Intervija ar Eiropas Parlamenta deputāti, ekonomikas zinātņu doktori, profesori Inesi Vaideri (Pilsoniskā savienība) par prezidenta vēlēšanām, Vienotības pārtapšanas procesu un paredzamajām Saeimas ārkārtas vēlēšanām.
– Kā vērtējat Valsts prezidenta vēlēšanu procesu?
– Valsts prezidenta vēlēšanu dienā biju pie Saeimas un runāju ar cilvēkiem, kuri pauda savu neizpratni un sašutumu par to, ka viņu, tautas, viedoklis nav ticis uzklausīts. Taču tur bija arī kāda kundze, kura teica: nekas, ka šoreiz mūs neņēma vērā. Drīz mūs uzklausīs divreiz – referendumā 23. jūlijā par Saeimas atlaišanu un pēc tam septembrī vēlēšanās. Es domāju, pēc Valsts prezidenta ievēlēšanas ļoti daudzi, sabiedrības lielākā daļa, bija vīlusies, jo, atlaižot Saeimu, Valdis Zatlers bija izteicis lielākās tautas daļas gribu, tādēļ cilvēki vēlējās viņu redzēt amatā atkārtoti. Viņa motivācija Saeimas atlaišanai – par tiesiskumu – ir ļoti būtiska. Eiropas Parlamentā, ja runa ir par kriminālnodarījumiem, deputāti nekad nelemj pretēji tam, kā to lūgusi tiesu vara.
No vienas puses, ir vilšanās, bet no otras – tāda tā demokrātija ir – neviens neliedz politiskajiem spēkiem bloķēties, kā šoreiz tas notika ar ZZS, Saskaņas centru un Par labu Latviju, un ievēlēt Valsts prezidentu. Šāda izvēle ir likumīga, kaut arī to izdarījuši politiskie spēki, kuri ar savu vēršanos pret tiesiskumu izraisīja Saeimas atlaišanas procesu.
– Kā vērtējat Andri Bērziņu?
– Pirmā preses konference un intervijas liecināja, ka Andrim Bērziņam kā Valsts prezidentam būs ar sevi ļoti daudz jāstrādā. Zinošs ekonomikā, savā zemē izaudzis, taču jāveido plašāks skatījums. Jāpierāda arī politiskā neatkarība.
– Zatlera kungam pēc pirmās preses konferences arī nācās daudz ko mācīties.
– Tas tiesa. Taču Zatlera kunga atbildes jau toreiz bija daudz pārliecinošākas, kaut arī viņš nebija no runātāju profesijas. Valsts prezidentam nav jābūt ekonomistam. Ekonomistam ir jābūt valdības vadītājam. Valsts prezidents ir cilvēks, kas reprezentē Latviju, valsts seja. Pēc ievēlēšanas no daudziem cilvēkiem bija dzirdamas šaubas, vai Andris Bērziņš varētu izveidoties par šādu figūru. Es viņam, protams, to novēlu. Prezidents ir ievēlēts uz četriem gadiem, un tas var būt valstij gan gods, gan kauns. No Andra Bērziņa paša būs ļoti daudz kas atkarīgs – kā viņš strādās, kā pārstāvēs valsti. Tā ir ļoti liela atbildība.
– Vai piekrītat, ka Vienotība neizdarīja pietiekami, lai tiktu ievēlēts Zatlers, nedodama skaidru signālu, ka ir gatava koalīcijai ar SC, kas faktiski bija Zatlera cerība tikt pie SC balsīm.
– Domāju, ka tas tā arī ir. Jo šobrīd Vienotībai nav pieņemama sadarbība ar Saskaņas centru valdības līmenī. Noliegt Latvijas okupācijas faktu – to, ko atzīst visa Eiropa, manuprāt, to nevar akceptēt. Radīt aizdomas, ka SC lēmumi netop Latvijā, bet aiz mūsu austrumu robežas – arī tas nav pieņemams.
– Vienotība reālpolitikas vārdā nav gatava atteikties no kādiem saviem principiem? Okupācijas fakts šoreiz bija svarīgāks nekā Zatlers kā prezidents vai koalīcija ar SC?
– Grūti pateikt, kas ir svarīgāks šobrīd. Cilvēkam, kuram nav maizes, visticamāk, pats svarīgākais būs maizes rieciens, bet es domāju, ka šo maizes riecienu cilvēkiem ir iespējams sagādāt arī bez SC līdzdalības valdībā. Es neredzu nekādus šķēršļus tam, lai SC arī bez līdzdalības koalīcijā atbalstītu tos lēmumus, kas nāk par labu Latvijas labklājībai.
Ir ļoti grūti pateikt, kā sadarboties ar cilvēkiem, kuri neatzīst to, ka Latvija bijusi okupēta, kuri uzskata, ka tie, kas cīnās par krievu valodu kā otru valsts valodu Latvijā, ir bezmaz vai varoņi, kā to ir paudis Urbanovičs. Saskaņas centrs manī līdz šim nav radījis pārliecību, ka viņi visus lēmumus pieņem patstāvīgi, ka visi šie lēmumi tiek izstrādāti uz vietas Latvijā, ka tos neietekmē ārvalsts nauda. Tādas pārliecības nav, bet ilgtermiņa sadarbībai tas ir būtiski. Turklāt svarīgos balsojumos SC ir bijis pret Vienotības nostāju. Savukārt es neredzu principiālas atšķirības tajos mērķos, ko izvirza Vienotība, ZZS, Nacionālā apvienība, tāpēc šo partiju koalīcija var pastāvēt. Bet koalīcija starp pilnīgi atšķirīgiem politiskiem spēkiem pastāvēt nevar. Ja mēs runājam par oligarhiem – pieļauju, ka Latvijā var uz dažiem cilvēkiem attiecināt šo definīciju, lai gan grūti reizēm pateikt, kas ar šo vārdu tiek domāts. Bet nebūtu jau labāk, ja valdības koalīcijā apvienotos latviešu un krievu oligarhi, turklāt no ārpuses. Jaunajā vilnī Jūrmalā jau var redzēt, kā tās aprindas izskatās.
– Jūs šeit nonākat pretrunā ar savas apvienības biedriem, piemēram, Solvitu Āboltiņu un Aigaru Štokenbergu, kuri tieši uzskata, ka sadarbība valdībā ar SC nāktu par labu valsts attīstībai.
– Protams, būtu lieliski, ja visi politiskie spēki Latvijā varētu vienoties par kopīgiem mērķiem valsts attīstībai. Bet tad arī SC ir jāuzņemas atbildība un, neraugoties uz to, ko saka ietekmīgi vīri Maskavā, ir jāpasaka – jā, mēs saprotam, ka Latvijā ir bijusi okupācija, jā, latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas stiprināšana Latvijai ir būtiska. Un jāliek noticēt, ka teiktais ir patiess. Mums ir svarīga okupācijas fakta atzīšana, tas, ka tie 200 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, kas ir tikuši nogalināti, izsūtīti un citādi represēti, ir bijis reāls un sāpīgs zaudējums tautai. Šī ir tā robežšķirtne. No SC puses ir jānāk labajai gribai līdzdarboties un atzīt principiālas lietas.
– Kas notika tajā valdes sēdē pirmdien, 30. maijā, kad Pilsoniskā savienība tomēr neatšķēlās no Vienotības? Cik stabila ir apņemšanās kopīgi strādāt Vienotībā?
– Mūsu partijā ir ļoti liela vēlme apvienot visus nacionāli domājošus spēkus. Pirms pārtapšanas vienotā partijā mums ir jāvienojas ar citām partijām apvienībā par noteiktiem principiem, kuri, cita starpā, paredz latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas un okupācijas fakta atzīšanas principus kā priekšnoteikumus sadarbībai ar citiem politiskajiem spēkiem. Tas ir mūsu domē un kopsapulcē pieņemts uzstādījums. Un atbilstoši tam arī jārīkojas. Pieņemu, ka PS kongresā 11. jūnijā tiks diskutēts, kāds ceļš būtu labāks – virzīties tālāk uz vēlēšanām kopā ar Nacionālo apvienību, Vienotību vai vieniem pašiem. Diskusijas ir normāls demokrātisks process, sliktāk, ja tādu nav vai tās tiek apspiestas. Pašlaik izskatās, ka vairums partijas biedru, arī ņemot vērā prezidenta vēlēšanu rezultātus, uzskata, ka labāk būtu palikt Vienotībā, turpinot ceļu uz vienotas partijas veidošanu. Vienotas partijas izveidei ir vajadzīga kopēja ideoloģiska serde, par ko jāvienojas.
– Vienotībai šobrīd vispār ir vissliktākā politiskā situācija – ja Zatlers izveido citu politisku spēku, tad tas varētu atņemt balsis nākamajās vēlēšanās. Vienīgi jums jāpanāk, lai Zatlers iestājas Vienotībā.
– Es domāju, ka visi aspekti tiks ņemti vērā. Neviens nav ne pārlieku optimistisks, ne pārlieku pašpārliecināts. Taču es vienmēr esmu paļāvusies uz latviešu tautas veselo saprātu. Mēs gan mēdzam sevi noniecināt, bet patiesībā esam vieda tauta. Es domāju, cilvēkiem jāizvērtē, kas un kā ir noticis, vai vienmēr kāds jauns politisks spēks ir labāks par to, kura trūkumi un priekšrocības ir zināmas. Man nešķiet saprātīgi, ka steigā tiek veidotas jaunas partijas. Jo, ja Zatlera kungam tiešām ir vēlme un aicinājums darboties politikā, es viņu aicinātu pievienoties kādam no jau esošajiem politiskajiem spēkiem, droši vien jau tiem, kuri viņu ir atbalstījuši prezidenta vēlēšanās – Vienotība būtu laba izvēle. Es personīgi vispār Vienotību labprāt redzētu kā plašu politisku veidojumu – tagadējo Vienotību, plus Nacionālo apvienību, plus vēl Zaļo un zemnieku savienību – tas būtu mans Vienotības ideāls. Jo tā varētu paveikt vairāk.
– Es saprotu, ka jūs diez vai varēsiet ko plašāk runāt par pretrunām Vienotības izveides procesā, jo, redz, Rīgas domes deputāts Jānis Mārtiņš Skuja, kas atļāvās kritizēt šo procesu un Jaunā laika biedru lomu tajā, ir izslēgts no partijas.
– Man nav vēl zināmi visi šīs lietas apstākļi, taču es saprotu, ka viņš ir tikai izslēgts no Vienotības Rīgas domes frakcijas. Es domāju, ka tad, ja cilvēkam ir savs viedoklis, tad ir jāskatās, cik tas ir pamatots. Ja tiks vērtēta viņa atrašanās partijā, noteikti tas tiks ņemts vērā – varbūt viņa rīcībā ir fakti, kas nav citu rīcībā. Par mani runājot - es neesmu no bailīgajām, runāju tā, kā domāju.
– PS allaž skatījusies ar skepsi uz finanšu piesaistes partijai caurspīdīgumu un atsevišķu JL biedru aktivitātēm šajā jomā.
– Jā, mūsu partijas valde bija ļoti pārsteigta par Vienotības biroja izveidi ļoti dārgās telpās pilsētas centrā un ir lūgusi skaidrojumu, kāpēc tas ir bijis nepieciešams. Naudu var iztērēt racionālāk. Mēs gaidām arī skaidrojumu par finanšu avotiem. Šie jautājumi ir jānoskaidro. Mums nav faktu par nelikumībām, bet partiju finansēs skaidrībai un caurspīdīgumam ir jābūt.
Es personīgi nevaru neko sliktu teikt par sadarbību ar JL biedriem. Taču manī tomēr izraisa zināmu piesardzību nesenās vēstures fakti, kad daļa JL biedru pameta JL un izveidoja Pilsonisko savienību. Man ļoti gribētos, lai faktori, kas izraisīja šķelšanos toreiz, būtu novērsti tagad. Lai nesanāk kā kādās laulībās, kad izšķirties var vienīgi apprecoties – dzīvo, dzīvo kopā piecus gadus, tad apprecas un pēc mēneša izšķiras. Noteikti negribas, lai tas notiktu šoreiz ar PS un Vienotību.
– Valdim Dombrovskim ir jābūt Vienotības vadītājam?
– Valdis Dombrovskis ir ļoti piemērots kandidāts, viņš ir kā vienojošs elements, un viņa kandidatūra, es pieņemu, izraisītu vismazāko pretestību ikvienā no atsevišķajām Vienotības partijām. Mēs esam arī sprieduši par to, ka gadījumā, ja Valdis Zatlers vēlētos iesaistīties Vienotībā, arī viņš būtu vienojoša figūra – arī viņš varētu būt apvienotās partijas vadītājs.
– Vēsturē parasti parlamenta atlaišana vēlēšanu priekšvakarā konkrētu privātu un politisku mērķu sasniegšanai tiek vērtēta kā valsts apvērsums, neatkarīgi no tā, vai tas ir apvērsums uz labu vai sliktu. Kā jūs to vērtējat?
– To varētu traktēt kā valsts apvērsumu tad, ja parlamenta atlaidējs sagrābtu varu savās rokās. Bet viņš to nedarīja, atstājot varu tautas rokās, un tautai ir iespēja vērot, kā darbojas parlaments, parlamentam ir iespēja darboties līdz referendumam. Pēc tam notiks referendums un tad vēlēšanas. Man šeit ir grūti saskatīt apvērsuma pazīmes.
– Vairākkārt ir ticis apgalvots, un vēl pirms neilga laika Dombrovska grāmatas prezentācijā, ka Latvija ir veiksmes stāsts, finanšu konsolidācija utt. Kā tas izskatās, jūsuprāt, no Eiropas Parlamenta šobrīd pēc Zatlera rīkojuma par Saeimas atlaišanu?
– Es biju ļoti gandarīta Valda Dombrovska un ekonomikas profesora Andersa Oslunda grāmatas prezentācijā, ka ir dokumentēts fakts, ka Latvija ir tāda valsts, no kuras var mācīties. Man bija gandarījums gan par valdības paveikto, gan par to, ka Latvijas tauta ļoti grūtajā situācijā ir izturējusies cienīgi (pretēji grieķiem un spāņiem), ka tauta ir spējusi saprast, ka ienākumi ir jāsamēro ar izdevumiem. Vispirms jāsaka paldies latviešu tautai, ka tā spējusi to paveikt.
Protams, ekonomiskajā ziņā mēs tagad laiciņu mīņāsimies uz vietas, jo priekšvēlēšanu kampaņa ir sākusies. Tā sākās jau ar brīdi, kad prezidents paziņoja par Saeimas atlaišanas ierosināšanu. Vēlēšanu kampaņas nekad neveicina racionālu lēmumu pieņemšanu un reformu īstenošanu. Es ceru, ka mūsu valsti neatsviedīs atpakaļ attīstībā, bet nepaļaujos uz to, ka šis posms būs pārāk ražīgs.
– Latvija nav pazaudējusi cerības uz iestāšanos eirozonā?
– Tas ir lielā mērā atkarīgs no tā, kāda būs jaunā Saeima un kas būs Latvijas Bankas prezidents. Ja tās priekšgalā atradīsies Ilmārs Rimšēvičs, kas allaž ir bijis ļoti konsekvents savā politikā, es ticu, ka mēs virzīsimies uz eiro. Mums arī būs tā labā iespēja paskatīties no malas un pavērtēt, kas īsti notiek eirozonā. Es joprojām Latvijas Universitātē studentiem mācu starptautiskās finanses, man ar šo tēmu ir īpaša saikne. Eiro ir veidots kā vairāku valstu kopēja valūta, tas slēpj sevī arī risku – lai būtu kopēja valūta, ir jābūt arī kopējai budžeta politikai. Ja tas tā nav, tad mēs nonākam pie Grieķijas, Spānijas un Portugāles varianta, kurām ir vajadzīgas lielas finanšu injekcijas no valstīm, kuras dzīvo savu iespēju robežās. Māstrihtas kritēriji, kas jāievēro, lai iestātos eirozonā, ir tie, kas raksturo stabilu ekonomiku – un uz to mums jebkurā gadījumā ir jāvirzās, ja mēs gribam būt labi attīstīta Eiropas valsts. Varbūt mēs kādreiz būsim Šveices, Nīderlandes līmenī. Iespējas mums ir. Laiks, kurā mēs neesam eirozonā, nemaz nav arī tik slikts – ekonomisti ir analizējuši: tas, ka Latvija nav eirozonā, investoriem nav lielākais šķērslis investīcijām. Lielākais šķērslis ir kvalificēta darbaspēka trūkums, valsts atbalsta trūkums investīcijām.
– Politiskā krīze, pusatlaists parlaments, pusizjukusi valdība – tas nav šķērslis investoriem?
– Protams, situācija līdz brīdim, kamēr nebūs ievēlēts parlaments un nebūs jauna valdība, nevarētu ļoti uzmundrināt investorus un veicināt ieguldījumus ekonomikas attīstībā. Lai gan es neesmu redzējusi pārliecīgu nemieru uzņēmēju vidū. Viņi saka, ka centīsies strādāt kā līdz šim. Man arī šķiet, ka diezin vai pēc nākamajām vēlēšanām varētu būtiski mainīties Latvijas ekonomiskās attīstības virziens. Gan Vienotība, gan Nacionālā apvienība, gan ZZS ir pietiekami atbildīgi politiskie spēki, lai turpinātu iesākto ceļu. Mums šobrīd ir ļoti nozīmīgi izaicinājumi – izstrādāt skaidru valsts attīstības programmu, ar konkrētiem mērķiem, lai pārietu no darbietilpīgas ekonomikas uz inovatīvu ekonomiku, lai veidotu inovatīvu ražošanu, veidotu atbalstu vietējiem uzņēmējiem. Uzdevumi ir milzīgi. Ja valdība varētu turpināt strādāt līdzšinējā sastāvā vēl trīs stabilus gadus, pieļauju, ka darbs būtu efektīvāks. Bet arī tagad tas paliek nopietns izaicinājums un mērķis, kas būs jārealizē neatkarīgi no šābrīža politiskās situācijas.
