā novērtēta pozitīvi.
– Deputātu politiskās atbildības kontekstā tiek runāts arī par vēlēšanu sistēmas maiņu. Varbūt tā būtu atbalstāma?
– Vēlēšanu sistēma jau piedzīvo pārmaiņas. Piemēram, tā dēvētās lokomotīvju sistēmas izskaušana ir nodrošinājusi to, ka deputāts jau ir tuvāk savam vēlētājam. Tas arī noteica, ka partijām bija nepieciešams daudz lielāks kvalificētu deputātu kandidātu loks, partijas tika virzītas uz konsolidāciju, uz partiju apvienību veidošanu. Tie jau ir pozitīvie rezultāti, kas ir sasniegti, izdarot izmaiņas vēlēšanu kārtībā. Manuprāt, būtu jāiet vēl tālāk un piecu, dažāda lieluma vēlēšanu apgabalu vietā vajadzētu veidot vairāk vēlēšanu apgabalu – deviņus vai desmit ar vienādu vēlētāju skaitu. Tas arī mudinātu deputātu kandidātus virzīt tuvāk vēlētājam, tuvāk reālajai dzīvei. Es arī atbalstītu vēlētāju reģistra ieviešanu, lai balsošana notiktu atbilstoši dzīvesvietai.
– Kā jūs vērtējat Valda Dombrovska valdības darbu?
– Valdis Dombrovskis vada jau otro valdību. Ja vērtējam Dombrovska valdības darbu pirms vēlēšanām, tad novērtējums ir skaidrs – vēlētājs deva viņam atkārtotu vairākuma mandātu. Vēlētāji deva šo mandātu, jo Valdis Dombrovskis spēja viņiem radīt uzticību, godīga politiķa tēlu un parādīja drosmi uzņemties valsts vadību kritiskā situācijā. Šobrīd valdības uzdevumi ir citi – IKP aug jau četru ceturkšņu garumā, tātad mēs sākam atgriezties pirmskrīzes situācijā. Šobrīd ļoti svarīgi, kāda ir valdības programma, cik profesionāli valdības ministri strādā pie ekonomikas attīstības plāna, pie tautsaimniecību stimulējošiem mehānismiem, kas dod iespēju vairāk nopelnīt uzņēmējiem, līdz ar to gūstot lielākus nodokļu ieņēmumus. Valdībai arī ir jānoņem neziņas slogs no sabiedrības, no ģimenēm par nākotnes perspektīvām valstī.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"
