Par priekšvēlēšanu laiku, par tautas un politiķu morāli, par Latvijas nākotnes vīzijām – intervija ar Rīgas arhidiecēzes arhibīskapu metropolītu Zbigņevu Stankeviču.
– Ideāli, kas cilvēkos bija dzīvi pirms divdesmit gadiem, šodien izskatās nosūbējuši. Kā dzīvot šādā dvēseles rūsā? Kā dzīvot, lai ideāli tomēr paliktu spoži un lai vilšanās nebūtu tik smaga?
– Pirms divdesmit gadiem bija jūtams milzīgs tautas pacēlums, ko saucām un tagad arī saucam par Atmodu. Protams, tas laiks lielā mērā tiek idealizēts, un to var salīdzināt ar izceļošanu no Ēģiptes, kas aprakstīta Vecajā derībā: ebreju tauta pēc tam gadsimtiem ilgi to laiku atcerējās ar nostalģiju, sacīdami, ka, lūk, tad mēs tā pa īstam dzīvojām. Tagad, protams, ir vilšanās. Kad bija Atmoda, tad visiem bija kopīgs mērķis, tad visi vēlējās tikt laukā no padomju impērijas žņaugiem un ideoloģijas, tad visi bija vienisprātis. Kad mērķis tika sasniegts, ikviens skatījās, ko darīt tālāk. Un tad vairs nebija kopēja mērķa. Daudzi, kas tika pie varas, secināja: jā, agrāk mūs kontrolēja Maskava, mēs īpaši nevarējām ieskrieties, bet tagad mani taču neviens vairs nekontrolē, es varu darīt visu, ko gribu! Un tika arī darīts. Saprotams, ka pārējos tas izraisīja vilšanos un sašutumu. Šīs sajūtas cilvēkos ir krājušās jau divdesmit gadu, un tagad tās laužas uz āru.
– Bet ko tagad darīt? Kā atpestīt sevi no šīs vilšanās?
– Jāatgriežas izejas punktā. Politiķiem jānosprauž valsts un tautas attīstības mērķi, jāsāk domāt ilgtermiņā, nevis jāskatās tikai līdz degungalam. Atjaunotās valsts divdesmit gados ir mēģināts tikai lāpīt, tāpat kā to dara ar ceļa bedrīšu lāpīšanu. Katru gadu tās salāpa, uz dažiem mēnešiem, labākajā gadījumā līdz nākamajam pavasarim ir miers. Un tad atkal viss ir vienos caurumos. Partijām ir jādomā un jārunā par ilgtermiņa mērķiem, jāizstrādā ilgtermiņa stratēģija un jāpārstāj laipot, jāpārstāj slēpt to, kas partiju pārstāvjiem īsti ir aiz ādas. Šodien es to pilnīgi skaidri redzu, šī taktika ir visām partijām: tās baidās pateikt par daudz, tās baidās paust savu nostāju būtiskos jautājumos.
– Vai nosauksiet šos jautājumus?
– Piemēram, viendzimuma partnerattiecību noregulēšanas jautājums. Partijas baidās paust savu nostāju šajā jautājumā, jo – no vienas puses, vēlas piesaistīt liberālos vēlētājus, no otras puses, arī kristiešus. Kristiešiem viņi saka: mēs neko nemainīsim, mēs to esam ierakstījuši savās programmās, nebaidieties un balsojiet par mums! Otrai pusei viņi saka: jā, mēs ar šo jautājumu nodarbosimies, viss būs kārtībā, vienīgi tagad mēs nevaram par to skaļi runāt. Man jāteic: pārstājiet taču šūpoties kā niedre vējā! Vienreiz parādiet, ka jums ir mugurkauls un ka jums ir kādi reāli uzskati, nevis to, ka jūs tikai skaitāt balsis. Runājiet beidzot skaidru valodu! Tāda politiķu nostāja liecina, ka tautas labums viņiem patiesībā nerūp. Patiesībā rūp tikai balsu skaits, rūp tikšana pie varas un līdz ar to pie siles, rūp labāko amatu sadalīšana, vadoties nevis pēc kompetences, bet gan pēc «savējo» principa. Tas ir nožēlojami. Tauta līdz šim ar to ir samierinājusies, un tas ir akmens mūsu dārzā: mēs taču paši esam šos politiķus vēlējuši, mēs esam ļāvuši sevi vazāt aiz deguna. Viņi sasola zelta kalnus, bet tad, kad tiek pie varas, momentā aizmirst savus solījumus. Mums viņiem jāprasa atbildība par pašu teiktajiem vārdiem. Lai arī kādi prezidentam bija motīvi Saeimas atlaišanai – lai Dievs par tiem spriež! –, redzam, ka tauta ar savu izvēli apstiprināja šo lēmumu. Pretējā gadījumā tā būtu liela izgāšanās. Saeimas atlaišana bija laba zīme tādā ziņā, ka politiķi dabūja trūkties, saprotot, ka turpmāk joku vairs nebūs un ka tautas muļķošanai vienreiz jābeidzas. Cerams, ka tauta tagad ievēlēs deputātus ar lielāku atbildības sajūtu, tādus, kuri nesolīs neiespējamus zelta kalnus, bet mēģinās izstrādāt ilgtermiņa stratēģiju, noteikt prioritātes un tās realizēt.
– Saeimas atlaišana notika «oligarhu medību» gaisotnē. Uz šā viļņa mēģināja slidināties arī daži īpatnēji aktīvisti, organizējot «kapusvētkus». Vai tiešām visās Latvijas nelaimēs var vainot tikai «trīs oligarhus»? Vai tā nav nopietna jautājuma banalizācija?
– To var uzskatīt par tautas vienas daļas reakciju uz notiekošo. Formas ziņā tas tiešām bija dīvains pasākums, kurš diemžēl atgādināja maģijas rituālus, kuriem nekādā ziņā es nevarētu paust savu atbalstu. Mēģinot tomēr izdalīt racionālo kodolu, ir jāatzīmē, lūk, kas. Acīmredzot, lai tā nebūtu vienkārša naida kurināšana, «oligarhu kapusvētkos» tika runāts par to, ka ikvienam ir jāiznīcina sevī oligarhs. Tādā ziņā uzstādījums ir pozitīvs – sākt ar sevi. Nevis vainot citus, bet izmeklēt savu sirdsapziņu un mainīt to, kur katrs personiski ir bijis savtīgs. Bet, protams, Latvijā ir krietni lielāks bagātu cilvēku skaits, kuri mēģina ietekmēt politiku un medijus. Turklāt oligarhiem nebūtu tik liela vara, ja pārējā sabiedrība morāles ziņā būtu citādāka. Neba jau viņi vieni paši, bez citu palīdzības tika pie tādas bagātības un ietekmes. Tiesiskajā jomā daudzi viņus ir pieseguši, piekrītot saņemt kaut kādu savu labumu. Tauta vēršas pret tiem, kuri ir piramīdas augšgalā un bieži demonstrē vislielāko morālo nihilismu. Kādā veidā? Divkosīgi runājot par to, ka aizstāvēs visas tautas intereses, viņi izmanto visus iespējamos līdzekļus, lai cilvēkiem to iestāstītu un iegūtu varu, bet pēc tam šo varu negodīgi izmanto savās interesēs.
– Jūs teicāt, ka Saeimas atlaišana bija tautas griba. Tomēr daudzi cilvēki uzskata, ka Valda Zatlera rīkojums nr. 2 patiesībā bija viņa pašlabuma meklēšanas instruments.
– Tautā ir atrodami visi iespējamie viedokļi. Bet rīkojuma nr. 2 motīvus mēs varēsim vērtēt pēc augļiem. Tos mēs drīz redzēsim. Laiks visu noliks pa vietām. Reitingi krīt arī jaunajai Zatlera partijai. Domāju, ka zināmā mērā tas saistīts arī ar neizlēmību dažādos morāles jautājumos.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"
