Intervija ar partijas Visu Latvijai! līderi Raivi Dzintaru.
– Jūs Saeimā esat jauns deputāts, rutīna jūs vēl nav skārusi. Kādas ir sajūtas šobrīd – pēc prezidenta Valda Zatlera rosinājuma atlaist parlamentu? Vilšanās? Varbūt ārkārtas vēlēšanu cerīgas gaidas?
– Vispirms atliksim malā mēģinājumus meklēt motivāciju Zatlera kunga rīcībai. To mēs pavisam drīz redzēsim. Ja viņš pats ies politikā, tad jebkura motivācija kļūs daudz apšaubāmāka. Ja viņš neies politikā un paliks neitrāla persona līdz galam, tas būs labākais, ko viņš kā prezidents izdarīs. Vaira VīķeFreiberga ieguva milzīgu popularitāti, taču politikā pēc prezidentūras negāja. Prezidents ir neitrāla persona, un sabiedrība prezidentam tad uzticas. Ja šo uzticību eksprezidents ieguldīs pats savā politiskajā karjerā, tad nākotnē tauta uz katru prezidentu skatīsies ar aizdomām. Ja Valdis Zatlers ies politikā, viņa ieguvums nebūs ilglaicīgs. Bet šīs Saeimas atlaišana ietver sevī dziļi simbolisku nozīmi – īpaši tiem latviešiem, kas pieredzējuši 1934. gada 15. maiju. Taču simboliku jūt arī manas paaudzes cilvēki: zemapziņā tas ir palicis kā lūzuma brīdis, kas pielika punktu visiem partiju ķīviņiem, Saeimas nespējai nodrošināt to, ko cilvēki vēlas. Tas bija posms, kas tautas atmiņā palicis kā saimnieciskā uzplaukuma, kultūras dzīves un nacionālās pašapziņas laikmets. Cilvēku prātos prezidenta rosinājums atlaist Saeimu varētu sasaukties ar 1934. gadu. Cilvēki īpaši neanalizē, ka atlaistās Saeimas vietā nāks cita Saeima, kas sastapsies ar ikdienas realitāti. Taču ir sajūta, ka šobrīd kaut kam jāmainās. Līdz ar to gan Valda Zatlera, gan sabiedrības viedokļa veidotāju rokās ir milzīga atbildība: ja šim cerību laikam atkal sekos vilšanās, ja kāda grupa cilvēku vienkārši izmantos šo situāciju, neko negatavojoties mainīt, tad rosinājums atlaist Saeimu būs ar mīnuszīmi.
– Vai sabiedrībā jūtat kādas īpašas aktivitātes?
– Varu runāt tikai par savu pieredzi mūsu partijas darbā: mūsu valdes sēdes ir tik plaši apmeklētas, ka cilvēkiem pat nav kur sēdēt. Pēdējā valdes sēdē vajadzēja uzņemt 14 jaunus biedrus, 18 cilvēki bija atbalstītāji: cilvēku sajūta, ka jādarbojas un jāatbalsta, ir ļoti spēcīga. Ja izrādīsies, ka tas viss, kas patlaban notiek, atkal būs falšs un no kāda konkrēta spēka un ne ar tiem cēlākajiem motīviem iestudēts, tad šis laiks var nākt atpakaļ kā bīstams bumerangs. No Nacionālās apvienības redzespunkta raugoties, mēs vairs pat necenšamies spriest – bija vai nebija pareizi rosināt Saeimas atlaišanu. Mēs centīsimies darīt visu, lai šī iespēja tiktu maksimāli labi izmantota. Visi raud, ka iespēja kaut ko politiski ietekmēt ir dota tikai reizi četros gados. Nu ir iespēja to darīt tagad, kad politiķi ir nesagatavoti, kad viņi par vēlēšanām īpaši nebija domājuši. Tagad katrs vēlētājs varēs atcerēties, cik bieži šajos septiņos mēnešos viņš redzējis deputātus savā pilsētā vai pagastā, kāda ir bijusi partiju programmu pildīšana un vai ir bijusi atkāpšanās no priekšvēlēšanu solījumiem. Tieši tas liek vienam otram politiķim stipri nervozēt.
– Bet vai jums personiski ir žēl, ka parlaments, iespējams, tiks atlaists?
– Domāju, ka žēl varētu būt vienīgi manai sievai. Darba grafiks man bija tāds, ka mēs redzējāmies tikai vēlu vakaros, un es solīju: kad pienāks vasara, tad gan vairāk laika ar ģimeni pavadīšu. Iepriekšējo kampaņu viņa atceras kā diezgan murgainu: bija stress, bija ķengas, kompromatu cīņas, saldi glaimi un mēģinājumi no tā visa norobežoties. Aktīva politiķa sievai dzīve nav vienkārša, un viņa bija priecīga, ka priekšvēlēšanu batālijas beigušās un iestājies relatīvi stabils darba posms. Bet nu privātās lietas atkal nāksies nolikt malā. Uzskatu, ka Nacionālā apvienība šos astoņus mēnešus ir strādājusi godprātīgi, tāpēc nav par ko satraukties, un mēs kā politiska organizācija varam tikai iegūt. Domāju, ka nākamajā Saeimā Nacionālās apvienības pārstāvniecība būs lielāka. Protams, daudzi mūs gribēja redzēt citādus. Vieni domāja, ka mēs atteiksimies no 16. marta atzīmēšanas, ka mēs atteiksimies no latviešu valodas kā vienīgās mācībvalodas skolās, ka mēs līdīsim kompromisos, kur kompromisu nedrīkst būt. Tā nenotika. Tāpēc domāju, ka Latvijas pilsoņi mūs novērtēs.
– Daži politikas vērotāji uzskata, ka Nacionālā apvienība varētu iegūt pat 20 vietas jaunajā Saeimā.
– Grūti prognozēt politikas procesu iznākumu tur, kur to nav iespējams racionāli izskaitļot. Taču zinu, ka kompetences un profesionalitātes ziņā mūsu organizācija ir tik stipra kā nekad agrāk. Enerģētikā, ekonomikā, praktiskajā uzņēmējdarbībā, vides aizsardzībā, izglītības problēmās un daudzos citos jautājumos mums ir ļoti spēcīgi eksperti, cilvēki, kas spētu uzņemties dažādu ministriju vadību un nopietnu likumprojektu izstrādi. Līdz šim Saeimā esam iesnieguši ļoti daudzus likumdošanas priekšlikumus – vairāk nekā to darījusi Vienotība. Mēs esam gatavi uzņemties lielāku atbildību.
– Cik daudzus priekšlikumus valdošā koalīcija no VL!TB/LNNK ir pieņēmusi izskatīšanai?
– Tie varētu būt kādi pieci procenti. Daudzas likumdošanas iniciatīvas, kas šķiet pašsaprotamas, netika atbalstītas. Tā, piemēram, neguva atbalstu mūsu priekšlikums ļaut spēlēt azartspēles tikai no 21, nevis 18 gadu vecuma. Jauns cilvēks vēl nav pietiekami nobriedis, lai saskartos ar tik ciniska biznesa veidu. Valdošā koalīcija bija pret, jo mēs esam opozīcijas partija. Šis princips joprojām spēlē, un esošās koalīcijas attieksme pret opozīcijas priekšlikumiem nemainās. Piemēram, demogrāfijas apakškomisija: mēs ierosinājām to veidot pie budžeta komisijas. Katra partija ir formulējusi, ka demogrāfija tiešām ir prioritāte – ja latviešu šeit nebūs, tad nebūs nekā un viss, par ko mēs runājam, būs tukša skaņa. Šobrīd dzirdam, ka tāda apakškomisija nav nepieciešama – tāpēc, ka ideja par tās veidošanu nākusi no opozīcijas. Tas taču ir absurds!
– Sanāk tā: darīsim sliktāk, nevis pieņemsim vērtīgus priekšlikumus no opozīcijas.
– Protams. Jo partiju robežas Saeimā ir svētas.
– Jauki, ka deputāti domā nevis par Latvijas attīstību, bet par partiju robežām.
– Jā, domā par partiju robežām četru gadu griezumā. Tas ir nožēlojami. No vienas puses, ir labi, ka šis četru gadu ritms ir izsists un, būsim atklāti, Vienotība ir apjukusi. Bija taču plāns: laikā līdz nākamajām vēlēšanām atgriezties iepriekšējā publiskajā tēlā, bet ir pagājuši tikai astoņi mēneši, un cilvēki var paust savu – neglaimojošu – vērtējumu. Vēl neglaimojošāks tas būs, ja Valdis Zatlers izveidos savu partiju.
– Jūs tā ne visai draudzīgi pret Vienotību... Publiskajā telpā gan dzirdēts runājam, ka vislatvieši ir tādi kā Vienotības oktobrēni, proti, skatās šīs partiju apvienības mutē, lai atkārtotu lielā brāļa teikto.
– Esmu dzirdējis dažādas versijas. Viena no tām: vislatvieši ir Lemberga slepenais plāns. Runā arī tā: Ringolds Balodis ir palīdzējis mums veidot tautas vēlēta prezidenta koncepciju, tātad mēs esam Tautas partijas ietekmes sfērā. Vēl par mums runā, ka esam Maskavas inspirēts spēks, kas mēģina te izraisīt nekārtības, un ka esam čečenu mafijas struktūrvienība. Daudziem ir samaitāta domāšana, un viens otrs meklē: nu kaut kam taču tur ir jābūt, nu nevar būt tā, ka tai partijai nav saimnieka!
– Protams, partija taču nevar būt bez oligarha.
– Vienalga, kā mēs to saucam. Mūsu partija attīstās, reitingi ir stabili, bet nav saimnieka! Tad cilvēki fantazē un meklē saimnieku – oligarhu. Taču mēs jau sākumā teicām: mēs atbalstīsim jebkuru Saeimas priekšlikumu, kuram piekritīsim – neatkarīgi no partijas, kura to iesniedz. Mums dažos jautājumos ir bijusi vienprātība pat ar Saskaņas centru. Protams, mēs nekad nepiekritīsim viņus ielaist valdībā, bet sadarboties Parex bankas izmeklēšanas lietā mēs bijām gatavi. Ar zaļzemniekiem mums sakrīt viedokļi tautas vēlēta prezidenta, alternatīvās enerģijas un vides aizsardzības jomās. Ar Vienotību, piemēram, mums bija kopīgs viedoklis par krievu valodas nepratēju diskrimināciju darba tirgū.
– 23. jūlijā – referenduma dienā, kad izšķirsies Saeimas liktenis – Visu Latvijai! un TB/LNNK gatavojas apvienoties partijā. Vai ir izskaustas domstarpības un negludumi, proti, vai jūs saviem partneriem – tēvzemiešiem – vairs nešķietat pārāk radikāli?
– Manuprāt, idejiski šādas atšķirības nav bijušas. Mūs vienkārši uztvēra kā jaunu, enerģisku spēku. Varbūt tieši tas kādam šķita kā radikālisms. Mēs nekad neesam bijuši pārāk diplomātiski, mēs nerunājam tikai pie galdiem, mēs varam mobilizēt jaunus cilvēkus lāpu gājieniem, un tā mēs varam iekustināt to paaudzi, kas patlaban ir vissvarīgākā – jauniešus. Manuprāt, tieši mūsu dēļ arī tēvzemieši kļuvuši jauneklīgāki.
– Kāds Maskavas žurnālists jūs nosauca par neonacistiem, jo jūs, lūk, staigājat ar lāpām, kas esot nacistu simbols.
– Grūti komentēt muļķīgus apgalvojumus. Kad padomju gados latvietis krievam atbildēja latviski, tas jau tika uzskatīts par radikālismu, ekstrēmismu un neonacismu. Diemžēl latviešos tas ir tik dziļi iekodējies, ka tauta joprojām nevar iztaisnot muguru. Un, tiklīdz kāds to iztaisno, viņš tiek nodēvēts par ekstrēmistu un neonacistu. Tas ir iemesls, kādēļ Visu Latvijai! vairāk orientējas uz gados jauniem cilvēkiem, kuriem šī nasta nenāk līdzi. Pārejot pie citas tēmas – lai arī kāds bija parakstu vākšanas rezultāts (par latviešu valodu visās valsts finansētajās skolās – E.V.), esam sapratuši, ka tieši jauno cilvēku aktivitāte bijusi vispārsteidzošākā. Jaunieši ne tikai parakstījās par valodu, bet arī veica aktivitātes, lai citi ietu parakstīties. Tās iracionālās runas par neonacismu un lāpām ir absolūti smieklīgas, jo tad jau arī zemessargi nevar zvērestu dot: tas notiek lāpu gaismā. Lai krievi labāk paskatās, kas notiek viņu valstī, kur neonacisti sit nost citas ādas krāsas cilvēkus.
– Droši vien Vienotība iekļūs Saeimā. Vai ir iespējams, ka veidosiet koalīciju kopā ar šo spēku?
– Primārais būs mūsu līgums ar vēlētājiem – tas, ko mēs solām vēlētājiem, ir mūsu līgums ar viņiem. Ar ko šie mūsu solījumi sakritīs, ar ko sakritīs mūsu principi, ar tiem spēkiem varēsim sadarboties. Pēc definīcijas tas nevar būt Saskaņas centrs. Atkal var būt spekulācijas, ka mēs runājam par krievu nākšanu, bet mēs nevaram nerunāt par tiem draudiem, kas ir vērsti pret valsti. SC orientējas uz iedzīvotāju grupu, kas atrodas citas valsts informatīvajā kontrolē. Strādājot ar latviešu auditoriju, SC mērķis nav iegūt balsis, viņu mērķis ir padarīt sevi latviešu acīs par pieņemamiem valdības dalībniekiem. Ir nenopietni domāt, ka Krievijai, kas cīnās par ietekmi jebkur, būtu neinteresanti iegūt to arī Latvijā. Krievija noteikti vēlas redzēt SC kā spēcīgu politisko spēlētāju, kam nākotnē varētu būt nopietnas politiskās prasības. Un tad nemanāmi nonāksim pie tā, ka Latvijā būs divas valsts valodas, kas nozīmēs to, ka patiesībā būs tikai viena valsts valoda – krievu. Mēs nonāksim arī pie pilsonības nulles varianta, pie 9. maija kā visas Latvijas oficiāliem svētkiem, kuros mūsu valdība iet nolikt ziedus pie latviešu tautas slepkavu pieminekļa. Šādos juku laikos, kādi ir tagad, cilvēku uzmanība ir samazinājusies, var notikt neatgriezeniskas, traģiskas izmaiņas. Jaunupa kungs (JL) kādā intervijā apgalvoja, ka «mēs jau viņiem nedosim galvenās pozīcijas». Vai tiešām politikā pieredzējušais Jaunups uzskata, ka, sperot soli ar labo kāju, nākamais solis nebūs ar kreiso? Skumji, ka tas viss notiek ar pašu latviešu rokām...
– Ir uzskats, ka Vienotība būtu gatava vienoties vai ar pašu velnu, lai tikai būtu valdošās koalīcijas sastāvā. Daudzi apgalvo: ja Visu Latvijai! solīs sadarboties ar Vienotību, tad mēs par VL! nebalsosim.
– Gan Vienotībā, gan citās partijās ir dažādi cilvēki. Mums ir jāizvēlas sadarboties ar tiem spēkiem, kādi nu ir. Valdība būs ar kādu jāveido kopā ne jau tāpēc, ka mēs kādu konkrētu spēku uzskatītu par eņģeļiem, bet gan tāpēc, ka jārada situācija, lai SC netiktu valdībā.
– Biežāk ir tā, ka partijas, kas iekļuvušas Saeimā, vairāk darbojas pašas savās, ne valsts iedzīvotāju interesēs.
– Daudziem politiķiem Latvijā nav skaidrs, kāpēc viņi iet politikā. Daudzi domā par karjeru, citi par to, ka tas ir stilīgi – darboties politikā. Tas ļauj šādiem cilvēkiem maldīgi just, ka viņi ir kaut kādai izredzēto kastai piederīgi, taču viņi nesaprot, kāds tad ir viņu realizētās politikas mērķis. Katram Valsts prezidenta amata kandidātam mēs arī uzdevām jautājumu: vai varat formulēt, kāds ir Latvijas valsts mērķis? Mēs partijā esam formulējuši savu ideoloģiju: tas ir pozitīvais nacionālisms. Ir lietas, kurām ir jābūt kopīgām visai tautai, visām latviskajām partijām, tā nav tikai mūsu partijas ideoloģija vien. Latviešiem Latvijā jājūtas kā mājās, mums šeit ir jāiedvesmojas citam no cita. Māju jēdziens ir visprecīzākais – tā ir drošība, labklājība, piederība savējiem. Pagaidām šeit tiek veidota valsts nākotnes imigrantiem, nevis latviešiem, jo viņi brauc prom.
– Tad kas pie tā vainīgs? Oligarhi?
– Cik bieži esam dzirdējuši, ka valsts pirmās amatpersonas uzrunātu tautu un teiktu: latvieši, šeit ir jūsu mājas! Kārlis Ulmanis bieži vien ir apmētāts ar akmeņiem, sakot, ka viņš ir nedemokrātisks un vēl nezin kāds, bet viņa ideja bija: Latvijai jābūt latviešu valstij. Un tas bija vēstījums no katras publikācijas un runas. Bet tagad? Neviena vārda par to, ka aizbraukušie latvieši ir vajadzīgi Latvijas valstij. Bet viņiem taču kopā ar mums jāceļ tas nams, kas patlaban sašķiebies un apdedzis. Trīs oligarhi ir tikai simbols konkrētai politiskajai situācijai. Kāpēc tikai trīs, nevis vairāk? Vai Saskaņas centram nav neviena turīga cilvēka, kas ietekmē viņu lēmumus? Vai tad Vienotībai nav šādu cilvēku? Vai tad Latviju neietekmē arī ārvalstīs mītoši turīgi ļaudis? Protams, ietekmē. Jārunā par naudas ietekmi politikā vispār. Visi aizgūtnēm klaigā par oligarhiem un valsts nozagšanu, bet, kad Saeimā vajadzēja nobalsot par to, lai naudas varu politikā mazinātu, proti, lai četrkārt samazinātu pieļaujamos priekšvēlēšanu izdevumus, tad vairums nobalsoja citādi. Sanāk, ka reāli pret naudas varu neviens negrib cīnīties, populārāk ir cīnīties pret tēliem: daudziem ir vajadzīgs ienaidnieka tēls, šajā gadījumā – trīs oligarhi, un tas mobilizē. Bet, piedodiet, Zatlera nosauktie Šķēle un Šlesers... Ko viņi var izdarīt ar savām astoņām vietām opozīcijā? Es nepiekrītu daudz kam, ko dara Lembergs vai Šlesers, pats balsoju par pēdējā izdošanu kratīšanai, taču vajag skatīties uz lietām objektīvi: šo cilvēku ietekme ir pārspīlēta.
– Jūs teicāt, ka Valsts prezidenta kandidātiem uzdevāt jautājumu par Latvijas valsts mērķi. Atbildi dabūjāt?
– Nē. Zatlers četru gadu laikā mazliet ir pieslīpējis savas oratora spējas, bet no Andra Bērziņa mēs nedzirdējām neko. Tas bija iemesls, kāpēc par prezidentu nevarējām izvēlēties Bērziņu. Prezidentam ir jāiedvesmo auditorija, viņš nevar būt vienkārši gudrs kādā jomā. Taču Andris Bērziņš ir ievēlēts par Valsts prezidentu, un ar to brīdi viņš ir kļuvis par vienu no mūsu valsts simboliem. Es nekad nepiekritīšu tam, ka prezidentu var zākāt vai necienīt tikai tāpēc, ka esam balsojuši par citu kandidatūru. Tas ir valstisks jautājums. Mēs ļoti nevērīgi izturamies pret saviem simboliem. Arī mediji grēko šajā jautājumā. Kad pirms pāris gadiem 13. janvārī Saeimai tika dauzīti logi, tad vajadzēja teikt: metiet tos akmeņus deputātiem, kuru darbība jūs neapmierina! Ne jau ēka ir vainīga. Labākajiem un spējīgākajiem prātiem vajadzētu censties kļūt par Saeimas deputātiem, lai strādātu tautai, nevis domāt, ka viņi iet uz vietu, kuru katrs var apmētāt ar dubļiem. Mēs taču paši sev kājā zāģējam! Tas pats ir ar prezidentu. Vajag stāvēt pāri ikdienišķajām, sīkajām lietām. Taču – ja deputāti domā tikai četru gadu griezumā, tad tiešām simboliem nav nozīmes un ir svarīgi tikai reitingi, reitingi un vēlreiz reitingi.
– Kā pret jums reaģēja piketētāji pie Saeimas, kad beidzās balsojums par Valsts prezidentu?
– Izgājām ārā, cilvēku nebija daudz, kāda kundzīte ar pārdabisku sejas izteiksmi skrēja mums virsū, kliegdama: «Jums visiem deputātiem acis vajadzētu izdurt!» Tā ir ēnas puse: bez apstājas tiek veidots briesmīgā parlamenta tēls, visi deputāti ir šausmoņi, ikviens, kas ziedo partijām, ir oligarhs. Šāda noskaņa vairākos medijos tiek mērķtiecīgi kultivēta. Un ko gan lai domā vienkāršais vēlētājs?
– Kāpēc netika savākti paraksti par latviešu valodas ieviešanu visās valsts skolās, sākot no pirmās klases?
– Ir ļoti žēl, ka par pašsaprotamu lietu jāvāc paraksti. Diemžēl joprojām ir jūtamas okupācijas laika sekas – bailes, kas saliec muguru. Mēs bijām vienīgais politiskais spēks, kas iestājās par grozījumiem, pārējiem bija negatīva nostāja, arī no Vienotības puses. Un tomēr par spīti visam – par grozījumiem Satversmē parakstījās vairāk nekā 120 000 cilvēku. Par Nacionālo apvienību vēlēšanās nobalsoja vairāk par 70 000 pilsoņu. Šo skaitļu salīdzinājums ir cerīgs. Ja kāds 120 000 cilvēku parakstus uzskata par neveiksmi, viņš ir ļoti tuvredzīgs. Patiesībā tas ir pieteikums tam, ka valstī notiks nopietnas pārmaiņas uz nacionālo vērtību pamata.
– Kāds būs jūsu nākamais solis?
– Mēs piedāvāsim grozījumus Izglītības likumā. Šo jautājumu aktualizēsim nākamajā Saeimā.
