Par to, kam vajadzīga Tautas partijas dibinātāja Andra Šķēles atgriešanās politikā, kādas būtu tās konsekvences politiskajā vidē, sabiedrībā, ekonomikā, Neatkarīgā sarunājās ar TP Saeimas frakcijas priekšsēdētāja vietnieku Ventu Armandu Kraukli, politologu, Latvijas faktu vadītāju Aigaru Freimani un Saeimas deputāti Vairu Paegli, kura pēc paziņojuma par A. Šķēles pretenzijām aktīvajā politikā izstājās no TP.
– Kāpēc šoreiz atgriežas Šķēle?
Vents Armands Krauklis: – Krīze Latvijā padziļinās, un piedāvātie risinājumi, jo īpaši premjera un finanšu ministra, to padziļina vēl vairāk. Īsta politiska smagsvara tieši ekonomikas jautājumos TP nav. Šis valstiskais aspekts ir cieši saistīts ar partijisko – pašreizējai TP vadībai, kas vienkāršos laikos būtu laba, šajā laikā ekonomiskos jautājumos pietrūkst kompetences. Šķēles kungam ir šī kompetence, pieredze krīzes vadībā, viņš divreiz bijis premjers līdzīgās situācijās – tūliņ pēc Krievijas krīzes un Bankas "Baltija" bankrota. Viņa klātbūtne krietni uzlabotu diskusijas un piedāvājuma kvalitāti valdošajā blokā.
Vaira Paegle: – Ja sakāt, ka partijas vadībā nav šīs kompetences, tad man jājautā – vai, ieejot krīzē, tā bija? Un vai mēs nonācām krīzē tieši šīs nekompetences dēļ?
Šķēle, trīs reizes esot premjers, amatā kopumā bija 29 mēnešus. Ja no pirmajiem mēnešiem vēl varam atcerēties, cik briljanti bija viņa ekonomiskie piedāvājumi, tad no 7. Saeimas cilvēki neko citu kā pamatā pedofilijas skandālu nevar atcerēties.
V. A. K.: – Nepiekrītu, ka Aigara Kalvīša vadītā valdība būtu bijusi krīzes iemesls. Kalvītim bija pietiekama ekonomiskā kompetence, bet viņš pašlaik nav aktīvs politiķis.
V. P.: – TP frakcijā bija daži deputāti, kas viņa ekonomisko politiku kritizēja jau iepriekš. Tā kā precīzi pierakstu sēdēs notiekošo, varu citēt ļoti interesantas lietas.
Aigars Freimanis: – Šķēles atgriešanās pirmām kārtām vajadzīga pašai partijai tajā veidolā, struktūrā, kāda tā pastāv ar tās iekšējām pretrunām, ar to, ka partijas elite un subelite bija pieradušas pie viena cilvēka, kas precīzi kārto lietas un dod norādījumus, atvieglojot dzīvi pārējiem.
V. P.: – Precīzi!
A. F.: – Partijai Šķēles atgriešanās noteikti ir nepieciešama. Varbūt viņš nemaz lāgā nebija aizgājis. Viņš tā kā bija aizgājis un uzmeties par tādu Hamleta tēva garu, kas klīda pa partijas biroju un kaut ko visiem interpretēja, bet neviens negribēja pieteikties ne uz vienu lomu – ne Hamleta, ne Klaudija, ne citu. Partija bija izšķīdusi, un leģendārais Dzintara Ābiķa sauciens TP kongresā: "Vai nu nāciet atpakaļ, vai ejiet prom pavisam!" bija kā aicinājums pārtraukt šo nenoteiktību, jo bažas par viņa ietekmi caur citiem cilvēkiem bija ļoti lielas.
– Arī citu partiju politiķi izteikuši šaubas, ka partijas amatpersonas – Mareks Segliņš, Saeimas frakcijas vadītāja Vineta Muižniece, vietnieks V. A. Krauklis – nav patiesie lēmumu pieņēmēji partijā. Vai tas ir mīts vai nav? Ja mīts, kāpēc tas nav kliedēts?
V. P.: – Ir radušies mīti par mītiem, un tie tiek ļoti labi veidoti un piesaukti katrreiz, kad nevēlas atbildēt uz konkrētiem jautājumiem. Saku to no 11 gadu pieredzes TP.
V. A. K.: – Partijā vienmēr iekšēji bijusi viedokļu dažādība, bet Šķēles spēja ietekmēt gala lēmumu bijusi daudz lielāka, jo viņam ir spēja pamatoti argumentēt, viņam ir autoritāte, bet viņš nespēj uzspiest visiem savas idejas. Nevaru iedomāties, ka V. Muižniece vai es ietu un pildītu ko tādu, ko paši neuzskatītu par pareizu. Turklāt, kad Šķēle šad tad kā bijušais priekšsēdētājs atnāca uz valdes sēdēm, bieži aizgāja ļoti vīlies, jo partijā kādu laiku valdīja sajūta, ka viss ir kārtībā, ko viņš te stāsta par bezdeficīta budžetu.
V. P.: – Ir bijuši virzīti ļoti strīdīgi jautājumi no premjera vai partijas priekšsēdētāja puses, bet frakcijā varbūt tikai divi trīs cilvēki spējuši izteikt un formulēt savas domas. Frakcijas vairākums vispār diskusijās nepiedalās un ļoti piekāpīgi pieņem piedāvāto.
– Tas ir šo politiķu, TP vājums, par ko liecina arī Šķēles atgriešanās un V. A. Kraukļa teiktais par kompetences, argumentu trūkumu, ka Šķēlem jānāk kā vienīgajam viedajam?
V. A. K.: – Mareks Segliņš nekad nav slēpis, ka viņš ekonomikas jautājumos nav spēcīgs, un visvairāk Šķēles atgriešanos apsveic pats Segliņš, jo viņam bija grūti ātri pieņemt lēmumus, kas ietekmē ekonomiku. Bet vienīgie svarīgie jautājumi šobrīd ir ekonomiskie.
V. P.: – Ilgu laiku Finanšu ministrijā, kad to vadīja TP, kā arī Kultūras un Ārlietu ministrijās galvenais ekonomikas padomnieks bija Edmunds Krastiņš, kurš ir Šķēles cilvēks numur viens un ir ļoti zinošs, tāpēc nepiekrītu, ka galvenais iemesls ir ekonomiskās kompetences trūkums. Šī ekonomiskā ekspertīze partijā ir un visu laikuir bijusi.
– Vai sabiedrība līdz galam pieņēma, ka Šķēle ir aizgājis no politikas? Tā būs atgriešanās vai darbības legalizācija?
A. F.: – Medijos jebkura nopietna jautājuma sakarā vienmēr tika pieminēts Šķēle, un pret to lāgā neviens neiebilda, varbūt izņemot pašu Šķēli. Lielākajā daļā sabiedrības valdīja pārliecība, ka Šķēle iespaido politiskos procesus ne mazāk kā Ainārs Šlesers vai Aivars Lembergs, būdami amatos. Tā ir mūsu politiskās kultūras sastāvdaļa.
V. A. K.: – Tad vienā rangā būtu jānoliek arī Lemberga oponenti, kuri ļoti aktīvi iesaistījušies politiskajos procesos un sponsorējuši nepieminētās partijas: Oļegs Stepanovs, Igors Skoks, Olafs Berķis. Mēs vēl aizmirstam krievu valodā runājošos spēlētājus.
– Kraukļa kungs bilda, ka Kalvītim bija ekonomiskā kompetence, bet viņš vairs nav aktīvs politiķis. Tas lielā mērā bija saistīts ar sabiedrības uzticības trūkumu, un viņš bija spiests aiziet...
V. A. K.: – Jā, viņš saprata, ka viņam ir tik daudzas birkas piekārtas, ka pat viņa ļoti pareizajiem vārdiem nav ticamības.
– Par to pareizību vienmēr strīdēsies. Bet par ticamību – Šķēlem sabiedrībā ir šī ticamība, nav negatīvās birkas?
V. A. K.: – Neskatoties uz to, ko raksta par jau minētajiem trīs kungiem, viņiem katram savā sabiedrības lokā ir augsta uzticamība. Lembergam reitings ir virs 30, lai gan viņš sēž tiesas zālē. Šķēlem kompetence vispārnacionālās lietās ir lielāka nekā Lembergam, kurš nekad nav bijis premjers, un arī viņam ir savs stingrais atbalstītājs.
V. P.: – Viens no Latvijas politiskās kultūras trūkumiem ir mijiedarbība starp politiķi un biznesmeni. Ja gribi nodarboties ar biznesu, nenāc politikā, ja gribi nodarboties ar politiku, tad tev jāatklāj visas kārtis. Visiem, kas kandidēja uz amatiem Baraka Obamas administrācijā, bija jāatbild uz 63 jautājumiem. Šķēle neizturētu jau pirmo pārbaudījumu.
Svarīgi šobrīd arī, kāda attieksme pret Šķēles atgriešanos ir ārvalstīs. Manā rīcībā esošā informācija liecina par nelabvēlīgu ietekmi uz Latvijas starptautisko prestižu un ilgtermiņa attīstību. 31. augusta TP valdes un frakcijas kopsēdē Šķēles kungs teica: ja partija mainīsies, viņš gatavs nākt un strādāt divus gadus.
V. A. K.: – Kamēr valsts tiek izvesta no krīzes.
V. P.: – Kamēr lietas tiek sakārtotas.
V. A. K: – Viņa lietas noteikti šādā veidā nevar sakārtot.
Katrā ziņā Valda Dombrovska izteikums, ka Latvija bankrotēs, ka kredītiem ar atapakļejošu datumu mainīsim nosacījumus, nodarīja lielu ļaunumu. Tie, kas kontaktējušies ar Šķēli – gan Latvijā, gan ārvalstīs – uzsver, ka ar viņu ir viegli runāt, jo viņš saprot ekonomiskās likumsakarības un, ja ko sola, arī izdara – atšķirībā no pašreizējiem partneriem.
A. F.: – Mēs mazliet auļojam uz priekšu, Šķēlem vēl nav nekāda mandāta.
V. A. K.: – 21. novembrī būs.
A. F.: – Bet tas viņam neļauj automātiski kļūt par deputātu. Krītot šai valdībai vai sabrūkot koalīcijai, teorētiski viņu var aicināt kļūt par premjeru, ko gan nevaru iedomāties, ņemot vērā problēmas, kas uzkrājušās TP un Valsts prezidenta attiecībās.
Ja viena šķietami bijušā politiķa atgriešanās politikā izsauc tik emocionālu reakciju, bailes, bažas, tā ir slikta zīme mūsu politiskajai elitei, tās kompetencei un rīcībspējai.
V. A. K.: – Bet tas tikai pierāda, ka Šķēles atgriešanās ir loģiska.
A. F.: – Varbūtība TP pārvarēt vēlēšanu barjeru ar Šķēli ir lielāka. Tas mobilizēs kādus Šķēles karstasinīgos atbalstītājus sabiedrībā, kādu nav daudz un kuriem būs jādzīvo zināmā aplenkuma stāvoklī. Šķēle nevarēs atnākt kā 1995. gada beigās, kad viņu atveda kā cilvēku no malas, kad politiķi nespēja vienoties un apstiprināt divas valdības pēc kārtas, kad Šķēlem bija ļoti vienkārši Bankas "Baltija" pēckrīzes laikā piespiest pieņemt budžeta izdevumu samazināšanu. Tas bija brīdis, kad radās viņa leģenda. Otrās atnākšanas laikā uz vēlēšanām 1998. gadā ar: "Es atgriezos, lai strādātu!" šī leģenda turpināja darboties, jo laiks TP bija visai veiksmīgs. Lai arī tālākā pastāvēšana nebija tik veiksmīga, pirmā leģenda joprojām stāv pāri visam.
V. A. K.: – Bet leģenda nevar rasties tukšā vietā. Viņa darba spējas ir apbrīnojamas, Šķēles kungs visu šo laiku strādā ļoti intensīvi, no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā, ātri saprot lietas un analizē liela apjoma datus. Koalīcijas padomē neredzu līdzīgu politiķu, kas var darboties tādā pašā kapacitātē.
A. F.: – JL birojā droši vien to pašu teiktu par Einaru Repši – analizē datus, strādā no septiņiem rītā līdz pusnaktij...
V. A. K: – Ne ilgāk par pieciem...
V. P.: – Krīzes laikā tiešām vajadzīgs cilvēks, kas simtprocentīgi var koncentrēties uz darāmo. To asti, kas velkas līdzi Šķēlem, tās aizdomas neaizmirsīs, uz tām būs daudz jākoncentrējas. Politikā nav jābūt pierādījumiem – šķietamība ir viss.
– Jūs, Kraukļa kungs, izteicāties: "Ja cilvēks nav gatavs strādāt ar Šķēli, nevienu ar varu partijā netur." Cik citu ierindas biedru jūs esat gatavi zaudēt, legalizējot vai atgūstot šo vienu?
V. A. K.: – Lielākais spiediens par Šķēli nāca tieši no reģioniem, kur cilvēki pēc pašvaldību vēlēšanām ļoti intensīvi prasīja pārmaiņas partijā un atklāti teica: "Gribam Šķēli atpakaļ!" Vairākās nodaļās pat bija atklāts balsojums, un proporcija parasti bija 98:2 vai 99:1. Un tā ir tā proporcija visā partijā.
V. P.: – Grūti pateikt, vai šis process beigsies ar mani. Es 7. Saeimā izjutu diskomfortu, kad Šķēle vadīja partiju, kas mainījās līdz ar partijas vadības maiņu. Ļoti bieži balsoju pretēji frakcijai un priekšlikumiem, kas nāca no pastniekiem, bet jau minētajā 31. augusta sēdē Šķēle nepārprotami pateica, ka absolūti nepieciešama ārējā solidaritāte, neviens deputāts nav brīvs savos uzskatos un izteikumos, disciplīnai jābūt dzelžainai. Sapratu, ka, atgriežoties Šķēlem, nevarēšu turpināt strādāt.
V. A. K.: – Tas ir loģisks komandas darba princips grūtos laikos, bet iekšējas diskusijas vienmēr bijušas bez ierobežojumiem.
V. P.: – Jāņa Lagzdiņa vai Māra Kučinska vadībā – jā, bija.
V. A. K.: – Tagad mēs diskutējam tikpat daudz.
– Ņemot vērā teikto, ka Šķēle gatavs strādāt divus gadus, kā arī Šķēles intervijā Neatkarīgajai sacīto, ka viņš nevēlas atgriezties politikā, lai "dzenātu mušas", vai nedomājat, ka, nesasniedzot labu rezultātu Saeimas vēlēšanās, neieņemot augstus amatus, Šķēle, nospēlējis lokomotīves lomu, varētu atkal aiziet?
V. A. K.: – TP vienmēr bijusi tendēta uz rezultātu, un ir loģiski, ka mēs centīsimies ietekmēt procesus. Neesam pulcējušies deldēt bikses. Nākamajos divos gados izšķirsies, vai Latvija saprātīgā veidā un termiņā izies no krīzes vai arī grims dziļāk. Tāpēc šie divi gadi.
Ieejot politikā, Šķēle zaudēs kaudzi naudas, jo krīzes laiks ir arī izcils laiks spējīgiem cilvēkiem. Nedomāju, ka, nepiepildot savas personīgās ambīcijas, viņš ietu prom. Viņš tās Latvijā jau ir piepildījis, trīskārt būdams veiksmīgs premjers, partijai esot ietekmīgai visu šo laiku. Domāju, neviens, Šķēli pašu ieskaitot, nedomā, ka viņš varētu būt prezidents. Tur nav loģikas.
A. F.: – Zināma loģika ir. TP ir riskanti tuvu tam, lai zaudētu varas partijas statusu un ar to saistīto ietekmi valstī. Pašvaldību vēlēšanu rezultāti atkal uzlika šīs saistības, un bažas zaudēt ietekmi ir ļoti spēcīgs stimuls. Atsakoties no ietekmes, to pārņems kāds cits, kas varbūt neteiks: "Šķēles kungs, labi, dzīvojiet mierīgi pensijā, viss kārtībā!" Iespējams, tad biznesa konkurence pret Šķēli pavēršas daudzos citos laukos.
V. A. K.: – Bet tās nav personiskās ambīcijas, tā ir racionāla pieeja lietām.
A. F.: – Bet ambīcijas tās uztur.
– Kraukļa kungs, vai jūs zināt, ar kādiem biznesiem nodarbojas Andris Šķēle?
V. A. K: – Būtu jocīgi, ja mani tas interesētu.
– Varbūt tomēr derētu zināt, kur jūsu topošajam partijas vadītājam un premjera kandidātam ir interešu konflikta riski, politiku kombinējot ar biznesu, kas varētu raisīt sabiedrības neuzticēšanos. Vai Šķēlem atgriežoties būtu jādeklarē viņa attiecības ar biznesu?
V. A. K: – Domāju, ar Šķēles deklarāciju, kas iepriekš pārbaudīta krustu šķērsu, nebūtu problēmu arī tagad. Viņš partijai paprasījis pauzi, lai sakārtotu attiecības ar saviem projektiem, lai no tiem pilnībā varētu iziet, un man nav šaubu, ka viņš ir pietiekami gudrs, lai tur nebūtu nekādu problēmu, lai gan mums tiesībsargājošo institūciju saplūsme ar politiku un cīņa pret konkurentiem, izmantojot šīs struktūras, diemžēl ir realitāte.
A. F.: – Viņam noteikti ir jāatbild uz šiem jautājumiem kā jebkuram, ņemot vērā esošo aizdomu kultūru pret politiķiem. Turklāt Šķēles nemīlēšanai ir savi iemesli. Kā krīzes laika politiķis viņš ir atstājis sāpīgu iespaidu uz daudziem cilvēkiem. Atceramies kaut vai uzlīmītes: "Andri, atdod manu pensiju!" Tam sekoja Šķēles 29 miljonu vekselis, kas radīja šokējošu iespaidu un aizdomu ēnas, ko pārbaudīt no ierindas vērotāja viedokļa nav iespējams – tam var vai nu ticēt, vai neticēt.
– Sabiedrība varētu gaidīt arī skaidrību par lata devalvāciju vai, uz ko arī Šķēle jau pārgājis, – valūtas svārstību koridora paplašināšanu.
V. A. K: – Tā ir viena no Latvijas problēmām, ka mēs stabilu valūtas kursu paceļam svētās govs statusā.
– Vienošanās ar SVF, Latvijas ekonomikas stabilizācijas programma paredz fiksētu lata kursu kā stabilas monetārās politikas pamatu.
V. A. K.: – Ha, ha, cik skumji! Esmu pārliecināts – ja sarunu vešanā piedalītos Šķēle vai kāds viņa ranga politiķis, Latvija nekad tik neizdevīgu vienošanos neparakstītu.
– Bet ja tā reiz parakstīta?
V. A. K.: – Tā nav iecirsta akmenī, un ar labiem argumentiem nosacījumus var mainīt. Pašreizējā vienošanās radīs milzu problēmas norēķināties ar kreditoriem, tāpēc arī aizdevēji būtu ieinteresēti mainīt atsevišķas pozīcijas, kas ir ekonomiku saldējošas.
– Politikas aizkulisēs mēļo, ka TP pēc budžeta pieņemšanas varētu gāzt valdību.
V. A. K.: – Tam nav ne ekonomiskās, ne politiskās loģikas.
A. F.: – Tā loģika un vajadzība ir ļoti situatīva, un tā var mainīties. Pašlaik loģikas tiešām nav. Šķēles intervijai, kas bija Neatkarīgajā ar virsrakstu Valdība jāsaglabā stabila, droši varēja likt apakšvirskastu – Jānogaida, līdz JL nokāps līdz tam pašam līmenim, kur esam mēs, un tad startēsim nākamajās vēlēšanās no vienādām pozīcijām.
V. A. K.: – Kas būtu tikai godīgi.
A. F.: – Tā ir varas loģika, kas uztur valdību.
Diskusijas gaisotne, tuvojoties vēlēšanām, visām partijām ir izdevīga. Šobrīd Dombrovskis ar Repši izsmeļ valdošās koalīcijas publicitātes resursu par kādām divām trešdaļām, kas no polittehnoloģiju viedokļa ir ļoti riskanti. TP interesēs ir uzturēt mazliet siltu gaisotni – labi, ja ar racionāliem argumentiem. Un Šķēles kungs var būt viens no šo argumentu avotiem.
– Šķēle kā premjera kandidāts tiek pieteikts vienīgi uz laiku pēc Saeimas vēlēšanām. Vai varbūt jau pirms tām? Ja taisnība, ka iepriekš Šķēles atgriešanās tika plānota pavasarī, vai procesa pasteidzināšana un viņa nosaukšana vēl pirms ievēlēšanas partijas vadībā nav saistāma ar pretenzijām vēl uz šīs Saeimas laiku?
V. A. K.: – Šīs baumas nāk no tā JL spārna, kurš grib atrast kaut cik pieklājīgu iemeslu, lai šī valdība izbeigtos, jo viņu acīs tā ir JL lēnām deldējoša. Tas nekad nav bijis un nebūs mūsu plāns, un mēs viņiem to prieku nesagādāsim.
Šķēles kā premjera kandidāta statuss ir mērķēts uz laiku pēc vēlēšanām. Nu, kāds cits vēl kandidāts ar šādu kapacitāti varētu būt? Viņa vienīgais pareizais pielietojums ir premjers.
A. F.: – Šķēle vairs nevar vienkārši nākt ārā, dauzot pie krūtīm un sakot: "Es atgriezos, lai strādātu!" To neviens vairs nepieņems. Ja viņam ir konkurētspējīgs pasākumu plāns, kas īsā termiņā ir realizējams un var iespaidot sabiedrisko domu, tad ir labi tapt par premjeru pirms vēlēšanām. Ja viņam tāda nav, kļūt par premjeru tagad būtu pašnāvnieciski.
V. A. K.: – Ja viņam tāda nebūtu, domāju, viņš neplānotu atgriezties. Es arī aktīvi piedalos prāta vētrās, kur šis piedāvājums top, bet jāatceras, ka lēmumu ietekmi ekonomikā nevar panākt ļoti īsā laikā, tāpēc scenārijs, ka tūliņ kaut ko nogāzīsim līdz vēlēšanām un uzdzīsim ekonomiku, nav realizējams.
